Reliģijas filozofija meklē būtiskas sakarības starp reliģisko ticību un citiem ticības veidiem, kas veido mūsu pasaules perspektīvu. Tā arī atklāj nozīmīgus iepriekšpieņēmumus attiecībā uz reliģisko ticību vai neticību. Reliģijas filozofi uzdod tādus jautājumus kā “Vai šī ticība ir racionāli attaisnojama?” un “Vai šo ticību var pamatot ar argumentiem vai arī ar vēršanos pie acīmredzamības?” Aiz šādiem jautājumiem slēpjas pieņēmums, ka reliģiskā ticība ir vai nu patiesība, vai nepatiesība un ka šo patiesību vai nepatiesību var noteikt vai apspriest intelektuālā līmenī.

Reliģijas filozofija balstās uz visām galvenajām filozofijas jomām (metafiziku, epistemoloģiju, vērtību teoriju, tostarp morāles teoriju un lietišķo ētiku, valodas filozofiju), kā arī citām saistītām jomām, piemēram, teoloģiju, loģiku, vēsturi, socioloģiju, psiholoģiju un dabaszinātnēm. 

Par reliģijas filozofiju var runāt galvenokārt Rietumu kultūras kontekstā, jo Austrumos, ja neskaita Indijas domātāju Ādi Šankaras (sanskritā आदि शङ्कर, आदि शङ्कराचार्य) un Šri Rāmanudžas (sanskritā रामानुज) mācības, kurās atrodamas filozofiskas refleksijas par reliģiju, filozofija nav nošķirta no reliģijas eksplicītā veidā, kā tas ir noticis Rietumos.

Ir dažādi pieņēmumi par to, kad un kurš pirmoreiz ir lietojis jēdzienu “reliģijas filozofija”. Saskaņā ar Stenforda filozofijas enciklopēdijas versiju, jēdziens “reliģijas filozofija” ir ticis lietots jau 17. gs. Kembridžas platonistu vidē. Ralfs Kudvorts (Ralph Cudworth), Henrijs Mors (Henry More) un vairāki citi šī virziena pārstāvji angļu valodā ieviesa daudzus filozofijas jēdzienus, arī “reliģijas filozofiju”. Kembridžas platonisti izstrādāja savas versijas kosmoloģiskajam, ontoloģiskajam un teleoloģiskajam Dieva esamības pierādījumam, rakstīja par ticības un prāta attiecībām. Piemēram, H. Mora darbu “Dievišķie dialogi, kas satur dažādas atziņas un norādījumus par Dieva īpašībām un aizgādību: trīs pirmie dialogi, kas aplūko Dieva īpašības un viņa aizgādību kopumā” (Divine Dialogues: Containing Sundry Disquisitions Relating to the Being and Attributes of God, 1668) var uzskatīt par agrīnu reliģijas filozofijas darbu. Tomēr ne paši Kembridžas platonisti, ne viņu sekotāji neuzskatīja reliģisko jautājumu filozofisko analīzi jeb “reliģijas filozofiju” par atsevišķu filozofijas apakšnozari, un jēdziens “reliģijas filozofija” tika lietots kā sinonīms jēdzienam “dabiskā teoloģija”.

Savukārt pēc citas versijas jēdziens “reliģijas filozofija” pirmoreiz lietots 18. gs. otrajā pusē Vācijā. Jēdzienu Religionsphilosophie (‘reliģijas filozofija’) vācu valodā varētu būt lietojis filozofs un teologs Kristians Volfs (Christian Wolff), kurš vācu valodā ieviesa daudzus filozofijas jēdzienus. Tomēr par pirmo pārliecināto šī jēdziena lietotāju uzskata vācu filozofu Imanuelu Kantu (Immanuel Kant), kurš sākotnēji par “Reliģijas filozofiju” gribējis nosaukt darbu “Reliģija tikai prāta ietvaros” (Die Religion innerhalb der Grenzen der bloßen Vernunft, 1793). Jēdzienu “reliģijas filozofija” lietojuši arī, piemēram, Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis (Georg Wilhelm Friedrich Hegel) un viņa skolnieks Hermans Frīdrihs Vilhelms Hinrihs (Hermann Friedrich Wilhelm Hinrichs). 

