Vēsturiski raksturīgi Eiropas pilsētu silueta elementi bija militāra rakstura būves: viduslaikos – nocietinājumu mūri un torņi, jaunajos laikos – arī zemes vaļņi. Praktiska nepieciešamība noteica dažādu novērošanas torņu un sargtorņu būvniecību, ostu pilsētās – bāku būvniecību.
Viduslaikos dzīvojamie torņi bija raksturīgi silueta elementi pilsētām Itālijas ziemeļu un centrālajos reģionos, Francijas dienvidos, Vācijas dienvidu un centrālajā daļā. To būvniecībā visbiežāk tika izmantots ķieģelis, plānā tie bija kvadrātveida, un apjomu formveidē iezīmējās reģionālas īpatnības: Vācijā tie bija drukni un masīvi, Itālijā – augsti un slaidi. Tiesisks pamatojums dzīvojamo torņu būvniecībai tika atvasināts no dižciltīgo privilēģijām būvēt nocietinājumus aizsardzības nolūkos, un līdz ar tendenci dižciltīgajiem apmesties uz dzīvi pilsētā šādi privātu nocietinājumu elementi sāka parādīties urbānā vidē. Dzīvojamo torņu būvniecība nodrošināja ne vien aizsardzību, bet arī prestižu: tie izcēlās pilsētas siluetā, lai gan pārstāvēja nevis sabiedrības intereses, bet gan privātas vai individuālu klanu intereses. Piemēram, 12. gs. sākumā būvētais 100 m augstais Asinelli tornis (Torre degli Asinelli) līdz mūsdienām ir nozīmīgākā Boloņas pilsētas silueta dominante. Raksturīgs piemērs, kur pilsētas siluetā dominē viduslaiku dzīvojamie torņi, ir Sandžiminjano, Toskānā. Daudzu Eiropas pilsētu vēsturē ir liecības par pilsētu administrāciju centieniem ierobežot dzīvojamo torņu būvniecību. Ierobežojumi dažkārt tika izvirzīti pašaizsardzības nolūkos, piemēram, 13. gs. vidū Boloņas statūti noteica, ka ikviens, kurš raidīs šāviņu pret pili vai komūnas kūriju, tiks sodīts un viņa tornis – nojaukts. 13. gs. 50. gados Romā pēc senatora Brankaleones del Andalo (Brancaleone degli Andalò) pavēles tika nojaukti vai pazemināti 140 torņi, Florencē tika nojaukti 59 sakautās Gvelfu frakcijas piederīgo īpašumā esoši torņi. Citkārt pilsētu ierēdņi, kas bija izcēlušies no klaniem, varēja arī veicināt privāto dzīvojamo torņu atzinīgu novērtējumu (daudzu ietekmīgu ģimeņu apmešanās pilsētā arī apliecināja pilsētas kopējo prestižu), piemēram, Perudžā 1342. gadā komūna aizliedza nojaukt torņus to “dižā skaistuma” (grandissima bellezza) dēļ.
Eiropas ziemeļos un Itālijā viduslaikos zvanu torņi tika būvēti rātsnamiem un ģilžu namiem: tiem bija raksturīgi augsti un masīvi būvapjomi ar dzeguļiem – kā atsauce uz nocietinājumu būvēm (piemēram, Ģentes zvanu tornis (Belfort van Gent), Briges zvanu tornis (Belfort van Brugge), Florences rātsnama (Palazzo Vecchio) tornis).
19. gs., kad arhitektūrā vadošās bija retrospektīvās tendences, torņus būvēja daudzām sabiedriski nozīmīgām ēkām – ne vien pilsētu rātsnamiem un ģilžu namiem, bet arī tiesu namiem, parlamentu ēkām, piemēram, Apvienotās Karalistes parlamenta ēkas – Vestminsteras pils (Palace of Westminster) pulksteņa tornis – Bigbens (Big Ben) un citi.
Pēc industriālās revolūcijas pilsētu siluetā sāka parādīties un citkārt pat dominēt arī industriālās arhitektūras būves. Piemēram, Mančestrā 19. gs. vidū bija uzbūvēts ap 500 fabriku skursteņu. Jaunajos industriālajos centros, kur pilsēta veidojās ap fabriku, pilsētas siluets loģiski ieguva industriālu raksturu. Taču vecajos urbānajos centros, kur industriālā laikmeta elementi pilsētas siluetā parādījās līdzās tradicionālajiem elementiem, pārmaiņas varēja būt šokējošas. Lai harmoniskāk iekļautu jaunos apjomus pilsētas ainavā, dažkārt ražošanas ēku vai inženierbūvju ārējā veidola risinājumu varēja atvasināt no kādu citu vēsturisku orientieru veidola, piemēram, Vormsas ūdenstorņa (Wormser Wasserturm) fasādes noformējumā izmantoti neoromānikas stila paņēmieni un sarkana smilšakmens apdare, saskaņojot to ar vēsturiski nozīmīgu pilsētas silueta dominanti – romānikas stilā būvēto Vormsas katedrāli (Wormser Dom).
19. un 20. gs. arvien pieaugošās urbanizācijas ietekmē pilsētas teritoriāli izplatījās, mainījās apbūves augstuma limiti. Monumentālu raksturu ieguva banku, viesnīcu un universālveikalu apjomi. 19. gs. 70.–80. gados sāka būvēt pirmos debesskrāpjus Čikāgā, Ņujorkā un vēlāk arī citās Amerikas Savienoto Valstu (ASV) pilsētās, kur aizsākās sacensība par augstuma rekordu starp komerciālu tipu būvēm. Dažkārt sacensībās piedalījās arī pilsētu pašvaldības, cenšoties nostiprināt savas pozīcijas pilsētas siluetā, piemēram, 19. gs. pēdējā ceturksnī būvētā Filadelfijas pilsētas rātsnama (Philadelphia City Hall) tornis kopā ar pilsētas dibinātāja Viljama Pena (William Penn) statuju tā virsotnē sasniedza 167 m – tolaik rekorda augstumu pilsētā. Debesskrāpji, kas pārstāvēja nevis sabiedrības intereses, bet gan privātas vai korporāciju intereses, sāka dominēt daudzu ASV pilsētu siluetā (piemēram, Ņujorkā, Čikāgā, Maiami, Hjūstonā, Losandželosā, Sanfrancisko u. c.). Atsevišķās vietās strikti apbūves augstuma ierobežojumi tika noteikti, lai saglabātu sabiedriski nozīmīgu ēku dominanti siluetā, piemēram, Vašingtonā jau 1910. gadā tika noteikts 39,6 m apbūves augstuma limits, un pilsētas siluetā dominē Savienoto Valstu Kapitolija (United States Capitol) ēkas 96 m augstā kupola apjoms. Pēc Otrā pasaules kara debesskrāpju būvniecība izvērsās arī Eiropas lielpilsētās (piemēram, Londonā, Parīzē, Frankfurtē u. c.), radot ietekmi uz vēsturisko pilsētu siluetu.
20. gs. par pilsētu silueta dominantēm dažkārt kļuva modernas inženierbūves, t. sk. telekomunikāciju torņi, piemēram, Berlīnes televīzijas tornis (Berliner Fernsehturm).