Jēdzienu “ziemeļu nacionālais romantisms” latviešu valodā mūsdienās lieto, lai apzīmētu internacionālu, formveides ziņā retrospektīvu stilistisko strāvojumu 20. gs. sākuma Ziemeļeiropas reģiona arhitektūrā, t. sk. arī arhitektūrā Latvijā.

Visplašākajā nozīmē jēdzienu “nacionālais romantisms” starptautiski lieto, lai apzīmētu nacionālu kustību, kas daudzās Eiropas valstīs veidojās 19. un 20. gs. Arhitektūras vēstures literatūrā jēdzienu “nacionālais romantisms” starptautiski sāka lietot no 20. gs. 60. gadiem, visbiežāk ar to apzīmējot formāli vienotas parādības Ziemeļeiropas 20. gs. sākuma arhitektūrā. Taču arhitektūras vēstures literatūrā joprojām atklājas arī jēdziena definēšanas un interpretācijas problēmas un sastopami pretrunīgi vērtējumi un vispārinājumi. Eiropas arhitektūras vēsturē nacionālā romantisma jēdziens dažkārt tiek interpretēts plaši, iekļaujot tajā hronoloģiski un ģeogrāfiski izvērstu parādību loku 1885.–1920. gadā Ziemeļeiropas un arī Vācijas arhitektūrā. Pētnieku vidū trūkst vienprātības arī par to, vai nacionālais romantisms ir patstāvīgs stils, stilistisks strāvojums, jūgendstila stilistiskais virziens vai tā variants – ziemeļu jūgendstils. Piemēram, Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) arhitektūras vēsturē nacionālā romantisma jēdziens tika lietots kā sinonīms jēdzienam “ziemeļu jūgendstils” (северный модерн), šo stilistisko kategoriju kopumā traktējot kā jūgendstila (стиль модерн) novirzienu.

Nacionālā romantisma definēšanas un interpretācijas problēmas atklājas arī Latvijas arhitektūras vēstures literatūrā, kur padomju periodā to sāka un 20. un 21. gs. mijā turpināja traktēt kā jūgendstila novirzienu, kā arī tendenciozu interpretāciju rezultātā nacionālā romantisma strāvojumam piederīgo vietējo parādību kopumu neadekvāti dēvēja par “latviešu nacionālo romantismu”. Taču vēsturiski – 20. gs. sākumā un starpkaru periodā – latviešu valodā šo stilistisko strāvojumu visbiežāk dēvēja par “ziemeļu stilu” vai “somu stilu”, tolaik skaidri apzinoties tā internacionālo izcelsmi. Mūsdienās, lai uzsvērtu šī stilistiskā strāvojuma ģenēzes internacionālo un reģionālo raksturu, tā nosaukums un definīcija latviešu valodā ir precizēti: kopš 2014. gada jaunākajā arhitektūras vēstures literatūrā ir nostiprinājies jēdziena “ziemeļu nacionālais romantisms” lietojums. Lai gan šī stilistiskā strāvojuma izpausmju kontekstā dažkārt iekļaujas arī latviskā nacionālā stila meklējumi, tomēr kopumā tā bija internacionāla parādība. Jānorāda, ka 20. gs. sākumā latviskā nacionālā stila meklējumi epizodiski atklājās gan atsevišķos ziemeļu nacionālā romantisma arhitektūras paraugos, gan arī atsevišķos neoklasicisma stila arhitektūras piemēros. Jānorāda arī, ka 19. un 20. gs. mijas arhitektūras kopaina ir sarežģīta un, piemēram, Latvijas arhitektūrā šajā periodā nereti sastopami arī piemēri, kur stilu robežas ir nenoteiktas, projektēšanā izmantota dažādu stilu sintēze.

Ziemeļu nacionālā romantisma arhitektūras jaunrades metode bija dažādu vēsturisko stilu arhitektūras un vernakulārās arhitektūras (t. sk. arī koka arhitektūras) formu brīva interpretācija. Arhitektūras formveide ir retrospektīva, savukārt funkcionālais risinājums – visbiežāk racionāls un moderns.

