Medaļas visbiežāk izgatavo diska, dažkārt elipses, romba vai daudzstūra formā ar abpusējiem vai vienpusējiem attēliem un uzrakstiem cilnī. Medaļas no monētām vizuāli atšķiras ar augstāku attēla reljefu. Mūsdienās medaļas gatavo no dažādiem metāliem, to sakausējumiem, no koka, māla, porcelāna un citām masām, to izmēri ir ļoti dažādi.

Nelielas medaļas, kas kaltas no vienkāršiem metāliem un kurām nav īpašas mākslas vērtības, dēvē par žetoniem. Vienpusējas četrstūrainas, retāk arī ovālas medaļas dēvē par plaketēm. Medaļas, kurām piemīt apbalvojuma funkcija, pēta vēstures palīgdisciplīna faleristika. Mūsdienās liela daļa mākslinieku pievēršas medaļu mākslai kā sīkplastikas nozarei, kas pieļauj jaunu formu, materiālu un kompozīciju meklējumus, izmantojot neierobežotu, brīvu tēmas interpretāciju.

Pēc funkcijas medaļas iedalāmas vairākās grupās.

Apbalvojuma medaļas pasniedz personai vai organizācijai par izciliem nopelniem un sasniegumiem dažādās darbības jomās: sportā, zinātnē, kultūrā, mākslā, arī militārajā, sabiedriskās kārtības nodrošināšanas un glābšanas dienestu darbības jomā. Bieži medaļas tiek pasniegtas kā dažādu prēmiju, izstāžu balvu un goda nosaukumu vizuālais apliecinājums. Apbalvojuma medaļu piešķiršanu regulē īpaši noteikumi un likumdošanas akti. Tās var tikt iedalītas pakāpēs un izgatavotas no dažādiem materiāliem – parasti bronzas, sudraba un zelta, kā arī apzeltītas bronzas vai sudraba. Tās var būt gan nēsājamas lentē kaklā, piestiprināmas pie apģērba vai arī novietojamas īpašā iesaiņojumā vai statīvā. Formas ziņā īpaši 20. un 21. gs. medaļas bieži vien vairs nelīdzinās klasiskām medaļām.

Piemiņas medaļas tiek izgatavotas kāda izcila notikuma vai cilvēka piemiņas iemūžināšanai. Notikuma sižetisks atveidojums vai izcilās personas portrets ir to galvenais vizuālais elements, ko papildina uzrakstu sniegtā informācija. Piemiņas medaļām var būt gan liela, gan maza tirāža. Tām bieži piemīt arī informatīva un propagandas funkcija. Piemiņas medaļas var tikt pasūtītas arī cilvēka dzīves gājuma ievērojamāko notikumu – dzimšanas, kristību, laulību, bērnu dzimšanas, nāves – atcerei. Šādas medaļas bieži vien tiek ražotas masveidā, ar līdzīgiem tipizētiem sižetiem attēlos un īpaši noformētiem laukumiem, kas paredzēti privātas informācijas iegravēšanai.

Mākslas medaļas izgatavo tēlnieki savu radošo ieceru atainošanai. Tās mēdz būt vienā vai nedaudzos eksemplāros, paša autora gatavotas.

Suvenīrmedaļas tiek izgatavotas sērijveidā medaļu darbnīcās vai fabrikās pārdošanai vai dāvināšanai kāda pasākuma vai objekta apmeklētājiem.

Amata un piederības zīmes ir medaļas, kuras pilda atpazīšanas zīmes un amata apliecinājuma funkciju valstiskās struktūrās vai sabiedriskās organizācijās. To attēli un uzraksti informē par piederību noteiktai struktūrai un personas pienākumiem un pilnvarām.

Atsevišķā grupā izdalāmas arī reliģiska satura veltījuma medaļas un medaļas amuleti.

