Jēdzienu “romānika” mūsdienās lieto, lai apzīmētu 11.–12. gs. Eiropā vadošo viduslaiku arhitektūras un mākslas stilu. Stila nosaukuma izcelsme norāda uz saikni ar romiešu paraugiem: vairākas būtiskas stila iezīmes pārmantotas no Senās Romas arhitektūras. Latviešu valodā “romāņu stils” ir retāk lietots romānikas stila jēdziena sinonīms. Jēdziens angļu valodā (Romanesque) lietots jau kopš 18. gs. sākuma, attiecinot to uz romāņu valodu grupu. Jēdziens uz arhitektūru pirmoreiz attiecināts 19. gs. sākumā – visagrāk franču (romane) un vēlāk citās valodās. Arhitektūras vēstures literatūrā sākotnēji šī jēdziena nozīme atbilstoši tā etimoloģijai bija plaša, iekļaujot vairākus arhitektūras stilus, kas pēc Romas impērijas sabrukuma izplatījās Eiropā vēstures posmā starp agrās kristietības mākslas perioda beigām 6. gs. un gotikas stila uzplaukumu 13. gs. Mūsdienu literatūrā atsevišķi dala pirmsromānikas periodu ar dažādās Eiropas zemēs sastopamiem reģionāliem pārejas stiliem (merovingu, langobardu, karolingu, otonu u. c.), to nodalot no romānikas perioda, kas sākās 11. gs. Stila nosaukums ir internacionāls, taču angļu romānikas apzīmēšanai tradicionāli lieto arī nosaukumu – normaņu (Norman) stils.

Romānikas periodā arhitektūra bija galvenā mākslas forma, kurai bija pakļautas pārējās. Romānikas arhitektūrā apvienojās Senās Romas un Bizantijas tradīcijas, kā arī dažādos reģionos raksturīgas vietējās tradīcijas. Stils ir internacionāls, taču, ņemot vērā vietējo tradīciju nozīmi, romānikas arhitektūrai raksturīgas arī reģionālas stila īpatnības.

Akmens apstrādes meistarība šajā periodā sasniedza augstu līmeni, nosakot šī celtniecības materiāla dominanti romānikas stila arhitektūrā. Dažādos reģionos celtniecības materiāla izvēle bija atšķirīga: Itālijā, Polijā, daudzviet Vācijā un arī Nīderlandē bija izplatīts ķieģelis, savukārt citviet Eiropā – kaļķakmens, granīts u. c. akmens materiāli, kas parasti eksponēti fasādē. Toskānas reģionā fasāžu apdarē tradicionāli lietota polihroma marmora inkrustācija.

Romānikas stila celtnēm (galvenokārt klosteriem, baznīcām, pilīm) raksturīgas masīvi veidotas mūra sienas un mūra konstrukcijas, piemēram, pusaploces arkas, mucveida jeb cilindriskās velves, krusta velves; perioda otrajā pusē – arī ribotās velves, dažkārt – kupoli. Raksturīgi stila elementi ir arī pusaploces formās veidotas īstās un neīstās arkādes, kā arī arkatūru joslas. Romānikas ēkām ir vienkāršs, visbiežāk simetrisks plānojums, stereometriskas formas, vienkārši un skaidri apjomi un to savstarpējs līdzsvars, ārējā veidolā atklāta celtnes uzbūve. Stilam raksturīgās pusaploces formas logu un durvju ailas ir relatīvi nelielas attiecībā pret ēkas apjomu.