Stila estētika veidojās neoromantisma ideju kontekstā: nozīmīgi iedvesmas avoti bija daba, senatne, vernakulārā kultūra un mitoloģija. Senatnes idealizācija izpaudās kā apzināta būvapjpomu monumentalizācija, būvformu arhaizācija, ģeometriski vienkāršu formu estetizācija: raksturīgas vienkāršas un smagnējas būvmasas, stūrainas formas, stāvi zelmiņi, izteiksmīgi apjoma silueti, asimetriskas un dinamiskas kompozīcijas un tamlīdzīgi. Dažkārt sastopams stilizētu etnogrāfisko ornamentu lietojums fasāžu dekorā. Tomēr kopumā raksturīga apzināta atbrīvošanās no pašvērtīga ornamenta lietojuma, tieksme savstarpēji saliedēt konstruktīvos un mākslinieciskos elementus harmoniskā kopumā. Dabiskuma estetizācija izpaudās tieksmē lietot dabīgus materiālus ēku celtniecībā un apdarē: plaši izmantots šūnakmens, granīts u. c. dabīgie akmens materiāli, sarkanais ķieģelis, majolikas flīzes, koks, dabīgā šīfera un māla dakstiņi un citi. Dekoratīvs iespaids nereti panākts, vienviet fasādē lietojot dažādus materiālus, radot apdares materiālu krāsu un faktūru kontrastu efektus (raupju, neapstrādātu akmens virsmu pretnostatījums gludi apmestu sienu laukumiem un tamlīdzīgi).

Ziemeļu nacionālais romantisms izpaudās dažādos ēku tipos: tas visplašāk bija pārstāvēts dzīvojamo ēku arhitektūrā, bet sastopams arī dievnamu un sekulāru sabiedrisko ēku arhitektūrā, kā arī administratīvo ēku, biroju, transporta infrastruktūras būvju un industriālajā arhitektūrā.

Ziemeļu zemēs 19. gs. pēdējā ceturksnī arvien pieaugošā interese par nacionālo senatni veicināja vietējo arhitektūras tradīciju apzināšanu. Piemēram, Somijā, līdzīgi kā tas bija arī citās Ziemeļu zemēs, jaunās paaudzes arhitekti piedalījās Somu antikvāru biedrības (Suomen Muinaismuistoyhdistys, 1870) rīkotajās arheoloģiskajās ekspedīcijās (1871–1902), apzinot senatnes mākslas un arhitektūras mantojumu, ar īpašu interesi pētot un apbrīnojot vēsturisko viduslaiku stilu paraugus – dievnamus un pilis, kā arī vernakulārās arhitektūras paraugus. Daudzās Ziemeļeiropas valstīs senatnes vernakulārās materiālās kultūras tradīcijas un mantojums vietējā sabiedrībā tika popularizēts, dibinot etnogrāfiskos muzejus, kā arī izdodot dažādas publikācijas. Piemēram, tradicionālo Karēlijas lauku māju arhitektūras dizaina atpazīstamību veicināja 19. un 20. gs. mijā žurnālos publicēti raksti.

Ziemeļu zemēs nacionālā stila meklējumus arhitektūrā būtiski ietekmēja pastāvošie priekšstati, ka nacionālo identitāti iemieso varoņeposi: tajos īpaša nacionāla nozīme un vērtība tika piedēvēta konkrētiem reģioniem, piemēram, Dālarnas provincei zviedru sāgās, Gudbranndsdālenes un Tēlemarkas reģioniem norvēģu sāgās, somu Karēlijai nacionālajā eposā. Šādi mītiskie priekšstati noteica spēcīgas reģionālas ietekmes ziemeļu nacionālā romantisma arhitektūrā.

