Frīdrihs Šleiermahers bija viens no slavenākajiem vācu protestantu teologiem, kas atstājis ietekmi uz vēlāku laiku teoloģiju un kura darbi vēl ilgi pēc viņa nāves tiek plaši izmantoti teoloģijas studijās. Viņu uzskata par kultūrprotestantisma – 19. gs. Eiropas izglītotajai elitei pieņemamas kristietības versijas – pamatlicēju.

F. Šleiermahers bija reformātu tradīcijai piederoša prūšu armijas kapelāna Gotlība Šleiermahera (Gottlieb Schleiermacher) dēls. F. Šleiermahers mācījās brāļu draudzes skolā Nīski, Saksijā. Laikā no 1785. līdz 1787. gadam viņš studēja brāļu draudzes seminārā Barbijā, taču ar tēva negribīgi sniegto atļauju to atstāja, jo piētiski orientētās studijas nesniedza atbildes uz F. Šleiermahera šaubām. 1787. gadā viņš iestājās Halles Universitātē (Universität Halle), kas tolaik atradās racionālisma ietekmē. Tomēr tas nenozīmēja, ka F. Šleiermahers pilnībā atteicās no hernhūtisma (brāļu draudzes) mantojuma, – vēlāk viņš rakstīja, ka pēc teoloģiskām pārdomām sasniedzis augstākas pakāpes hernhūtismu. Universitātē F. Šleiermahers iepazina vēsturiskās teksta kritikas metodoloģiju un Platona (Πλάτων) un Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) filozofiju. Zināšanas par sengrieķu klasiķiem viņš vēlāk izmantoja, lai tulkotu Platona darbus.

Pēc studijām F. Šleiermahers kļuva par privātskolotāju kādā aristokrātu ģimenē, bet no 1796. gada – par slimnīcas kapelānu Berlīnē. Vienlaikus viņš iesaistījās lielpilsētas kultūras dzīvē un nonāca tolaik dominējošā romantisma ietekmē. To sekmēja draudzība ar Eleonori Kristiāni Grūnovu (Eleonore Christiane Grunow) un filozofu Frīdrihu Šlēgeli (Friedrich Schlegel). F. Šleiermahers apmeklēja ebreju ārsta Marka Herca (Markus Herz) salonu, kurā viesojās daudzi vācu intelektuāļi. No 1802. līdz 1804. gadam viņš bija mācītājs nelielā reformātu draudzē Štolpā (tagad Slupska, Polijā). 1804. gadā F. Šleiermahers kļuva par Halles Universitātes teoloģijas profesoru. Kā vienīgo reformātu luterāņu Teoloģijas fakultātē un kā romantisma ideju piekritēju viņu sākumā uzņēma vēsi, taču vēlāk attieksme mainījās. Kad Napoleona I (Napoléon I^e) armija iebruka Prūsijā, F. Šleiermahers 1807. gadā pameta Halli un devās uz Berlīni. Tur viņš Vilhelmam fon Humboltam (Wilhelm von Humboldt) palīdzēja izstrādāt Berlīnes Universitātes (Humboldt-Universität zu Berlin) darbības plānus. 1809. gadā F. Šleiermahers kļuva par Trīsvienības baznīcas (Dreifaltigkeitskirche) mācītāju Berlīnē un 1810. gadā – par jaunizveidotās universitātes teoloģijas profesoru. Šajā amatā viņš palika līdz mūža beigām. F. Šleiermahers bija Teoloģijas fakultātes pirmais dekāns un kādu laiku arī universitātes rektors. Viņš sekoja savai pārliecībai, ka ikvienam teoloģijas profesoram jāpasniedz arī filozofija, un docēja dialektikas, ētikas un hermeneitikas kursus Filozofijas fakultātē.

