Par ūdenstorni dēvētais Maskavas ielas vecās ūdens sūkņu stacijas skurstenis – augstspiediena tornis (1861–1863, V. Veirs, A. Šēne; nav saglabājies līdz mūsdienām) – bija viens no izteiksmīgākajiem neogotikas stila paraugiem Rīgas industriālajā arhitektūrā: tam bija oktagonāla forma un tā fasādi rotāja arkatūru joslas, nišas un dzeguļi. Ņemot vērā, ka tornis funkcionēja arī kā skurstenis, tā ķieģeļu mūra fasāde nebija apmesta, bet dekoratīvos nolūkos fasādē ar atšķirīgas krāsas ķieģeļiem bija veidoti ģeometriski ornamenti (t. s. “konstruktīvā polihromija” – Lielbritānijā neogotikas arhitektūrā no 19. gs. 50. gadiem aizsākusies tendence – atdarināt Ziemeļitālijas viduslaiku arhitektūras paraugiem raksturīgo dekoratīvo iespaidu).
Maskavas priekšpilsētas ūdenstorņu (1897–1899, O. Ince, R. Frišs), Āgenskalna ūdenstorņa (1909–1911, V. Bokslafs) un Čiekurkalna ūdenstorņa (1912–1913, V. Bokslafs) fasādes risinātas stilistiskā ziņā atšķirīgi, taču visiem šiem četriem Rīgas pilsētas ūdenstorņiem ir līdzīga uzbūve: to Inces II tipa ūdens tvertnes būvētas no dzelzs plāksnēm, kas savienotas ar kniedēm; tvertņu daļā ēku ārsienas būvētas metāla karkasa konstrukcijā; balsta konstrukciju daļas mūrētas no ķieģeļiem; atbilstoši oriģinālajiem projektiem ūdenstorņu balsta apjomu iekšienē pagrabstāvos bija izbūvētas kurtuves un ogļu noliktavas, bet vairākos virszemes stāvos ierīkoti divu un trīs istabu dzīvokļi ūdensapgādes iestādes darbiniekiem (katrā dzīvoklī bija autonoma ieeja no kāpņu telpas, virtuve un lokveidā pa stāva perimetru izvietotas caurstaigājamas istabas).

Āgenskalna ūdenstorņa šķērsgriezuma zīmējums. Arhitekts Vilhelms Bokslafs. 1910. gads.
Avots: Краткий обзор деятельности Рижской городской управы за 1910 г., Рига, Рижская городская управа, 1911.

Āgenskalna ūdenstorņa plānu zīmējumi. Arhitekts Vilhelms Bokslafs. 1910. gads.
Avots: Краткий обзор деятельности Рижской городской управы за 1910 г., Рига, Рижская городская управа, 1911.
Vēlā historisma periodā celto Maskavas priekšpilsētas ūdenstorņu fasādes risinātas apaļloka stilā. Dekoratīvos nolūkos to fasādēs izmantoti dažādu krāsu ķieģeļi, turklāt fasādes krāsu sistēma ūdenstorņiem veidota savstarpēji apgrieztā veidā (20. gs. sākuma fotoattēlos redzams, ka no tumšāka ķieģeļa mūrētā dienvidpuses torņa apmetumā veidotās profilu joslas sākotnēji bija krāsotas gaišas, savukārt no gaišāka ķieģeļa mūrētā ziemeļpuses torņa profilu joslas – tumšas), kas, iespējams, norāda uz arhitektūrā ietvertu vēstījumu par šiem dvīņu torņiem kā šaha spēles figūrām (melno un balto torni) un par to cēlājiem kā stratēģiskiem pilsētas pārvaldītājiem un attīstītājiem. Kā tas bija raksturīgs historisma arhitektūrai, abu ūdenstorņu fasādēs metāla konstrukcijas bija paslēptas aiz retrospektīva noformējuma.
Vēlā jūgendstila periodā celto Āgenskalna un Čiekurkalna ūdenstorņu balsta apjomu mūri veido sarkanie ķieģeļi, cokolu daļa ir apšūta ar raupji tēstiem pelēkā šūnakmens blokiem, akmens portāli veidoti arhaiskās formās un jumti sākotnēji bija iesegti ar tumšiem slānekļa dakstiņiem: šāds materiālu lietojums atbilda dabiskuma un patiesīguma kritērijiem, kā arī ļāva izcelt atšķirīgo materiālu tekstūru, faktūru un krāsu efektus, kas bija raksturīgi paņēmieni ziemeļu nacionālā romantisma arhitektūrā. Āgenskalna un Čiekurkalna ūdenstorņu arhitektūrā fasāžu dekoratīvais risinājums ir cieši saistīts ar konstruktīvo sistēmu: metāla karkasa konstrukcija, kurā būvēta tvertnes daļas ārsiena, sākotnēji fasādē bija ne vien eksponēta, bet arī estetizēta, proti, metāla karkasa slīpsijas un statņi bija krāsoti atšķirīgā, ar fonu kontrastējošā krāsā, radot dekoratīvu iespaidu; Āgenskalna ūdenstorņa piemērā tumši krāsotā metāla konstrukcija atgādināja pildrežģi jeb fahverku, kas kā retrospektīvs motīvs dekoratīvos nolūkos nereti tika izmantots ziemeļu nacionālā romantisma stilā projektēto ēku fasādēs. Āgenskalna ūdenstornis savā sākotnējā veidolā ir vērtējams kā viens no izcilākajiem ziemeļu nacionālā romantisma paraugiem Rīgas arhitektūrā. Savukārt Čiekurkalna ūdenstornis ir izcils Rīgas vēlā jūgendstila arhitektūras paraugs, kurā sintezēti dažādu stilu formālie paņēmieni: līdzās minētajiem ziemeļu nacionālā romantisma paņēmieniem, izmantoti jūgendstilam raksturīgi formālie paņēmieni (uzsvērta vertikalitāte, sarežģīti veidotas divpakāpju jumta konstrukcijas, noapaļots siluets), kā arī neoklasicisma paņēmieni (pilastri). Apkārtējās pilsētvides konteksta nozīmi Čiekurkalna ūdenstorņa arhitektūras projektēšanā uzrāda izvēlētā fasādes krāsu kombinācija (sarkans ķieģeļu mūris kombinācijā ar balti krāsotu apmetumu pilastru daļā), kas sabalsojas ar līdzās esošās pilsētas pamatskolas ēkas arhitektūras stilistiku (1911–1912, arhitekts Reinholds Šmēlings, Reinhold Georg Schmaeling).
Visu Rīgas pilsētas ūdenstorņu fasādes rotā Rīgas pilsētas ģerboņa atveidi, kas apliecina ēku piederību Rīgas pilsētai.

Čiekurkalna ūdenstornis (arhitekts Vilhelms Bokslafs) un pilsētas pamatskolas ēkas (arhitekts Reinholds Šmēlings) Gaujas ielā, Rīgā. 1937. gads.
Fotogrāfs Roberts Johansons. Avots: Latvijas Nacionālais arhīvs Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs.