Haralds Biezais bija luterāņu mācītājs, teologs, reliģijpētnieks, daudzu grāmatu un rakstu autors, viens no retajiem latviešu teologiem un reliģijpētniekiem, kura darbi pazīstami arī ārpus Latvijas. 

H. Biezais dzimis drēbnieka (vēlāk – jaunsaimnieka) Jāņa un Anetes Biezo ģimenē. Pirmā pasaules kara laikā kopā ar ģimeni kā bēgļi uzturējās Apē. 1917. gadā H. Biezais beidza pamatskolu. Pēc kara 1927. gadā ar izcilību absolvēja Tukuma pilsētas vidusskolu. 1928.–1929. gadā Latvijas Universitātē (LU), spītējot grūtiem materiālajiem apstākļiem, studēja Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē, bet pēc tam pārgāja uz Teoloģijas fakultāti. H. Biezais jau no sākuma bija gribējis tur studēt, taču latīņu valodas nezināšanas dēļ tas nebija iespējams. Studēt teoloģiju viņu motivēja skolotājs un Tukuma luterāņu draudzes mācītājs Alberts Virbulis un Džūkstes (vēlāk Rūjienas) draudzes mācītājs Roberts Slokenbergs. Teoloģijas fakultāti H. Biezais beidza 1932. gadā ar studiju darbu “R. Oto reliģijas jēdziens” profesora Voldemāra Maldoņa vadībā. 1934. gadā viņš ar novērtējumu “ļoti sekmīgi” pabeidza teoloģijas kandidāta zinātnisko darbu “Kultūras un reliģijas problēma R. Eukena filozofijā”. Tā paša gada rudenī H. Biezais devās uz Cīrihes Universitāti (Universität Zürich) Šveicē, kur pavadīja vienu gadu un klausījās lekcijas pie tolaik pazīstamā reformātu teologa Emīla Brunnera (Emil Brunner), Vecās Derības profesora Ludviga Kēlera (Ludwig Köhler), analītiskās psiholoģijas pamatlicēja Karla Gustava Junga (Carl Gustav Jung) un strādāja pie doktora disertācijas. Viņš tikās ar teologu un filozofu Albertu Šveiceru (Albert Schweitzer), kura idejas ietekmēja H. Biezā uzskatus. 1936. gadā H. Biezais uz gadu devās uz Strasbūras Universitāti (Université de Strasbourg) Francijā, kur turpināja darbu pie disertācijas. 1938. gadā viņš disertāciju iesniedza LU Teoloģijas fakultātē. Tās sākotnējais nosaukums bija “Biocentrisko un kristīgo ētisko pamatprincipu salīdzinājums un novērtējums”, bet uz aizstāvēšanu 1939. gada decembrī tas pārtapa par “Dzīvības un mīlestības sintēze kristīgajā humanitātē”.