Tradicionāli medaļas tiek gatavotas no metāla, to izkausētu lejot formā vai arī tās kaļot ar divpusējiem spiedņiem līdzīgi kā monētas. Līdz pat 20. gs. beigām medaļas izgatavošanai vispirms bija nepieciešams vaska modelis, ko gatavoja pēc autora zīmētas skices. No vaska modeļa veidoja ģipša nolējumu, no tā savukārt darināja formu medaļas liešanai vai arī pārnesa medaļas attēlu uz tērauda spiedņiem, ar kuru palīdzību medaļa tika kalta. Retāk medaļas gatavotas ar galvanoplastikas metodi. Bieži izmantoti metāli medaļu izgatavošanai ir bronza un sudrabs, retāk tās gatavotas no zelta. Masveidā ražotas medaļas varēja gatavot arī no cinka, alvas vai svina, kā arī no dažādiem metālu sakausējumiem. Dažkārt viens sižets tiek attēlots dažāda materiāla medaļās, īpaši tad, ja tās ir apbalvojuma medaļas, kas tiek piešķirtas par dažāda līmeņa nopelniem un dalītas pakāpēs. Bieži sastopam informāciju par “zelta”, “sudraba” un “bronzas” godalgām. Ne vienmēr gan tās tiešām gatavotas no nosaukumā minētajiem metāliem, bieži vien tiek aizgūta tikai to krāsa. Metāla dārdzības un fizisko īpašību dēļ “zelta” medaļas visbiežāk tikušas gatavotas no bronzas vai sudraba un apzeltītas. Medaļu gatavošanai izmanto arī mālu, porcelānu un citas plastiskas masas, stiklu, koku, akmeni un citus materiālus. Tās visbiežāk izgatavo diska, dažkārt elipses, romba vai daudzstūra formā. Mūsdienās sastopamas arī oriģinālas, neregulāras formas medaļas.

Medaļas priekšpusē (aversā) un aizmugurē (reversā) tiek izvietoti attēli un uzraksti cilnī, kura reljefs parasti ir augstāks nekā monētām. Aversā tradicionāli tiek izvietots galvenā medaļas sižeta attēls – personas portrets, sižetiska aina vai simboli, kas raksturo medaļas izveidošanas nolūku un tās funkciju. Attēlu papildina un raksturo arī medaļas laukumā izvietotie uzraksti. Medaļas reversā tiek novietoti sižetu paskaidrojoši vai papildinoši elementi. Reversa laukums var būt bez attēla vai tikai norobežots ar dekoratīviem elementiem, ļaujot nepieciešamo informāciju iegravēt pēc vajadzības jau gatavā medaļā. No medaļas laukuma apakšējā daļā ar līniju atdalītu sektoru dēvē par nogriezumu, un tajā parasti novieto informāciju par medaļas izgatavošanas laiku, autora iniciāļus, meistara zīmi, darbnīcas zīmi, dārgmetāla raudzi. Klasiskā veidā kaltām medaļām mēdz būt vairāki autori: medaļas dizaina autors vai autori, kas zīmē un plastiskā masā atveido medaļas aversa un reversa attēlu, un meistars, kas gravē medaļas spiedni. Medaļas spiedņa autora iniciāļiem mēdza pievienot burtu F (no latīņu fecit – ‘gatavoja’).

Apbalvojuma medaļas, kas paredzētas nēsāšanai kaklā vai pie krūtīm, pie lentes vai ķēdes stiprina ar caurveramas sprādzes un starpposma palīdzību.

Pirmās ziņas par medaļu lietošanu apbalvojuma nozīmē saistītas ar Romas Impērijas laiku, kur tās tika lietotas gan kā militāras atzinības zīmes, gan kā politiska dāvana. Vizuāli tās līdzinājās liela izmēra monētām un tika gatavotas no dārgmetāliem. Vienā pusē parasti bija redzams imperatora portrets, bet otrā lasāma norāde par apbalvotās personas nopelniem vai atzīmējamo notikumu. Medaļas novietoja telpā, vai arī tās līdzīgi kā zelta monētas tika nēsātas kā rotaslietas. Beidzot pastāvēt Romas Impērijai, par medaļām uz ilgu laiku tika piemirsts, līdz tās atdzima renesanses laikā. Gan valdnieki, gan dižciltīgie un intelektuāļi tolaik pasūtīja medaļas kā dāvanu saviem domubiedriem, atbalstītājiem, politiskajiem sabiedrotajiem, lai panāktu ietekmīgu personu labvēlību. Atkarībā no apdāvinātās personas statusa, medaļas gatavoja no dažādiem metāliem: zelta, apzeltīta sudraba vai nedārgmetāliem. Tām aversā parasti bija dāvinātāja portrets, ko ieskāva viņa tituls un vārds, reversā – dāvinātāja ģerbonis vai emblēma. Arī šīs medaļas varēja būt pielāgotas nēsāšanai greznā ķēdē.