Reliģijas filozofijas tēmas atrodamas jau antīko filozofu darbos. Uz reliģijas filozofijas tēmu par Dieva būtību var attiecināt, piemēram, Marka Tullija Cicerona (Marcus Tullius Cicero) darbu “Par dievu dabu” (De natura deorum, 44. g. p. m. ē.).

3. gs. kristīgie domātāji bija sākuši pieņemt Platona (Πλάτων) un neoplatonistu, piemēram, Plotīna (Πλωτῖνος), idejas. Visietekmīgākais no šiem domātājiem, svētais Augustīns no Hiponas (Aurelius Augustinus Hipponensis), izskaidroja Dieva ontoloģisko statusu Platona mācības kontekstā. Augustīnam Dievs, tāpat kā Platona idejas, bija mūžīgs un neiznīcīgs. Paskaidrojot savu doktrīnu, Augustīns aizņēmās grieķu terminus, piemēram, ‘persona’ (σῶμα, sôma un πρόσωπον, persōna), tomēr viņa veiktās izmaiņas Platona un neoplatoniķu mācībā liecina, ka Augustīns grieķu idejas pārņēma kritiski un izmantoja tās, lai izskaidrotu un aizstāvētu Svēto Rakstu mācības pret “pagānu uzbrukumu”.

Par reliģijas filozofijas tēmu uzskatāmi arī vairāku viduslaiku kristīgo filozofu mēģinājumi izstrādāt Dieva esamības pierādījumus. Piemēram, vēl mūsdienās reliģijas filozofi turpina diskutēt par Kenterberijas Anselma (Anselmus Cantuariensis) ontoloģisko Dieva esamības pierādījumu.

Filozofija un teoloģija sāka attālināties viena no otras vēlajos viduslaikos. Piemēram, no platoniskā un aristoteliskā diskursa, kas iepriekš dominēja kā filozofijā, tā teoloģijā, atteicās Viljams no Okamas (William of Ockham) un citi nominālisti. 

Filozofijas un teoloģijas attālināšanās turpinājās arī apgaismības laikmetā, kad filozofi izvirzīja sev mērķi – kritiski izpētīt parādību grupu, ko aptver jēdzieni “reliģija” un “reliģiskā pieredze”. 17. gs. reliģijas filozofijas tēmas un pieeja parādās franču filozofa Renē Dekarta (René Descartes) un angļu filozofa Džona Loka (John Locke) darbos. R. Dekarta racionālismā Dievs vairs nav filozofiskās domas centrs un kļūst par jutekliskās pieredzes uzticamības garantu. Savukārt Dž. Loka empīrisms aizsāka “saprātīgāku” pieeju reliģijai, uzsverot, ka prāts ierobežo nepieciešamību apelēt pēc dievišķās atklāsmes. 

18. gs., pateicoties skotu vēsturniekam un filozofam Deividam Hjūmam (David Hume), vācu filozofiem Gotholdam Efraimam Lesingam (Gotthold Ephraim Lessing), I. Kantam, Frīdriham Šleiermaheram (Friedrich Daniel Ernst Schleiermacher) u. c., reliģija kļuva par no pašu filozofu pieredzes pilnībā nošķirtu fenomenu, kuru varēja aplūkot kritiskā un sistemātiskā veidā. Reliģija pirmoreiz kļuva par problēmu, un reliģijas filozofiju pamazām sāka nošķirt kā atsevišķu filozofijas novirzienu, līdzīgi kā mākslas filozofiju vai morāles filozofiju. Piemēram, I. Kants apgalvoja, ka laiks, telpa, cēloņsakarības un substance ir iedzimtas konceptuālas kategorijas, ar kurām cilvēka prāts sakārto pieredzi. Nevar būt nekādu zināšanu par lietām, kas it kā pastāv ārpus šīm kategorijām; tādējādi nevar būt nekādu zināšanu par Dievu, līdz ar to nav iespējamas arī drošticamas teoloģiskas zināšanas. Atteicies no metafiziska reliģijas pamatojuma, I. Kants reliģijas nepieciešamību un Dieva esamību pamatoja ar savu skatījumu uz morāli.