1940. gada februārī H. Biezais iesniedza habilitācijas darbu “E. Brunnera antropoloģiskie uzskati un baznīcas mācība par cilvēku”. Pēc parauglekcijas “Vai dogmati ir mūžīgi?” no jūnija uzsāka LU Teoloģijas fakultātes privātdocenta darbu Sistemātiskās teoloģijas katedrā. Šajā amatā viņš gan bija pavisam neilgu laiku, jo, sākoties padomju okupācijai līdz ar Teoloģijas fakultātes likvidāciju, 1940. gada augustā tika atbrīvots no amata. Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā H. Biezais kādu laiku strādāja Ģimeņu lietu arhīvā Rīgā. Daļēji atjaunojoties Teoloģijas fakultātei (okupācijas vara pilnībā tās statusu neatjaunoja, vienīgi 1943. gadā nodibināja “Teoloģijas augstskolu pie universitātes Rīgā”), H. Biezais atsāka pedagoģisko darbību. Viņš lasīja lekcijas reliģijas filozofijā un ētikas vēsturē. Paralēli H. Biezais studēja Filoloģijas un filozofijas fakultātē (galvenokārt pie profesora Teodora Celma). 1944. gadā rudenī viņš devās bēgļu gaitās uz Zviedriju, kur turpināja filozofijas studijas Upsālas Universitātē (Uppsala universitet), vienlaikus kļuva par Sistemātiskās teoloģijas katedras asistentu. 1948. gadā H. Biezais ieguva filozofijas kandidāta grādu, 1952. gadā – filozofijas maģistra grādu, 1953. gadā – filozofijas licenciāta grādu un 1955. gadā – filozofijas doktora grādu. Lai nopelnītu iztiku, paralēli studijām strādāja vidusskolās un ģimnāzijās par skolotāju un lektoru. Pēc doktora grāda iegūšanas par darbu Die Hauptgöttinnen der alten Letten (“Seno latviešu galvenās dievietes”) viņš kļuva par docentu reliģiju vēsturē Upsālas Universitātes Filozofijas fakultātē, 1958. gadā – par profesoru tajā pašā fakultātē, kur viņš strādāja līdz 1969. gadam. 1968. gadā atbrīvojās reliģiju vēstures profesora vieta Lundas Universitātē (Lunds universitet). Lai gan kā pirmais kandidāts tika ieteikts H. Biezais, toreizējā politiski kreisā Zviedrijas valdība viņu neapstiprināja. Tomēr teologs tika aicināts par reliģiju vēstures profesoru Turku (Obu) Akadēmijas (Åbo Akademi, zviedru etniskās minoritātes augstskola Somijā) Filozofijas fakultātē. Tur H. Biezais vadīja arī Donnera institūtu (Donnerska Institutet), kas specializējas reliģijpētniecībā. H. Biezais bija arī viesprofesors Turku Universitātē (Turun yliopisto) 1971./1972. mācību gadā un Bonnas Universitātē (Universität Bonn) Rietumvācijā 1975./1976. mācību gadā. Viņš vadīja doktorantu seminārus universitātēs Minsterē, Getingenē, Heidelbergā, Ķelnē u. c.

H. Biezais neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas laikā bija Filosofijas un reliģijas zinātņu biedrības (dibināta 1922. gadā, no 1938. gada – Reliģijas zinātņu biedrība) biedrs un publicējās biedrības rakstu krājumā “Reliģiski-filozofiski Raksti”. Kad pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas šo izdevumu atkal turpināja publicēt, H. Biezais kļuva par sestā krājuma virsredaktoru. Tas iznāca jau pēc viņa nāves, 1997. gadā.

Līdzās zinātniskajam un pedagoģiskajam darbam H. Biezais bija luterāņu garīdznieks. 1930. gadā viņš ieguva tiesības sludināt. Pirmo dievkalpojumu viņš noturēja Lestenes baznīcā. 1932. gadā H. Biezais Rīgas Doma baznīcā ordinēts mācītāja amatā. Pēc tam viņš darbojās Gramzdas draudzē. Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā viņš pārcēlās uz Rīgu un kļuva par Rīgas pilsētas iecirkņa vikāru. Pēc Otrā pasaules kara, dzīvojot Zviedrijā, viņš kalpoja Jenšēpingas-Huskvarnas un Noršēpingas draudzēs, 20. gs. 60. gados bija diasporas latviešu luterāņu baznīcas arhibīskapa amata kandidāts, lai gan ieguva tikai 15 balsis. Ņemot vērā H. Biezā aso raksturu un pret diasporas baznīcu vērsto kritiku (viņš pārmeta tās vadībai nedemokrātisku pārvaldību), teologs nebija populārs baznīcas aprindās.

Padomju okupācijas gados Latvijā H. Biezā kā emigrācijā dzīvojoša komunistiskās ideoloģijas kritiķa darbi nebija publiski pieejami. Tos atsāka publicēt tikai 20. gs. 90. gados (“Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstīs”, “Latvijas Vēstures Institūta Žurnālā”, žurnālā “Grāmata”, “Kultūras Avīzē” u. c.). 

H. Biezais ir vairāk nekā 500 publikāciju (grāmatu un rakstu) autors. To nosaukumi liecina par viņa plašo interešu spektru: “Alberts Šveicers” (1940), “Kristiānisms laikmetu maiņā” (1943), “Kristiānisms, nacionālisms, humānisms” (1953), “Gramzdas draudzes vēsture” (1987), “Smaidošie dievi un cilvēka asara” (1991), “Kurelieši: nacionālās pretestības liecinieki” (1991), “Latvija kāškrusta varā. Sveši kungi – pašu ļaudis” (1992) u. c. Autobiogrāfijā “Saki tā, kā tas ir” (1986, 1995) viņš atainojis Latvijas 20. gs. pirmās puses kultūras un reliģiskās dzīves parādības. Vairāki H. Biezā darbi veltīti senlatviešu reliģijas analīzei: Lichtgott der alten Letten (1976, latviski ar nosaukumu “Gaismas dievs seno latviešu reliģijā” izdota 1994. gadā), Die Gottesgestalt der lettischen Volksreligion (1961, latviski ar nosaukumu “Dieva tēls latviešu tautas reliģijā” izdota 2008. gadā), Die himmlische Götterfamilie der alten Letten (1972, latviski ar nosaukumu “Seno latviešu debesu dievu ģimene” izdota 1998. gadā).