Romānika ir pirmais internacionālais arhitektūras stils Eiropā viduslaiku periodā. Romānikas stils vienlaicīgi veidojās un attīstījās dažādās zemēs, galvenokārt Francijā, Vācijā, Anglijā un Itālijā, un guva izplatību arī citviet Eiropā. Lai gan Senās Romas arhitektūra ir nozīmīgs romānikas stila ietekmju avots, romānikas stila izplatības areāls neatbilda bijušās Romas impērijas teritorijai: romānikas celtnes sastopamas daļā bijušās impērijas teritorijas – Rietumeiropā, kā arī ārpus tās – Polijā un Ziemeļeiropā; savukārt Eiropas dienvidaustrumu daļā – bijušajās impērijas provincēs viduslaiku periodā vadošais bija Bizantijas stils. Romānikas izplatība teritoriāli atbilda Romas katoļu baznīcas izplatības areālam, kamēr Bizantijas stils turpināja dominēt zemēs, kur reliģiskā vara piederēja pareizticīgo baznīcai. Romānika bija pirmais internacionālais arhitektūras stils, kas reizē ar kristietību ienāca arī Latvijas teritorijā, un Rīgas Sv. Jura baznīca ir šī stila paraugs Latvijas arhitektūrā.

Klosteri šajā periodā bija galvenie izglītības, kultūras un arī mākslas centri. Arhitektūras idejas šajā periodā plaši izplatīja mūku ordeņi. Romānikas periodā mūku ordeņi piedzīvoja uzplaukumu: Cisterciešu ordenim bija plaša ietekme visā Eiropā; Klinī ordeņa kontrolē bija vairāk nekā tūkstotis klosteru Francijas teritorijā un citviet Eiropā. Klinī klosteris (Abbaye de Cluny) sekmēja šajā periodā aktīvo svētceļnieku kustību: svētceļnieku ceļi veda ne vien uz Jeruzālemi un Romu, bet arī cauri Francijai uz Santjago de Kompostelas pilsētu Spānijā, un šo ceļu tuvumā tika dibinātas svētceļnieku baznīcas.

Dievnami – klosteru un draudžu baznīcas - bija galvenie ēku tipi romānikas arhitektūrā. Dievnamu arhitektūra romānikas periodā vērtējama kā augsts sasniegums, jo lielmēroga būvniecība saistījās ar lieliem ieguldījumiem, pūlēm un risku. Viduslaiku dievnama arhitektūra simbolizē debesu valstību, svēto pilsētu. Viduslaikos visa sabiedrība bija iesaistīta dievnamu būvniecībā, lai saņemtu pestīšanu: līdzdalība ar darbu vai materiālu ziedojumu ikvienam solīja Dieva žēlastību (līdzīgi kā vēlākos periodos – indulgenču pārdošana).

Praktiskos būvniecības darbus pildīja amatnieki, taču arhitektūras teoriju un dievnamu projektēšanu pārzināja galvenokārt klēriķi. Romānikas arhitektūrā paraugu atdarināšanai bija lielāka nozīme nekā jaunradei vai ieceres oriģinalitātei. Darbi tika veikti galvenokārt idejas vārdā, un projektu autori visbiežāk nav zināmi. Tomēr atsevišķos gadījumos saglabājušās arī liecības par konkrētām vēsturiskām personām, piemēram, Hildesheimas bīskaps Bernvards (Bernward) minēts kā dibinātājs un arī projekta autors Sv. Mihaela baznīcai (Michaelskirche) Hildesheimā.

Romānikas periodā dievnamu būvniecību ierosināja galvenokārt augstākie garīdznieki, taču Vācijā tie nereti bija arī laicīgās varas pārstāvji. Vācu romānikas stils bija saistīts ar Svētās Romas impērijas varenību: impērijas katedrāļu arhitektūra Maincā, Vormsā un Špeierā demonstrēja imperatora un impērijas politisko varu. Turklāt Špeieras katedrāle (Speyerer Dom) ir lielākais romānikas dievnams, ko ar grandiozajiem izmēriem savulaik pārspēja vienīgi Klinī klostera III baznīca (Cluny III), kas līdz mūsdienām saglabājusies vien fragmentāri.