20. gs. filozofu interese par reliģiskiem jautājumiem mazinājās. 20. gs. 20.–30. gados loģiskie pozitīvisti un vēlāk nekognitīvisti paziņoja, ka metafiziskie un teoloģiskie (kā arī ētiskie un estētiskie) apgalvojumi ir bezjēdzīgi, jo tie nav pārbaudāmi mūsu jutekliskajā pieredzē. Piemēram, tādi teikumi kā “Dievs ir mīlestība” ir tukši no izziņas satura un tāpēc nav ne patiesi, ne nepatiesi. 

Interese par specifiskiem reliģijas filozofijas jautājumiem atjaunojās 20. gs. vidū tajās Ziemeļamerikas un Eiropas universitāšu filozofijas un teoloģijas nodaļās, kur bija spēcīga analītiskās filozofijas tradīcija. Šīs tradīcijas ietekmē reliģijas filozofija nodarbojās galvenokārt ar ticības apgalvojumu nozīmes un pamatojuma pārbaudi. Teorētiski šo pārbaudi varētu attiecināt uz dažādu reliģiju apgalvojumiem, taču vēsturisku iemeslu dēļ tā līdz šim galvenokārt ir bijusi saistīta ar kristīgās reliģijas apgalvojumiem. 20. gs. 50.–60. gados reliģijas filozofi pārbaudīja to, vai reliģiskie apgalvojumi ir jēgpilni vai saskaņoti (tas ir, vai tie ir vai nav pretrunīgi). Īpaša nozīme tika pievērsta apgalvojuma “Dievs ir” patiesumam, tāpēc pārbaudīja gan pierādījumus Dieva esamībai (dabiskā teoloģija), gan pierādījumus pret Dieva esamību, kur viens no būtiskākajiem pierādījumiem Dieva neesamībai ir ļaunuma pastāvēšana. 20.–21. gs. mijā aizvien lielāka vieta tika ierādīta filozofiskiem pētījumiem par to, vai cilvēkiem ir vajadzīgi argumenti, lai racionālā ceļā noticētu, ka Dievs ir. Pakāpeniski tēmas, kurās tiek pārbaudīta izmantotās argumentācijas loģiskā stingrība, ir paplašinājušās, kas nodrošina dinamisku reliģijas filozofijas attīstību mūsdienās. 

Dažādos akadēmiskos izdevumos un enciklopēdijās ir atrodami atšķirīgi skatījumi uz reliģijas filozofijas iespējamo tematiku.

Stenforda filozofijas enciklopēdija reliģijas filozofijas tematiku skata samērā plaši, iekļaujot tādus jautājumus kā reliģijas būtība, priekšstati par Dievu vai galīgo realitāti un to reliģiskā nozīme, ticības un prāta attiecības, morāles būtība un kā to veido reliģija, brīnumi un dzīve pēc nāves. Tiek uzskatīts, ka reliģijas filozofija nodarbojas arī ar Visuma un apziņas rašanās reliģisko aspektu izpēti, kā arī ar vēsturisko notikumu, piemēram, holokausta, reliģiskās nozīmes analīzi. Reliģijas filozofija pēta arī tos pasaules uzskatus, kuri uzskatāmi par alternatīviem teistiskam pasaules uzskatam, piemēram, naturālismu, panteismu un humānismu. 

Šaurākā skatījumā, kas raksturīgs galvenokārt Amerikas Savienoto Valstu (ASV) un Lielbritānijas augstskolu filozofijas nodaļās, par reliģijas filozofiju uzskatāmi pētījumi tikai par šādām sešām tēmām: 1) reliģiskā valoda un izpratne par to, kā reliģiskajās tradīcijās tiek lietoti vārdi, lai aprakstītu dievišķo; 2) reliģiskie ticējumi (reliģiskā pārliecība), reliģiskās pārliecības racionalitāte; 3) reliģiskā daudzveidība (kā tiek veidoti, izprasti un izteikti uzskati un prakse dažādās reliģijās); 4) Dieva ontoloģiskais statuss un daba, kā arī pierādījumi par vai pret Dieva esamību; 5) ļaunums un ciešanas; 6) brīnumi.

