19. gs. ūdenstorņu būvniecība pilsētās bija izaicinājums ne vien no tehniskā, bet arī no estētiskā aspekta, jo inženierbūvei vajadzēja iekļauties pilsētvidē. 19. gs. otrajā pusē, kad ūdenstorņi tika būvēti arvien pieaugošā skaitā, Eiropas arhitektūrā vadošais stils bija historisms. Kamēr ūdenstornis bija visai jauns būvju tips un tam vēl nebija izstrādāti dizaina standarti, ūdenstorņu projektēšanā iesaistītie arhitekti fasāžu noformēšanas paņēmienus aizguva no vietai raksturīgās apkārtējās apbūves vai no citiem vēsturiskajiem būvju tipiem, lai inženierbūvi integrētu pilsētas ainavā un lai izvairītos no pilsētvidei svešādu būvapjomu nevēlamas ietekmes uz vēsturiskas pilsētas tradicionālo tēlu. Piemēram, Manheimas ūdenstornim (Mannheimer Wasserturm, 1886–1889), ko projektēja austriešu inženieris Oskars Smrekers (Oskar Smreker) un vācu arhitekts Gustavs Halmhūbers (Gustav Halmhuber), fasāde risināta neobaroka stilā, ņemot vērā Manheimas pilsētai raksturīgo tēlu, ko veidoja baroka apbūve. Savukārt vācu arhitekts Karls Hofmans (Karl Christian Hofmann), projektējot Vormsas ūdenstorni (Wormser Wasserturm, 1888–1890), veidoja atsauci uz pilsētas ievērojamāko būvi, proti, romānikas stila viduslaiku dievnamu – Vormsas katedrāli (Wormser Dom), arī ūdenstorņa fasādes apdarē izmantojot sarkanu smilšakmeni un tā arhitektūru risinot neoromānikas stilā. Orientācija uz viduslaicīgu tēlainību ūdenstorņu arhitektūrā kopumā bija visai izplatīta: neoromānikas stila fasāžu risinājumus ieguva daudzi ūdenstorņi, piemēram, Kroidonas ūdenstornis (Croydon Water Tower, 1860) Londonā utt. Atsauces varēja tikt veidotas arhitektūras paraugiem arī no antīkā perioda, piemēram, Tauerhilas ūdenstornis (Tower Hill Water Tower, 1850) Ormskirkā, Lankašīrā, Anglijā, līdzinās Senās Romas laika būvei. 19. gs. izplatīto tendenci pilnībā apslēpt ūdenstorņa funkciju un ārējā veidolā imitēt kādu citu vēsturisku būvju tipu labi ilustrē Vecais ūdenstornis (The Old Water Tower, 1886) Svenedžā, Dorsetā, kura būvapjoms un fasāde veidota pēc Anglijas vietējo viduslaiku nocietinājuma torņu arhitektūras parauga, un šī ūdenstorņa arhitektūrā nekas neliecina par būves patieso funkciju. Inženiera un arhitekta uzdevumi uzskatāmi nodalīti, projektējot Džefersona parka ūdenstorni (Jefferson Park Water Tower, 1909) Gerijā, Indiānas štatā, ASV: inženieru firmas Messrs. Alvord & Burdick projektētā tērauda konstrukcijas inženierbūve ir pilnībā apslēpta aiz klasiskās formās risinātas fasādes – brīvstāvoša, plānā oktagonāla dzelzbetona būvapjoma, ko projektēja amerikāņu arhitekts Viktors Metisons (Victor Andre Matteson).
19. un 20. gs. mijā ūdenstorņu arhitektūrā arvien biežāk sāka atspoguļoties būves patiesā funkcija, kas dažkārt tika arī estetizēta, īpaši jūgendstila piemēros: vācu inženiera Karla Frankes (Carl Franke) projektētais Plēnas ūdenstornis (Plöner Wasserturm, 1913) Šlezvigā–Holšteinā; vācu arhitekta Oto Greisa (Otto Greiß) projektētais Jaunais Menhengladbahas ūdenstornis (Neuer Wasserturm Mönchengladbach, 1909); Bardenbergas ūdenstornis (Bardenberger Wasserturm, 1909–1911) Ziemeļreinā–Vestfālenē un citi.

Oto Greisa projektētais Jaunais Menhengladbahas ūdenstornis. 2007. gads.
Avots: flickr.com. Marketing Gesellschaft Mönchengladbach. Licences noteikumi: https://creativecommons.org/licenses/by-nc-nd/2.0/
Ekspresionisma stila piemēru vidū agrs paraugs ir Augšsilēzijas tornis (Oberschlesien Turm), ko 1911. gada Austrumvācijas rūpniecības, tirdzniecības un lauksaimniecības izstādei (Ostdeutsche Ausstellung für Industrie, Gewerbe und Landwirtschaft) Pozenē (mūsdienās Poznaņa) kā izstāžu zāli un ūdenstorni projektēja vācu arhitekts un scenogrāfs Hanss Pelcigs (Hans Poelzig). Starpkaru periodā ekspresionisma stils guva izplatību Eiropas ūdenstorņu arhitektūrā, īpaši Nīderlandē, piemēram, Nāldvijkas ūdenstornis (Watertoren Naaldwijk, 1929–1930), Eibergenes ūdenstornis (Watertoren Eibergen, 1935), Akselas ūdenstornis (Watertoren Axel, 1936), Amsterdamas ielas ūdenstornis (Watertoren Amsterdamsestraatweg, 1935) Utrehtā un citi.