Medaļa kā mākslas veids mūsdienu izpratnē radusies 14.–15. gs. mijā Itālijā. Par tā aizsācēju tradicionāli uzskata Antonio Pizano jeb Pizanello (Antonio Pisano, Pisanello). Viņa gatavotās medaļas bija samērā liela diametra, ar augstāku cilni nekā monētām, lietas no bronzas. Tās bija veltītas valdniekiem un augstmaņiem, vienā medaļas pusē novietojot to portretus, bet otrā – figurālas, bieži vien alegoriskas kompozīcijas. Pilnveidojoties monētu kalšanas tehnikai, 15.–16. gs. mijā kļuva iespējama arī medaļu kalšana. Mainījās to izskats, – medaļas atkal kļuva līdzīgākas monētām. Kalšanas tehnika ļāva īstenot sīku attēla detalizāciju.

Kopš 16. gs. valdnieki pasūtīja medaļas kā dāvanu īpašu notikumu iemūžināšanai. Sevišķi daudz tās tika gatavotas militāru kampaņu, kauju, uzvaru, pilsētu pakļaušanas atzīmēšanai un pasniegtas šo notikumu dalībniekiem kā monarha īpašas labvēlības zīme. Tādējādi atdzima paradums ar militārā satura medaļām apbalvot kauju dalībniekus. Sākumā tie bija tikai armiju virspavēlnieki un nedaudzi augsta ranga virsnieki. Mainoties karadarbības raksturam un veidojoties lielām, profesionālām armijām, medaļa no vienam cilvēkam domātas atzinības zīmes kļuva masveida apbalvojums par varonību kaujas laukā un veiksmīgām militārām operācijām arī zemāka ranga virsniekiem un kareivjiem. Mainījās arī apbalvojuma medaļas vizuālais veidols – no speciālā statīvā vai futlārī glabājamas galda medaļas tā kļuva par nelielu, personai līdzi nēsājamu priekšmetu, ko piestiprināja pie apģērba vai nēsāja lentē kaklā. 19. un 20. gs. apbalvojuma medaļas kļuva par valstu apbalvojumu sistēmas sastāvdaļu.

17. gs. medaļu māksla attīstījās jau gandrīz visās Eiropas valstīs, un gadsimta beigās tās kļuva par modes lietu. Pieauga medaļu kā propagandas līdzekļa loma. 18. gs. medaļas kļuva par valdnieka un valsts monopola objektu, un medaļu mākslinieki tika nolīgti darbam lielāko un bagātāko valdnieku dinastiju labā. Baroka laikmetā medaļas visbiežāk bija veltītas valdnieku dzīves un darbības iemūžināšanai. Medaļu attēlu specifika šajā laikā saistīta ar vēlmi ierobežotā virsmas laukumā nodot komplicētu un izvērstu vēstījumu, tādēļ baroka laika medaļu attēlu sižetos bieži dominē alegorijas un simboli, bet tekstiem tiek izmantoti citāti no antīko autoru darbiem un atsauces uz Bībeles vēstījumu.

Kopš 18. gs. medaļu pasniegšana guva oficiālu ievērību un atzinību, to zīmējumi tika izstādīti Parīzē un Londonas Karaliskās mākslas akadēmijas (Royal Academy of Arts) izstādēs. Tika gatavoti īpaši medaļu skapji, lai veidotu un glabātu lielas kolekcijas. Tādas bija Prūsijas valdniekam Frīdriham II (Friedrich II., Friedrich der Große), Francijas karalim Luijam XV (Louis XV), Anglijas karalim Džordžam III (George William Frederick). 18. gs. medaļu gatavošanas tradīcija izplatījās Austrumeiropas valstīs un arī Jaunajā pasaulē (Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Meksikā, Peru). 19. gs. sākumā medaļu dizainu ietekmēja ampīra stils. Šim stilam pieder lielākā daļa Napoleona karu epizožu attēlojumam veltīto medaļu.