Pils bija nozīmīgākais ēku tips romānikas laicīgajā arhitektūrā. Nocietinātu mūra piļu arhitektūras un viduslaiku militārās arhitektūras attīstību sekmēja šajā periodā īstenotās Krusta karu militārās kampaņas, jo krustneši ceļojumos guva iespaidus par Bizantijas mūra piļu arhitektūru un veicināja zināšanu pārnesi. Krusta karu laikā tika celtas krustnešu pilis, piemēram, Krakdeševaljē pils (Krak des Chevaliers) Sīrijā.

Romānikas periodā izveidojās, nostiprinājās un uzplaukumu piedzīvoja feodālisms kā viduslaiku sociālā, politiskā un ekonomiskā sistēma. Varas pamatā bija feodālais zemes īpašums, kura atsavināšana vai aizsardzība nereti saistījās ar militāru sadursmi, tādēļ perioda gaitā arvien pieauga nocietinātu feodāļu piļu būvniecības nozīme. Šajā periodā piļu arhitektūrā izteikti dominēja mūra celtnes un parasti būvprojektu atbilstoši pasūtītāja prasībām sagatavoja un būvdarbus vadīja būvmeistars ar mūrnieka amata prasmēm.

Romānikas periodā tik būvētas galvenokārt garenplāna baznīcas un izplatītākais tips bija bazilika, kurai bija paaugstināts centrālais joms ar klerestoriju un zemākiem sānu jomiem – pēc Senās Romas un Bizantijas paraugiem. Raksturīgs romānikas bazilikas plāna risinājuma paņēmiens bija latīņu krusta forma, kas tika veidota, centrālo jeb vidusjomu perpendikulāri krustojot ar transeptu jeb šķērsjomu, piemēram, Sv. Remī klostera baznīcā (Basilique Saint-Remi) Reimsā. Dažkārt bazilikas būvēja arī ar vairākiem transeptiem, piemēram, Klinī klostera III baznīcā. Sekojot agrās kristietības tradīcijām, Itālijas ziemeļos un centrālajā daļā romānikas bazilikas dažkārt būvēja arī bez transepta, piemēram, Modenas katedrālē (Duomo di Modena), Sv. Minjasa kalna (San Miniato al Monte) bazilikā Florencē, Sv. Zenona bazilikā (Basilica di San Zeno) Veronā.

Liturģiskie priekšraksti noteica dievnama orientāciju rietumu–austrumu virzienā, kur apsīdas daļā atradās galvenais altāris; pieaugot relikviju kulta un svēto kulta nozīmei, radās nepieciešamība pēc vairāk nekā viena altāra, tādēļ romānikas baznīcās aiz altāra izbūvēja apeju jeb ambulatoriju ar kapelu vainagu: šī tradīcija aizsākās Francijā un izplatību guva svētceļnieku baznīcu arhitektūrā – Klinī klostera III baznīcā, Sv. Saturnina bazilikā (Basilica de Sant Sarnin) Tulūzā, Santjago de Kompostelas katedrālē (Catedral de Santiago de Compostela) un citās.

Romānikas baznīcām raksturīgi masīvi torņi, kas parasti atradās rietumu fasādē, arī vidusjoma un transepta krustpunktā vai transepta galos, veidojot simetrisku kompozīciju. Atšķirīga tradīcija bija Itālijā, kur līdzās baznīcai būvēts brīvstāvošs zvanu tornis – kampanile, piemēram, Pizas katedrālē (Duomo di Pisa).

Romānikas periodā cēla arī dievnamus ar centrisku plānu, vadoties pēc agrās kristietības baptistēriju parauga, kuru izcelsme rodama Senās Romas tempļu un kapeņu arhitektūrā. Viens no pazīstamākajiem romānikas stila paraugiem ir Sv. Džovanni (San Giovanni) baptistērijs Florencē – ar oktagonālu plānu. Sekojot 11. gs. atjaunotās Jeruzalemes Svētā kapa baznīcas (Church of the Holy Sepulchre) paraugam, templieši cēla centriskus dievnamus, t. sk. Svētā kapa baznīcu (Church of the Holy Sepulchre) Kembridžā – ar apaļu plānu. 12. gs. izplatību guva arī grieķu krusta plāns, piemēram, Perigē katedrālē (Cathédrale Saint Front de Périgueux) Akvitānijā, kas celta pēc Bizantijas stila ietekmētās Venēcijas Sv. Marka katedrāles (Basilica di San Marco) parauga.

