Jēdzienu “manierisms” lieto, lai apzīmētu arhitektūru un mākslu, kas attīstījās Eiropā periodā starp renesansi un baroku. Definīcija mūsdienās joprojām ir nenoteikta un mākslas vēstures literatūrā formulēta atšķirīgi: manierismu identificē ar renesanses stila nobeiguma fāzi; citkārt to aplūko kā vienu no stilistiskajiem virzieniem, kas bija aktuāls vēlās renesanses periodā; citkārt – kā patstāvīgu stilu.

Itāļu valodā vārdu la maniera attiecināja uz tehnisku virtuozitāti, kā arī uz uzvedības īpatnībām, un dažkārt vārdu lietoja arī nievājošā nozīmē. Jēdzienu “manierisms” pirmoreiz lietoja 18. gs. beigās itāļu valodā (Manierismo), lai raksturotu 16. gs. māksliniekus, kas bija izcilo renesanses mākslinieku sekotāji. Sākotnēji šim jēdzienam piemita negatīva konotācija. Stila apzīmēšanai jēdzienu sāka izmantot 20. gs. 1. ceturksnī.

Manierisma stils noliedza renesanses ideālus un pārkāpa klasiskos arhitektūras principus, kas bija formulēti Senās Romas arhitekta Vitrūvija (Marcus Vitruvius Pollio) tekstos un uz ko balstījās renesanses stils. Manierisms vairākos aspektos bija renesanses pretstats: renesanses harmoniju, skaidrību un līdzsvaru aizstāja manierisma izsmalcinātība, sarežģītība un radošums. Manierisma stila arhitektūrai bija raksturīgs klasisko arhitektūras elementu netradicionāls un brīvs lietojums, subjektīva formālā valoda, sarežģītas kompozīcijas, scēniski efekti, kāpināts dekoratīvisms, nosliece uz ekscentriskumu.

Manierisma stils radās Florencē un Romā 1520. gadā. Stils veidojās politiskās un reliģiskās krīzes laikā – Romas izpostīšana 1527. gadā, reformācija un kontrreformācija.

Renesanses un manierisma stila arhitektus vienoja kopīga interese par antīko arhitektūru. Manierisma atkāpšanās no renesanses ideāliem nebija saistīta ar antīko paraugu noliegumu. Arhitekti turpināja Senās Romas arhitektūras studijas, apliecinot savu erudīciju un atklājot jaunas klasiskā mantojuma kvalitātes, kā arī brīvāk lietojot klasisko formu valodu ēku dizainā. Itālijā tapa agrākie un nozīmīgākie manierisma arhitektūras paraugi un šādu projektu pasūtītāji bija izglītotās elites pārstāvji, kas labi pārzināja klasiskos arhitektūras principus. 16. gs. tika izvirzīti jauni arhitektūras projektu vērtēšanas kritēriji: formu daudzveidība, elegance, izdoma un atjautība.

Itālijā manierisms bija aktuāls no 1520. līdz 1580. gadam. Agrs manierisma arhitektūras piemērs ir itāļu mākslinieka Baldasāres Peruci (Baldassare Peruzzi) 1535. gadā Romā projektētās Vislielākās pils ar kolonnām (Palazzo Massimo alle Colonne) fasāde, kur dekorativitāte uzsvērta vairāk nekā tektonika, turklāt fasādes siena ir izliekta, pielāgojoties gruntsgabala situācijai. B. Peruci ievadīja vienu no manierisma stila raksturīgām tendencēm – fasādes plakni dekorēt ar antīkajiem motīviem, kas apzināti, rūpīgi pētot Senās Romas arhitektūras un lietišķās mākslas ornamentu paraugus. Spilgti šīs manierisma tendences piemēri ir itāļu arhitektu Pirro Ligorio (Pirro Ligorio) 1559. gadā projektētā Pāvesta rezidence Pija villa (Villa Pia) Vatikānā un Bartolomeo Baronino (Bartolomeo Baronino) 1540. gadā projektētā Spadas pils (Palazzo Spada) Romā, kur fasādes plaknes bagātīgi dekorē festoni un groteska ornamenti.

Citu raksturīgu manierisma stila tendenci – mērķtiecīgi pārkāpt klasiskās arhitektūras principus un izsmalcinātā veidā brīvi lietot klasisko arhitektūras formu valodu – ievadīja itāļu mākslinieku Mikelandželo (Michelangelo) un Džulio Romano (Giulio Romano) projekti. Agrākais paraugs ir Mikelandželo 1524. gadā Florencē projektētais Laurencija bibliotēkas (Biblioteca Medicea Laurenziana) vestibils, kur grandiozas volūtas izmantotas tikai dekoratīviem nolūkiem bez balsta funkcijas, kolonnas grupētas pa pāriem un iedziļinātas sienā, nišas atstātas tukšas.