F. Šleiermahers bija daudzu darbu autors – pēc viņa nāves tika publicēti kopotie raksti 33 sējumos (Sämmtliche Werke, 1834–1864). 1799. gadā tika publicēts viņa agrīnais darbs “Par reliģiju. Runas izglītotajiem starp viņu nicinātājiem” (Über die Religion. Reden an die Gebildeten unter ihren Verächtern). Tas adresēts viņa laikabiedriem – romantisma pārstāvjiem, kuri nereti bija kritiski pret institucionālo reliģiju. Tajā F. Šleiermahers piekrīt pret dogmatismu un rituālismu vērstajai romantiķu kritikai, taču saka, ka reliģijas būtība nav meklējama dogmatismā un rituālismā, bet tādā izjūtā, kas ir totāla atkarība no Dieva. 1800. gadā publicētajā darbā “Monologi” (Monologen), kas sarakstīta kā proza ar dzejas elementiem, viņš izvērsa šo domu, rakstot, ka ikkatra cilvēka individualitātē atklājas bezgalīgais (Dievs). 1803. gadā publicētajā darbā “Iepriekšējās morāles teorijas kritikas pamatnostādnes” (Grundlinien einer Kritik der bisherigen Sittenlehre) F. Šleiermahers kritizēja filozofu Imanuela Kanta (Immanuel Kant) un Johana Gotlība Fihtes (Johann Gottlieb Fichte) morāles sistēmas. 1806. gadā publicēts viņa darbs “Ziemassvētku svinības: saruna” (Die Weihnachtsfeier: ein Gespräch), kurā parādās jau agrāk no hernhūtisma aizgūtā nedogmatiskā nostāja: tā vietā, lai postulētu teoriju par Kristus nākšanu pasaulē, stāsta beigu akcents likts uz pārdzīvojumu jeb Ziemassvētku prieku. Pats teksts ir interesants arī ar to, ka tas veidots pēc sokratiskā dialoga principiem. Darbība tika pārcelta uz Ziemassvētku svinībām, iesaistītas tika arī sievietes. 1821.–1822. gadā publicēts F. Šleiermahera lielākais teoloģiskais darbs “Kristīgā ticība saskaņā ar evaņģēliskās baznīcas principiem” (Der christliche Glaube nach den Grundsätzen der evangelischen Kirche). Darbā viņš kritizē gan racionālismu, gan protestantiskās ortodoksijas dogmatismu, tālāk izvēršot “Runās” paustos uzskatus par jūtu lomu. Atšķirībā no agrāku laiku dogmatikas grāmatām, mācību par trīsvienību F. Šleiermahers novietoja sava darba beigās, jo uzskatīja, ka tā nav tiešā veidā saistīta ar protestantismā centrālo evaņģēlija mācību. Dzīves pēdējos gados viņš filozofa Johana Gotfrīda Herdera (Johann Gottfried Herder) līdzīga satura darbu iespaidā lasīja lekcijas par Jēzus dzīvi, kuras pēc viņa nāves apkopotas grāmatā (“Jēzus dzīve”, Das Leben Jesu, 1864). Lekcijās F. Šleiermahers ideju par Jēzu kā patiesu cilvēku centās līdzsvarot ar domu par Viņu kā īpašu personību, kurā atklājas Dievs. Vienlaikus F. Šleiermahers vairījās no klasiskās kristoloģijas leksikas. Viņš kritizēja tradicionālo mācību par divām Kristus dabām.

F. Šleiermahers iestājās par reliģisko toleranci un nedomāja, ka kristīgajai baznīcai pieder absolūta patiesība. Viņaprāt, “patiesā baznīca koncentrējas uz individuālu universa tēlu un izjūtu, neizvirza nekādas ekskluzīvas pretenzijas uz patiesību, tajā nav tirāniskas hierarhijas starp lajiem un priesterību, un tai nav vajadzības citus pievērst vienai patiesai reliģijai”. Vienlaikus F. Šleiermahers uzskatīja, ka pastāv reliģiju hierarhija. Tās virsotnē ir monoteistiskās reliģijas.

