Alvina Plantingas tēvs Kornēlijs Plantinga (Cornelius Plantinga) bija pirmās paaudzes imigrants, ieceļojis no Frīzlandes Nīderlandē, māte Letija Plantinga, dzimusi Bosenbruka (Lettie G. Bossenbroek), bija mājsaimniece un otrās paaudzes nīderlandiešu izcelsmes amerikāniete. A. Plantinga auga ticīgu kalvinistu ģimenē un jau agrā bērnībā labi iepazina kalvinisma mācību un praksi.

1949. gadā, dažus mēnešus pirms 17. dzimšanas dienas, A. Plantinga uzsāka mācības Džeimstaunas koledžā (Jamestown College), taču pēc gada turpināja mācīties Kalvina koledžā (Calvin College) Grandrepidsā, Mičiganas pavalstī. Pēc pirmā semestra pabeigšanas viņš ieguva stipendiju studijām Hārvarda Universitātē (Harvard University), kur mācījās nepilnus divus semestrus. Atgriežoties Kalvina koledžā, A. Plantinga apmeklēja filozofa Viljama Harija Džellemas (William Harry Jellema) lekcijas kristīgajā filozofijā, kas būtiski ietekmēja viņa uzskatus. 1954. gadā Kalvina koledžā A. Plantinga ieguva bakalaura grādu humanitārajās zinātnēs, 1955. gadā Mičiganas Universitātē (University of Michigan) – maģistra grādu humanitārajās zinātnēs. 1958. gadā Jeila Universitātē (Yale University) A. Plantinga aizstāvēja filozofijas doktora grādu.

1957. gadā A. Plantinga bija pasniedzējs Jeila Universitātes filozofijas nodaļā. 1958. gadā viņš kļuva par profesoru filozofijā Veina pavalsts universitātē (Wayne State University) Detroitā, kas šajā laikā veidojās par nozīmīgu analītiskās filozofijas centru. Šajā universitātē A. Plantinga strādāja līdz 1963. gadam. 1963. gadā viņš piekrita uzaicinājumam nomainīt V. H. Džellemu Kalvina koledžā un strādāja tur līdz 1982. gadam. No 1982. gada viņš bija profesors un Reliģijas filozofijas centra (Center for Philosophy of Religion) direktors Notrdamas Universitātē (University of Notre Dame du Lac) ASV, Indiānas pavalstī. 2010. gadā viņš aizgāja pensijā. Pēc pensionēšanās kļuva par Notrdamas Universitātes emeritēto profesoru.

A. Plantinga ir bijis viesprofesors vairākās nozīmīgās ASV universitātēs: Hārvarda Universitātē (1964–1965), Čikāgas Universitātē (University of Chicago, 1967), Mičiganas Universitātē (1967), Bostonas Universitātē (Boston University, 1969), Indiānas Universitātē (Indiana University, 1970), Kalifornijas Universitātē (University of California, Los Angeles, 1972), Sirakūzas Universitātē (Syracuse University, 1978) un Arizonas Universitātē (University of Arizona, 1980). Viņš ir nolasījis vairāk nekā 200 vieslekcijas Ziemeļamerikā, Eiropā un Austrālijā. 

No 1981. līdz 1982. gadam A. Plantinga bija Amerikas filozofijas asociācijas (American Philosophical Association) Rietumu nodaļas prezidents un no 1983. līdz 1986. gadam – Kristīgo filozofu biedrības (Society of Christian Philosophers) prezidents.

“Dievs un citi prāti” (God and Other Minds, 1967; papildinātais izdevums 1990. gadā); “Nepieciešamības daba” (Nature of Necessity, 1974); “Dievs, brīvība un ļaunums” (God, Freedom, and Evil, 1974); “Vai Dievam ir daba?” (Does God Have A Nature, 1980); kopā ar Nikolasu Volterstorfu (Nicholas Paul Wolterstorff) “Ticība un racionalitāte: saprāts un ticība Dievam” (Faith and Rationality: Reason and Belief in God, 1983); “Garantija: pašreizējās debates” (Warrant: The Current Debate, 1993); “Garantija un pareiza darbība” (Warrant and Proper Function, 1993); “Garantēta kristīgā ticība” (Warranted Christian Belief, 2000); kopā ar Maiklu Tūliju (Michael Tooley) “Zināšanas par Dievu” (Knowledge of God, 2008); kopā ar Danielu Denetu (Daniel Clement Dennett) “Zinātne un reliģija” (Science and Religion, 2010); “Kur patiesībā ir konflikts: zinātne, reliģija un naturālisms” (Where the Conflict Really Lies: Science, Religion, and Naturalism, 2011); “Zināšanas un kristīgā ticība” (Knowledge and Christian Belief, 2015).

