Jēdzienu “krievu stils” lieto, lai apzīmētu stilu, kas radās un izplatījās Krievijas Impērijā un tās provincēs no 1830. līdz 1914. gadam. Krievu stils bija Krievijas autoritārās monarhijas atbalstīts un slavofilu kustības kultivēts mākslas virziens, lai slavinātu nācijas vēstures zīmīgākos mākslas un arhitektūras sasniegumus, atsakoties no Eiropas kultūras nozīmes.

Angļu valodā izmantotais termins Russian Revival ir atbilstošs historisma arhitektūras pētniecības tradīcijām, vēsturisko stilu daudzkāršošanu 19./20. gadsimta sākuma pilsētbūvniecībā apzīmējot kā “atdzimšanu” (no angļu valodas Revival).

Vācu valodas termina lietojums Neorussische Architektur jeb 'neokrievu arhitektūra' sākotnēji tika piedāvāts 1922. gadā Minhenē izdotajā, uz Vāciju emigrējušā krievu izcelsmes rakstnieka Aleksandra Eliasberga (Александр Самойлович Элиасберг) redakcijā veidotajā darbā “Krievu arhitektūra” (Russische Baukunst). Termins lietots kā vispārējs krievu stila iezīmju raksturojums. Neorussische Architektur reprezentē 19. gs. vēsturisko stilu tendences, historisma arhitektūras virzienus pētnieciskajos darbos aprakstot kā neostilu (no grieķu valodas νέος, neos 'jauns').

Krievu valodā lietoto terminoloģiju iedibināja vadošā krievu stila pētniece Jevgēņija Kiričenko (Евгения Ивановна Кириченко) 1997. gada izdevumā “Krievu stils” (Русский стиль). Ar terminu pусский стиль krievu valodā tiek apzīmēts visu trīs stila attīstības fāžu kopums. Līdztekus, J. Kiričenko izdalīja trīs galvenās krievu stila attīstības fāzes:

1) krievu–bizantiešu stils (русско-византийский стиль), 2) krievu stils (pусский стиль), 3) neokrievu stils (нео-русский стиль).

Vienlaikus tika iedibināts hronoloģiskās attīstības aspekts, kā arī stilistisko tendenču paralelitāte ar konkrētajā periodā vadošajiem arhitektūras stiliem, ļaujot sasaistīt krievu–bizantiešu un krievu stilu ar historisma arhitektūru, taču neokrievu stilu ar moderno arhitektūru un tajā laikā Eiropā populāro jūgendstilu un ziemeļu nacionālo romantismu.

Latviešu terminoloģijā tiek izmantots apzīmējums krievu stils, pārņemot krievvalodīgo pētnieku praksi. Tomēr Latvijas mākslas vēsturē krievu stils reti tiek definēts un izdalīts arhitektūras procesos, radot atribūcijas problemātiku.

Krievu–bizantiešu stila arhitektoniskās vērtības pārņemtas no Bizantijas impērijas arhitektūras un no tās ienākušajiem iespaidiem uz Krievzemes teritorijas arhitektūru viduslaikos. Tas ir 19. gs. pirmajā pusē sintētiski radīts stilistiskais strāvojums, apvienojot divu kultūru arhitektūras paraugu elementus, tādējādi radot jaunu dekoratīvo kvalitāšu kopumu arhitektūrā. Krievu–bizantiešu stils sakrālajā arhitektūrā raksturojams ar centrisku plānojumu, kuru vainago masīvs, pusapaļš kupols, to aptverot četriem mazākiem kupoliem. Ierasti krievu–bizantiešu stila objektu fasāde veidota no ķieģeļiem, retāk tiek apmesta. Krievu–bizantiešu stils paredz Bizantijas sakrālajā arhitektūrā bāzētu arhitektonisko principu izmantojumu, kas papildināts ar Krievijas Impērijas vēsturē aizgūtiem krievu tautas identitāti raksturojošajiem mākslinieciski–dekoratīvajiem elementiem. Krievu–bizantiešu stils lielākoties izmantots sakrālajā arhitektūra, retāk zīmīgu sabiedrisko ēku dizainā. Sekulārajā arhitektūrā krievu–bizantiešu stils saglabā savu masīvo būvapjomu, simetrisko fasādes kompozīciju un uzbūvi, kā arī dekoratīvos motīvus.

