Jūgendstils Krievijas arhitektūras ainā izplatījās un ieguva popularitāti vēlāk nekā cituviet Eiropā. Līdz ar vēlīno raksturu, jūgendstila dažādās tendences Krievijas arhitektūrā ienāca vienlaikus, radot kompilētu stila izmantojumu ēku dizainā. Jūgendstils projektēšanā tika izmantots lielākajās Krievijas Impērijas pilsētās un bija populārs aptuveni līdz Pirmā pasaules kara sākumam.

Termins, kuru lieto krievu valodā, lai apzīmētu jūgendstilu, ir Cтиль модерн ‘modernais stils’. Vispārīgais termins apzīmē jūgendstilu kā kopumu, atsevišķi neizdalot tā vispārpieņemtās attīstības fāzes. Jūgendstils jeb modernais stils Krievijā reprezentēja laikmetīgās mākslas tendences, kuru estētika kontrastēja ar valdošo historisma ievirzi arhitektūrā.

Jūgendstilam Krievijas Impērijā bija spēcīga ietekme uz vizuālajām un dekoratīvajām mākslām. Arhitektūrā tas ieguva savdabīgu, eklektisku formveidi, kuru koriģēja gan impērijā vadošais krievu stils, gan arī ziemeļu nacionālais romantisms, kura arhitektoniskā estētika bija Krievijas metropoļu monumentālajā pilsētvidē iederīgāka.

Nedaudz novēlotā jūgendstila paraugu impulsu ienākšana Krievijas Impērijas pilsētvidē sekmēja to, ka arhitektiem un māksliniekiem bija iespēja variēt ar dažādo valstu stila tendencēm. Krievijas jūgendstila estētiku dekoratīvajos aspektos, fasādes kompozīcijā un interjerā ietekmēja Beļģijas un Francijas stila paraugi. Uzbūves principos liela nozīme bija Vīnes secesionistu (Wiener Secession) kustībai, Glāzgovas skolai (The Glasgow School) un ziemeļu nacionālajam romantismam.

Krievijas jūgendstils ir konkrēts un racionalizēts savos apjomos. Bieži par pamatu izmantoti historisma stilistikā sakņoti būvprakses principi. Jūgendstila ēku plānojums veidots pēc klasiskiem principiem, telpas kārtojot funkcionālā izklājumā, atsakoties no neierastiem uzbūves risinājumiem. Krievijas Impērijas metropolēs reti sastopami neliela apjoma jūgendstila īres nami. Lielpilsētu apjoms, māju augstums un apbūvējamā zemesgabala platības noteica konkrētus parametrus katrai ēkai. Jūgendstils Krievijā vairāk izpaudās tieši ēku interjeros, atsevišķos fasādes dekoratīvajos elementos, plašo logu un durvju formās, kā arī stiklotu torņu kupolos un slaidās metāla smailēs.

Krievijas jūgendstils, pretstatā Eiropas asimetriskajiem un kompleksajiem piemēriem, ir racionalizēts savās būvkonstrukcijās, veidojot simetriskas, horizontāli izvērstas, plašas būves, vien nedaudzos piemēros izmantojot jūgendstila arhitektonisko manierīgumu un asimetriju. Tas lielākoties novērojams Krievijas jūgendstila paraugos, kuru dekoratīvās īpašības tuvinātas ziemeļu nacionālajam romantismam.

Īpaša vērība tika pievērsta jūgendstila interjeru veidošanā. Krievijas jūgendstila interjeriem tipisks plašums un gaismas pielietas telpas. Arhitekti, kuri praktizēja precīzu Eiropas jūgendstila tendenču pārnesi, arī interjerā paredzēja stila eleganci. Turpretī Krievijas jūgendstila paraugi, kuru arhitektūra reprezentēja savdabīgo stila manierīgumu un eklektisko pieeju, arīdzan interjerā veidoti avangardiski. Vizuālās mākslas pārstāvji, gleznotāji, tika piesaistīti interjera elementu veidošanā, radot majolikas krāsnis, sienu panno, freskas, vitrāžas, mēbeles un citus dekoratīvos elementus. Piemēros novērojama jūgendstila sasaikne ar neokrievu stila estētiku, radot krievu vēstures ornamentikā aizgūtus dekoratīvos motīvus.