Zinātniskās karjeras sākumposmā A. Plantinga aktīvi darbojās tolaik jauna loģikas virziena – modālās loģikas – laukā. Jau šajā periodā iezīmējās viņa zinātnisko interešu pamattēmas: Dieva esamība un Dieva daba, cilvēka brīvā griba un ļaunuma problēma, reliģiskās ticības racionalitāte, reliģiskās epistemoloģijas jautājumi un kristīgās filozofijas jēdziens.

Nozīmīgs ir A. Plantingas devums Kenterberijas Anselma (Anselmus Cantuariensis) ontoloģiskā Dieva esamības pierādījuma jaunas versijas izveidošanā, kas tagad pazīstama kā A. Plantingas modālais Dieva esamības pierādījums. Šis pierādījums nedaudz atšķirīgā izklāstā publicēts viņa grāmatās “Nepieciešamības daba” un “Dievs, brīvība un ļaunums”. 

A. Plantinga arī izstrādāja pierādījumus tam, ka nav loģiskas pretrunas starp ļaunuma esamību un visvarenā, visu zinošā, pilnīgi labā Dieva esamību. Viņš ļaunuma pastāvēšanu saista ar brīvās gribas nepieciešamu pastāvēšanu (brīvās gribas aizsardzības koncepcija, Free Will Defense), jo ir iespējams, ka Dievs, pat būdams visvarens, nevarēja radīt pasauli ar brīvām radībām, kuras nekad neizvēlētos ļaunumu. 

Īpaši nozīmīgs ir A. Plantingas ieguldījums reliģiskās epistemoloģijas attīstībā. A. Plantinga piedāvā savu “reformētās epistemoloģijas” koncepciju. Saskaņā ar šo koncepciju ticība Dievam var būt racionāla un pamatota pat bez argumentiem vai pierādījumiem Dieva esamībai. Precīzāk, ticība Dievam ir pamata ticējums (basic belief), un tā ir garantēta (warranted) bez jebkādiem pierādījumiem. Savā koncepcijā A. Plantinga modificē Žana Kalvina (Jean Calvin) lietoto jēdzienu sensus divinitatis (dievišķā jeb Dieva izjūta), uzsverot, ka šī izjūta piemīt visiem cilvēkiem, tikai dažiem tā ir apslāpēta grēka noētiskās ietekmes dēļ.

A. Plantingas darbi ir veicinājuši reliģijas filozofijas un kristīgās filozofijas attīstību 20.–21. gs. mijā. Viņš ir viens no filozofiskās teoloģijas virziena iedibinātājiem. Jau 1980. gadā žurnāls Time nosauca A. Plantingu par “vadošo protestantu teologu ASV”. Mūsdienās viņu uzskata par pasaules ietekmīgāko reliģijas filozofu un kristīgo filozofu.

Par savu darbu A. Plantinga ir saņēmis daudzus apbalvojumus un stipendijas, tostarp Gugenheima stipendiju (Guggenheim Fellowship, 1971–1972), Amerikas Mākslas un zinātņu akadēmijas stipendiju (American Academy of Arts & Sciences Fellowship, 1975), Pitsburgas Universitātes (University of Pittsburgh) iedibināto Nikolasa Rešera balvu sistemātiskajā filozofijā (Nicholas Rescher Prize for Systematic Philosophy, 2012), Templtona balvu (Templeton Prize, 2017).

2006. gadā Notrdamas Universitātes Reliģijas filozofijas centrs pārdēvēja savu Izcilo zinātnieku stipendiju (Distinguished Scholar Fellowship) par Alvina Plantingas stipendiju. 2017. gadā Beiloras Universitātes Kristīgās filozofijas centrs (Baylor University’s Center for Christian Philosophy) nodibināja Alvina Plantingas balvu par izcilību kristīgās filozofijas jomā (Alvin Plantinga Award for Excellence in Christian Philosophy).