Vecrīgas siluetā tiek izdalīti trīs plāni. Visaugstākās Vecrīgas būves ir Rīgas Sv. Pētera baznīcas, Rīgas Doma un Rīgas Sv. Jēkaba katedrāles torņu smailes, kuru aprises tradicionāli veido Vecrīgas silueta vertikālās dominantes. Vidējo plānu veido šo lielāko dievnamu augsto jomu un jumtu aprises, arī zemāku dievnamu ēku – Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcas, Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas baznīcas, Rīgas Anglikāņu Sv. Pestītāja baznīcas, Rīgas Sv. Jāņa baznīcas un Rīgas Reformātu baznīcas – torņu smaiļu aprises, kā arī sekulāru ēku – Rīgas Rātsnama zvanu torņa un Rīgas pils masīvā būvapjoma, tā stūra torņu, Erkera torņa un Triju zvaigžņu torņa – aprises. Vecrīgas silueta pamatni mūsdienās galvenokārt veido 20. un 21. gs. apbūves aprises; senākas vēsturiskas apbūves apjomi silueta pamatnē atklājas tikai atsevišķās vietās, piemēram, Rīgas pils apkārtnē.

Rīgas, tāpat kā citu Eiropas pilsētu silueta veidošanās viduslaikos bija mērķtiecīgs process. Silueta dominantes, kas to ievērojamā augstuma vai apjoma dēļ izcēlās pilsētas skatā, sniedza ziņas par pilsētas sabiedrības prioritātēm, veidoja priekšstatu par sabiedrisko institūciju hierarhiju pilsētas dzīvē. Tradicionāli nozīmīgi pilsētu silueta uztverei ir bijuši piekrastes skati, kā arī skati, kādi paveras, tuvojoties pilsētai pa zemes ceļiem.

Vecrīgai raksturīga silueta formācija aizsākās vēlajos viduslaikos. 14. gs. beigās un 15. gs. sākumā notika Doma baznīcas paplašināšanas būvdarbi, un dievnama jaunā torņa gotiskā smaile kļuva par visaugstāko pilsētā. 15. gs. beigās augstus torņus ar stāvām smailēm pirmoreiz ieguva arī Sv. Jēkaba un Sv. Pētera baznīcas. 1484. gadā nopostītā Rīgas ordeņpils no 1491. gada līdz 1515. gadam tika celta no jauna. 16. gs. pirmajā pusē Rīgas Doma, Sv. Jēkaba un Sv. Pētera baznīcas un ordeņa pils bija pilnībā nostiprinājušas savas dominējošās pozīcijas pilsētas siluetā: dievnami izcēlās augsto, slaido, piramidālo smaiļu dēļ, savukārt pils – masīvā apjoma dēļ. Vecrīgas silueta pamatni tolaik veidoja nocietinājuma mūri, savukārt vidējā plānā vietām iesniedzās atsevišķu ēku – t. sk. Rātsnama – zelmiņi.

Laika gaitā veiktās pārbūves formas ziņā mainīja tradicionālo Vecrīgas silueta elementu aprises: Sv. Pētera baznīca ieguva jaunu baroka stila torni pēc pārbūvēm 1690. gadā un arī 1746. gadā; barokālas formas Sv. Jēkaba baznīcas torņa smaile ieguva pēc 1756. gadā veiktajām pārbūvēm, Doma torņa smaile – pēc 1775. gada; Rātsnama ēkai tornis pirmoreiz tika uzbūvēts 1596.–1598. gada pārbūvju laikā, kad tas ieguva augstu manierisma stila smaili, taču vēlāk – 1750.–1760. gadā un arī 1848.–1850. gadā īstenoto ēkas pārbūvju laikā – Rātsnams ieguva klasiskā formveidē risinātu zvanu torni.

Vecrīgas silueta nozīmīgi elementi dažkārt iztrūka ilgākus laika periodus: Doma torņa smaile (1547–1596), Sv. Pētera baznīcas torņa smaile (1666–1690, 1721–1746, 1941–1973), Rātsnams (1941–2001).

Vairākus nozīmīgus vidējā plāna elementus Vecrīgas siluets ieguva pamazām, piemēram: Reformātu baznīca tika uzcelta 1732. gadā, Sāpju Dievmātes baznīca – 1785. gadā, Anglikāņu baznīca – 1859. gadā, Rīgas pils Triju zvaigžņu tornis – 1939. gadā.

