Vēsturiskā izveidošanās un attīstība, nozīmīgākie pārstāvji Krievu stila aizsākums tiek saistīts ar 19. gs. 30. gadiem un Maskavas Kristus Glābēja katedrāli (Кафедральный соборный храм Христа Спасителя), kuras ieceri izstrādāja arhitekts Konstantīns Tons (Константин Андреевич Тон) pēc cara Nikolaja I (Николай I) pasūtījuma, godinot Krievijas Impērijas uzvaru pār Napoleona I (Napoléon I) karaspēku. Nikolajam I pārņemot Krievijas Impērijas vadību, cara impulss pavērsās pret krievu nācijas vērtību kultivēšanu pretstatus iepriekš izstrādātā arhitekta Aleksandra Vitberga (Алексaндр Лаврентьевич Витберг) dievnama projektam, atainojot Eiropas stilistiskās vērtības. Maskavas Kristus Glābēja katedrāle iezīmē krievui–bizantiešu stila aizsākumu. Cara Nikolaja I iniciētais projekts paredzēja katedrāli, kurai par stilistisko pamatu tiktu ņemta Konstantinopoles Svētās Sofijas katedrāle (Naós tis Ayías tou Theoú Sofías, 537), vienlaikus ieceri papildinot ar Krievijas Impērijas vēsturiskā mantojuma mākslinieciski dekoratīvajiem elementiem. Tā ietver tipiskos krievu–bizantieši stila parametrus – centrisko plānojumu, piecu kupolu sistēmu un krievu stila dekoratīvos elementus fasādes apdarē. Būtisks aspekts bija Krievijas kā Bizantijas mantinieces jautājums, tādējādi identificējoties ar Bizantijas sakrālās arhitektūras stilistiskajām kvalitātēm. Pirmās parādības Bizantijas arhitektūras pārmantošanā un mākslinieciskajā pārveidē, tuvinot to slāvistiskajai estētikai, reprezentē Kijivas Krievzeme un tās arhitektūra varas pīķa periodā, kurai bija īpaša nozīme jaunā stila rašanās procesā, Svētās Sofijas katedrālei (pabeigta 1050. gadā) Novgorodā kalpojot par tikpat svarīgu iedvesmas avotu kā Konstantinopoles Svētās Sofijas katedrālei. Viduslaiku arhitektūras un mākslas mantojums Krievijas teritorijā balstās uz Bizantijas impērijas kultūras ietekmes ienākšanu un saplūšanu ar vietējām būvniecības tradīcijām, radot savdabīgu arhitektūras parādību, kura tipiska tikai konkrētajam reģionam un tā ietekmes areālam. 19. gs. 30. gadi, K. Tons un viņa projektētā Kristus Glābēja katedrāle Maskavā reprezentē jaunu arhitektūras stila virzienu Krievijā, kompilējot iespaidus no Bizantijas arhitektūras mantojuma un Krievijas vēsturiskās arhitektūras dekoratīvās specifikas. K. Tons kļuva par impērijas ievērojamāko arhitektu, gūstot pasūtījumus pareizticīgo dievnamu būvniecībai, kā rezultātā krievu–bizantiešu stilistisko manieri krievvalodīgo pētnieku literatūrā dažkārt mēdz dēvēt arī par Tonisko posmu. Sākot ar 19. gs. 30. gadiem un cara Nikolaja I iniciēto arhitektūras estētikas maiņu, krievu stils un slavofili kļuva par Krievijas Impērijas valdības atbalstītu oficiālu kustību.
Slavofilu kustība radās kā nācijas vēstures, kultūras un mākslas apzināšanas un popularizēšanas iniciatīva. Būtiska bija atskatīšanās uz savu – Krievijas – vēsturi, tās varenības posmiem un tautas mākslas unikalitātes cildināšana. Tas bija aicinājums atteikties no eiropeiskajiem impulsiem, kuri dominēja Krievijas Impērijā, kultūrā un pilsētvidē. Iepriekšējie gadsimti kopš Pētera I (Пётр I) valdīšanas laika atainoja tendenci Krievijas Impērijai sekot Eiropas paraugam un eiropeizēties, atsakoties no slāviskās identitātes. Slavofilu kustības ietekmīgākie pārstāvji pastāvēja uz krievu vēstures un kultūras revitalizāciju. Slavofilu starpā bija gan teorētiķi, pētnieki, literāti, mākslinieki un arhitekti, gan arī inteliģences pārstāvji. Vienlaikus 19. gs. Krievijas Impērijas vēsturē iezīmējas kā laiks, kurā tika uzsākti vērienīgi izpētes darbi. Gleznotāja un mākslas vēsturnieka Fjodora Solnceva (Фёдор Григорьевич Солнцев) 1849. gadā izdotais zīmējumu albums “Krievijas valsts senlietas” (Древности Российского государства), atklājot aizmirstas vēsturiskās liecības un to unikalitāti, kalpoja kā svarīgs krievu stila mākslinieku un arhitektu iedvesmas avots. Ekspedīciju rezultātā atklātais Krievijas ziemeļu arhitektūras mantojums un arhitekta Ļeva Dāla (Лев Владимирович Даль) 1870. gadā izdotais albums “Krievijas ornamenta vēsture no 10. līdz 16. gadsimtam pēc senajiem manuskriptiem” (История русского орнамента с X по XVI столетие по древним рукописям) reprezentēja Krievzemes un tautas būvniecības tradīciju nozīmīgumu Krievijas nācijas attīstībā. Viens no ievērojamākajiem slavofilu kustības dalībniekiem, arheologs un vēsturnieks Ivans Zabeļins (Иван Егорович Забелин) sekmēja Valsts vēstures muzeja izveidi Maskavā, kas ne tikai reprezentēja Krievijas Impērijas vēstures vērtības, bet arī pēc arhitekta Vladimira Šervuda (Владимир Иосифович Шервуд) projekta 1872. gadā tika uzcelts Maskavā, blakus Kremlim pēc precīzām jaunā krievu stila estētikas kvalitātēm. Gan muzeja interjers, gan ēkas fasādes dekoratīvi mākslinieciskais risinājums bija precīza replika Krievzemes vēsturiskās būves estētikai. Katra muzeja telpa tika rotāta ar cēlmateriāliem un dekoratīviem sienu gleznojumiem, kuru kvalitātes tika aizgūtas vēsturiskajos paraugos.
