Mitoloģija raksturo pasaules uzbūvi, dievus, garus un citas pārdabiskas būtnes tajā un atbilstošus rīcības modeļus, tostarp maģiskas prakses. Līdzās antropomorfām dievībām latviešu mitoloģijā ir saglabājušies arī senāki tradīcijas relikti, kas liecina par totēmisma un animisma izpausmēm.

Latviešu mitoloģija ir dinamiska sistēma, kas laika gaitā ir veidojusies no seno Baltijas pirmiedzīvotāju, lībiešu, indoeiropiešu cilšu un kristīgās kultūras priekšstatiem. Galvenokārt latviešu folklorā balstīta izpēte ļauj rekonstruēt sešas izplatības, funkciju un īpašību ziņā atšķirīgas dievu un citu mitoloģisko būtņu grupas, mitoloģisko pasaules ainu un atsevišķus mītu sižetus.

Atšķirībā no antīkajām vai austrumu mitoloģijām, par latviešu mitoloģiju nav tiešu un sistemātisku liecību. Zināmais ir rekonstruēts no vairākām avotu grupām:

• galvenokārt 19. un 20. gs. pierakstītās latviešu folkloras;
• viduslaiku un jauno laiku rakstītiem vēstures avotiem;
• arheoloģiskajām un valodas liecībām.

Šos avotus palīdz interpretēt salīdzinošā mitoloģijas pētniecība.

Mitoloģijas pētniecība Latvijā nosacīti iedalāma divos posmos. Nacionāli romantiskajā periodā kopš 19. gs. vidus, pēc antīko mitoloģiju parauga un stipri ietekmējoties no darbiem par prūšu un lietuviešu mitoloģijām, radās pieņēmumi par seno latviešu dievu panteoniem un mītiem, savukārt 20. gs. raksturīgas vairāk mūsdienu zinātnes standartiem un kritiskai arvien pieaugošas avotu kopas analīzei atbilstošas latviešu mitoloģijas rekonstrukcijas. Abu laikmetu robežšķirtni iezīmē folklorista Pētera Šmita izsmeļošais pētījums “Latviešu mitoloģija” (1918; 1926). Tālākās latviešu mitoloģijas koncepcijas attīstījās dialogā ar P. Šmita izvirzītajām idejām, plašāku sistemātisku veidolu atkal iegūstot pēc Otrā pasaules kara trimdas latviešu reliģijas pētnieka Haralda Biezā darbos. Ar H. Biezā reliģijas fenomenoloģijas atklājumiem galvenokārt nav pretrunā arī gadsimta beigu pētījumi, ko ar nosacīti strukturālismam raksturīgām metodēm par latviešu mitoloģiju publicēja Vaira Vīķe-Freiberga un Janīna Kursīte-Pakule.

Senākie latviešu mitoloģijas priekšstati un tēli izsekojami vairāk nekā 10 000 gadu tālā pagātnē pie hipotētiskās indoeiropiešu pirmtautas. Vēlākā latviešu mitoloģija attīstījās galvenokārt laika posmā no aptuveni pirmā gadu tūkostoša pirms mūsu ēras, saplūstot tagadējā Latvijas teritorijā ienākušu indoeiropiešu cilšu un vietējo Baltijas pirmiedzīvotāju priekšstatiem, līdz Baltijas kristianizācijai 13. gadsimtā. Turpmāk mitoloģiskie priekšstati attīstījās mijiedarbībā ar kristīgo, it īpaši – katoļu, kultūru, to nozīmei sabiedrībā pakāpeniski samazinoties. Vairākas ar latviešu mitoloģiju saistītas kulta prakses bieži tika novērotas 19. gs., savukārt atsevišķi relikti ir saglabājušies līdz mūsdienām, piemēram, bēru ieražās, maģijā, ticējumos par spokiem vai vadātājiem un saulgriežu svinībās.

