Glezniecībai A. Cīrulis pievērsās ap 1913. gadu, piedaloties Neatkarīgo salona izstādē (Salon des Indépendants) Parīzē. Agrīnajos darbos jūtams franču mākslinieka Pjēra Pivī de Šavāna (Pierre Puvis de Chavanne) iespaids, tuvība simbolisma mistiski iracionālajai videi (“Dieva dēli, Saules meitas”, 1914). Pirmo pasaules karu mākslinieks pavadīja Rīgā, 1916. gadā radot virkni akvareļu: “Ēdiena sadales punkts”, “Bēgļi”, “Strēlnieki hospitālī”, “Ievainotais virsnieks”, zīmējot strēlnieku pulku zīmes un karogus, bet 1917. gadā – nacionālā sarkanbaltsarkanā karoga metu.
A. Cīruļa vēlmē radīt latvisku glezniecību itāļu protorenesanses paraugi tika apvienoti ar apzināti stilizētu naivismu. Figurālās kompozīcijas ar senlatviešu svētkiem, seno latgaļu dzīvi un viduslaiku jūras braucējiem aizgūti no tuvākas vai tālākas vēstures (“Barikādes. 1905. gads”, 1928; “Senie kurši”, 1930). Varoņu prototipus A. Cīrulis aizguva no Raiņa lugas “Spēlēju, dancoju” – spēlmanis Tots, Lelde un Zemgus iemūžināti gleznās “Kāzas” (1930) un (“Spēlēju, dancoju”, 1937). Mākslinieka idejiskie centieni spilgti atainojas idilliskajā kompozīcijā “Jaunsaimnieks” (1928), kur jaunās ģimenes tēls simbolizē tautas ideālu atdzimšanu. A. Cīrulis, sacerētājs pēc dabas, negleznoja dabas studijas, un ainavas (“Rīga”, 1922; “Nēķenes alus darītava”, 1923) jāuztver kā vispārināts kādas vietas raksturiezīmju apkopojums.
Jaunajā neatkarīgajā valstī A. Cīrulis pirmais ķērās pie monumentālu ieceru īstenošanas. Pēc Latvijas Lauksaimnieku Ekonomiskās savienības pasūtījuma tapa senlatviešu paražām (“Precības”, “Pērkona tēvs”, “Zāļu vakars”, “Krodziņā”) veltīti sienas gleznojumi sausās freskas tehnikā laucinieku viesnīcai Jelgavā (1921) un panno “Mintava”, kas stāsta par darbīgo Zemgales ostu pie Lielupes, Tautas namam (1922). Diemžēl šie gleznojumi nav saglabājušies. Toties restaurētas Ogres Centrālās slimokases bērnu sanatorijas (1926, arhitekts Konstantīns Pēkšēns) ēdamzāles kazeīna freskas ar bērnu nodarbēm. 1923. gadā Valsts prezidents Jānis Čakste izteica vēlēšanos Rīgas pilī izveidot telpu latviskā stilā ārzemju sūtņu akreditācijai. A. Cīrulis projektu konkursā ieguva pirmo godalgu, un pēc viņa metiem īstenots interjers no intensīvi zaļā, ornamentālā sienu krāsojuma līdz intarsijām rotātām mēbelēm un paklājiem (1926–1932). 1929. gadā mākslinieks apgleznoja zāles griestus, kur centrā izvērsts krāšņs sauļoto stabu motīvs ar Laimas, Jāņa, Zemes mātes un Baltā tēva figūrām. 1936. gadā tapa sienas gleznojumi Dzintaru koncertzālei (“Lielupe”, “Latvija”, “Jūra”, “Laima, Māra, Dievs”).
30. gados A. Cīrulis aktīvi pievērsās dažādām lietišķās mākslas nozarēm. Latvju sieviešu nacionālās līgas austuvē pēc viņa metiem tapa figurālas sienas segas saistītā gobelēna tehnikā un lielizmēra ornamentāli paklāji īsbārkšu tehnikā, bet 1934. gadā mākslinieks pievērsās audumu apdrukāšanai madarojuma tehnikā. 1938. gadā tapa intarsijas sienas panno Latvijas zālei Tautu savienības pilī (Palais des Nations) Ženēvā un četras vitrāžas Lielajai ģildei Rīgā. Pēc A. Cīruļa meta Augusta Bormaņa darbnīcā tika kalti Rīgas pils vārti (1939–1940).
Sākot ar 1918. gadu, plaši izvērtās A. Cīruļa grafiķa talants: pirmā Latvijas Republikas pastmarka ar saulīti, meti Lāčplēša Kara ordenim un naudas zīmēm, plakāti, laikrakstu galvas, vinjetes, grāmatzīmes, reklāmas, ielūgumi un tautas tērpu atklātnes pēc fotogrāfa Jāņa Rieksta pasūtījuma. Jāņa Rozes izdotajai dzejas antoloģijai radīti izteiksmīgi kokgriezumi ar Eduarda Veidenbauma, Kronvaldu Ata un Jāņa Asara portretiem (1919–1921), bet 1922. gadā “Ilustrētais Žurnāls” ik mēnesi reproducēja melnbaltu zīmējumu no cikla “Kalendāra mēneši”. Ap 1920. gadu A. Cīrulis bija izveidojis individuālu burtu tipu, kas tekstu nereti pielīdzināja dekoratīvam ornamentam.
No 1925. līdz 1938. gadam A. Cīrulis piedalījās latviešu mākslas izstādēs Stokholmā, Oslo, Maskavā, Ļeņingradā, Helsinkos, Tallinā, Tērbatā, Varšavā, Krakovā, kā arī starptautiskās izstādēs Parīzē, Florencē, Karaļaučos (Kaļiņingrada), Briselē un Berlīnē. Darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Latvijas Kara muzejā, Rakstniecības un mūzikas muzejā, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Liepājas muzejā un privātkolekcijās.