Krievu stila galvenā komponente ir fasādes “uzirdināšana” ar aplikatīviem, ornamentāliem dekoratīvajiem motīviem, tiem dominējot pār arhitektoniskajām vērtībām. Krievu stila objektu arhitektoniskā uzbūve neizceļas ar novatorismu. Krievu stila sakrālajā arhitektūrā novērojams gan centrisks, gan taisnstūra plānojums. Arhitektoniska sarežģītība mēdz tikt sasniegta ar pakāpjveida jumta un sīpolveida formas kupolu variācijām, veidojot daudzkupolu sistēmas. Īres namu un sabiedrisko ēku plānojums ir vienkāršs, laikmetam atbilstošs. Krievu stila mākslinieciskās vērtības replicē Krievijas Impērijas vēsturisko arhitektūru, izmantojot tiešu dekoratīvo elementu pārnesi. Krievu stilam raksturīga dekoratīva eksaltācija un fasādes uzirdināšana. Gan sekulārajā, gan sakrālajā krievu stila arhitektūrā novērojamas vienotas tendences. Izmantotais dekoratīvo motīvu klāsts sakņojas krievu tautas mākslā un ornamentālismā, kas ir adaptēts arhitektoniskā formveidē. Tipisks krievu stila motīvs ir stilizētas kokošņika formas, kas aizgūts no nacionālā tautastērpa. Kokošņika forma (dažādi variēta) tiek pielietota frontona vietā. Šāda veida zelminis krievu arhitektūrā tiek saukts par zakomaru (закомара). Sabiedriskās arhitektūras celtnes tika rotātas ar arkām, apaļvēderainām kolonnām, kas balsta ieeju vainagojošo jumtu un vējtveri, aizgūstot tautas būvniecības motīvus, piemēram, podzoru (подзор) jeb vējmalas pie jumta pārkares. Krievu stila uzsvērtā dekoratīvā fasādes bagātība spilgti kontrastē ar krievu–bizantiešu stila atturību un arhitektūras formu konkrētību, simetriju.

Neokrievu stila raksturojošie elementi ir krievu ornamentālisma pakļaušana laikmetīgajām arhitektūras tendencēm – jūgendstila, kā arī nacionālā romantisma ietekmei. Neokrievu stila ēku dekoratīvajā risinājumā tika izmantoti tipiskie motīvi, piemēram, zakomaras, kokošņiku formas aplikatīvi rotājumi, tomēr uzsvars tika pārnests uz objekta arhitektoniskajām vērtībām. Fasāde tika veidota lakoniskāka, ieviesti lokāli laukumi. Arhitektoniski–dekoratīvie motīvi tika hipertrofēti un monumentalizēti. Neokrievu stila arhitektūra ir asimetriska un tendēta uz novatoriskiem arhitektoniskajiem risinājumiem, kuri papildināti ar palielinātiem dekoratīvajiem elementiem, atstājot brīvas plaknes pretstatā iepriekšējai krievu stila pārsātinājuma tendencei. Neokrievu stils regulāri izmantots sakrālajā arhitektūrā un īres namu dizainā.

