Gāzes ražošana un apgāde Rīgas pilsētā vēsturiski ir bijusi pašvaldības kompetencē. Projektu Rīgas iekšpilsētas (mūsdienās – Vecrīgas) teritorijas gazifikācijai pirmoreiz izstrādāja 19. gs. 40. gados – laikā, kad šī industrija sāka attīstīties Krievijas Impērijā, taču 1842. gada projekts neguva augstāko apstiprinājumu. Iespēja uzsākt gāzes ražošanu Rīgā parādījās līdz ar pilsētas nocietinājumu nojaukšanu: Rīgas pirmās gāzes fabrikas kompleksa novietojums pirmoreiz iezīmēts Rīgas pilsētas arhitekta Johana Daniela Felsko (Johann Daniel Felsko) 1856.–1857. gadā izstrādātajā Rīgas aizsargvaļņu pārbūves projektā – t. i. bijušā Jēkaba ravelīna teritorijā pilsētas kanāla malā līdzās Bastejkalnam. Pēc Berlīnes būvinženiera Ādolfa Kīnela (Adolf Kühnell) 1859. gadā izstrādātā projekta 1861. gada 12. jūnijā tika uzsākti Rīgas pilsētas pirmās gāzes fabrikas būvdarbi; tos vadīja Prūsijas galma būvinženieris Pauls Stefanijs (Paul Stephany) un izpildīja mūrniekmeistars Johans Ferdinands Kastners (Johann Ferdinand Kastner). 1861. gada 1. oktobrī tika pabeigta retoršu ēka un viens no diviem gāzes rezervuāriem, un fabrika varēja sākt darboties ar daļēju jaudu, bet otra gāzes rezervuāra un pārējo kompleksa ēku būvdarbi tika pabeigti 1862. gada augustā. Sākotnēji fabrika gāzes apgādi nodrošināja tikai daļā Rīgas teritorijas – Daugavas labajā krastā. Vācu inženieris Emīls Kurgass (Emil Kurgas) no Trīras, kļūdams par Rīgas gāzes iestādes (Gasanstalt) direktoru, 1864. gadā izstrādāja projektu jauna gāzes ražošanas kompleksa būvei Jelgavas priekšpilsētā – Daugavas kreisajā krastā, tomēr šī iecere netika īstenota. Pēc dzelzceļa tilta atklāšanas radās iespēja Pārdaugavā izbūvēt gāzes staciju, pievadot tai gāzi no Daugavas labā krasta fabrikas: pēc vietējā vācbaltiešu izcelsmes arhitekta Karla Felsko (Karl Felsko) 1872. gada projekta Mūkusalas ielā uzbūvēja gāzes staciju ar nelielu gāzes rezervuāru, kas darbību uzsāka 1873. gada novembrī.
Rīgas pilsētas pirmās gāzes fabrikas centrālais novietojums ierobežoja kompleksa turpmāku attīstību un, gāzes pieprasījumam turpinot augt, 19. gs. 70. gados bija nepieciešams būvēt jaunu gāzes fabriku – teritorijā pie Rīgas–Daugavpils un Rīgas–Mīlgrāvja dzelzceļa sazarojuma – kvartālā starp Matīsa ielu, Vagonu ielu un Bruņinieku ielu. Rīgas pilsētas otrā gāzes fabrika darboties sāka 1875. gada janvārī. Pirmo gāzes rezervuāru jaunajā kompleksā uzbūvēja pēc E. Kurgasa 1873. gada projekta, un tā būvdarbus izpildīja mūrniekmeistars Karls Antons Heins (Karl Anton Heyn). 19. gs. 80. gados kompleksā aizsākās pirmie paplašināšanās darbi un pēc vietējā vācbaltiešu izcelsmes būvinženiera Augusta Hartmana (August Hartmann) 1882. gada projekta uzbūvēja otru gāzes rezervuāru, un tā būvdarbus izpildīja mūrniekmeistars Eduards Ulrihs Lukass (Eduard Ulrich Lucas) un namdaris Frīdrihs Vilhelms Hopfe (Friedrich Wilhelm Hopfe). 20. gs. sākumā, turpinot kompleksa paplašināšanu, pēc K. Felsko 1901. gada projekta uzbūvēja trešo gāzes rezervuāru.
No 19. gs. 60. gadiem līdz 20. gs. sākumam Rīgas pilsētas pasūtījumā tika uzbūvēti kopskaitā seši gāzes rezervuāri.