Vēsturiskā teoloģija ir ar jēdzienu “baznīcas vēsture” cieši saistīts jēdziens. Abi nereti pārklājas, lai gan pagātnē ar pēdējo vairāk ir saistīta baznīcas kā institūcijas attīstības pētniecība. Mūsdienās, historiogrāfijai mijiedarbojoties ar sociālajām zinātnēm, vēsturiskā teoloģija vairs nepozicionē sevi tikai ideju vēstures kontekstā, bet saista doktrīnu attīstību ar sociāli politisko kontekstu. Tradicionāli vēsturiskā teoloģija tikusi iedalīta šādos periodos: patristiskais (1.–6. gs.), viduslaiki (6.–16. gs.), reformācija (16.–17. gs.), pēcreformācija (17.–18. gs.), jaunie laiki (no 18. gs. līdz mūsdienām). Atslēgas vārds un reizē izaicinājums vēsturiskajai teoloģijai ir “pārmaiņas” – teoloģiskās idejas gadsimtu gaitā mainās un jautājums ir, kā un vai vispār nošķirt kristietības būtību no mainīgajiem, kultūrkontekstam pakļautajiem elementiem. Agrīnajā baznīcā veidojās normatīvas doktrīnas (piemēram, Apustuļu ticība), kuras ticīgie pieņēma par Dieva atklāsmē dotām, taču jāņem vērā to tapšanas ģenēze, jo Bībeles teksti nepiedāvā gatavu doktrīnu sistēmu, bet idejas ar plašu interpretatīvo lauku. Vairākuma vai viedokļu veidotāju pieņemtās teoloģiskās idejas tika izmantotas, lai nodalītu par pareizu uzskatītu mācību (ortodoksiju) no herēzes (maldiem). Tas atklājās jau strīdos ap ariānismu, nestoriānismu, pelagiānismu un citiem vēlāk par maldīgiem uzskatītiem pirmo gadsimtu kristietības novirzieniem. Teoloģija ir universāla tajā nozīmē, ka tās idejas cirkulē dažādās kultūrās un laikmetos, taču vienlaikus tā ir arī partikulāra, jo valoda, kurā šīs idejas tiek izteiktas, un ideju rašanās iemesli un pielietojums saistīti ar noteiktu kultūrvidi. Piemēram, ideja par to, ka Dievs nevar ciest, ir saistīta ar grieķu un romiešu filozofijas nostādnēm. Savukārt 20. gs., pēc holokausta un citām globālām masu traģēdijām, daudzi teologi izvirzīja tēzi par cietēju Dievu, lai tādējādi varētu atbildēt uz jautājumiem par to, kur šajās ciešanās ir Dievs. Vēsturiskā teoloģija palīdz mūsdienu diskusijas ielikt plašākā laika “nogrieznī” un parādīt, kā līdzīgi vai tie paši jautājumi risināti agrāk. Vēsturnieka uzdevums nav normatīvs, proti, noteikt, kam mūsdienās ticēt vai ko praktiski darīt. Vēsturiskā teoloģija primāri ir aprakstoša (deskriptīva), nevis preskriptīva.

Vēsturiskā teoloģija, tāpat kā jebkura vēstures pētniecība, mūsdienās ir starpdisciplināra – tā ir saistīta ar dzimtes studijām, politoloģiju un citām humanitāro un sociālo zinātņu jomām. 18. un 19. gs. vācu teologs Frīdrihs Šleiermahers (Friedrich Schleiermacher), kurš vēsturisko teoloģiju uzskatīja par vienu no teoloģijas apakšnozarēm (līdzās filozofiskai un praktiskai teoloģijai), tajā ietvēra Svēto Rakstu, baznīcas vēstures un dogmatikas pētniecību.

Pagātnē vēsturiskās teoloģijas pieejas lielā mērā ir ietekmējusi šo jomu pārstāvošo pētnieku konfesionālā piederība un ar to saistītais skatījums uz kristietības vēsturi. Piemēram, pēc reformācijas daudzi protestantu teologi viduslaikus uzskatīja par “tumšo” posmu, kas vērtējams kā kristietības atkāpšanās no tās sākotnējiem principiem. Mūsdienu ekumenisma laikmetā vēsturiskā teoloģija lielākoties ir starpkonfesionāla.

Amerikāņu vēsturnieks Stīvens Ozments (Steven Ozment), kurš pats specializējās reformācijas perioda pētniecībā, ir rakstījis, ka ir divu veidu vēsturnieki – nomadi un vietsēži. Pirmie ir ideju vēsturnieki, otrie – sociālie vēsturnieki. Pēdējie cenšas ņemt vērā to, ka teologi bija un ir sava laikmeta politiskās un ekonomiskās sistēmas “bērni” un viņus (kā jebkuru cilvēku) ietekmē kultūrvides pieņēmumi. Tāpēc ir nozīmīgi ne tikai saprast, ko teologi ir teikuši, bet kur un kāpēc tas ir noticis. Savukārt kultūras atmiņas skola historiogrāfijā norāda uz kultūras atmiņas selektīvo raksturu un saistību ar tagadnes pieņēmumiem – jautājums ir, ko un kāpēc atceras. Kristīgā tradīcija nav neitrāla, bet ar gadsimtu gaitā mainīgu atmiņu politiku, kas izceļ vai izslēdz to vai citu faktu. Savulaik no “oficiālām” vēsturiskām refleksijām izstumts rasisms, holokausts, sieviešu un LGBT klātbūtne kristietībā un citas “neērtas” tēmas.

