Vārda izcelsmi mēdz vienlaikus saistīt ar grieķu valodas cilmes vārdu un ar gudro un viltīgo grieķu mitoloģijas dievību Hermeju (Ἑρμῆς), kurš bijis ne tikai lopkopju un ganu sargātājs, mirušo dvēseļu pavadītājs uz Aīdu, bet arī pildījis Zeva ziņneša pienākumus, solīdams nekad nemelot, bet arī ne vienmēr teikt patiesību.
Hermeneitikas pamatideja ir, ka katram notikumam, darbībai, tekstam piemīt kāda nozīme, kura atklājas interpretācijā: tulkojumā, skaidrojumā un saprašanā jeb saprasmē. Tādējādi abas hermeneitiskās pamatdarbības – izskaidrot un saprast – ir savstarpēji saistītas: lai izskaidrotu, ir jāsaprot, lai saprastu, ir jāiztulko un jānoskaidro nozīme. No vārda “skaidrot” atvasinātais “skaidrojums”, “noskaidrojums”, “skaidrība” attiecas uz nozīmes atklāšanu, atsegšanu, apjēgu, izgaismošanu. No “saprast” veidotā “saprašana”, “sapratne”, “saprasme, “saprotamība”, “izpratne” un citi tās pašas saknes darinājumi norāda uz skaidrojuma jeb iztulkojuma komunikatīvo raksturu. Izskaidrojums ir adresēts otram, citam, auditorijai, publiskam lietojumam. Hermeneitika raksturo teksta vai tā analoga nozīmes un jēgas skaidrojumu un saprašanu komunikācijā.
Hermenitika nenodarbojas ar jaunu faktu un datu vākšanu un apstrādi, bet atklāj, piešķir un pievieno jaunas nozīmes un izpratnes. Interpretācija ir atkarīga no skaidrojuma nolūka, situācijas, tradīcijas un zināšanām. No interpretācijas savukārt ir atkarīga attieksme, attiecību veidošana un rīcība vispār. Tas, kā mēs izprotam, izjūtam un jūtamies kādā situācijā, ir atkarīgs no tā, kā mēs šo situāciju izskaidrojam un saprotam.