Līdztekus kopējām latviešu mitoloģijas iezīmēm, mītiem un strukturālajiem elementiem novērojamas nelielas reģionālās variācijas, kas liecina par etniski savdabīgo cilšu – kuršu, zemgaļu, latgaļu un sēļu – politisko patstāvību un dažādo mijiedarbību ar citām kultūrām pirms Ziemeļu krusta kariem. Vairākos pētījumos ir izvirzītas hipotēzes par dažādu mitoloģisko elementu šķirisko piederību, tomēr kopumā latviešu mitoloģija tiek attiecināta uz visu latviešu etnosu. Izveidojoties nošķīrumam starp vāciski runājošām elitēm un latviski runājošu pārējo sabiedrību, mitoloģiskie priekšstati turpināja attīstīties pēdējās ietvaros, atgriežoties modernās kultūras apritē tikai 19. gs. beigās ar dažādu mākslas veidu pastarpinājumu.

Latviešu mitoloģiskās būtnes iespējams nosacīti iedalīt sešās grupās. Funkcijas to ietvaros pārklājas, un starp tām nav skaidras hierarhijas. Liela to daļa saistās ar zemkopju sabiedrībai būtisko dabas spēku pielūgsmi.

Dievs ir latviešu mitoloģijā visplašāk un daudzveidīgāk pārstāvētā būtne, kuras tēlojumā atrodams gan senais proto-indoeiropiešu pamats, gan redzamas somugru un kristīgo priekšstatu ietekmes. Dievs pieder debesu dievību saimei, rada pasauli un nosaka tajā vispārējo kārtību, sociālo taisnīgumu un likumību, līdztekus Laimai lemj par cilvēku likteni. Folklorā nav rodams apstiprinājums, ka Dievam būtu pakļautas pārējās mitoloģiskās būtnes, tāpat nav atrodamas ticamas ziņas par tam veltītu kultu.

Ievērojami mazāk tautasdziesmās un vairāk pēc savas izplatības starptautiskajās teikās un pasakās sastopams Velns kā Dieva pretinieks vai konkurents, vai ļauno spēku iemiesojums. Domājams, ka tam pamatā ir arhaiska indoeiropiešu htoniskā dievība; vienlaikus spēcīgā kristietības ietekmē latviešu mitoloģijā sastopami apmēram 10 dažādu velnu veidu: antropomorfi un zoomorfi, ar vienu un vairākām galvām, kā īpašvārds vai sugasvārds.

Pērkons un Saule ieņem centrālo vietu baltu cilšu kopējā mitoloģijā. Pērkons folklorā tēlots kā debesu kalējs, tumšo spēku pretinieks, Debesu kāzu dalībnieks un pastarpināti arī auglības un labklājības aizgādnis. Vērojama Pērkona un Dieva funkciju pārklāšanās.

Saule ir centrālā figūra latviešu kosmoloģiskajā mitoloģijā. Ar Sauli saistās plašais gadskārtu (saulgriežu) ieražu cikls. Folklorā Saule tiek gan personificēta, parādot analoģijas ar cilvēka dzīvi un saimniecisko darbību, gan arī attēlota saistībā ar tās kustību debesjumā (ceļā pāri debesu kalnam, nakšņojot Pasaules kokā vai jūras vidū).

Dieva dēli saistās ar senāko proto-indoeiropiešu mītisko priekšstatu slāni un daļēji atbilst indoeiropiešu debesu dvīņiem, piemēram, sengrieķu Dioskūriem (Διόσκουροι) un senindiešu Ašvaniem (अश्विन्, Aśvin). Dieva dēli ir Debesu kāzu dalībnieki ar daudzslāņainu semantiku un funkcijām, bet bez droši nosakāmas atbilstības kādai dabas parādībai.

Tāpat arī Saules meitas pieder senāko priekšstatu slānim. Kā personifikāciju tajās var saskatīt gan rīta vai vakara blāzmu, gan rīta un vakara zvaigzni (Veneru).

Auseklis latviešu mitoloģijā apzīmē Veneru un zvaigžņu pulkā darbojas kā Debesu kāzu dalībnieks. Auseklis ir folklorā trešā biežāk minētā debesu dievība aiz Saules un Mēness.

Mēness ir bieži sastopams ar lauksaimniecību saistītos ticējumos. Mēness saistās ar augšanu un nīkšanu, tapšanu un miršanu. Daudzās teikās tiek skaidrota arī Mēness plankumu izcelsme. Nelielā tautasdziesmu ciklā Mēness parādās arī kā karavīrs.

