Viens no daudzpusīgākajiem latviešu māksliniekiem A. Cīrulis ar panākumiem darbojies dažādās mākslas jomās – veidojis māla vāzes un bļodas, radījis figurālus sienas gleznojumus, projektējis sabiedriskos interjerus ar pieskaņotām mēbelēm, audumiem, intarsijām un metālkalumiem. Mākslinieka daiļradi raksturo stilistiski unikāls rokraksts, kas atklājas gan latviskajos ornamentos, gan grafiski oriģinālajos burtos. A. Cīrulis pats sevi uzskatīja par gleznotāju ar cēlu mērķi radīt savdabīgu latvisko izteiksmes veidu.
Ansis Cīrulis
latviešu gleznotājs, interjerists, grafiķis, keramiķis, tekstilmākslinieks
Saistītie šķirkļi
Ansis Cīrulis. "Jaunsaimnieks". 1928. gads.
Satura rādītājs
Izglītība
A. Cīrulis dzimis namdara Ādama un mājsaimnieces Lības ģimenē. Trīs gadus mācījies Majoru-Dubultu Labdarības biedrības pamatskolā, četrpadsmit gadu vecumā sāka apgūt mūrnieka amatu būvuzņēmumā “Alberts un Sēja” (1897–1901), bet no 1899. līdz 1902. gadam vakaros apmeklēja Rīgas Vācu amatnieku biedrības amatniecības skolu, kur zīmēšanu pasniedza Bernhards Borherts (Bernhard Borchert). A. Cīrulis turpināja mācības Venjamina Blūma (Вениамин Иосилевич Блюм) zīmēšanas un gleznošanas skolā (1903–1904) un Jūlija Madernieka studijā (1904–1906), bet īslaicīgi (1906) – Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (Центральное училище технического рисования барона Штиглица) Pēterburgā. Riharda Zariņa rosināts 1907. gadā viņš pievērsās podniecībai un pirmoreiz darbus parādīja izstādē Rīgā, bet 1908. gada personālizstādes ienākumi ļāva doties uz Parīzi, kur no 1908. līdz 1914. gadam mākslinieks pavadīja ziemas, apmeklējot Luvras skolu (École du Louvre), Žiljēna akadēmiju (Académie Julian).
Profesionālā, radošā un sabiedriskā darbība
Glezniecībai A. Cīrulis pievērsās ap 1913. gadu, piedaloties Neatkarīgo salona izstādē (Salon des Indépendants) Parīzē. Agrīnajos darbos jūtams franču mākslinieka Pjēra Pivī de Šavāna (Pierre Puvis de Chavanne) iespaids, tuvība simbolisma mistiski iracionālajai videi (“Dieva dēli, Saules meitas”, 1914). Pirmo pasaules karu mākslinieks pavadīja Rīgā, 1916. gadā radot virkni akvareļu: “Ēdiena sadales punkts”, “Bēgļi”, “Strēlnieki hospitālī”, “Ievainotais virsnieks”, zīmējot strēlnieku pulku zīmes un karogus, bet 1917. gadā – nacionālā sarkanbaltsarkanā karoga metu.
A. Cīruļa vēlmē radīt latvisku glezniecību itāļu protorenesanses paraugi tika apvienoti ar apzināti stilizētu naivismu. Figurālās kompozīcijas ar senlatviešu svētkiem, seno latgaļu dzīvi un viduslaiku jūras braucējiem aizgūti no tuvākas vai tālākas vēstures (“Barikādes. 1905. gads”, 1928; “Senie kurši”, 1930). Varoņu prototipus A. Cīrulis aizguva no Raiņa lugas “Spēlēju, dancoju” – spēlmanis Tots, Lelde un Zemgus iemūžināti gleznās “Kāzas” (1930) un (“Spēlēju, dancoju”, 1937). Mākslinieka idejiskie centieni spilgti atainojas idilliskajā kompozīcijā “Jaunsaimnieks” (1928), kur jaunās ģimenes tēls simbolizē tautas ideālu atdzimšanu. A. Cīrulis, sacerētājs pēc dabas, negleznoja dabas studijas, un ainavas (“Rīga”, 1922; “Nēķenes alus darītava”, 1923) jāuztver kā vispārināts kādas vietas raksturiezīmju apkopojums.
