Neorenesanse kā retrospektīvs stilistiskais virziens izpaudās galvenokārt laicīgajā arhitektūrā Eiropā un arī Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) 19. gs. un 20. gs. sākumā.

Virziens Francijā aizsākās jau 18. un 19. gs. mijā, kad franču klasicisma arhitekts Klods Nikolā Ledū (Claude-Nicolas Ledoux) ietekmējās no itāļu renesanses paraugiem. Agri itāļu renesanses ietekmēti neostila paraugi Lielbritānijā ir angļu arhitekta Džona Neša (John Nash) projektētā Kronkhilas villa (Cronkhill, 1802) Šropšīrā, angļu arhitekta Čārlza Berija (Charles Barry) Ceļotāju klubs (Travellers Club, 1829–1832) un Reformu klubs (Reform Club, 1837–1841) Londonā, savukārt Vācijā – vācu arhitekta Frīdriha Vilhelma fon Gertnera (Friedrich Wilhelm von Gärtner) projektētā Pilsētas bibliotēka (Staatsbibliothek, 1831–1842) un Feldmaršalu zāle (Feldherrnhalle, 1840–1844) Minhenē.

19. gs. vidū Eiropas arhitektūrā pieauga interese par plastiskiem krāsu un faktūru efektiem, tiecoties radīt bagātīgāku iespaidu, pretenciozāku arhitektūras tēlu, tādējādi Eiropas sabiedrisko, komerciālo, dzīvojamo u. c. ēku tipu arhitektūrā popularitāti iemantoja renesanses paraugu iedvesmots krāšņs fasāžu dekoratīvais risinājums.

Pēc itāļu renesanses paraugiem būvēja banku, biržu un biroju ēkas, piemēram, dāņu arhitekta Teofila Edvarda Hansena (Theophil Edvard Hansen) projektēto Vīnes biržu (Wiener Börse, 1869–1871), angļu arhitekta Džordža Gilberta Skota (George Gilbert Scott) projektēto Ārlietu ministrijas ēku (Foreign Office, 1861–1863) Londonā un citas. Retrospektīvā Venēcijas renesanses formu valodā, izmantojot modernās metāla konstrukcijas, tika būvētas daudzu komerciālu ēku fasādes, piemēram, skotu inženiera un arhitekta Džona Bērda (John Logie Baird) 1855. gadā projektētā mēbeļu firmas Gardner and Son's noliktava Jamaikas ielā Glāzgovā, īru arhitekta Džona Geinora (John Gaynor) projektētā Hauvota ēka (Haughwout Building, 1857) Manhetanā, Ņujorkā, un citas.

Paralēli itāļu renesanses paraugiem jau 19. gs. 30. gados aizsākās arī franču renesanses paraugu izmantošana arhitektūrā, piemēram, t. s. Beaux-Arts (Daiļās mākslas) stila ietvaros, kas kā oriģināla franču arhitektūras stila koncepcija veidojās Francijā. Franču renesanses arhitektūras paraugu ietekmes agri atklājās dažādos Parīzes iecirkņos atjaunoto pašvaldības administrācijas ēku, t. sk. Parīzes rātsnama (Hôtel de Ville, 1873–1892), arhitektūrā. Franču renesanses formu brīva interpretācija apvienojumā ar metāla konstrukciju meistarīgu lietojumu ieguva popularitāti universālveikalu arhitektūrā: šo tradīciju aizsāka agrākais tipa paraugs – universālveikals Le Bon Marché Parīzē, ko 1872. gadā projektēja franču arhitekts Luijs Ogists Bualo (Louis-Auguste Boileau).

19. gs. 60.–70. gados, kad neorenesanses virziens Eiropas arhitektūrā piedzīvoja uzplaukumu, renesanses formu valoda plaši tika izmantota arī Eiropas lielpilsētās būvēto daudzdzīvokļu namu fasāžu noformējumā.

Virziens ieguva izplatību arī Latvijas teritorijā: ievērojamāko ēku vidū ir pēc Baltijas vācu izcelsmes arhitekta Haralda Jūliusa fon Boses (Harald Julius von Bosse) projekta celtā Rīgas birža (1852–1855), latviešu arhitekta Jāņa Frīdriha Baumaņa un Baltijas vācu izcelsmes arhitekta Roberta Augusta Pflūga (Robert August Pflug) projektētais Vidzemes bruņniecības nams (1863–1867; mūsdienās – Saeimas nams) Rīgā un citi.