Ziemeļu nacionālais romantisms visagrāk rada izpausmi dzīvojamo ēku arhitektūrā. Neoromantisma ideju kontekstā veidojās jauni priekšstati par ideālu mājokli. Būtiska nozīme tika piešķirta saiknei ar dabu, vēsturi un vietējām tradīcijām. Piemēram, jau 19. gs. beigās somu mākslinieki un arhitekti sāka būvēt savas privātmājas un studijas, ietekmējoties no seno Somijas un Karēlijas lauku sētu paraugiem un arī vietu tām izvēloties ārpus pilsētas, dabas vidē, lauku apvidos: somu arhitekts Larss Sonks (Lars Sonck) savu privātmāju – “Lases villu” (Lasses Villa, 1895) cēla dzimtajā vietā Finstremā, Olandē (Ahvenanmā), un tās dizainu veidoja somu un krievu koka arhitektūras ietekmē – kā koka guļbūvi ar balkoniem; somu arhitekta Eliela Sārinena (Eliel Saarinen) villa un studija Hvitträsk (1901), ko projektēja pats E. Sārinens kopā ar kolēģiem – somu arhitektiem Hermanu Geselliusu (Herman Gesellius) un Armasu Lindgrēnu (Armas Lindgren), tika būvēta pie Vitreska ezera Somijas dienvidos kā ap pagalmu grupētu ēku komplekss, ko veido guļbūves uz ciklopiskā mūra cokola un ar stāviem jumtiem.

Viens no ziemeļu nacionālā romantisma arhitektu galvenajiem kopīgajiem mērķiem bija radīt vispārinātu priekšstatu par ziemeļniecisko. Ziemeļu nacionālais romantisms visskaidrāk izpaudās 20. gs. sākuma somu laikmetīgās arhitektūras projektos. Somu paraugi ieguva nozīmi Ziemeļeiropas reģiona arhitektūrā. Starptautisku atpazīstamību un atzinību somu arhitektūras dizains pirmoreiz ieguva Pasaules izstādē (Exposition Universelle) Parīzē, kur tika atklāts Somu paviljons (Suomen paviljonki, 1900), ko projektēja H. Geselliuss, A. Lindgrēns un E. Sārinens.

Somijas arhitektūrā 20. gs. sākumā ziemeļu nacionālā romantisma stilistika veidojās, sintizējoties iespaidiem no vernakulārās arhitektūras, vietējās un vācu zemju viduslaiku arhitektūras, Vidusjūras baseina bronzas laikmeta arhitektūras, kā arī no neoromānikas stilistiskā virziena – t. s. “Ričardsona romānikas” (Richardsonian Romanesque) paraugiem Amerikas Savienoto Valstu (ASV) arhitektūrā. Ziemeļu nacionālā romantisma veidošanos ietekmēja arī “Mākslu un amatu” kustības (Arts and Crafts movement) idejas, kas izplatījās Eiropā no Lielbritānijas.

Nozīmīgi ziemeļu nacionālā romantisma arhitektūras jaunrades centri bija Helsinki, Stokholma, Pēterburga, kā arī Tallina un Rīga.

Jānorāda arī, ka ziemeļu nacionālajam romantismam radniecīga retrospektīva parādība bija t. s. “dzimtenes stils” (Heimatstil), kas 19. gs. 2. pusē veidojās Vācijā un 19. un 20. gs. mijā kā arhitektūras stilistiskais strāvojums bija sastopams plašā vācu kultūras izplatības areālā, t. sk. arī Baltijā, kur abu šo parādību nodalīšana bieži ir problemātiska vairāku kopīgu formālu iezīmju dēļ, kā arī tādēļ, ka 20. gs. sākuma arhitektūrā bija izplatīts paņēmiens – veidot dažādu stilu sintēzi.

Helsinkos ēku būvniecībā un apdarē no 1896. gada sāka plaši izmantot vietējo granītu, kas kļuva par raksturīgu materiālu Somijas arhitektūrā 20. gs. sākumā. Somu sarkanais granīts kombinācijā ar ziepjakmeni un serpentīnu izmantots vienā no agrākajiem ziemeļu nacionālā romantisma arhitektūras paraugiem Helsinkos – E. Sārinena, H. Geselliusa un A. Lindgrēna projektētās apdrošināšanas sabiedrības “Pohjola” ēkas (Pohjolan talo, 1899–1901) fasādē, kur plastiskajā dekorā attēloti dažādi dabas motīvi un folklorā balstīti tēli un kur uzskatāmi atklājas laikmetīgu ASV paraugu – Henrija Hobsona Ričardsona (Henry Hobson Richardson) un Lūisa Salivana (Louis Sullivan) projektēto biroju ēku arhitektūras - ietekme. Raupji un smagnēji akmens bloki, kas atgādina ciklopisko mūri, izmantoti L. Sonka projektētās Helsinku Telefona sabiedrības galvenās ēkas (Helsingin Puhelinyhdistyksen talo, 1903–1907) fasādē, kur arī atklājas “Ričardsona romānikas” ietekme. Izcilāko un stilistiski tīrāko Somijas ziemeļu nacionālā romantisma arhitektūras paraugu vidū tiek ierindota L. Sonka projektētā Tamperes katedrāle (Tampereen tuomiokirkko, 1902–1907), kā arī A. Lindgrēna, H. Geselliusa un E. Sārinena projektētā Somijas Nacionālā muzeja (Kansallismuseo, 1905–1912) ēka Helsinkos, kuras arhitektūras veidols rada asociācijas ar sakrālu būvi.

