Vēsture, teorijas, nozīmīgākie paraugi Pilsētplānošanas prakse senvēsturē atsegta arheoloģiskajos izrakumos Ķīnā, Indijā, Ēģiptē, Mazāzijā, Vidusjūras piekrastē, Dienvidamerikā un Centrālamerikā, ko raksturo regulārs ielu plānojums, funkcionāls kvartālu dalījums, komunikāciju tīkls, centrālie laukumi, tempļi, sabiedriskās un aizsardzības būves. Viduslaikos Eiropā pilsētas attīstījās stihiski, bieži kā feodāļu mītnes, baznīcu un tirgus vietas, ko raksturo neregulārs ielu plānojums, zems sanitārais līmenis, pārapdzīvotība.
Eiropā renesanses laikā sāka attīstīties pilsētu plānošanas, arhitektūras un projektēšanas teorētiskie jautājumi. Itāliešu arhitekts Leons Batista Alberti (Leon Battista Alberti) darbā “Par būvmākslu” (De Re Aedificatoria, 1452) aprakstīja ēku plānojumus un materiālus. Vēlās renesanses arhitekts un arhitektūras teorētiķis Andrea Palladio (Andrea Palladio) darbā "Četras grāmatas par arhitektūru" (I quattro libri dell'architettura, 1570) raksturoja klasisko arhitektūru, kas līdz pat 18. gs. atstāja ietekmi Eiropā. Itāļu arhitekts Vinčenco Skamoci (Vincenzo Scamozzi) darbā "Universālās arhitektūras ideja" (L’Idea dell’Architettura Universale, 1615) raksturoja ēku un pilsētu plānošanu, uzsverot attīstāmās idejas lomu un pilsētplānošanas prakses dažādās ģeogrāfiskās vietās. 17. gs. tika attīstītas ideālās arhitektūras un pilsētplānošanas formas, pakļaujot arhitektūru plānam. Rūpnieciskās revolūcijas, centralizētu valstu izveides un pilsētplānošanas teorētisko nostādņu ietekmē viduslaiku pilsētas 17.–19. gs. pakāpeniski tika pārbūvētas, veidojot plašus laukumus, taisnas ielas, parkus un reprezentatīvas ēkas (piemēram, franču ainavu arhitekts Andrē Lenotrs, André Le Nôtre, – Elizejas lauki, Versaļas pils parks un citi objekti).
Jaunās pasaules pilsētplānošana 17.–19. gs. pārņēma Eiropas absolūtisma tradīcijas, piemēram, režģa plānojums (angļu iron grid) Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un franču izcelsmes amerikāņu arhitekta Pjēra Lanfāna (Pierre Charles L'Enfant) 1791. gadā projektētais Vašingtonas pilsētas plāns.
Rūpnieciskās ražošanas uzplaukums 19. gs. veidoja privātā biznesa diktētu neregulētu ekonomiku (franču Laissez-faire), kas ietekmēja pilsētplānošanu. Līdz Pirmajam pasaules karam jomas praktiķi un teorētiķi – angļu arhitekts Ebenīzers Hovards (Ebenezer Howard), skotu arhitekts Patriks Gedess (Patrick Geddes), amerikāņu arhitekts Daniels Bernems (Daniel Hudson Burnham) u. c. – sevi nesauca par plānotājiem. Jaunais liberālisms 20. gs. sākumā veidojās kā reakcija pret rūpniecisko pilsētu haotisko attīstību. Mērķis bija sociāli vienlīdzīgāka, veselīgāka dzīves vide. Starpkaru periodā veidojās pilsētplānošanas jomas apzināšanās un tās institūti. Izveidojās divi pretēji pilsētplānošanas teorētiskie virzieni. Dezurbānisms paredzēja pilsētu telpisko dekoncentrāciju. Tas balstās E. Hovarda 1898. gada aizsāktajā dārzu pilsētu kustības (garden city movement) idejās, kas aprakstītas darbā “Nākotnes dārzu pilsētas” (Garden Cities of To-morrow, 1902), un amerikāņu arhitekta Franka Loida Raita (Frank Lloyd Wright) piepilsētas attīstības idejās (Broadacre city), kas aprakstītas darbā “Izzūdošā pilsēta” (The Disappearing City, 1932). F. Raita ideja bija ģimenes kopienas veidošana, kas balstās uz 1 akru (4000 m2) zemes, kas paredz minimālu pārvietošanos, ir pretrunā ar transporta orientētas pilsētas attīstību un izteikto suburbanizāciju. Dārzu pilsētas plānošanas pieeja paredzēja patstāvīgas kopienas, ko aptvēra “zaļās jostas” ar proporcionālu dzīvojamo, ražošanas un lauksaimniecības teritoriju. Dārzu pilsētas idejas atstāja ietekmi uz daudzu pilsētu un to daļu plānošanu visā pasaulē.