19. gs. līdz ar pārmaiņām sabiedriskajā un ekonomiskajā dzīvē mainījās arī medaļu raksturs, – tās vairs nebija domātas tikai valdnieka varoņdarbu slavināšanai, bet gan dažādu sabiedrības aktivitāšu atspoguļošanai. Šajā laikā strauji pieauga dažādu izglītības iestāžu skaits un aktivitāte, radās un attīstījās sporta veidi, sportisti apvienojās klubos un rīkoja sacensības. Attīstījās dažādu biedrību un izstāžu kustība. Tā rezultātā medaļas sāk gatavot un lietot masveidā. Tvaika preses izmantošana ļāva mehanizēt štancēšanas procesu un uzsākt medaļu masveida ražošanu no lētiem metālu sakausējumiem, bet štancēšanas mašīnas izgudrojums deva tēlniekiem iespēju iztikt bez graviera un izgatavot štances tieši pēc modeļa. Galu galā 19. gs. tēlnieki sāka veidot medaļas kā dekoratīvus priekšmetus, kam vairs nepiemita unikalitāte un piemiņas vērtība. Šī tendence turpinās arī 20. un 21. gs., kad, mainoties tehniskajām iespējām, medaļu pasūtīšana un lietošana kļūst arvien pieejamāka.

Medaļu vēstures pirmajos gadsimtos ievērojama loma to attīstībā ir māksliniekiem, īpaši tēlniekiem, juvelieriem, zeltkaļiem un monētu meistariem. Tādi slaveni mākslinieki kā Benvenuto Čellīni (Benvenuto Cellini), Gijoms Diprē (Guillaume Dupré), Albrehts Dīrers (Albrecht Dürer), Frīdrihs Hagenauers (Friedrich Hagenauer), Nikolass Hilliards (Nicholas Hilliard), Sebastians Dādlers (Sebastian Dadler) un Filips Heinrihs Millers (Philipp Heinrich Müller) izpildīja Eiropas varenāko valdnieku un bagātāko galmu pasūtījumus. Piesaistot māksliniekus un augsti kvalificētus amatniekus valdnieku galmiem, dažādos laika posmos Itālijas pilsētās, īpaši Florencē, vēlāk arī Francijā – Lionā un Parīzē –, Vācijā – sākotnēji Nirnbergas un Augsburgas apkārtnē, vēlāk arī Drēzdenē un Berlīnē – veidojās medaļu darbnīcas, kas profesionāli un kvalitatīvi izpildīja pasūtījumus. 19. un 20. gs., mainoties medaļu lietošanas paradumiem, tādas firmas kā 1868. gadā Šveicē dibinātā “Huguenin & Fréres”, Berlīnē 1776. gadā dibinātā medaļu firma "G. Loos" un vēlāk darbu sākusī Oto Ertela (Otto Oertel) “Berliner Medaillen-Münze Otto Oertel” gatavoja medaļas arī Rīgas, Vidzemes un Kurzemes guberņu pasūtītājiem.

Mūsdienās medaļas gatavo gan specializētas darbnīcas, gan arī monētu kaltuves. Mākslas medaļu ieceres realizē paši autori. Kopš 1937. gada 40 valstu medaļu mākslinieki ir apvienojušies Starptautiskajā mākslas medaļu federācijā (International Art Medal Federation, FIDEM). Katru valsti tajā pārstāv divi oficiāli delegāti un neierobežots biedru skaits. Federācija izdod žurnālu Médailles, kurā atspoguļo svarīgākās norises medaļu mākslas jomā. Daudzās valstīs darbojas nacionālās medaļu mākslas biedrības, Latvijā medaļu māksliniekus apvieno Latvijas Medaļu mākslas klubs.