Ansis Cīrulis. "Nēķena alus darītava". 1923. gads.
Jaunajā neatkarīgajā valstī A. Cīrulis pirmais ķērās pie monumentālu ieceru īstenošanas. Pēc Latvijas Lauksaimnieku Ekonomiskās savienības pasūtījuma tapa senlatviešu paražām (“Precības”, “Pērkona tēvs”, “Zāļu vakars”, “Krodziņā”) veltīti sienas gleznojumi sausās freskas tehnikā laucinieku viesnīcai Jelgavā (1921) un panno “Mintava”, kas stāsta par darbīgo Zemgales ostu pie Lielupes, Tautas namam (1922). Diemžēl šie gleznojumi nav saglabājušies. Toties restaurētas Ogres Centrālās slimokases bērnu sanatorijas (1926, arhitekts Konstantīns Pēkšēns) ēdamzāles kazeīna freskas ar bērnu nodarbēm. 1923. gadā Valsts prezidents Jānis Čakste izteica vēlēšanos Rīgas pilī izveidot telpu latviskā stilā ārzemju sūtņu akreditācijai. A. Cīrulis projektu konkursā ieguva pirmo godalgu, un pēc viņa metiem īstenots interjers no intensīvi zaļā, ornamentālā sienu krāsojuma līdz intarsijām rotātām mēbelēm un paklājiem (1926–1932). 1929. gadā mākslinieks apgleznoja zāles griestus, kur centrā izvērsts krāšņs sauļoto stabu motīvs ar Laimas, Jāņa, Zemes mātes un Baltā tēva figūrām. 1936. gadā tapa sienas gleznojumi Dzintaru koncertzālei (“Lielupe”, “Latvija”, “Jūra”, “Laima, Māra, Dievs”).
30. gados A. Cīrulis aktīvi pievērsās dažādām lietišķās mākslas nozarēm. Latvju sieviešu nacionālās līgas austuvē pēc viņa metiem tapa figurālas sienas segas saistītā gobelēna tehnikā un lielizmēra ornamentāli paklāji īsbārkšu tehnikā, bet 1934. gadā mākslinieks pievērsās audumu apdrukāšanai madarojuma tehnikā. 1938. gadā tapa intarsijas sienas panno Latvijas zālei Tautu savienības pilī (Palais des Nations) Ženēvā un četras vitrāžas Lielajai ģildei Rīgā. Pēc A. Cīruļa meta Augusta Bormaņa darbnīcā tika kalti Rīgas pils vārti (1939–1940).
Ansis Cīrulis. "Saules pagalmos". 1939. gads.
Sākot ar 1918. gadu, plaši izvērtās A. Cīruļa grafiķa talants: pirmā Latvijas Republikas pastmarka ar saulīti, meti Lāčplēša Kara ordenim un naudas zīmēm, plakāti, laikrakstu galvas, vinjetes, grāmatzīmes, reklāmas, ielūgumi un tautas tērpu atklātnes pēc fotogrāfa Jāņa Rieksta pasūtījuma. Jāņa Rozes izdotajai dzejas antoloģijai radīti izteiksmīgi kokgriezumi ar Eduarda Veidenbauma, Kronvaldu Ata un Jāņa Asara portretiem (1919–1921), bet 1922. gadā “Ilustrētais Žurnāls” ik mēnesi reproducēja melnbaltu zīmējumu no cikla “Kalendāra mēneši”. Ap 1920. gadu A. Cīrulis bija izveidojis individuālu burtu tipu, kas tekstu nereti pielīdzināja dekoratīvam ornamentam.