Urbānisms paredzēja telpisko koncentrēšanu. Franču arhitekts Lekorbizjē (Le Corbusier) darbā “Ceļā uz arhitektūru” (Vers une architecture, 1923) formulēja modernās arhitektūras pamatprincipus, kuru ietekme jūtama arī 21. gs. Meklējot ideālu pilsētas modeli, Lekorbizjē attīstīja radiālās pilsētas projektu (Cité radieuse), kas tika daļēji īstenots Marseļā 20. gs. 40.–50. gados. Tam raksturīgas lielas daudzstāvu betona ēku grupas, izkārtotas līnijveidā, plašas brīvās teritorijas un cirkulācija. Balstoties uz šiem principiem tika būvētas jaunās pilsētas: Brazīlijas galvaspilsēta Brazilja, Indijas galvaspilsēta Ņūdeli, Čandigarha Indijas ziemeļos un citas.
20. gs. 20.–30. gados attīstījās telpas ekonomiskās struktūras pētījumi. Centrālo vietu teorijas pamatlicējs, vācu ģeogrāfs Valters Kristallers (Walter Christaller) to apraksta darbā “Centrālās vietas Dienvidvācijā” (Die zentralen Orte in Süddeutschland, 1933), bet vācu ekonomists Augusts Lešs (August Lösch) to attīstīja tālāk darbā “Saimniecības telpiskā organizācija” (Die räumliche Ordnung der Wirtschaft, 1940), kas ietekmēja ekonomiskās rajonēšanas attīstību. 20. gs. 20. gados izveidojās jauna pilsētplānošanas nozare – teritorijas/reģionālā plānošana: ogļu baseinu, satelītpilsētu, pilsētreģionu plānošana, kas paplašināja pilsētu plānošanu ar apkārtējām funkcionāli saistītajām teritorijām, piemēram, angļu arhitekta Leslija Patrika Aberkrombi (Leslie Patrick Abercrombie) radītais Lielās Londonas plāns (Greater London Plan, 1944).
Pēc Otrā pasaules kara pilsētplānošanā aktuāla bija izpostīto pilsētu atjaunošana un rekonstrukcija. Veidojās divas pieejas – veidot jaunu apbūvi (Drēzdenes piemērs) vai rekonstruēt sagrauto apbūvi, kāda tā bijusi iepriekš (Varšavas piemērs). Paralēli tika risinātas mājokļu problēmas, veidojot jaunu dzīvojamo rajonu apbūvi pilsētu nomalēs, aglomerāciju jeb pilsētkopu atslogošanu, veidojot jaunas pilsētas, piemēram, Miltonkīnsu Anglijā, Naberežnije Čelni un Toljati Krievijā.
20. gs. 50.–60. gados attīstījās jaunas avangarda pilsētplānošanas pieejas. Ekistikas teorijas pamatlicējs, grieķu arhitekts Konstantīns Doksiadis (Κωνσταντίνος Αποστόλου Δοξιάδης) apdzīvojumu uzskatīja par dzīvu organismu, meklējot līdzsvaru starp iedzīvotājiem un fizisko un sociāli kulturālo vidi. Teorija paredzēja lineāru pilsētu aglomerāciju (konurbāciju) veidošanos, apdzīvojuma hierarhisko gradāciju no indivīda (Anthropos) līdz Globālajai pilsētai jeb Ekumenopolei (Ecumenopolis). Japāņu metabolisti integrēja tradicionālo arhitektūru modernismā, piemēram, arhitekts Kenzo Tange (Kenzō Tange). Virziens skatīja pilsētu kā dzīvu organismu nepārtrauktā mainīgā pārvērtībā, piedāvājot papildinošu “kapsulu” pieeju jūras pilsētām, vertikālas torņu struktūras pilsētās, mākslīgās zemes izmantošanu okeānā. Eiropā attīstījās mobilā un telpiskā arhitektūra, kuru pārstāvēja ungāru izcelsmes franču arhitekts Jona Frīdmans (Yona Friedman) un citi. Mobilā arhitektūra mobiliem cilvēkiem, pēc J. Frīdmana viedokļa, aizņem maz vietas, var tikt pārvietota un pielāgota indivīdam. Teorija paredzēja veidot vertikālas maināmas dažādu funkciju režģa pilsētas telpiskās struktūras (Ville Spatiale).