Ņemot vērā šauru izplatības areālu folkloras tekstos (Kurzemē), domājams, ka Dēkla un Kārta ir bijušas dievietes Laimas lokālās variācijas. Laimas tēla semantikā saplūst priekšstati par laimi (veiksmi, izdošanos, labiem dzīves apstākļiem) un likteni – Laimas lēmumu par visu cilvēka mūža gājumu. Laima ir izteikti atntropomorfa būtne, pie kuras vērsās ar dažādu rituālu palīdzību dzemdībās, precībās, kāzās un citos nozīmīgos notikumos. Mārai ir veltīts visvairāk diskusiju latviešu mitoloģijas pētniecībā, argumentējot par tās senāko izcelsmi, funkciju pārklāšanos ar Laimu, lopkopības patronesi Māršavu (galvenokārt Vidzemē) vai citām dievībām un sinkrētismu ar katoļu dievmāti Svēto Jaunavu Mariju. Tautasdziesmās Māra ir ievērojami biežāk minēta Kurzemē. Māra rūpējas par jaundzimušo un mātes veselību, tāpat folklorā parādās kā sieviešu un it īpaši sērdieņu aizstāve. Cits priekšstatu kopums to saista ar aizgādību par govīm, tāpat Māra ir sastopama arī latviešu buramvārdos.

Šim mitoloģisko priekšstatu slānim īpaši raksturīga saplūšana ar katoļu svēto kultu. Tā no Svētā Antona ir izveidojies cūku aizgādnis Tenis, Tūras bīskapa Svētā Mārtiņa dienā (10. novembris) tiek pareģots laiks un upurēts gailis. Senais gaismas un pavasara saulgriežu dievs Ūsiņš jaunajos laikos  ir saplūdis ar Svētā Jurģa jeb Georga tēlu un kļuvis par zirgu aizgādni.

Vasaras saulgriežu centrālais tēls Jānis atspoguļo senāku auglības dievību ar plašu funkciju klāstu, nesot svētību gan laidarā un druvās, gan saimē un visā dabā. Jānis pazīstams visos Latvijas novados un domājams, ka tā saglabāšanos ietekmējušas paralēles ar Svētā Jāņa Kristītāja tēlu.

Vēl divi izņēmumi ar skaidri saskatāmu arhaisku izcelsmi ir samērā lokālā govju aizgādne Māršava un druvu auglības dievība Jumis, kas plašāk pazīstams Vidzemē un Latgalē, daļēji arī Zemgalē. Par Jumja emanāciju tiek uzskatīta divžuburu vārpa (retāk arī citi dubulti augļi), un tā ir vienīgā no dievībām, kuras simboliskais attēlojums ir skaidri identificējams tautas arhitektūrā. Jumja kults saistās ar labības kultivēšanu, novākšanu un apstrādi, kā arī dabas cikliskumu un nepārtraukto atjaunotni.

Saistībā ar dabā un cilvēka dzīvē nozīmīgām parādībām latviešu tautasdziesmās ir minēta 61 dažāda veida māte. Mātēm raksturīga polisēmija – tās var parādīties gan kā daļēji antropomorfas būtnes, gan kā konkrēti dabas objekti. Visplašāk sastopama ir Veļu māte un tās funkcionālie sinonīmi – Zemes māte un Kapu māte.

Vēl 19. gs. bijusi izplatīta upurēšana vārdā nesauktiem mājas gariem – dieviņiem vai mājas kungam, lai nodrošinātu konkrētās mājsaimniecības labklājību. Dieviņi bieži vien minēti htonisku būtņu veidolā – kā zalktis vai krupis. Pūķis jeb vilce pazīstams kā mantu (naudas, piena, labības) nesējs – sava veida dēmons, kas kalpo mājas saimniecei vai saimniekam. Veļi jeb iļģi – saimei piesaistītas mirušo dvēseles liecina par animiska senču kulta paliekām.

Ļaunas mirušās dvēseles gara, lopa vai cilvēka veidolā var atgriezties un mocīt (jāt) cilvēkus vai lopus kā lietuvēns. Kā līdzeklis pret to kalpo lietuvēna krusts, parasti – piecstaru zvaigzne. Sumpurņi savukārt tiek tēloti kā ļaunas, nežēlīgas un mežonīgas būtnes ar cilvēka ķermeni un suņa galvu.