Krievu stila aizsākums tiek saistīts ar 19. gs. 30. gadiem un Maskavas Kristus Glābēja katedrāli (Кафедральный соборный храм Христа Спасителя), kuras ieceri izstrādāja arhitekts Konstantīns Tons (Константин Андреевич Тон) pēc cara Nikolaja I (Николай I) pasūtījuma, godinot Krievijas Impērijas uzvaru pār Napoleona I (Napoléon I) karaspēku. Nikolajam I pārņemot Krievijas Impērijas vadību, cara impulss pavērsās pret krievu nācijas vērtību kultivēšanu pretstatus iepriekš izstrādātā arhitekta Aleksandra Vitberga (Алексaндр Лаврентьевич Витберг) dievnama projektam, atainojot Eiropas stilistiskās vērtības. Maskavas Kristus Glābēja katedrāle iezīmē krievui–bizantiešu stila aizsākumu. Cara Nikolaja I iniciētais projekts paredzēja katedrāli, kurai par stilistisko pamatu tiktu ņemta Konstantinopoles Svētās Sofijas katedrāle (Naós tis Ayías tou Theoú Sofías, 537), vienlaikus ieceri papildinot ar Krievijas Impērijas vēsturiskā mantojuma mākslinieciski dekoratīvajiem elementiem. Tā ietver tipiskos krievu–bizantieši stila parametrus – centrisko plānojumu, piecu kupolu sistēmu un krievu stila dekoratīvos elementus fasādes apdarē. Būtisks aspekts bija Krievijas kā Bizantijas mantinieces jautājums, tādējādi identificējoties ar Bizantijas sakrālās arhitektūras stilistiskajām kvalitātēm. Pirmās parādības Bizantijas arhitektūras pārmantošanā un mākslinieciskajā pārveidē, tuvinot to slāvistiskajai estētikai, reprezentē Kijivas Krievzeme un tās arhitektūra varas pīķa periodā, kurai bija īpaša nozīme jaunā stila rašanās procesā, Svētās Sofijas katedrālei (pabeigta 1050. gadā) Novgorodā kalpojot par tikpat svarīgu iedvesmas avotu kā Konstantinopoles Svētās Sofijas katedrālei. Viduslaiku arhitektūras un mākslas mantojums Krievijas teritorijā balstās uz Bizantijas impērijas kultūras ietekmes ienākšanu un saplūšanu ar vietējām būvniecības tradīcijām, radot savdabīgu arhitektūras parādību, kura tipiska tikai konkrētajam reģionam un tā ietekmes areālam. 19. gs. 30. gadi, K. Tons un viņa projektētā Kristus Glābēja katedrāle Maskavā reprezentē jaunu arhitektūras stila virzienu Krievijā, kompilējot iespaidus no Bizantijas arhitektūras mantojuma un Krievijas vēsturiskās arhitektūras dekoratīvās specifikas. K. Tons kļuva par impērijas ievērojamāko arhitektu, gūstot pasūtījumus pareizticīgo dievnamu būvniecībai, kā rezultātā krievu–bizantiešu stilistisko manieri krievvalodīgo pētnieku literatūrā dažkārt mēdz dēvēt arī par Tonisko posmu. Sākot ar 19. gs. 30. gadiem un cara Nikolaja I iniciēto arhitektūras estētikas maiņu, krievu stils un slavofili kļuva par Krievijas Impērijas valdības atbalstītu oficiālu kustību.

Slavofilu kustība radās kā nācijas vēstures, kultūras un mākslas apzināšanas un popularizēšanas iniciatīva. Būtiska bija atskatīšanās uz savu – Krievijas – vēsturi, tās varenības posmiem un tautas mākslas unikalitātes cildināšana. Tas bija aicinājums atteikties no eiropeiskajiem impulsiem, kuri dominēja Krievijas Impērijā, kultūrā un pilsētvidē. Iepriekšējie gadsimti kopš Pētera I (Пётр I) valdīšanas laika atainoja tendenci Krievijas Impērijai sekot Eiropas paraugam un eiropeizēties, atsakoties no slāviskās identitātes. Slavofilu kustības ietekmīgākie pārstāvji pastāvēja uz krievu vēstures un kultūras revitalizāciju. Slavofilu starpā bija gan teorētiķi, pētnieki, literāti, mākslinieki un arhitekti, gan arī inteliģences pārstāvji. Vienlaikus 19. gs. Krievijas Impērijas vēsturē iezīmējas kā laiks, kurā tika uzsākti vērienīgi izpētes darbi. Gleznotāja un mākslas vēsturnieka Fjodora Solnceva (Фёдор Григорьевич Солнцев) 1849. gadā izdotais zīmējumu albums “Krievijas valsts senlietas” (Древности Российского государства), atklājot aizmirstas vēsturiskās liecības un to unikalitāti, kalpoja kā svarīgs krievu stila mākslinieku un arhitektu iedvesmas avots. Ekspedīciju rezultātā atklātais Krievijas ziemeļu arhitektūras mantojums un arhitekta Ļeva Dāla (Лев Владимирович Даль) 1870. gadā izdotais albums “Krievijas ornamenta vēsture no 10. līdz 16. gadsimtam pēc senajiem manuskriptiem” (История русского орнамента с X по XVI столетие по древним рукописям) reprezentēja Krievzemes un tautas būvniecības tradīciju nozīmīgumu Krievijas nācijas attīstībā. Viens no ievērojamākajiem slavofilu kustības dalībniekiem, arheologs un vēsturnieks Ivans Zabeļins (Иван Егорович Забелин) sekmēja Valsts vēstures muzeja izveidi Maskavā, kas ne tikai reprezentēja Krievijas Impērijas vēstures vērtības, bet arī pēc arhitekta Vladimira Šervuda (Владимир Иосифович Шервуд) projekta 1872. gadā tika uzcelts Maskavā, blakus Kremlim pēc precīzām jaunā krievu stila estētikas kvalitātēm. Gan muzeja interjers, gan ēkas fasādes dekoratīvi mākslinieciskais risinājums bija precīza replika Krievzemes vēsturiskās būves estētikai. Katra muzeja telpa tika rotāta ar cēlmateriāliem un dekoratīviem sienu gleznojumiem, kuru kvalitātes tika aizgūtas vēsturiskajos paraugos.