No 1925. līdz 1938. gadam A. Cīrulis piedalījās latviešu mākslas izstādēs Stokholmā, Oslo, Maskavā, Ļeņingradā, Helsinkos, Tallinā, Tērbatā, Varšavā, Krakovā, kā arī starptautiskās izstādēs Parīzē, Florencē, Karaļaučos (Kaļiņingrada), Briselē un Berlīnē. Darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Latvijas Kara muzejā, Rakstniecības un mūzikas muzejā, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Liepājas muzejā un privātkolekcijās.
Ansis Cīrulis. "Vāzītes". 1909. gads.
Ansis Cīrulis. "Rīgas skats". 1922. gads.
Ansis Cīrulis. "Siena jeb liepu mēnesis" no cikla "Divpadsmit mēneši". 1922. gads.
Ansis Cīrulis. "Paulas Baltābolas portrets". 1924. gads.
Restaurētās Rīgas pils interjers. 2017. gads.
Ansis Cīrulis. "Barikādes. 1905. gads". 1928. gads.
Ansis Cīrulis. "Senie kurši". 1930. gads.
Ansis Cīrulis. Paklājs. 1932. gads.
Ansis Cīrulis. "Rūpniecība". Vitrāža Lielajā ģildē. Rīga, 1937. gads.
Gūto sasniegumu nozīme
Patiesi unikālā personība, neatkārtojamais vienpatis A. Cīrulis laikabiedru vidū spilgti izcēlās ar saviem konsekventajiem latviskā meklējumiem, tomēr nevar noliegt, ka viņa radošajā rokrakstā etnogrāfiskā mantojuma studijas loģiski un pašsaprotami apvienojās gan ar Rietumeiropas seno kultūras mantojumu, gan arī ar novatoriskām laikmetīgās mākslas tendencēm.
Apbalvojumi
1925., 1929. gadā piešķirta Latvijas Kultūras fonda prēmija, 1935. gadā – Grand prix Universālajā un starptautiskajā izstādē Briselē (Beļģija) (Exposition universelle et internationale de Bruxelles), 1937. gadā – zelta medaļa starptautiskajā izstādē “Mākslas un tehnikas nozīme modernajā dzīvē” (Exposition internationale “Arts et Techniques dans la Vie moderne”) Parīzē, 1938. gadā – zelta medaļa Pirmajā starptautiskajā amatniecības izstādē (Erste Internationale Handwerks-Ausstellung) Berlīnē.
Multivide
Ansis Cīrulis. "Jaunsaimnieks". 1928. gads.
Ansis Cīrulis. "Vāzītes". 1909. gads.
Ansis Cīrulis. "Rīgas skats". 1922. gads.
Ansis Cīrulis. "Siena jeb liepu mēnesis" no cikla "Divpadsmit mēneši". 1922. gads.
Ansis Cīrulis. "Rudens jeb silu mēnesis" no cikla "Divpadsmit mēneši". 1922. gads.
Ansis Cīrulis. "Nēķena alus darītava". 1923. gads.
Ansis Cīrulis. "Paulas Baltābolas portrets". 1924. gads.
Restaurētās Rīgas pils interjers. 2017. gads.
Ansis Cīrulis. "Barikādes. 1905. gads". 1928. gads.
Ansis Cīrulis. "Senie kurši". 1930. gads.
Ansis Cīrulis. "Saules pagalmos". 1939. gads.
Ansis Cīrulis. Paklājs. 1932. gads.
Ansis Cīrulis. "Madarojums". 20. gs. 30. gadi.
Ansis Cīrulis. "Rūpniecība". Vitrāža Lielajā ģildē. Rīga, 1937. gads.
Ansis Cīrulis. Rīgas pils Sūtņu akreditācijas zāles krēsls. Karēlijas bērzs, ciets bērzs, kļava, riekstkoks, magoņkoks, palisandrs, intarsija, gobelēna tapsējums. 1926.–1929. g.