Jūgendstila ienākšana Krievijā sakrita ar tā saukto “Sudraba laikmetu”, kas apzīmēja krievu kultūras renesansi. Jūgendstils Krievijas arhitektūrā ienāca līdztekus ar jaunajiem impulsiem no Eiropas, ienesot ne tikai jūgendstilu, bet arī ziemeļu nacionālo romantismu, Vīnes secesionistu kustību, Glāzgovas skolas idejas un citus laikmetīgos mākslas strāvojumus. Krievijas oficiālais arhitektūras virziens bija krievu stils, reprezentējot gan cara Nikolaja II (Николай II Александрович Романов), gan slavofilu kustības centienus uz “krievisku” pilsētvidi. Jūgendstila sākotnējos impulsus uztvēra “Mākslas pasaule” (Мир искусства) – radošo personu biedrība un mākslas laikraksts. Viņu intereses objekts bija Lielbritānijas grafiķi, to skaitā arī Obrijs Bīrdslijs (Aubrey Beardsley) un populārā britu Mākslas un amatniecības kustība (Arts and Crafts movement), no kuras attīstījās jūgendstils Lielbritānijā. “Mākslas pasaules” sabiedrībā bija teorētiķi, mākslas un teātra personības, arhitekti, kuri kultivēja Eiropas mākslas tendenču ienākšanu agrārajā Krievijas Impērijā. Jūgendstila vērtības spēcīgi ietekmēja Krievijas kultūru un mākslu, toties arhitektūrā tas izpaudās tikai lielākajās pilsētās un nekad nekļuva par pilsētvides dominējošo arhitektonisko ievirzi. Jūgendstils pārvērta Krievijas Impērijas mākslas un teātra pasauli, tai kļūstot laikmetīgai un atvērtai modernajām vērtībām.

Par pirmo jūgendstila ēku Krievijā avotos min arhitekta Vladimira Čagina (Владимир Иванович Чагин) un Vasilija Šēnes (Василий Иванович Шене) projektēto Gausvalda vasarnīcu (Дача Гаусвальд, 1898) Pēterburgā (mūsdienās Sanktpēterburgā). Brāļu Jeļisejevu tirdzniecības nams (Дом торгового товарищества “Братья Елисеевы”) Ņevas prospektā, kas projektēts pēc arhitekta Gavriila Baranovska (Гавриил Васильевич Барановский) ieceres, uzskatāms par vienu no ievērojamākajiem jūgendstila namiem Krievijā. Pēc arhitekta Pāvela Sjuzora (Граф Павел Юльевич Сюзор) projekta 1904. gadā uzceltā “Singer” šujmašīnu uzņēmuma ēka (“Дом Книги”, дом компании “Зингер”) iekļauta Krievijas jūgendstila paraugu sarakstā. 1907. gadā pēc arhitektu Konstantīna de Rošfora (Константин де Рошфор) un Vladimira Lipska (Владимир Александрович Липский) projekta uzceltais Esdersa un Šēfalsa tirdzniecības nams (Торговый Дом "Эсдерс и Схейфальс") līdz pat mūsdienām nes modernās arhitektūras kodu. Ēkas konstruktīvais risinājums ir plašs un nedalīts, telpas, pateicoties lielajiem logiem, gaismas pielietas. Fasāde reprezentē eklektisku pieeju jūgendstila arhitektūras principiem. Dekoratīvie motīvi to tuvina stateniskā jūgendstila estētikai, tomēr augšējo stāvu piesātinātais mākslinieciskais noformējums atgriež stila sākotnējo ornamentiku. Ēkas galvenā dominante ir augstais, slaikais tornis, kas veidots metāla un stikla savienojumā. Vienlaikus šis akcents reprezentē laikmetīgās, jaunās būvniecības konstruktīvās iespējas.

