Jēdzienu “ziemeļu nacionālais romantisms” latviešu valodā mūsdienās lieto, lai apzīmētu internacionālu, formveides ziņā retrospektīvu stilistisko strāvojumu 20. gs. sākuma Ziemeļeiropas reģiona arhitektūrā, t. sk. arī arhitektūrā Latvijā.
Visplašākajā nozīmē jēdzienu “nacionālais romantisms” starptautiski lieto, lai apzīmētu nacionālu kustību, kas daudzās Eiropas valstīs veidojās 19. un 20. gs. Arhitektūras vēstures literatūrā jēdzienu “nacionālais romantisms” starptautiski sāka lietot no 20. gs. 60. gadiem, visbiežāk ar to apzīmējot formāli vienotas parādības Ziemeļeiropas 20. gs. sākuma arhitektūrā. Taču arhitektūras vēstures literatūrā joprojām atklājas arī jēdziena definēšanas un interpretācijas problēmas un sastopami pretrunīgi vērtējumi un vispārinājumi. Eiropas arhitektūras vēsturē nacionālā romantisma jēdziens dažkārt tiek interpretēts plaši, iekļaujot tajā hronoloģiski un ģeogrāfiski izvērstu parādību loku 1885.–1920. gadā Ziemeļeiropas un arī Vācijas arhitektūrā. Pētnieku vidū trūkst vienprātības arī par to, vai nacionālais romantisms ir patstāvīgs stils, stilistisks strāvojums, jūgendstila stilistiskais virziens vai tā variants – ziemeļu jūgendstils. Piemēram, Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) arhitektūras vēsturē nacionālā romantisma jēdziens tika lietots kā sinonīms jēdzienam “ziemeļu jūgendstils” (северный модерн), šo stilistisko kategoriju kopumā traktējot kā jūgendstila (стиль модерн) novirzienu.
Nacionālā romantisma definēšanas un interpretācijas problēmas atklājas arī Latvijas arhitektūras vēstures literatūrā, kur padomju periodā to sāka un 20. un 21. gs. mijā turpināja traktēt kā jūgendstila novirzienu, kā arī tendenciozu interpretāciju rezultātā nacionālā romantisma strāvojumam piederīgo vietējo parādību kopumu neadekvāti dēvēja par “latviešu nacionālo romantismu”. Taču vēsturiski – 20. gs. sākumā un starpkaru periodā – latviešu valodā šo stilistisko strāvojumu visbiežāk dēvēja par “ziemeļu stilu” vai “somu stilu”, tolaik skaidri apzinoties tā internacionālo izcelsmi. Mūsdienās, lai uzsvērtu šī stilistiskā strāvojuma ģenēzes internacionālo un reģionālo raksturu, tā nosaukums un definīcija latviešu valodā ir precizēti: kopš 2014. gada jaunākajā arhitektūras vēstures literatūrā ir nostiprinājies jēdziena “ziemeļu nacionālais romantisms” lietojums. Lai gan šī stilistiskā strāvojuma izpausmju kontekstā dažkārt iekļaujas arī latviskā nacionālā stila meklējumi, tomēr kopumā tā bija internacionāla parādība. Jānorāda, ka 20. gs. sākumā latviskā nacionālā stila meklējumi epizodiski atklājās gan atsevišķos ziemeļu nacionālā romantisma arhitektūras paraugos, gan arī atsevišķos neoklasicisma stila arhitektūras piemēros. Jānorāda arī, ka 19. un 20. gs. mijas arhitektūras kopaina ir sarežģīta un, piemēram, Latvijas arhitektūrā šajā periodā nereti sastopami arī piemēri, kur stilu robežas ir nenoteiktas, projektēšanā izmantota dažādu stilu sintēze.