Kristietībai gadsimtu gaitā attīstoties, pastiprinājās nepieciešamība redzēt sevi vēsturiskā tvērumā un reflektēt par saistību ar apustuļu periodu un vienlaikus – par pārmaiņām. Par baznīcas vēstures tēvu sauktā bīskapa Eisebija (Εὐσέβιος, 3., 4. gs.) darbos atspoguļojas izmaiņas, uz kuru fona tapa pirmkristiešu historiogrāfija. Savu eklesiālās vēstures grāmatu “Baznīcas vēsture” (Ἐκκλησιαστικὴ ἱστορία) Eisebijs aizsāka rakstīt kristiešu vajāšanu beigu posmā imperatora Diokleciāna (Diocletianus, 3., 4. gs.) laikā un pabeidza tad, kad situācija bija radikāli mainījusies – kristietība bija valsts atzīta. Tas parādās viņa nepabeigtajā darbā “Konstantīna dzīve” (Βίος Μεγάλου Κωνσταντίνου), kas ir slavinājums imperatoram, tēlojot Konstantīnu (Constantinus) kā Dieva sūtītu. Par pārspīlējumiem viņu 5. gs. kritizēja baznīcas vēsturnieks Sokrats Sholastiķis (Σωκράτης ὁ Σχολαστικός). Selektīva ir arī 8. gs. Bīda (Bede, senangļu valodā Bēda) sarakstītā “Angļu baznīcas vēsture” (Historia ecclesiastica gentis Anglorum), kurā tās autors izceļ Nortambrijas (Northumbria, anglosakšu karaliste 7.–10. gs.) nozīmi un slavē īru misionārus (gan kritizējot tos par Lieldienu svinēšanu, viņaprāt, nepareizā laikā).

Renesanses periodā veidojās kritiskāka historiogrāfija – piemēram, itāļu zinātnieks un priesteris Lorenco Valla (Lorenzo Valla, 15. gs.) pierādīja, ka it kā imperatora Konstantīna 4. gs. izdotais dekrēts, ar kuru politiskā vara pār Rietumu Romas Impēriju nodota pāvesta rokās, ir viltojums, jo teksta valodas analīze rāda, ka dokuments nav tapis 4. gs. (mūsdienās uzskata, ka tas, iespējams, ir sastādīts 8. gs.). Protestantu vēsturnieki veidoja kristietības vēstures versijas, kas atbilda reformācijas teoloģiskajām nostādnēm – pēctecībai ar pirmkristīgo baznīcu un viduslaiku baznīcas kritikai. Raksturīgs šī žanra dokuments ir “Magdeburgas gadsimti” (Ecclesiastica Historia... secundum singulas centurias... per aliquot studiosos et pios viros in Urbe Magdeburgica, 1559–1574). Tas ir polemisks, katolicismu kritizējošs teksts, kas vēsturi aplūko secīgi trīspadsmit gadsimtos (noslēdzot ar 1298. gadu). Darbam raksturīga no humānisma patapināta metode izmantot pirmavotus. Tos vācot, teksta autori ceļoja pa visu Eiropu. Secinājumi gan nevis atspoguļoja vēstures daudzveidību, bet tika pieskaņoti autoru teoloģijai.

Apgaismība turpināja renesanses kritisko historiogrāfisko tradīciju. Baznīcas vēsture tika rakstīta laikmeta pretrunīgo kultūrstrāvojumu (racionālisms, empīrisms, interese par alķīmiju un misticismu) kontekstā. Vācu protestantu teologs Ferdinands Baurs (Ferdinand Baur) filozofa Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa (Georg Wilhelm Friedrich Hegel) filozofijas ietekmē pirmkristietības vēsturi aplūkoja dialektiski kā jūdu kristietības (viņaprāt, to pārstāv apustuļa Pētera un viņa sekotāju teoloģija) konfliktu ar pagānu kristietību (apustulis Pāvils un viņa sekotāji). 19. gs. Šveices teologs Aleksandrs Šveicers (Alexander Schweizer) apgalvoja, ka luterāņu un reformātu teoloģijās ir galvenās dogmas, ap kurām veidojas šīs konfesionālās ideju sistēmas – luterismā tā ir taisnošana ticībā, reformātu tradīcijā – predestinācija. Anglikāņu teologs (pēc konversijas katolicismā – kardināls) Džons Ņūmans (John Newman) grāmatā “Eseja par kristīgās doktrīnas attīstību” (An Essay on the Development of Christian Doctrine, 1845) turpināja G. V. F. Hēgeļa tradīciju, apgalvojot, ka jebkas, ko katoliskā baznīca māca, ir sākotnēji eksistējis kristietībā ja ne citādi, tad kā ideju aizmetnis. Tādējādi polemikā ar protestantiem varēja pamatot vēlākos gadsimtos radušos uzskatus, piemēram, par šķīstītavu.