Krievu stila otrā fāze tiek datēta ar 1860.–1880. gadu, kad tas ieguva divus dažādus virzienus. Krievu stila mūra arhitektūras virziena piemēri par atskaites punktu un iedvesmas avotu ņēma cara Ivana Bargā (Иван Грозный) laika arhitektūras paraugus, Maskavas Kremli, Moskovītu un Nariškinu baroku, kā arī Krievzemes mūra celtnes. Arhitekta Alfrēda Parlanda (Альфред Александрович Парланд) projektētās Izlieto Asiņu katedrāles Pēterburgā (Храм Воскресения Христова на Крови, arī храм Спаса на Крови), kura pabeigta 1907. gadā, tiešais iedvesmas avots ir Maskavas Vasilija Svētlaimīgā katedrāle (Собор Покрова Пресвятой Богородицы, 1561). Izlieto Asiņu katedrāle ir stilizēta parafrāze, modernizācija vēsturiskajai celtnei. Viens no ietekmīgākajiem arhitektiem bija Vasilijs Kosjakovs (Василий Антонович Косяков), pēc kura projektiem dievnami celti gan Pēterburgā, Kronštatē, gan Latvijā – Liepājas Karostas Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja Jūras pareizticīgo katedrāle (1903). Krievu stila mūra virziens bija populārs gan sakrālajā, gan sekulārajā arhitektūrā, strauji papildinot pilsētvidi ar jauniem daudzstāvu īres namiem, kuru estētiskās kvalitātes reprezentē krievu tautas ornamenta kvalitātes arhitektoniskā veidolā. Stilā aktīvi strādāja daudzi prominenti arhitekti.

Otrs krievu stila virziens tika dēvēts par romantizējošo. Par tā pārstāvju galvenajiem atskaites punktiem kalpoja koka arhitektūra, etnogrāfija un tautas būvniecības tradīcijas, kā arī Krievijas ziemeļi. Ietekmīgākie šī virziena pārstāvji bija Viktors Gartmans (Вuктор Александрович Гaртман) un Ivans Ropets (Иван Павлович Ропeт), kura projektētais Krievijas paviljons 1878. gada Pasaules sasniegumu izstādē (Exposition Universelle de 1878) Parīzē atstāja paliekošu iespaidu uz tā laika kultūru un citiem arhitektiem. I. Ropets manierīgi variēja ar tautas būvniecībā aizgūtajiem ornamentālajiem motīviem, tos hipertrofējot, dažādi kombinējot, tādējādi radot romantisku, pasakai līdzīgu noskaņu katrā dizainā.

Krievu stila pēdējo fāzi – neokrievu stilu – spilgti ietekmēja gan jūgendstils ar dekoratīvo elementu atbrīvotību, gan nacionālais romantisms ar arhitektonisko formu monumentalizēšanu, lokalizēšanu un motīvu stilizēšanu. Stils nes krievu nacionālo identitāti reprezentējošus elementus, kuri atainoti kokošņiku formas rotājumos, zakomaru stilizācijā un tautas mākslā aizgūtu akcentu monumentalizēšanā, tomēr atsakoties no dekoratīvā pārsātinājuma, dizainā lietojot asimetriju, robustumu, formu hipertrofēšanu un brīvu laukumu izmantojumu. Nozīmīgākais stila pārst,āvis bija Fjodors Šehteļs (Фёдор Осипович Шехтель).

