Lorenco Valla ir literāro tekstu un vēstures avotu kritikas aizsācējs, kurš nodrošināja turpmāko avotu (vēstures un tekstu) analīzes veidošanos un izpratni par valodas vēsturiskumu. Viņš pierādīja “Konstantīna dāvinājuma” (Donatio Constantini) falsificējumu – “dokumentu”, ar kuru pamatoja pāvesta pasaulīgo varu un impērisko kundzību. Valodkritiskā ievirze ļāva L. Vallam pārskatīt Svēto Rakstu (sacra scriptura) latīņu versijas, to saskaņu ar tekstiem oriģinālvalodā un autorību. L. Vallas darbs par latīņu valodas eleganci renesanses laikā bija paraugs klasiskās latīņu valodas izmantošanai un veicināja dzimto jeb literāro valodu izkopšanu. Filozofiskajā retorikā L. Valla augstu vērtēja Kvīntiliāna (Marcus Fabius Quintilianus) veikumu. Filozofijas jomā L. Valla iestājās pret pārmēru augsto Akvīnas Toma (Thomas Aquinas) vērtējumu un aristoteliski sholastisko nojēgumu pamatotību. Ētikā L. Valla iekļāva epikūriskās idejas un atainoja baudāmas dzīves iespējamību, vienlaikus norādot, ka pirmgrēks neiespaido cilvēka brīvo izšķiršanos.