Sākotnēji F. Šleiermahers atbalstīja republikānismu, vēlāk – monarhistisku valsts pārvaldi. Taču arī politiskā konservatīvisma periodā viņš bija pārliecināts, ka universitātei un baznīcai jābūt ārpus valsts varas sfēras. F. Šleiermahers atbalstīja pilnas pilsoņu tiesības ebrejiem – gan ar nosacījumu, ka ebreji atsakās no ticības mesijas atnākšanai un no vēlmes saglabāt atsevišķas nācijas statusu. F. Šleiermaheram bija negatīva attieksme pret jūdaismu kā reliģiju, līdz ar to viņš Veco Derību uzskatīja par mazāk autoritatīvu nekā Jauno Derību.

F. Šleiermahera ieguldījums ir nozīmīgs arī hermeneitikā. Viņš akcentēja valodas, vēsturiskā konteksta un autora lomu nozīmes radīšanas procesā, kad tiek interpretēts teksts. Viņaprāt, būtiska ir gan teksta gramatiskā, gan psiholoģiskā interpretācija. Tulkošanas teorijai veltīts F. Šleiermahera darbs “Par dažādām tulkošanas metodēm” (Über die verschiedenen Methoden des Übersezens, 1813). Vēlāk publicēts darbs “Hermeneitika un kritika, īpaši atsaucoties uz Jauno Derību” (Hermeneutik und Kritik mit besonderer Beziehung auf das Neue Testament, 1838).

F. Šleiermahers sekmēja to, ka teoloģija tika iekļauta jauna tipa universitātes modelī, kas vācu zemēs veidojās 19. gs. sākumā. Viņš uzskatīja teoloģiju par “pozitīvu” zinātnes nozari (līdzās jurisprudencei un medicīnai), kas nav vienas teorētiskas akadēmiskas disciplīnas sastāvdaļa, bet saistīta ar vairākām. Tai ir praktisks uzdevums – sagatavot kristīgās baznīcas darbiniekus. Arī vēlākos gadu desmitos šī nostādne veidoja pamatu pārliecībai: kad teoloģijas fakultātes sagatavo garīdzniekus, ir jāseko gan akadēmiskajiem standartiem, gan baznīcas vajadzībām. F. Šleiermahers uzskatīja: lai arī teoloģija nav atvasināma no filozofiskiem vai citiem pieņēmumiem, tās pienākums ir sniegt ticības satura racionālus skaidrojumus. Šāda paradigma veicināja arī reliģijpētniecības attīstību, vai nu integrējot to teoloģijas fakultātēs, vai pilnveidojoties paralēli tām. F. Šleiermahera teoloģijas praktiskās orientācijas dēļ viņu nereti uzskata par praktiskās teoloģijas kā teoloģijas apakšnozares dibinātāju, lai gan plašākā nozīmē ir iespējams argumentēt, ka jebkura teoloģija ir praktiska, t. i., orientēta uz sabiedrības un indivīda dzīvi, kad cilvēki piekopj ticību ikdienas dzīvē. Dogmatiku un ētiku F. Šleiermahers uzskatīja par vēsturiskās teoloģijas daļām, norādot uz to vēsturisko, kontekstuālo raksturu. Tam bija būtiska ietekme uz teoloģijas studijām, kas attālinājās no izpratnes par dogmu pārvēsturisko raksturu. 

No 1810. gada F. Šleiermahers bija Prūsijas Karaliskās zinātņu akadēmijas (Königlich-Preußische Akademie der Wissenschaften) loceklis, no 1814. gada – arī tās Filozofijas nodaļas sekretārs. Viņš aktīvi iesaistījās Prūsijas luterāņu un reformātu baznīcu apvienošanas projektā. Par F. Šleiermahera popularitāti liecina fakts, ka viņa bēru procesijā Berlīnes ielās piedalījās 20 000-30 000 cilvēku, arī Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms III (Friedrich Wilhelm III). F. Šleiermahera vārdā nosaukts asteroīds, kā arī iela Berlīnes Kreicbergas rajonā.