Avotos par Krievijas jūgendstila ievērojamāko arhitektu tiek uzskatīts Fjodors Šehtels (Фёдор Осипович Шехтель). F. Šehtela daiļrade ir savdabīga, manierīga dažādu arhitektoniski māksliniecisko stilu impulsu kompilācija. 1901. gadā pabeigtā savrupmāja Aleksandrai Derožinskai (Александра Ивановна Дерожинская) ataino pirmos arhitekta iespaidus un meklējumus Vīnes secesionistu arhitektūras paraugos. Maskavā 1902. gadā uzceltā savrupmāja Stepanam Rjabušinskim (Степан Павлович Рябушинский) uzskatāma gan par F. Šehtela profesionālās karjeras, gan par Krievijas jūgendstila apogeju.

S. Rjabušinska savrupmājas arhitektoniskās un konstruktīvās kvalitātes tuvinātas Vīnes secesionistu arhitektūrai – turienes jūgendstila paraugiem. Turpretī interjers ir floras un faunas manifestācija caur dekoratīvajām vērtībām. S. Rjabušinska savrupmājas galvenās kāpnes veidotas kā organiska, dabā mantota konstrukcija ar savu smagnējo, vienlaikus eleganto estētiku. Ēkas interjers veidots pēc jūgendstila principiem, ietverot dekoratīvos risinājumus gan sienu apdarē, gan durvju ailu formā, gan greznu un krāsainu stikla vitrāžu dizainā. Zīmīgs paraugs Vīnes secesionisma arhitektūras ietekmei, kā arī Krievijas jūgendstila savdabīgajam eklektismam ir arhitekta Ļeva Kekuševa (Лев Николаевич Кекушев) projektētā dzīvojamā māja (1899). Ēkas arhitektoniskā formveide tuvināta Vīnē valdošā secesionistu stila estētikai, tomēr plastiski dekoratīvie elementi ir jūgendstilam raksturīgie stilizētie ziedu motīvi, pusapaļās, atslēgas cauruma formas logailas. Papildus piebūvēts vēsturiskajā arhitektūrā aizgūts tornītis, kā historisma relikts modernajā arhitektūrā. Vienlaikus ēkas materialitātei izvēlēti ziemeļu nacionālajam romantismam tipiski apdares materiāli. Ļ. Kekuševs ievērību izpelnījās tieši ar ziemeļu nacionālā romantisma spilgtiem paraugiem Krievijā, tomēr arhitekta dzīvojamā māja reprezentē Krievijas jūgendstila savdabīgo eklektiskumu, kuru koriģē dažādo māksliniecisko impulsu vienlaidus ienākšana impērijas pilsētvidē, arhitektiem izmēģinot tos apvienot viena objekta ietvaros.

Īpaša mākslinieciskā pietāte pievērsta Krievijas Impērijas dzelzceļu stacijām, uzsverot to reprezentatīvo aspektu pilsētvidē. Līdzās F. Šehtelim un viņa manierīgajai pieejai, pielietojot jūgendstilu un neokorievu stila kvalitātes Jaroslavļas stacijas (Ярославский вокзал) pārbūves projektā (1904), arhitekta Staņislava Bržozovska (Станислaв Антонович Бржозовский) dizains Vitebskas dzelzceļa (Витебский вокзал) stacijai bija jūgendstila dekoratīvās manieres manifests. Arhitekts atsacījās no krievu stila doktrīnām, kas paģērēja arhitektūrai būt “krieviskai”, veidojot savu dizainu pēc Eiropas jūgendstila kvalitātes principiem. Stacijas ēkas kopiespaids, lai arī aizgūts no jūgendstila, tomēr bija smagnējs. Savukārt interjers uzskatāms par spilgtu stila elegances piemēru.