Vladimirs Šervuds. Valsts vēstures muzejs. Maskava, Krievija, 2013. gads.
Avots: Arctos/Shutterstock.com.
Krievu stila otrā fāze tiek datēta ar 1860.–1880. gadu, kad tas ieguva divus dažādus virzienus. Krievu stila mūra arhitektūras virziena piemēri par atskaites punktu un iedvesmas avotu ņēma cara Ivana Bargā (Иван Грозный) laika arhitektūras paraugus, Maskavas Kremli, Moskovītu un Nariškinu baroku, kā arī Krievzemes mūra celtnes. Arhitekta Alfrēda Parlanda (Альфред Александрович Парланд) projektētās Izlieto Asiņu katedrāles Pēterburgā (Храм Воскресения Христова на Крови, arī храм Спаса на Крови), kura pabeigta 1907. gadā, tiešais iedvesmas avots ir Maskavas Vasilija Svētlaimīgā katedrāle (Собор Покрова Пресвятой Богородицы, 1561). Izlieto Asiņu katedrāle ir stilizēta parafrāze, modernizācija vēsturiskajai celtnei. Viens no ietekmīgākajiem arhitektiem bija Vasilijs Kosjakovs (Василий Антонович Косяков), pēc kura projektiem dievnami celti gan Pēterburgā, Kronštatē, gan Latvijā – Liepājas Karostas Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja Jūras pareizticīgo katedrāle (1903). Krievu stila mūra virziens bija populārs gan sakrālajā, gan sekulārajā arhitektūrā, strauji papildinot pilsētvidi ar jauniem daudzstāvu īres namiem, kuru estētiskās kvalitātes reprezentē krievu tautas ornamenta kvalitātes arhitektoniskā veidolā. Stilā aktīvi strādāja daudzi prominenti arhitekti.
Otrs krievu stila virziens tika dēvēts par romantizējošo. Par tā pārstāvju galvenajiem atskaites punktiem kalpoja koka arhitektūra, etnogrāfija un tautas būvniecības tradīcijas, kā arī Krievijas ziemeļi. Ietekmīgākie šī virziena pārstāvji bija Viktors Gartmans (Вuктор Александрович Гaртман) un Ivans Ropets (Иван Павлович Ропeт), kura projektētais Krievijas paviljons 1878. gada Pasaules sasniegumu izstādē (Exposition Universelle de 1878) Parīzē atstāja paliekošu iespaidu uz tā laika kultūru un citiem arhitektiem. I. Ropets manierīgi variēja ar tautas būvniecībā aizgūtajiem ornamentālajiem motīviem, tos hipertrofējot, dažādi kombinējot, tādējādi radot romantisku, pasakai līdzīgu noskaņu katrā dizainā.
Ivans Ropets. Dzīvojamā māja Abramcevā. Krievija, 06.06.2021.
Fotogrāfs Alexey Lagutkin. Avots: Shutterstock.com.
Krievu stila pēdējo fāzi – neokrievu stilu – spilgti ietekmēja gan jūgendstils ar dekoratīvo elementu atbrīvotību, gan nacionālais romantisms ar arhitektonisko formu monumentalizēšanu, lokalizēšanu un motīvu stilizēšanu. Stils nes krievu nacionālo identitāti reprezentējošus elementus, kuri atainoti kokošņiku formas rotājumos, zakomaru stilizācijā un tautas mākslā aizgūtu akcentu monumentalizēšanā, tomēr atsakoties no dekoratīvā pārsātinājuma, dizainā lietojot asimetriju, robustumu, formu hipertrofēšanu un brīvu laukumu izmantojumu. Nozīmīgākais stila pārst,āvis bija Fjodors Šehteļs (Фёдор Осипович Шехтель).