Romānikas periodā dažādās Eiropas zemēs paralēli attīstījās būvniecības tehnoloģijas, kas ne vien sekmēja romānikas stila attīstību, bet ietekmēja arī gotikas stila veidošanos: Daremas katedrālē (Durham Cathedral) jau 12. gs. 1. pusē izmantotas jaunas konstrukcijas, piemēram, ribotā velve, smailloka arka, atdalītais kontrforss; ribotās velves ap 1140 konstruētas arī Sv. Ambrozija bazilikā (Basilica di Sant’Ambrogio) Milānā.

Stiklu kā materiālu arhitektūrā sāka izmantot tieši romānikas periodā, un perioda gaitā pamazām pieauga tā izplatība un nozīme sakrālajā arhitektūrā. Senākie romānikas stila vitrāžu paraugi ar Bībeles personāžu un svēto tēlu figurāliem atveidiem saglabājušies Augsburgas (Augsburger Dom), Kenterberijas (Canterbury Cathedral) un Šartras (Cathédrale de Chartres) katedrālēs. Romānikas periodā pieauga monumentālās glezniecības nozīme, attīstījās arī arhitektūras tēlniecība – galvenokārt reljefs ar ģeometriskām, florālām un arī figurālām kompozīcijām, ko plaši izmantoja kolonnu kapiteļu apdarē. Sarežģītākas plastiskās kompozīcijas romānikas periodā veidotas baznīcas rietumu fasādē un visbiežāk koncentrējās ieejas portāla timpanonā, piemēram, Vēzelē Sv. Marijas Magdalēnas klostera (Abbaye Sainte-Marie-Madeleine de Vézelay) baznīcā Burgundijā, un retāk – plašākos fasādes laukumos, piemēram, Puatjē Sv. Dievmātes baznīcā (Notre-Dame-la-Grande de Poitiers).

Romānikas periodā viduslaiku pils apvienoja rezidences, varas reprezentācijas un fortifikācijas funkcijas. Krakdeševaljē pils bija nozīmīgs paraugs Eiropas viduslaiku piļu būvniecībā. Atšķirībā no Senās Romas cietokšņiem, viduslaiku pilis romānikas periodā nebūvēja pēc standartizēta plāna: dabiskais reljefs vai ūdensceļu tuvums tika izmantots kā priekšrocība, lai nodrošinātu labāku pozīciju aizsardzībā, tādēļ pilis cēla kalnu virsotnēs vai upju tuvumā un to plāns tika variēts atbilstoši ģeogrāfiskajai situācijai. Līdzenumā būvētās pilis aizsardzības nolūkos apjoza ar grāvi, taču uz pakalna novietotajām papildus aizsardzību nodrošināja stāvās nogāzes, tādēļ šāds risinājums bija izplatītāks.

Pils kompleksu apjoza augsts aizsargmūris ar šaujamlūkām un vairākiem atšķirīgos intervālos izvietotiem dažādas konfigurācijas nocietinājuma torņiem. Galvenais cietoksnis pils kompleksā bija masīvs mūra tornis – donžons, kuru izmantoja kā pastāvīgu rezidenci vai citkārt arī kā patvēruma vietu pils aplenkuma gadījumos. Donžoniem bija nelieli, fasādē augstu novietoti logi bez stiklojuma un ar slēģiem un ieeja – otrā stāva līmenī.