Reliģijas filozofijas tēmu un to interpretāciju daudzveidība nosaka arī pētniecības metožu dažādību. Tradicionālās reliģijas filozofijas pētījumu metodes ir: 1) salīdzinošā analīze, kas ietver reliģisko uzskatu, dažādu tradīciju tekstu un prakšu izpēti un izvērtēšanu; 2) hermeneitika, kas pēta interpretāciju un to, kā reliģiskie materiāli tiek saprasti dažādos kontekstos; 3) fenomenoloģiskā analīze, kas ir reliģiskās pieredzes un tās nozīmes izpēte ticīgajiem; 4) formālās un modālās loģikas metodes un 5) sociālo zinātņu pētniecības metodes, kas ietver, piemēram, statistiskās analīzes, lai izpētītu reliģiskās parādības. Viens no instrumentiem, ko filozofi izmanto, piemēram, pētot Dieva īpašības, ir domu eksperimenti.

Alvins Plantinga (Alvin Carl Plantinga), amerikāņu analītiskais filozofs, kurš galvenokārt strādā reliģijas filozofijas, epistemoloģijas un loģikas jomās, 20. gs. 70. gados atdzīvināja interesi par Kenterberijas Anselma ontoloģisko Dieva esamības pierādījumu, savā “uzvarošajā” pierādījuma versijā izmantojot modālo loģiku. Pēc viņa ontoloģiskajam pierādījumam pievērsušies vairāki citi reliģijas filozofi, to vidū amerikāņu reliģijas filozofs Daniels Dombrovskis (Daniel Dombrowski), Judžins Nagasava (Yujin Nagasawa) un Braiens Leftovs (Brian Leftow). Savukārt austrāliešu reliģijas filozofi Džons Leslijs Makijs (John Leslie Mackie) un Greiems Roberts Opijs (Graham Robert Oppy) un amerikāņu reliģijas filozofs Viljams Leonards Rovs (William Leonard Rowe) pieder šī pierādījuma kritiķu lokam.

Daudzi no reliģijas filozofiem snieguši nozīmīgu ieguldījumu ļaunuma problēmas risinājumā, piedāvādami savu atbildi uz jautājumu: “Ja ir Dievs, kas ir visvarens, visu zinošs un pilnīgi labs, kāpēc pastāv ļaunums?”. A. Plantinga ļaunuma pastāvēšanu saista ar brīvās gribas nepieciešamu pastāvēšanu (brīvās gribas aizsardzības koncepcija, Free Will Defense), jo ir iespējams, ka Dievs, pat būdams visvarens, nevarēja radīt pasauli ar brīvām radībām, kuras nekad neizvēlētos ļaunumu. Savukārt britu reliģijas filozofs Braiens Deivīzs (Brian Evan Anthony Davies) un amerikāņu reliģijas filozofs Marks Mērfijs (Mark Murphy) apgalvo, ka tas, ko nozīmē Dievam būt labam, atšķiras no tā, ko nozīmē aģentam būt morāli labam.

Papildus nosauktajām tēmām pēdējās desmitgadēs parādās arī citi virzieni, tostarp feminisma tematika. Pieaug interese (īpaši ASV) par Augustīna, Akvīnas Toma (Sanctus Thomas Aquinas) un citu viduslaiku filozofu mācībām. Reliģijas filozofi aktīvi pēta tēmas, kas saistītas ar vidi, rasi un etnisko piederību, kā arī ir fokusējušies uz zinātnes un ticības attiecībām. Mēģinot izveidot vispārēju šo attiecību metodoloģiju, rodas tā sauktais “zinātniskais pavērsiens” reliģijas filozofijā.