Ziemeļu nacionālā romantisma arhitektūras attīstību Zviedrijā noteica spēcīgas vietējās arhitektūras tradīcijas un reizē arī iespaidi no citu Eiropas zemju arhitektūras, galvenokārt no viduslaiku paraugiem. Zviedrijā, līdzīgi kā arī Dānijā, ziemeļu nacionālā romantisma arhitekti izvēlējās ēku būvniecībā lietot galvenokārt ķieģeli kā raksturīgu vietējo būvmateriālu, to eksponējot ēku fasādēs. Nozīmīgi un iespaida ziņā monumentāli sabiedrisko ēku arhitektūras piemēri, kas būvēti, izmantojot sarkano ķieģeli, ir zviedru arhitekta Rangnara Ēstberja (Ragnar Östberg) projektētais Stokholmas rātsnams (Stockholms stadshus, 1911–1923), zviedru arhitekta Larsa Īsraela Vālmana (Lars Israël Wahlman) projektētā Engelbrekta baznīca (Engelbrektskyrkan, 1904–1914) Stokholmā, zviedru arhitekta Zigfrīda Ēriksona (Sigfrid Ericson) projektētā Masthuga baznīca (Masthuggskyrkan, 1914) Gēteborgā un citas ēkas.

Norvēģijā, līdzīgi kā Somijā, par patiesi nacionālu materiālu tika uzskatīts granīts. Raksturīgs ziemeļu nacionālā romantisma arhitektūras paraugs ir norvēģu arhitekta Jensa Setlitsa Munrada Hjellanna (Jens Zetlitz Monrad Kielland) projektētā Bergenas dzelzceļa stacijas ēka (Bergen stasjon, 1913), kuras granīta fasādes apdare rada monumentālu iespaidu.

Krievijā ziemeļu nacionālā romantisma arhitektūra izplatību guva galvenokārt Sanktpēterburgā un attīstījās zviedru un somu arhitektu darbības ietekmē. Par šī stilistiskā strāvojuma ieviesēju Sanktpēterburgas arhitektūrā tiek atzīts krievu un zviedru arhitekts Fjodors (Frēdriks) Lidvals (Фёдор Иванович Лидваль; Johan Fredrik Lidvall) un par vienu no agrākajiem arhitektūras paraugiem – viņa projektētā Lidvalu īres nama ziemeļu korpuss (Доходный дом Лидваль, 1903–1904) Akmens salas prospektā. Turpmāk šī stilistiskā strāvojuma attīstību Sanktpēterburgā noteica galvenokārt somu arhitektūras ietekme; nozīmīgi paraugi ir krievu arhitekta Ipolita Pretro (Ипполит Александрович Претро; Hyppolit Pretreaus) projektētais Tatjanas Putilovas (Татьяна Путилова) īres nams (Доходный дом Т. Н. Путиловой, 1906–1907), krievu arhitektu Alekseja Bubira (Алексей Фёдорович Бубырь) un Nikolaja Vasiļjeva (Николай Васильевич Васильев) projektētais īres nams – A. Bubira nams (Дом А. Бубыря, 1906–1907) un citi.