Arhitektūras vēsturē nozīmīgi paraugi ir arī Mikelandželo 1560. gadā projektētās sabiedriskās ēkas Kapitolija laukumā (Piazza Campidoglio) Romā – Maģistrāta pils (Palazzo dei Conservatori) un Senatoru pils (Palazzo Senatorio), kuru fasādēs pirmoreiz lietots lielais orderis. Šo manierisma stila tendenci pārstāv arī itāļu mākslinieka Džordžo Vasari (Giorgio Vasari) 1560. gadā projektētā Ufici (Uffizi) pils Florencē. Dž. Romano 1525.–1535. gadā Mantujā, projektējot pili Palazzo Tè, ne vien pārorganizēja, bet arī deformēja klasiskās formas, lai radītu dīvainus efektus: raupja virsmas apdare kolonnu stāviem pils rietumu spārna vestibilā, neparasts rustikas lietojums fasādē, iluzori sienu un griestu gleznojumi ar dramatiskām antīkās mitoloģijas ainām t. s. Gigantu zālē (Sala dei Giganti), sacerētas vizuālas perspektīves ar scēniskiem efektiem, vairākām mainīgām noskaņām un pārsteiguma efektiem.

Manierisma stila villas kompleksu veidošanā par nozīmīgu ainavas elementu kļuva skulptūra: dažādi efekti inscenēti Džakomo da Vinjolas (Giacomo da Vignola) 1550. gadā projektētās ēkas “Villa Džūlija” (Villa Giulia) kompleksā Romā, kur villas dārza un nimfeja antīko dievu skulptūras un kariatīdes veidoja Bartolomeo Ammannati (Bartolomeo Ammannati). Oriģināls tēlnieciskais dekors dažkārt parādījās arī manierisma stila ēku fasādēs, piemēram, Romā itāļu arhitekta Federiko Cukari (Federico Zuccari) projektētās Cukari pils (Palazzo Zuccari) ieejas portāls un logailas veidotas kā plaši atvērtas briesmoņu mutes.

Itālijā manierisms bija aktuāls līdz brīdim, kad ap 1580. gadu sāka attīstīties baroks. Nozīmīgs dievnamu paraugs agrīnā baroka periodā bija Romas Sv. Jēzus Vārda baznīca (Il Gesù) Romā, ko projektēja itāļu manierisma arhitekti – Dž. da Vinjola un Džakomo della Porta (Giacomo della Porta).

Stils ārpus Itālijas sāka izplatīties jau ap 1530. gadu, un tā aktualitāte, piemēram, Vācijā saglabājās līdz pat 1620. gadam. Ārpus Itālijas stils tiek dēvēts par ziemeļu manierismu. Līdzīgi kā ziemeļu renesanses, tā arī ziemeļu manierisma stila attīstību ietekmēja vietējās viduslaiku arhitektūras tradīcijas, tādēļ dažādās Eiropas zemēs stilam bija atšķirīgas izpausmes. Ziemeļu manierisma kontekstā aplūkojama arī arhitektūra Latvijā, piemēram, Rīgas Melngalvju nama 1592.–1621. gadā pārbūvētā fasāde. Šāds paņēmiens – sabiedrisko un dzīvojamo namu augstos zelmiņus rotāt ar īpatnējā veidā lietotiem klasiskiem motīviem kombinācijā ar ziemeļu manierismā jaunradīto rollverka ornamentu – bija populārs Nīderlandē, Vācijā un citviet Eiropā, kur stils izplatījās galvenokārt ar arhitektūras gravīru starpniecību. Nīderlandē un Vācijā iespiestās grāmatas, kurās bija reproducētas Hansa Vredemana de Vrīza (Hans Vredeman de Vries), Vandela Dīterlina (Wendel Dietterlin) u. c. autoru gravīras, plaši tika izplatītas Eiropā un kļuva par nozīmīgiem ornamentu un arhitektūras elementu dizaina paraugiem. To iespaidā ēku fasāžu dekorā bagātīgi izmantoti medaljoni, hermas, kariatīdes, atlanti, maskas, rusti. Lielā daudzveidībā manierisma stila elementi atklājas Ķelnes rātsnama fasādē. Vācijā un Nīderlandē iespiestās arhitektūras gravīru grāmatas ietekmēja manierisma arhitektūras attīstību Ziemeļeiropā un arī Lielbritānijā: piemēram, fasāde Bramshilas mājai (Bramshill House) Hempšīrā tapusi pēc V. Dīterlina arhitektūras gravīru parauga.

Manierisma izplatību sekmēja arī tieši iespaidi: itāļu arhitektu darbība ārzemēs un vietējo arhitektu izglītošanās Romā. Itāļu manierisms vistiešāk atbalsojās Francijā, kur stils bija aktuāls no 1530. līdz 1590. gadam. Francijas karaļu galmā šajā periodā darbojās ievērojami itāļu mākslinieku un arhitekti – Sebastjāno Serlio (Sebastiano Serlio) un Dž. da Vinjola. Franču manierisma arhitektūras agrākie un nozīmīgākie paraugi jau no 16. gs. 30. gadiem tapa Fontenblo pils (Château de Fontainebleau) kompleksā. Manierisma kontekstā pēc franču arhiteka Pjēra Lesko (Pierre Lescot) projekta tapa Luvras pils (Palais du Louvre) fasāde, kas kļuva par paraugu Parīzes manierisma arhitektūrai 16. gs. 2. pusē un vēlāk – 17. gs. – arī franču klasicisma arhitektūrai.

Manierisma stils ievadīja baroku: Mikelandželo, Dž. da  Vinjolas u. c. manierisma arhitektu projekti ietekmēja baroka stila veidošanos.