20. gs. 60.–70. gados plānošanas pieejas iezīmējās ar procesu kompleksitāti, kas īstenojās sistēmpieejas un racionālisma teorijās. To noteica tehnoloģiju attīstība, pēckara ražošanas izaugsme, zinātnē – kibernētika. Sistēmpieeja radās no objektu teorijas un vērsta uz atšķirīgu plānošanas daļu integrēšanu, multidisciplinārām pieejām, plānošanu kā vadības un uzraudzības instrumentu. 20. gs. pēdējā ceturksnī notiek pāreja no obligātajiem ģenerālplāniem uz struktūrplāniem un vadlīnijām. Nozīmīgākie pārstāvji bija angļu un austrāliešu plānotājs un zinātnieks Džons Braiens Makloulins (John Brian McLoughlin), angļu pilsētplānotājs un teorētiķis Džordžs Čedviks (George Fletcher Chadwick), angļu matemātiķis un sociālais zinātnieks Alans Vilsons (Alan Wilson). Racionālisms paredzēja zinātniski pamatotu ekspertu darbu virzītu uz lēmumu pieņemšanu, ko attīstīja ungāru izcelsmes holandiešu arhitekts un plānošanas teorētiķis Andreass Faludi (Andreas Faludi) grāmatās “Plānošanas teorija” (Planning Theory, 1973) un “Lasāmgrāmata plānošanas teorijā” (A Reader in Planning Theory, 1973). Pieejas tika kritizētas par atrautību no reālām vajadzībām, ko noteica lielā unifikācija un kvantitatīvo metožu izmantošana. Pilsētplānošanā dominēja kontrole – “kibernētiskā” plānošana un politika. Šajā laikā pastāvēja uzskats, ka attīstības procesus nosaka plānošana.
20. gs. 80.–90. gadu postmodernisms iespaidojās no kritiskās sociālās teorijas. Tika atzīts, ka racionalitāte plānošanā nevar piedāvāt vienādus risinājumus visiem gadījumiem. Tiek apšaubīta plānotāja kā eksperta loma, paplašinot procesā iesaistītās puses. Notika virzība no racionālām izvēlēm un sistēmpieejas uz vispārējām ģenerālām līnijām, telpas fragmentāciju, politiku, maz piedāvāja risinājumus praktiskai plānošanai. Virzienu attīstīja amerikāņu pilsētplānošanas teorētiķis Roberts Boregards (Robert A. Beauregard), amerikāņu ģeogrāfs un pilsētplānošanas teorētiķis Edvards Viljams Sodža (arī Soja) (Edward William Soja), kanādiešu pilsētplānotāja Leonija Sanderkoka (Leonie Sandercock), dāņu ekonomģeogrāfs Bents Flivbjergs (Bent Flyvbjerg), angļu pilsētplānošanas teorētiķis Filips Ollmendingers (Philip Allmendinger) un citi.
Pilsētu izplešanās, suburbanizācija, saimniecības restrukturizācija, pieaugot pakalpojumiem, mainīja telpisko sociālo raksturu. Urbānās sociālās kustības piedāvāja ieviest pilsētu plānošanas dažādību, vides humanizāciju, sociālo grupu vajadzību respektēšanu. Kanādiešu–amerikāņu rakstniece un žurnāliste, viena no “jaunā urbānisma” dibinātājām Džeina Džeikobsa (Jane Jacobs) savā grāmatā “Lielo Amerikas pilsētu nāve un dzīve” (The Death and Life of Great American Cities, 1961) kritizēja modernismu, akcentēja iedzīvotāju vajadzību respektēšanu, ieviesa jēdzienu “sociālais kapitāls”, aktīvi veidoja sociālās kustības, kas aizstāvēja publiskās telpas transformācijas.
20. gs. 80.–90. gados attīstījās pilsētplānošanas sadarbības pieejas (arī komunikatīvā, diskursīvā plānošana), kas saistīja modernisma plānošanas metodes ar postmodernisma pasaules uzskatiem, paplašinot plānošanas dalībnieku skaitu. Plānošanas process kļuva interaktīvs – vērsts uz zināšanu radīšanu un nodošanu. Pieeja tika kritizēta par plānošanas risinājumu vispārinājumu trūkumu un plānošanas dalībnieku atlasi. Virzienu attīstīja amerikāņu plānošanas teorētiķi Džons Foresters (John F. Forester), Pols Deividofs (Paul Davidoff) un Džudita Innesa (Judith N. Innes), britu pilsētplānotāja un teorētiķe Petsija Hīlija (Patsy Healey), norvēģu plānošanas teorētiķis Ture Sagers (Tore Sager) un citi.
20. gs. 60.–90. gados notika pakāpeniska pāreja no pilsētplānotāja–eksperta darba birojā uz sociālo partneru aktīvu iesaisti plānošanas procesā, savstarpējo komunikāciju, respektējot konkrētu vietu vajadzības. Reģionālā plānošana balstījās uz attīstības centru, teritoriju specializācijas, ekonomikas klasteru modeļiem, kas bija pamats turpmākajām attīstības investīcijām. Nozīmīgs pavērsiens pilsētplānošanā bija 1992. gadā Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Riodežaneiro konference "Vide un attīstība" (United Nations Organisation, UNO, Conference on Environment and Development, Rio de Janiero), kurā tika definēti ilgtspējīgas attīstības principi, veidojot pamatu ilgtermiņa telpiskajai plānošanai.