Laika gaitā mainījušies arī Vecrīgas silueta pamatnes elementi, piemēram: no 16. gs. vidus līdz 19. gs. vidum tie bija nocietinājumu vaļņi; 19. gs. 2. pusē un 20. gs. sākumā – starp jaunuzceltiem daudzstāvu īres namiem silueta pamatnē vietām atklājās senākas vēsturiskas apbūves apjomi; Otrā pasaules kara laikā silueta pamatne daudzviet tika izpostīta un pēc kara apbūve pie Vecrīgas robežām sāka veidoties no jauna.

Vecrīgas siluetā, to uztverot no atsevišķiem skatupunktiem, dažkārt iejaucas arī teritorijas apkārtnē uzcelto ēku aprises: no 17. gs. līdz 19. gs. sākumam tās bija Vecrīgas tuvumā būvētās vējdzirnavas; kopš 1785. gada – Rīgas Sv. Pētera un Pāvila baznīca Citadelē; kopš 20. gs. 50. gadiem – Zinātņu akadēmijas augstceltne Maskavas forštatē. Vecrīgas silueta uztveri negatīvi ietekmē vēlāk veidoti būvapjomi: kopš 20. gs. 60. gadiem – Zemkopības ministrijas augstceltne Citadelē; kopš 20. gs. 70. gadiem – viesnīcas “Latvija” (mūsdienās – Radisson Blu Hotel Latvija) augstceltne līdzās Esplanādei.

Pilsētas siluets, pirmkārt, ir svarīgs tās iedzīvotājiem, un, otrkārt, siluets ir arī nozīmīgs pilsētas tēla atpazīstamībai pasaulē. Līdz pat renesansei pilsētu attēlojums parasti bija maz balstīts realitātē, bet drīzāk komponēts kā ideālā pilsēta. Sākot ar renesanses periodu Eiropas pilsētu silueta attēlošana mākslā izvērsās. Mākslas darbi, kuros attēloti Rīgas skati, sniedz liecības par Vecrīgas silueta formāciju un transformācijām no 16. gs. līdz mūsdienām. Rīgas, līdzīgi kā daudzu citu Eiropas pilsētu skatu attēlojumi visagrāk parādījās grafikā un glezniecībā: attēlotais ne vienmēr bija detaļās precīzs, tomēr kaut kādā mērā tas atspoguļoja vizuālo realitāti, piedāvājot uz noteiktām atziņām balstītu pilsētas raksturojumu, ko varēja ietekmēt ne vien autors, bet arī mākslas darba pasūtītājs, vēloties izcelt to vai citu nozīmīgu aspektu pilsētas attēlojumā.

Sena Eiropas pilsētu attēlošanas tradīcija bija komponēt pilsētas panorāmā (‘visaptveroši skati’ no grieķu πάν, pan ‘viss’ un ὅραμα, horama ‘skats’) redzamās apbūves aprises sānskatā un izcelt nozīmīgāko ēku aprises pret debesīm, izvēloties attēlā fiksēt pilsētu no tāda skatupunkta, lai attēls vislabāk atbilstu reprezentācijas mērķiem. Vācu valodā to apzīmē ar jēdzienu Schauseite ‘parādes puse’, ko attiecina ne vien uz arhitektūru, bet arī pilsētas mēroga apbūvi. Rīgas gadījumā par šādu parādes pusi vēsturiski tika izvēlēta Daugavas piekraste – skats uz Rīgu no Pārdaugavas puses.

Senākais zināmais šāda veida Rīgas pilsētas panorāmas attēls tika ievietots Bāzelē izdotajā Sebastajana Minstera (Sebastian Münster) grāmatā "Kosmogrāfija" (Cosmographia, 1550); šī kokgrebuma zīmējums radīts pirms 1547. gada, un tiek uzskatīts, ka to no dabas zīmējis grafiķis Hanss Johans Hāzentēters (Hans Johann Hasentöter, arī Hasentödter). Šis attēls kļuva par nozīmīgu Rīgas pilsētas panorāmas attēlojuma paraugu, kas tika daudzkārt atdarināts un izmantots līdz pat 18. gs. sākumam, kad Rīgas panorāma dabā bija izmainījusies. Piemēram, rīdzinieks Jirgens Helms (Jürgen Helms) kompozicionāli analogu Rīgas attēlu ievietoja savā 17. gs. vidū tapušā manuskriptā –  t. s. Helmsa hronikā, kuras izvilkumi mūsdienās zināmi no vēsturnieka un pedagoga Johana Kristofa Broces (Johann Christoph Brotze) norakstiem. Kultūras vēsturniece Aija Taimiņa norāda, ka Rīgas panorāma Helmsam (un pirms viņa – Minsteram) ir Livonijas metropoles garīgais, saimnieciskais un politiskais simbols, kas attēlota kā ideālā pilsēta ar autoram un daudziem skatītājiem labi atpazīstamiem elementiem. Un dažu topogrāfisko un arhitektonisko detaļu neatbilstība realitātei tam netraucē.