“Zinātniskais pavērsiens” reliģijas filozofijā ir pretstats tām iepriekš nosauktajām tradicionālajām pieejām, kuras reliģijas filozofija izmanto, lai izprastu un interpretētu reliģiskos uzskatus, piemēram, tekstuālo avotu filozofiskajai analīzei vai filozofiskām teorijām kā primārajiem reliģisko zināšanu avotiem. Jaunā pieeja reliģijas izpratnei balstās uz zinātniskām metodēm, piemēram, empīrisku izpēti un hipotēžu pārbaudi, vienlaikus izmantojot arī pierādījumus no vēstures, antropoloģijas, psiholoģijas un socioloģijas jomām. Piemēram, J. Nagasava Dieva esamības, brīnumu un citu tradicionālu reliģijas filozofijas tēmu skaidrojumā izmanto kognitīvās zinātnes, antropoloģijas, attīstības psiholoģijas, bioloģijas, fizikas un citu zinātņu teorijas un atklājumus. Par “zinātniskā pavērsiena” iespējām reliģijas filozofijā viņš rakstīja arī grāmatā “Zinātniskās pieejas reliģijas filozofijai” (Scientific Approaches to the Philosophy of Religion, 2012). “Zinātniskais pavērsiens” ietekmējis arī A. Plantingas pozīciju. Darbā “Kur patiesībā ir konflikts: zinātne, reliģija un naturālisms (Where the Conflict Really Lies: Science, Religion, and Naturalism, 2011) viņš uzsver, ka ir iespējams paraudzīties uz argumentiem zinātnē un reliģijā jaunā veidā – kā uz dažādām diskursa formām, kurām abām ir kopīga perspektīva: tās abas rāda cilvēkiem to, ka kaut kas ir patiess. Tādā veidā, pēc A. Plantingas domām, starp teismu un zinātnisku darbību pastāv dziļa saskaņa. 

Nozīmīgu starptautisku sniegumu reliģijas filozofijā devuši arī Čārlzs Hārtšorns (Charles Hartshorne), Normans Malkolms (Norman Malcolm), Viljams Peins Alstons (William Payne Alston), Djū Filipss (Dewi Zephaniah Phillips), Nikolass Volterstorfs (Nicholas Paul Wolterstorff), Ričards Svinbērns (Richard Granville Swinburne), Viljams Leins Kreigs (William Lane Craig).

Nozīmīgi reliģijas filozofijas pētniecības centri ir Hārvarda Universitātes (Harvard University) Filozofijas nodaļa (Kembridža, Masačūsetsa, ASV), Notrdamas Universitāte (University of Notre Dame du Lac, Indiānas pavalsts, ASV), Kembridžas Universitātes (University of Cambridge) Teoloģijas fakultāte (Faculty of Divinity, Apvienotā Karaliste), Oksfordas Universitātes (University of Oxford) Teoloģijas un reliģijas fakultāte (Oxford Faculty of Theology and Religion, Apvienotā Karaliste).

Reliģijas filozofijai ir veltīti vairāki žurnāli. To vidū nozīmīgākie ir: International Journal for Philosophy of Religion (izdod no 1971. gada marta, Springer, Heidelberga, Vācija); Faith and Philosophy (izdevējs ir Kristīgo filozofu biedrība, Society of Christian Philosophers, iznāk no 1984. gada; kopā izdod Asberijas Garīgais seminārs (Asbury Theological Seminary), Vilmora, Kentuki pavalsts, ASV, Sentluisas Universitāte (Saint Louis University), Sentluisa, Misūri pavalsts, ASV, Arkanzasas Universitāte (University of Arkansas), Fajetvila, Arkanzasa, ASV); Religious Studies (iznāk no 1966. gada, izdevējs ir Cambridge University Press, Kembridža, Apvienotā Karaliste); Religious Studies Review (iznāk no 1975. gada, izdod Rīsa universitāte (Rice University), Hjūstona, Teksasa, ASV); Sophia: The Journal of Traditional Studies (iznāk no 1962. gada, izdod Springer, Heidelberga, Vācija).