Jēdzienu “jūgendstils” lieto, lai apzīmētu stilu, kas uzplauka Eiropas vizuālajās mākslās, t. sk. arhitektūrā, 19. un 20. gs. mijā. Latviešu valodā jēdziens ir aizguvums no stila nosaukuma vācu valodā – Jugendstil, kas veidojies jau 19. gs. beigās kā atvasinājums no Minhenē izdotā mākslas žurnāla Jugend (1896) nosaukuma (Jugend ‘jaunība’). Mūsdienās stila apzīmēšanai starptautiski plaši izmanto jēdzienu Art Nouveau (‘jaunā māksla’), ko franču valodā kā atvasinājumu no Parīzes mākslas galerijas “Jaunās mākslas nams” (Maison de l'Art Nouveau, 1895) nosaukuma lieto jau kopš 19. gs. beigām. 19. un 20. gs. mijā dažādos Eiropas mākslas centros veidojās vēl arī citi vietējie nosaukumi, ko mūsdienās dažkārt turpina lietot stila reģionālo izpausmju vai variāciju apzīmēšanai, piemēram: Austrijā – Sezessionstil (‘Secesijas stils’) – kā atvasinājums no Austrijas mākslinieku apvienības “Vīnes secesija” (Wiener Secession, 1897) nosaukuma; Itālijā – Stile Liberty (‘Libertī stils’) – kā atvasinājums no Londonas luksusa preču universālveikala Liberty & Co nosaukuma, kā arī Arte nova (‘Jaunā māksla’); Skotijā – Glasgow style (‘Glāzgovas stils’); Anglijā – Modern Style (‘modernais stils’); Krievijā – стиль модерн (‘modernais stils’); Spānijā – Modernismo (‘modernisms’); Francijā – Le Modern Style (‘modernais stils’), Art fin de siècle (‘gadsimta beigu māksla’), Art Belle Époque (‘skaistā laikmeta māksla’) un citi. Vēsturiski epizodiski tika lietoti arī dažādi citi nosaukumi – atbilstoši atsevišķu stila parādību formālajām iezīmēm, piemēram, Style nouille (‘nūdeļu stils’) un Style coup de fouet (‘pātagas cirtiena stils’) Beļģijā, Stile floral (‘florālais stils’) Itālijā utt.; kritiķi, kas negatīvi vērtēja stilu, deva tam arī dažādus nievājošus nosaukumus, piemēram, Bandwurmstil (‘lenteņa stils’) Vācijā un tā tālāk.
Jūgendstila negatīva kritika arvien pieauga jau pirms Pirmā pasaules kara, un pēc 1914. gada tas tika noliegts un ilgstoši pakļauts aizmirstībai, taču no 20. gs. 60. gadiem jūgendstils pamazām piedzīvoja reabilitāciju, un mūsdienās tiek vērtēts atzinīgi. Tomēr arhitektūras un mākslas vēstures literatūrā joprojām atklājas jūgendstila definēšanas un interpretācijas problēmas, un sastopami pretrunīgi vērtējumi un vispārinājumi; pētnieku vidū joprojām trūkst vienprātības par vairākiem būtiskiem jautājumiem, piemēram, – vai jūgendstils ir stils vai kustība? – kad tieši tas aizsākās un kad beidzās? – kāda bija tā koncepcija? Jūgendstils bija sarežģīts fenomens, kas iekļāva sevī savstarpēji šķietami nesavienojamus elementus; tas bija universāls, konceptuāli daudzpusīgs un formāli daudzveidīgs, tādēļ nepakļaujas vienkāršotam tā nozīmju skaidrojumam.
Jūgendstila definēšanas un interpretācijas problēmas atklājas arī Latvijas arhitektūras vēstures literatūrā, kur jūgendstila jēdziens bieži ticis traktēts plaši, tā kontekstā iekļaujot arī citus 20. gs. sākuma arhitektūrā aktuālus stilistiskos strāvojumus, piemēram, ziemeļu nacionālo romantismu un neoklasicismu, kas tomēr ir vērtējami kā patstāvīgi. 19. un 20. gs. mijas arhitektūras kopaina ir sarežģīta, un, piemēram, Latvijas arhitektūrā šajā periodā nereti sastopami arī piemēri, kur stilu robežas ir nenoteiktas, projektēšanā izmantota dažādu stilu sintēze.
