Lorenco Valla ir literāro tekstu un vēstures avotu kritikas aizsācējs, kurš nodrošināja turpmāko avotu (vēstures un tekstu) analīzes veidošanos un izpratni par valodas vēsturiskumu. Viņš pierādīja “Konstantīna dāvinājuma” (Donatio Constantini) falsificējumu – “dokumentu”, ar kuru pamatoja pāvesta pasaulīgo varu un impērisko kundzību. Valodkritiskā ievirze ļāva L. Vallam pārskatīt Svēto Rakstu (sacra scriptura) latīņu versijas, to saskaņu ar tekstiem oriģinālvalodā un autorību. L. Vallas darbs par latīņu valodas eleganci renesanses laikā bija paraugs klasiskās latīņu valodas izmantošanai un veicināja dzimto jeb literāro valodu izkopšanu. Filozofiskajā retorikā L. Valla augstu vērtēja Kvīntiliāna (Marcus Fabius Quintilianus) veikumu. Filozofijas jomā L. Valla iestājās pret pārmēru augsto Akvīnas Toma (Thomas Aquinas) vērtējumu un aristoteliski sholastisko nojēgumu pamatotību. Ētikā L. Valla iekļāva epikūriskās idejas un atainoja baudāmas dzīves iespējamību, vienlaikus norādot, ka pirmgrēks neiespaido cilvēka brīvo izšķiršanos.

L. Valla piedzima kūrijas advokāta Lukas Vallas (Luca della Valla) un Katerīnas Skribāni (Caterina Scribani) ģimenē. Trūcīgas ir ziņas par L. Vallas studijām, viņš izglītojies pie humānista un vēlākā Florences kanclera Leonardo Bruni (Leonardo Bruni), kā arī kūrijas sekretāra Rinučo da Kastiljones (Rinuccio da Castiglione) un Džovanni Aurispas (Giovanni Aurispa Piciunerio). L. Bruni ietekmē L. Valla laikam sarakstīja darbu par Marka Tullija Cicerona (Marcus Tullius Cicero) un Kvīntiliāna devumu, iestājoties par Kvīntiliāna pārākumu un nepieņemot vairākuma daudzināto ciceronismu (“Par Cicerona salīdzināšanu ar Kvīntiliānu” (Comparatio Ciceronis Quintilianique, 1426); darba sākotnējā versija nav saglabājusies). L. Vallas atziņu veidošanās kontekstā svarīgi ir Podžo Bračolīni (Gian Francesco Poggio Bracciolini) atrastie rokraksti, kaut arī abi humānisti atradās konfrontējošās pozīcijās.

Neticis pie amata Vatikānā, L. Valla devās uz Pjačencu, kur tapa darba “Par baudu” (De voluptate, 1431) pirmā versija. Tajā pašā gadā viņš pieņēma aicinājumu docēt retoriku Pāvijā, kur komunicēja ar vietējiem humānistiem, pārstrādāja tekstu “Par baudu” un publiskoja darbus “Dialektikas jautājumi” (Quaestiones dialecticae), “Par brīvo izšķiršanos” (De libero arbitrio), “Par latīņvalodas precizējumiem” (De elegantiis latini sermonis). Iestāšanās par klasisko latīņu valodu un konfrontācija ar juristiem publiskoto darbu dēļ piespieda L. Vallu 1433. gadā atstāt Pāviju. Kādu laiku uzturējies Ziemeļitālijā (Milānā, Florencē u. c.), 1435. gadā L. Valla devās pie Aragonas Alfonso V (Alfonso V d’Aragona), kurš cīnījās par Neapoles karalistes troni.