Nozīmīgs ir vēlāk – 1612. gadā – Rīgā iespiestais un pirmais in situ tapušais Rīgas pilsētas lielformāta panorāmas attēls: šī vara gravīra bija graviera Heinriha Tūma (Heinrich Thum) un tipogrāfa Nikolasa Mollīna (Nicolaus Mollyn) kopdarbs, kurā Rīgas panorāma atainota topogrāfiski precīzi un detalizēti. A. Taimiņa norāda, ka Rīgas panorāmas ikonogrāfiskā un ideoloģiskā programma liecina, ka grafikas darbs varēja kalpot arī reprezentatīviem un politiskiem mērķiem, taču dokumentējuma iespaids esot iluzors, jo stafāža figūras pārņemtas un pat citētas no nīderlandiešu un holandiešu gravieru 17. gs. sākumā radīto Amsterdamas skatu repertuāra.

Militāro interešu noteikti, dažādu Eiropas zemju valdnieku pasūtījumā no 16. gs. beigām (īpaši 17. un 18. gs.) tapa daudzu Eiropas pilsētu, t. sk. arī Rīgas skati, kuru attēlojumā apzināti izceltas pilsētas fortifikāciju sistēmas, attēloti pilsētas aplenkumu skati; šādos gadījumos nocietinājumu attēlojumu precizitātei bija militāra nozīme; šādi attēli visbiežāk bija izpildīti grafikas tehnikās un to izplatīšana sākotnēji varēja būt stingri ierobežota. Agrākais šāda veida zināmais Rīgas attēls kā vara grebums radīts jau 17. gs. sākumā un tajā attēlots Sādermanlandes hercoga Kārļa (no 1604. gada – Zviedrijas karaļa Kārļa IX, Karl IX) vadītais uzbrukums Rīgai 1601. gadā, kad zviedru karaspēks aplenca un mēģināja ieņemt Rīgu, taču neveiksmīgi; gravīra tika radīta Romā 1603. gadā un tās autors bija mākslinieks Džakomo Lauro (Giacomo Lauro); militāru apsvērumu dēļ attēla izplatība tolaik bija ierobežota, bet mūsdienās zināma tā kopija, ko 19. gs. Parīzē izgatavojis litogrāfs Godefruā Engelmans (Godefroy Engelmann).

Plašu izplatību guva pilsētai lojālu ārzemju pasūtītāju radītie pilsētas skatu attēli, piemēram, 18. gs. šādu reprezentatīviem mērķiem radīto Rīgas skatu attēlu kontekstā nozīmīga ir pēc Frīdriha Bernharda Vernera (Friedrich Bernhard Werner) zīmējuma darinātā un izdevēja Jeremiasa Volfa (Jeremias Wolff) apgādā Augsburgā ap 1720. gadu izdotā vara gravīra “Rīga – Livonijas metropole” (Riga – Metropolis Livonia), kurā Rīgas panorāmā apbūves silueta attēlojumu bagātina pilsētas tuvumā pietauvotu kuģu mastu rinda.

Skatu attēli tika radīti arī pašas pilsētas pasūtījumā: 19. gs. šādu reprezentatīviem mērķiem radīto Rīgas attēlu kontekstā nozīmīga ir gleznotāja Karla Traugota Fehelma (Carl Traugott Fechhelm) 1815. gada eļļas glezna “Rīgas panorāma”, kas Vecrīgas siluetu tradicionāli attēlo skatā no Daugavas (sākotnēji atradās Rīgas pilsētas bibliotēkā (Rigasche Stadtbibliothek); mūsdienās – Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā); K. T. Fehelma 1818. gada eļļas glezna, kurā Vecrīgas siluets attēlots skatā no Pils laukuma puses (gleznota Himzela muzeja (Himselsches Museum) pasūtījumā; mūsdienās – Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā); gleznotāja Jūliusa Gotfrīda Zīgmunda (Julius Gottfried Siegmund) 1899. gada eļļas glezna “Rīgas nocietinājuma vaļņu nojaukšanas atkāšanas svinības 1857. gada 15. novembrī”, kurā Vecrīgas siluets attēlots kā grafiska zīme pie ainavas horizonta līnijas (sākotnēji atradās Doma muzejā; mūsdienās – Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā).