Raksturīgi romānikas piemēri ir Luāras pils (Castillo de Loarre) Aragonā, Ročestras pils (Rochester Castle) Kentā, imperatora Frīdriha II (Friedrich II) Roka Madžore (Rocca Maggiore) pils Asīzē – ar masīvu kvadrāta plāna donžonu un neregulāru kopējo pils plānojumu, kas pakārtots topogrāfijai, nevis simetrijas principiem.

Taču perioda beigās izņēmuma gadījumos dažkārt cēla arī regulāri plānotas pilis: imperatora Frīdriha II pils Castel del Monte Apūlijā – ar oktagonālu plānu un astoņiem oktagonāliem stūra torņiem.

Donžoni romānikas periodā biežāk tika būvēti ar taisnstūra vai kvadrāta plānu, piemēram, Tauers (White Tower) Londonā, donžons Kenterberijas pilī (Canterbury Castle) Kentā un Norvičas pilī (Norwich Castle) Norfolkā. No aizsardzības viedokļa progresīvāki bija donžoni ar centrisku – poligonālu vai apļveida plānu, piemēram, Konisbro pilī (Conisbrough Castle) Jorkšīrā, Žizoras pilī (Château de Gisors) Normandijā.

Feodāļu pilis, tāpat kā klosteri, tika būvēti lauku apvidos, taču to tuvumā pamazām tika veidotas apdzīvotas vietas, kuru attīstība sākotnēji notika bez plāna. Perioda gaitā arvien aktivizējās urbanizācijas procesi, un, pieaugot pilsētu ekonomiskajai nozīmei, feodāļi sāka būvēt savas rezidences arī pilsētās. Dzīvojamos torņus sāka būvēt arī pilsētvidē, piemēram, Sandžiminjano, Toskānā. Pēc piļu nocietinājumu parauga tika veidotas viduslaiku pilsētu fortifikāciju sistēmas: aizsargmūris ar torņiem un topogrāfijai pakārtotu ārējo konfigurāciju. 12. gs. tika dibinātas jaunas pilsētas, attīstījās pilsētbūvniecība un Eiropas pilsētplānošanā no jauna sāka izmantot ortogonālo plānošanas sistēmu.

Līdz ar pilsētu attīstību tika būvēti arī jauni laicīgu ēku tipi pilsētu pārvaldes vajadzībām. Viduslaiku rātsnama tipa izveidošanos ietekmēja vācu romānikas piļu arhitektūras paraugi Goslārā un Braunšveigā. Senākais romānikas stilā būvētais pilsētas administrācijas ēkas piemērs ir Broleto pils (Palazzo del Broletto) Komo, Lombardijā: ēkas pirmais stāvs, ko veidoja vaļēja arkāde, bija atvērts pret tirgus laukumu, otrajā stāvā atradās zāle pilsētas pārvaldes un tiesas funkcijām, un pilsētvidē ēku akcentēja tornis. Pēc šāda parauga būvēti romānikas stila pārvaldes ēku piemēri saglabājušies arī citās Itālijas pilsētās – Novārā, Milānā u. c., kur romānikas stils bija aktuāls ilgāk nekā citviet Eiropā.

No romānikas perioda saglabājušās arī vairākas inženierbūves, piemēram, Sv. Benedikta tilts (Pont Saint-Bénézet) Aviņonā un Karalienes tilts (Puente de la Reina) Navarrā – ceļā uz Santjago de Kompostelas katedrāli.

19. gs. romānikas arhitektūras pētniecību sekmēja arvien pieaugošā interese par viduslaikiem. Romānikas stila arhitektūra ar tai raksturīgajiem elementiem tika izmantota kā paraugs vairāku retrospektīvu stilistisko virzienu veidošanā Eiropā un arī Amerikas Savienotajās Valstīs: neoromānika (Neo-Romanesque, Romanesque Revival), apaļloka stils (Rundbogenstil), Ričardsona romānika (Richardsonian Romanesque).