1957. gadā H. Biezo ievēlēja par korespondētājlocekli ar Upsālas Universitāti saistītajā Nātana Sēderbluma biedrībā (Nathan Söderblom Sällskapet). 1962. gadā viņš kļuva par tās prezidentu. Kopš 1972. gada H. Biezais bija Karaliskās Gustava Ādolfa akadēmijas (Kungliga Gustav Adolfs Akademien, viena no Zviedrijas karaļa dibinātām 18 kultūras, mākslas un zinātnes veicināšanas akadēmijām) ordinārais loceklis un kopš 1985. gada – tās goda loceklis. 1980. gadā Helsinku Universitāte (Helsingin yliopisto) viņam piešķīra teoloģijas goda doktora grādu. H. Biezais bija konkordijas “Valdemārija” goda filistrs, Latvijas PEN kluba biedrs, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis (1990). 1962. gadā viņš par darbu Die Gottesgestalt der lettischen Volksreligion (“Dieva tēls latviešu tautas reliģijā”) saņēma Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) Krišjāņa Barona prēmiju.

H. Biezais bija starptautiski atzīta autoritāte reliģijpētniecībā, viņa raksti par baltu reliģijām ievietoti vācu reliģijas enciklopēdijā Die Religion in Geschichte und Gegenwart un Encyclopædia Britannica. Viņš ir aplūkojis latviešu mitoloģiju vēsturiski salīdzinošā kontekstā un savus pētnieciskos atzinumus darījis pieejamus zinātnieku auditorijai visā pasaulē. H. Biezais bija liberālā protestantisma pārstāvis. Tas parādās jau viņa darbā “Ievads iesvētīšanas mācībā” (1934). Arī vēlāk H. Biezais akcentēja kritiskās domāšanas lomu kristīgajā ticībā.

H. Biezais nevairījās no noklusētām un pretrunīgi vērtētām vēsturiskām tēmām, piemēram, par latviešu kolaboracionismu nacistiskās Vācijas un padomju okupācijas gados. Šie pētījumi balstīti Vācijas un citu arhīvu pētniecībā. Viņš ļoti kritiski vērtēja leģiona dibināšanu, jauniešu iesaukšanu vērmahtā, 1941. gada jūlijā tapušo latviešu kultūras un sabiedrisko darbinieku pateicības vēstuli Ādolfam Hitleram (Adolf Hitler) u. c. 1982. gadā laikrakstā “Latvija Amerikā” pēc tam, kad žurnāls “Jaunā Gaita” bija atteicies to ievietot, publicēta H. Biezā atklātā vēstule dzejniekam Imantam Ziedonim, kuru viņš bija saticis 1981. gadā Zviedrijā. H. Biezais kritiski attiecās pret padomju varas kontrolētajiem Latvijas PSR kultūras darbinieku sakariem ar latviešiem ārzemēs. Atjaunojoties Latvijas neatkarībai, H. Biezais reflektēja par situāciju, ka padomju ideoloģijā audzinātā inteliģence tika “iemesta” jaunā politiskā situācijā, kas prasīja radikālu un godīgu iepriekšējo pieredžu un zināšanu pārskatīšanu. Vērtējot Kārļa Ulmaņa autoritāro režīmu, H. Biezais neparādās nedz kā šī režīma apjūsmotājs, nedz kā tā ass noraidītājs. Drīzāk viņš to ievieto kontekstā, kad, viņaprāt, latvietis ir “demokrātijas pabērnis” – tam nav bijusi iespēja izaugt līdz nobriedušai demokrātijai, un rezultātā pirms K. Ulmaņa apvērsuma Latvijas politiskā dzīve bija ļoti sašķelta.