F. Šleiermahers bija daudzu darbu autors – pēc viņa nāves tika publicēti kopotie raksti 33 sējumos (Sämmtliche Werke, 1834–1864). 1799. gadā tika publicēts viņa agrīnais darbs “Par reliģiju. Runas izglītotajiem starp viņu nicinātājiem” (Über die Religion. Reden an die Gebildeten unter ihren Verächtern). Tas adresēts viņa laikabiedriem – romantisma pārstāvjiem, kuri nereti bija kritiski pret institucionālo reliģiju. Tajā F. Šleiermahers piekrīt romantiķu pret dogmatismu un rituālismu vērstajai kritikai, taču saka, ka reliģijas būtība nav meklējama dogmatismā un rituālismā, bet totālas atkarības no Dieva izjūtā. 1800. gadā publicētajā darbā “Monologi” (Monologen), kas sarakstīta kā proza ar dzejas elementiem, viņš izvērsa šo domu, rakstot, ka ikkatra cilvēka individualitātē atklājas bezgalīgais (Dievs). 1803. gadā publicētajā darbā “Iepriekšējās morāles teorijas kritikas pamatnostādnes” (Grundlinien einer Kritik der bisherigen Sittenlehre) F. Šleiermahers kritizēja filozofu Imanuela Kanta (Immanuel Kant) un Johana Gotlība Fihtes (Johann Gottlieb Fichte) morāles sistēmas. 1806. gadā publicēts viņa darbs “Ziemassvētku svinības: saruna” (Die Weihnachtsfeier: ein Gespräch), kurā parādās jau agrāk – no hernhūtisma aizgūtā – nedogmatiskā nostāja: tā vietā, lai postulētu teoriju par Kristus nākšanu pasaulē, stāsta beigu akcents likts uz pārdzīvojumu jeb Ziemassvētku prieku. Pats teksts ir interesants arī ar to, ka tas veidots pēc sokratiskā dialoga principiem. Darbība tika pārcelta uz Ziemassvētku svinībām, iesaistītas tika arī sievietes. 1821.–1822. gadā publicēts F. Šleiermahera lielākais teoloģiskais darbs “Kristīgā ticība saskaņā ar evaņģēliskās baznīcas principiem” (Der christliche Glaube nach den Grundsätzen der evangelischen Kirche). Darbā viņš kritizē gan racionālismu, gan protestantiskās ortodoksijas dogmatismu, tālāk izvēršot “Runās” paustos uzskatus par jūtu lomu. Atšķirībā no agrāku laiku dogmatikas grāmatām, mācību par trīsvienību F. Šleiermahers novietoja sava darba beigās, jo uzskatīja, ka tā nav tiešā veidā saistīta ar protestantismā centrālo evaņģēlija mācību. Dzīves pēdējos gados viņš filozofa Johana Gotfrīda Herdera (Johann Gottfried Herder) līdzīga satura darbu iespaidā lasīja lekcijas par Jēzus dzīvi, kuras pēc viņa nāves apkopotas grāmatā (“Jēzus dzīve”, Das Leben Jesu, 1864). Lekcijās F. Šleiermahers ideju par Jēzu kā patiesu cilvēku centās līdzsvarot ar domu par Viņu kā īpašu personību, kurā atklājas Dievs. Vienlaikus F. Šleiermahers vairījās no klasiskās kristoloģijas leksikas. Viņš kritizēja tradicionālo mācību par divām Kristus dabām.
F. Šleiermahers iestājās par reliģisko toleranci un nedomāja, ka kristīgajai baznīcai pieder absolūta patiesība. Viņaprāt, “patiesā baznīca koncentrējas uz individuālu universa tēlu un izjūtu, neizvirza nekādas ekskluzīvas pretenzijas uz patiesību, tajā nav tirāniskas hierarhijas starp lajiem un priesterību, un tai nav vajadzības citus pievērst vienai patiesai reliģijai”. Vienlaikus F. Šleiermahers uzskatīja, ka pastāv reliģiju hierarhija. Tās virsotnē ir monoteistiskās reliģijas.
Sākotnēji F. Šleiermahers atbalstīja republikānismu, vēlāk – monarhistisku valsts pārvaldi. Taču arī politiska konservatīvisma periodā viņš bija pārliecināts, ka universitātei un baznīcai jābūt ārpus valsts varas sfēras. F. Šleiermahers atbalstīja pilnas pilsoņu tiesības ebrejiem – gan ar nosacījumu, ka ebreji atsakās no ticības mesijas atnākšanai un no vēlmes saglabāt atsevišķas nācijas statusu. F. Šleiermaheram bija negatīva attieksme pret jūdaismu kā reliģiju, līdz ar to viņš Veco Derību uzskatīja par mazāk autoritatīvu nekā Jauno Derību.
F. Šleiermahera ieguldījums ir nozīmīgs arī hermeneitikā. Viņš akcentēja valodas, vēsturiskā konteksta un autora lomu nozīmes radīšanas procesā, kad tiek interpretēts teksts. Viņaprāt, būtiska ir gan teksta gramatiskā, gan psiholoģiskā interpretācija. Tulkošanas teorijai veltīts F. Šleiermahera darbs “Par dažādām tulkošanas metodēm” (Über die verschiedenen Methoden des Übersezens, 1813). Vēlāk publicēts darbs “Hermeneitika un kritika, īpaši atsaucoties uz Jauno Derību” (Hermeneutik und Kritik mit besonderer Beziehung auf das Neue Testament, 1838).