Jūgendstila novatoriskās vērtības Krievijas Impērijā biežāk izpaudās interjerā un fasāžu dekoratīvajā risinājumā, pieaicinot tā laika ietekmīgākos māksliniekus. Avangarda māksliniekam Mihailam Vrubelam (Михаил Александрович Врубель) tika dota iespēja veidot apmēros grandiozu mozaīku jaunajai jūgendstila viesnīcai “Metropole” (Метрополь) Maskavā, kas pabeigts 1905. gadā pēc Krievijas Impērijā dzimušā skotu izcelsmes arhitekta Viljama Volkota (William Walcot), Ļ. Kekuševa un Vladimira Šuhova (Владимир Григорьевич Шухов) projekta. Viesnīcas projekts, balstoties uz arhitektoniskajām vērtībām, ir askētisks un monolīts, eklektisks dekoratīvajos risinājumos. Tomēr līdztekus M. Vrubelam, mākslinieks Aleksandrs Golovins (Александр Яковлевич Головин) un tēlnieks Nikolajs Andrejevs (Николай Андреевич Андреев), salīdzinoši askētiskajam un monumentālajam namam, piešķīra jūgendstila kvalitāšu māksliniecisko estētiku. Bieži mākslinieciskajā noformējumā novērojama atsauce uz krievu stila ornamentiem, tautas pasakās aizgūtiem tēliem, etnogrāfijā sakņotiem dekoratīvajiem elementiem.

Jūgendstils Krievijā ir pretrunīgi vērtēts. Savā laikā slavofili stingri iestājās pret eiropeisko vērtību atgriešanos pilsētvidē un kultūrā, pastāvot uz savas tautas identitātes zaudēšanu. Vienlaikus “Sudraba laikmeta” ietekmīgākie inteliģences pārstāvji un jūgendstila atbalstītāji Krievijas mākslu un kultūru atgrieza Eiropas mākslas vēstures kartē. Jūgendstila pastāvēšanas neilgajā laika posmā strauji uzplauka Krievijas kultūras dzīve. Pateicoties tam, pēcāk Krievijā izveidojās spēcīga avangarda mākslinieku paaudze.

Krievijas jūgendstils neizplatījās ārpus lielāko pilsētu areāla, tādēļ ievērību izpelnījās tikai metropolēs. Lai arī jūgendstilam bija spēcīga ietekme uz teātri, literatūru, dekoratīvajām mākslām, arhitektūrā tas ieguva manierīgu raksturu, kuru spēcīgi ietekmēja gan Krievijā atbalstītais nacionālais jeb krievu stils, gan citi tā laika Eiropā populārie stili, piemēram, ziemeļu nacionālais romantisms, Vīnes secesionisti, Glāzgovas skola. Jūgendstila estētika Krievijā veidojās balstoties uz dažādo iespaidu kopumu, tos izmantojot eklektiskā manierē, radot savu savdabīgo stila variāciju. Jūgendstils Krievijā ir būvkonstrukcijās racionalizēts, konkrēts, uzbūvē smagnējs un simetrisks, turpretī tā mākslinieciski dekoratīvās vērtības ir organiskas, biomorfas, kā arī ilūzijas par floras motīviem. Krievijas jūgendstila unikalitāte atklājas tā duālismā – racionalizētas, klasiskas uzbūves konstrukcijas simbiozē ar plūstošām, organiskām, biomorfām dekoratīvajām detaļām; vienlaikus svarīgi uzsvērt eklektisku jūgendstila attīstības un reģionālo impulsu nepārtrauktu izmantošanu vienuviet.

Jūgendstils bija īsa parādība Krievijas Impērijā, to ātri nomainīja neoklasicisma arhitektūra jau pirms Pirmā pasaules kara. Lai arī arhitektūrā vēl saglabājās Krievijas jūgendstilam tipiskie biomorfie motīvi dekoratīvajos risinājumos, tomēr arhitektoniskā formveide tika atgriezta klasiskā, proti, historisma manierē. Salīdzinoši straujā atteikšanās no vēlīni ienākušā jūgendstila kvalitātēm pamatojama ar to, ka tuvojās Pirmais pasaules karš un mainījās vispārējā estētika, kāa arī politiskā nestabilitāte pašā Krievijā liedza jūgendstilam izpausties tā pilnā spektrā.

Krievijas jūgendstila savdabība un vēlīnais raksturs mākslas vēsturē joprojām pasaules pētniekiem liedzis pilnvērtīgi novērtēt Krievijas jūgendstilu kā manierīgu, savrupu vērtību, drīzāk to tuvinot vēlai un provinciālai arhitektūras izpausmei Eiropas kultūrvidē.