Ziemeļu nacionālā romantisma arhitektūra somu arhitektūras ietekmē attīstījās arī Igaunijā, kur 20. gs. sākumā daudzas ēkas projektēja somu arhitekti no Helsinkiem. Igaunijas arhitektūras vēsturē īpaši tiek izcelts ziemeļu nacionālā romantisma stilā projektētais Igauņu studentu biedrības nams (Eesti Üliõpilaste Seltsi maja, 1900–1902) Tartu, ko projektēja igauņu inženieris Georgs Hellats (Georg Hellat); šī ēka, kas tapusi igauņu izcelsmes pasūtītāja un igauņu izcelsmes projektētāja sadarbības rezultātā, tiek uzskatīta par igauņu arhitektūras kultūras sākumpunktu. Viens no izcilākajiem Igaunijas ziemeļu nacionālā romantisma paraugiem bija koka guļbūves tehnikā celtais sporta biedrības “Kalev” nams (Spordiseltsi Kalev maja, 1912) Piritā, Tallinā, ko projektēja igauņu arhitekts Karls Burmans (Karl Burman). Ziemeļu nacionālā romantisma stils bija iecienīts muižu ēku arhitektūrā, piemēram, arhitekta Oto Vildava (Otto Wildau) projektētā Holdres muiža (igauņu Holdre mõis, vācu Hollershof, 1910) Valkas apriņķī. Igaunijas arhitektūrā, līdzīgi kā Latvijas arhitektūrā, neilgi pirms Pirmā pasaules kara bija raksturīga dažādu stilu sintēze, un, piemēram, ziemeļu nacionālā romantisma un jūgendstila arhitektūras formu sintēzi atspoguļo viena no ievērojamākajām Igaunijas muižu ēkām – O. Vildava projektētā Tāgeperas muižas pils (igauņu Taagepera mõis, vācu Wagenküll 1907–1912) Valkas apriņķī, kā arī Lutera fabrikas ēkas (Lutheri vabriku hoonestus) Pērnavas ielā Tallinā un citas.

Somu arhitektūras ietekme skaidri atklājas arī Latvijas arhitektūrā, kur ziemeļu nacionālais romantisms bija aktuāls laika periodā no 1905. līdz 1914. gadam. Par vienu no agrākajām ziemeļu nacionālā romantisma celtnēm Latvijas arhitektūrā tiek uzskatīts M. Kļaviņas īres un veikalu nams Rīgā, Aleksandra Čaka ielā 26, ko 1905. gadā projektēja latviešu arhitekti Konstantīns Pēkšēns un Eižens Laube. Ziemeļu nacionālā romantisma ēkas projektēja arī vietējie Baltijas vācu izcelsmes arhitekti, piemēram, pēc Rūdolfa Donberga (Rudolph Donberg) projekta 1910. gadā celts īres nams Rīgā, Lāčplēša ielā 21, un citi. Atsevišķu arhitektūras projektu izstrādē piedalījās arī Ziemeļvalstu arhitekti, piemēram, 1906. gadā celto tirgotāja Mihaila Ņesterova (Михаил Нестеров) īres namu Rīgā, Jura Alunāna ielā 2a, projektēja zviedru izcelsmes arhitekts Gustavs Ādolfs Lindbergs (Gustaf Adolf Lindberg) un somu arhitekts Knuts Vāsašerna (Knut Wasastjerna) sadarbībā ar latviešu arhitektu Aleksandru Vanagu. Arī ziemeļu nacionālā romantisma stilistikā celto namu pasūtītāji piederēja pie etniski dažādām sabiedrības grupām. Ziemeļu nacionālais romantisms izpaudās galvenokārt Latvijas pilsētās būvēto īres namu arhitektūrā, retāk – sabiedriski nozīmīgu ēku arhitektūrā, piemēram: K. Pēkšēna un E. Laubes 1905. gadā projektētā Ata un Annas Ķeniņu skolas ēka Rīgā, Tērbatas ielā 15/17; vācbaltiešu izcelsmes arhitekta Vilhelma Bokslafa (Wilhelm Ludwig Nikolai Bockslaff) un latviešu arhitekta Edgara Frīzendorfa 1909. gadā projektētā Krusta baznīca Rīgā, Ropažu ielā 120; V. Bokslafa 1909. gadā projektētais Āgenskalna ūdenstornis Rīgā, Alīses ielā 4, un citi.