Viens no plašāk izpētītajiem tematiem latviešu mitoloģijas vēsturē ir mitoloģiskās pasaules uzbūve. Tā atbilst indoeiropiešu mītiskās pasaules ainas pamatmodelim, kura centrā atrodas Pasaules koks (piemēram, ozols ar deviņiem žuburiem vai Debesu kalns), kas savieno debesu dievu pasauli, cilvēku apdzīvoto zemi un htonisko būtņu vai mirušo dvēseļu apdzīvoto pazemi. Dažādos mītiskajos priekšstatos aizsaule mēdz būt lokalizēta gan pazemē, gan tālu rietumos, Saules debesu ceļa galā. Naratīvos, kas simboliski attēlo iniciācijas rituālus, mītiskais varonis pa Pasaules koka (garās pupas vai cita analoga) zariem var nonākt debesīs vai arī caur kādu alu, aku, purvu, avotu vai tamlīdzīgi doties uz pazemi. Debesu un pazemes valstības ar nelielām atšķirībām atgādina šosauli.

Tartu-Maskavas semiotikas skolas (Tartu-Moscow Semiotic School, Тартуско-московская (московско-тартуская) семиотическая школа) pētnieku atzinumi liecina, ka latviešu folklorā atrodamas daudzas atskaņas no centrālā indoeiropiešu proto-mīta, kurā atntropomorfs varonis (Pērkona dievs, Dievs) pie Pasaules koka cīnās ar teriomorfisku pretinieku (Velnu, Jodu, pūķi), kurš ir nolaupījis un paslēpis cilvēkus vai lopus. Pērkona dievs tos ar zibens bultu atbrīvo un sāk vajāt savu pretinieku, kurš paslēpjas dažādos priekšmetos vai dzīvās būtnēs; beidzot pretinieks tiek uzveikts un lietus ūdeņi pārklāj tā ķermeni.

Latviešu tautasdziesmās daudzās variācijās ir atrodamas atskaņas arī no cita proto-mīta – Debesu kāzām. Ar astronomisko simboliku piesātinātajās mīta versijās veiksmīgi vai nesekmīgi precas Dieva dēli (vai Mēness, Auseklis) un Saules meitas (vai Saule). Mītā atklājas seno kāzu rituālā norise, iesaistās dažādas debesu dievības, un funkcionāli tas varētu būt saistīts ar incesta aizliegumu.

Dažādas latviešu mitoloģiskās būtnes, it īpaši velni, rod savu vizuālo attēlojumu jau pašos latviešu profesionālās mākslas sākumos, piemēram, Ādama Alkšņa, Riharda Zariņa un Jaņa Rozentāla darbos. No pēdējiem īpaši izceļama ir jūgendstila mozaīka uz Rīgas latviešu biedrības jaunās ēkas fasādes (1909), kur nacionālā romantisma garā attēlots baltiem kopīgais Pērkons un senprūšu Potrimps (Potrimpus) un Pīkols (Picullus), kuri vēl arvien tiek kļūdaini piedēvēti latviešu mitoloģijai.

Par kanoniskiem varētu uzskatīt daudzos nacionāli konservatīvo mākslinieku latviešu dievību attēlojumus starpkaru periodā. Līdzās Hildai Vīkai un Ansim Cīrulim šeit izceļas neopagāniskās dievturu kustības ikonogrāfs Jēkabs Bīne. Mūsdienās vēl joprojām ietekmīga ir J. Bīnes izstrādātā mitoloģiskā ornamenta teorija – konkrētu etnogrāfisko ornamentu saistīšana ar mitoloģiskām būtnēm (Pērkona krusts, Māras zigzags, Austras koks un citi).

Padomju okupācijas laikā mitoloģiskie sižeti un debesu dievības bija nevēlams temats stājglezniecībā un to vizuālie tēli bija redzami galvenokārt grāmatu (pasaku un teiku) ilustrācijās un lietišķajā mākslā, pēdējā atkal dominējot velna tēlam. Šādu ierobežojumu nebija trimdas mākslā, un situāciju mainīja Latvijas neatkarības atjaunošana, senajiem dieviem un citām būtnēm atkal atklājoties mākslinieku, piemēram, Edgara Folka, Dainas Dagnijas, Artūra Bērziņa, Ievas Balodes, Dainas Eglītes, Ilzes Avotiņas un Kristiana Brektes, darbos dažādos medijos.