Krievu stilam veltīti pētījumi ārpus mūsdienu Krievijas robežām veikti reti. Pastiprināta interese par krievu stilu un tā definēšanu Krievijā sākās 20. gs. 90. gados. Balstoties uz pētījumiem, krievu stils vērtēts kā autonoms arhitektūras virziens, kuram ir trīs attīstības fāzes. Tomēr veiktajos pētījumos novērojama tendence izkristalizēt krievu stila periodu atbilstību tā brīža parādībām Eiropas mākslas vēsturē. Lai gan krievu stils varētu tikt uzskatīts par patstāvīgu arhitektūras parādību, krievu–bizantiešu stila un krievu stila vērtības ir atbilstīgas historisma arhitektūras parametriem. Turpretim neokrievu stila formālistiskās īpatnības tuvinātas jūgendstila un nacionālā romantisma estētikai. Līdz ar ko, lai arī krievu stils ir autonoma mākslas parādība, tai ir paralēles ar laikmeta tendencēm.

Pētījumi ataino viedokļu diferencēšanos starp krievvalodīgajiem pētniekiem. Pastāv uzskats, ka krievu stils ir daļa no plašākas Krievijas vēstures stilistiskās savdabības, kuru sauc par nacionālo stilu, aptverot laika posmu kopš klasicisma. Nacionālais stils pārstāv arhitektonisko formveidi, kurā, līdzās eiropeiskajām mākslas tendencēm, viena objekta ietvaros paralēli izmantoti tikai Krievijas vēstures arhitektūrai tipiskie dekoratīvie elementi. Pie nacionālā stila iekļauts arī krievu stils. 

Krievu stils kalpoja kā nozīmīgs Krievijas Impērijas valdnieku un nācijas pašapziņas celšanas impulss. Slavofilu kustības iniciatīva izvērsās ne tikai arhitektūrā, bet arī mūzikā, teātrī un vizuālajās mākslās. Krievu stils no metropolēm izplatījās pa visu impēriju gan sakrālajā, gan sekulārajā arhitektūrā. Tas kalpoja arī kā rusifikācijas politikas ierocis Krievijas Impērijas pārvaldītajās teritorijās.

Latvijas mākslas vēstures kontekstā krievu stila izpausmes galvenokārt rodamas sakrālajā arhitektūrā. Latviešu izcelsmes arhitekti pārņēma slavofilu kultivēto mākslas parādību, lielākoties izmantojot krievu–bizantiešu stila kvalitātes, retāk – neokrievu stilu. Svētās Trīsvienības Pārdaugavas pareizticīgo baznīca (1895) jau kopš iesvētīšanas avotos uzskatīta par Maskavas stila paraugu, dodot referenci uz krievu stila mūra celtņu iedvesmu – Moskovītu baroku. Krievu stilā tika celtas vasarnīcas kūrortpilsētās. Sabiedriskajā arhitektūrā krievu stils izmantots reti, tas redzams vēsturiskajos tipveida dzelzceļu staciju piemēros. Pirms kara Ķemeru arhitektoniskais komplekss reprezentēja Krievijas Impērijas estētiku. Pēc 1894. gada uzceltā peldu māja, parka belveders un tējas namiņš projektēti pēc krievu stila kvalitātēm. Ķemeru kompleksā esošā arhitekta Vladimira Lunska (Владимир Иванович Лунский) Svētā Pētera un Pāvila pareizticīgo baznīca (1893) uzskatāma par vienu no ievērojamākajiem romantizējošā krievu stila piemēriem. Latvijas arhitektūrā krievu stila piemēru nav daudz. Rīgā ir tikai divi īres nami (arhitekts Nikolajs Jakovļevs, Николай Яковлев), kuri reprezentē neokrievu stilu – Lāčplēša iela 100 un Daugavpils iela 23. Latvijas mākslas kontekstā rusifikācijas politikas rezultātā ieplūdušais stils ir klātesoša, tomēr reta parādība.