Reliģijas filozofija meklē būtiskas sakarības starp reliģisko ticību un citiem ticības veidiem, kas veido mūsu pasaules perspektīvu. Tā arī atklāj nozīmīgus iepriekšpieņēmumus attiecībā uz reliģisko ticību vai neticību. Reliģijas filozofi uzdod tādus jautājumus kā “Vai šī ticība ir racionāli attaisnojama?” un “Vai šo ticību var pamatot ar argumentiem vai arī ar vēršanos pie acīmredzamības?” Aiz šādiem jautājumiem slēpjas pieņēmums, ka reliģiskā ticība ir vai nu patiesība, vai nepatiesība un ka šo patiesību vai nepatiesību var noteikt vai apspriest intelektuālā līmenī.
Reliģijas filozofija balstās uz visām galvenajām filozofijas jomām (metafiziku, epistemoloģiju, vērtību teoriju, tostarp morāles teoriju un lietišķo ētiku, valodas filozofiju), kā arī citām saistītām jomām, piemēram, teoloģiju, loģiku, vēsturi, socioloģiju, psiholoģiju un dabaszinātnēm.
Par reliģijas filozofiju var runāt galvenokārt Rietumu kultūras kontekstā, jo Austrumos, ja neskaita Indijas domātāju Ādi Šankaras (sanskritā आदि शङ्कर, आदि शङ्कराचार्य) un Šri Rāmanudžas (sanskritā रामानुज) mācības, kurās atrodamas filozofiskas refleksijas par reliģiju, filozofija nav nošķirta no reliģijas eksplicītā veidā, kā tas ir noticis Rietumos.