Vecrīgas siluets 19. gs. mākslas darbos arvien biežāk tika attēlots no netradicionāliem skatu punktiem, piemēram: Karla Gotharda Hesa (Carl Gotthard Hess) 1863. gadā zīmētajā, litografētajā un izdotajā krāsu litogrāfijā ar Rīgu skatā no Vērmanes dārza redzams kā īslaicīgi pēc vaļņu nojaukšanas Vecrīgas siluets skatam atklājās no ārpilsētas puses; gleznotāja Ulriha Boitmana (Ulrich Boitmann) 1891. gada eļļas gleznā Rīgas siluets attēlots no ziemeļu puses skatā no Daugavas (mūsdienās – Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā).

Kopš 19. gs. beigām Vecrīgas siluetu plaši attēlo ne vien glezniecībā un grafikā, bet arī fotogrāfijās, pastkartēs un citur.

Kopš 1983. gada, kad Rīgas pilsētas vēsturiskā centra teritorijai tika piešķirts valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa statuss (aizsardzības nr. 7442), “panorāma un siluets” ir minēti kā aizsargājami pilsētbūvniecības pieminekļa elementi. Kopš 1997. gada, kad Rīgas vēsturiskā centra teritorijai tika piešķirts Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) Pasaules mantojuma vietas (World Heritage Site) statuss, UNESCO dokumentos Rīgas vēsturiskā centra “panorāma un siluets, skatu perspektīvas” ir minētas kā autentiskas kultūrvēsturiskas liecības, kuru klātbūtne nosaka teritorijas integritāti un kas raksturotas šādi: “Rīgas vēsturiskā centra īpaši saudzējama vērtība ir tā plašā vizuālās uztveres panorāma ar izteiksmīgo siluetu. Pilsētas viduslaiku kodols atrodas Daugavas labajā krastā un no upes pretējā krasta dažādos rakursos redzams gleznainais, daudzu baznīcu torņiem piesātinātais siluets. Vēsturiskajam centram raksturīgā vēsturiskā apbūve ir zema, tikai baznīcu torņi veido vertikālās dominantes.”

Rīgas teritorijas plānojuma paskaidrojuma rakstā, kas ar grozījumiem ir spēkā kopš 2006. gada, skaidroti Vecrīgas silueta uztveres aspekti: “Svarīga ir Vecrīgas silueta redzamības saglabāšana. Skats uz Vecrīgu, iebraucot Rīgā ar kuģi, atsevišķos ceļa posmos iebraucot Rīgā no Ķekavas puses un pa Krasta ielu, pārvietojoties ar automašīnu no lidostas pa Ulmaņa gatvi un Kalnciema ielu, vai arī braucot ar vilcienu no Jelgavas vai Jūrmalas virziena, no Ķīpsalas, no Torņkalna un Dzegužkalna, ir Rīgas lielākā vizuālā vērtība ar kultūrvēsturisku nozīmi. Tādēļ šī silueta un tā redzamības saglabāšana un pat paplašināšana ir ļoti svarīgs turpmākās Rīgas attīstības uzdevums”. Rīgas teritorijas plānojuma paskaidrojuma rakstā definēti arī atsevišķi no faktoriem, kas mūsdienās negatīvi ietekmē Vecrīgas silueta uztveri: “No arhitektūras viedokļa Zemkopības ministrijas augstceltne ir Vecrīgas siluetu degradējošākā struktūra. Vecrīgas siluets ir vizuāli krāšņa Rīgas vizītkarte ceļā no Daugavas grīvas līdz pašreizējai pasažieru ostai. Taču ceļā uz pasažieru ostu Zemkopības ministrijas ēka dominē pār visām Vecrīgas smailēm un dažreiz aizsedz siluetu pilnīgi.”