19. gs. otrās puses un 20. gs. sākuma vācbaltiešu teologs Ādolfs fon Harnaks (Adolf von Harnack) argumentēja, ka pirmbaznīca aizsākās kā spontāna kustība. Tā ar laiku pārauga institūcijā, kas sākotnējo kristīgo pasludinājumu (kerigmu) formulēja dogmās. Šai pieejai bija liela ietekme, lai gan vēlāk tā tika kritizēta.

Mūsdienu vēsturnieki cenšas izvairīties no pagātnes vienkāršojumiem un kristietības vēsturi aplūko tās kontinuitātē – piemēram, Heiko Obermans (Heiko Oberman) reformācijas izcelsmi analizēja saistībā ar viduslaiku strāvojumu attīstību. 20. gs. baznīcas vēsture rakstīta dažādi – atbilstoši hronoloģiskiem, konfesionāliem, socioloģiskiem, ģeogrāfiskiem, biogrāfiskiem sastādīšanas principiem (tie nav izslēdzoši, bet pārklājas). Baznīcas vēsturnieki pārņēma arī 20. gs. 70. gados historiogrāfijas apritē ienākušo mikrovēstures pieeju, kā arī performances studiju atzinumus. Pēdējie veiksmīgi izmantojami kristietības vēstures studijās, jo vēstures notikumus kristietībā nereti “uzved”, iezīmējot ar svinamām dienām (piemēram, Ticības atjaunošanas diena 31.10. luterismā).

Vācu vēsturnieks Harmuts Lēmans (Hartmut Lehmann) raksta, ka 20. gs. kristietības vēsturē dominēja četras pamattēmas: politisko reliģiju (kvazireliģisku sekulāro ideoloģiju) izplatība, krasas tehnoloģiskas pārmaiņas, augoša sekularizācija, kristiešu draudžu augšana ārpus Rietumu pasaules. 

Amerikāņu baznīcas vēstures biedrība (American Society of Church History); Eklesiālās vēstures biedrība (The Ecclesial History Society); Starptautiskā salīdzinošās eklesiālās vēstures komisija (International Commission for Comparative Ecclesiastical History).

Journal of Early Christian Studies – iznāk kopš 1993. gada, Ziemeļamerikas Patristikas biedrības (North American Patristics Society) izdevums; International Journal for the Study of the Christian Church – iznāk kopš 2001. gada četras reizes gadā, izdevējs ir Taylor & Francis Ltd. (Lielbritānija); Vigiliae Christianae – iznāk kopš 1947. gada, specializējas pirmkristietības pētniecībā, izdevējs ir Brill Publishers (Nīderlande); Church History and Religious Culture, agrākie nosaukumi 1885.–1899. gadā bija Archief voor Nederlandsche kerkgeschiedenis, 1900.–2005. gadā – Nederlands Archief voor Kerkgeschiedenis, izdevējs bija Brill Publishers (Nīderlande); The Journal of Ecclesiastical History – iznāk kopš 1950. gada, Cambridge University Press izdots zinātnisks žurnāls; Church History – Cambridge University Press izdots Amerikāņu baznīcas vēstures biedrības žurnāls, iznāk kopš 1932. gada. 

Deivids Bebingtons (David Bebbington) – britu vēsturnieks, specializējies evaņģelikālisma pētniecībā; Katrīna Brekusa (Catherine Brekus) – amerikāņu vēsturniece, specializējusies sieviešu vēsturē; Viljams Čedviks (William Chadwick) – britu anglikāņu mācītājs, baznīcas vēsturnieks; Gerhards Ebelings (Gerhard Ebeling) – vācu teologs, bija eklesiālās vēstures profesors Tībingenes Universitātē (Universität Tubingen); Bārts Ērmans (Bart Ehrman) – amerikāņu izcelsmes Jaunās Derības un pirmkristietības vēstures pētnieks; Džusto Gonsaless (Justo González) – Kubas izcelsmes amerikāņu baznīcas vēsturnieks; Kenets Latūrets (Kenneth Latourette) – amerikāņu misionārs, baznīcas vēsturnieks; Diarmaids Makkalaks (Diarmaid MacCulloch) – britu izcelsmes baznīcas vēsturnieks; Šarlote Metjūena (Charlotte Methuen) – britu anglikāņu mācītāja, specializējusies reformācijas un sieviešu vēsturē; H. Obermans – nīderlandiešu baznīcas vēsturnieks, specializējies reformācijas perioda pētniecībā; Jaroslavs Pelikans (Jaroslav Pelikan) – amerikāņu baznīcas vēsturnieks; Jouko Talonens (Jouko Talonen) – somu baznīcas vēsturnieks, viņa pētniecisko interešu lokā ir arī Baltijas valstu baznīcas vēsture; Ruta Takere (Ruth Tucker) – amerikāņu baznīcas vēsturniece.