Neapoles periodā (1435–1447) L. Valla nodrošināja antīkās pasaules autoru darbu izdevumus, pārstrādāja tekstu “Par baudu”, pilnveidoja darbu “Latīņu valodas elegance” (Elegantiae lingua latinae, 1444). L. Valla strādāja pie Svēto Rakstu latīņu versiju un pirmteksta (textus receptus) salīdzināšanas, neatkarīgi no Kūzas Nikolaja (Nicolaus Cusanus) pierādīja “Konstantīna dāvinājuma” falsificējumu (Declamatio de falso credita et ementita donatione Constantini). Darbā “Par reliģisko aicinājumu” (cits nosaukums: “Par mūka solījumu”, De professione religiosorum, 1443) L. Valla iestājās pret monastiskās eksistences ētisko privileģētību. No pārmērīgas inkvizīcijas intereses L. Vallu pasargāja karaļa Alfonso V aizstāvība, kā arī paša filozofiski retoriskā argumentācija. Darbā par Aragonas Ferdinandu (Fernando I; Gesta Ferdinandi Regis Aragonum, 1446) L. Valla iztirzāja arī filozofijas, poētikas un vēstures saistību.

“Humānistu pāvesta” Nikolaja V (Nicolaus V) pontifikāta laikā L. Valla pārcēlās uz Romu, iestājās pāvesta dienestā (scriptor litterarum apostolicarum) un beidzot kļuva par kūrijas sekretāru. L. Valla pārstrādāja savu darbu par baudām – “Par īsto un aplamo labumu” (De vero falsoque bono). Darbā “Dialektikas atjaunošana” (Reconcinnatio totius dialectice cum fundamentii universe philosophie, 1448) L. Valla precizēja savas filozofiskās pozīcijas. Dzīves nogalē viņš lasīja lekcijas par Vergiliju (Publius Vergilius Maro), retoriku un tulkoja Tūkīdidu (Θουκυδίδης). L. Vallas pīšļi tika apglabāti Laterāna bazilikā (Basilica di San Giovanni in Laterano).

L. Vallas darbs par latīņu valodas eleganci bija paraugs atjaunotās klasiskās latīņu valodas izmantošanai un aizstāja viduslaiku kompendijus. Vēršoties pret valodas (arī latīņu) vienkāršošanu, L. Valla iestājās par klasiskā mantojuma saglabāšanu un atdzīvināšanu un norādīja, ka zinātnes plaukst, ja plaukst valoda. Valodiskajā aspektā L. Vallam svarīgākie domātāji bija Cicerons un Kvīntiliāns, tomēr viņš iestājās nevis par ciceronismu, bet Kvīntiliānu. Darbā par baudām jeb īsto labumu L. Valla izspēlēja sarunu starp stoicisma, epikūrisma un kristietības pārstāvjiem. Viņš atainoja un attaisnoja epikūrisko baudas teoriju, nepārņemot epikūrisma atomistisko mācību. Darba dažādās versijas izraisīja iebildumus un aizdomas par paša L. Vallas filozofisko pozīciju.

L. Vallas valodiskā, retoriskā erudīcija izvērsās tekstkritiskos, tekstoloģiskos darbos. Svēto Rakstu filoloģiskā kritika iezīmēja topošo avotu analīzi, savukārt “Konstantīna dāvinājuma” atspēkošana – vēstures kritiku. Tas ļāva Svēto Rakstu tekstu skatīt līdzās citiem tekstiem kā vienu no tiem un nokļūt pie atziņas par valodas vēsturiskumu (Collatio Novi Testamenti, 1447). L. Vallas filozofijas priekšplānā ir ētika un vēršanās pret to, ko 20. gs. nodēvēja par lielajiem naratīviem jeb stāstiem (grands récits), proti, aristoteliski sholastiskajiem nojēgumiem (piemēram, identitas (identitāte), perseitas (eksistēšana par sevi), ecceitas (šitādība) u. tml.). L. Valla aplūkoja dvēseles trīs spējas, kas nodrošina uztveri, slēdzienus un afektus (baudu un ciešanas). Tagadnes afekti izvēršas kā baudāmais un nebaudāmais, savukārt ar nākotni saistās bailes un vēlmes. Darbā “Par brīvo izšķiršanos” L. Valla rakstīja par brīvību un to, ka pirmgrēks neiespaido cilvēka iedabu. Viņa uzmanības centrā bija nevis vienkārši būšana (esse), bet gan laba būšana (bene esse).

L. Vallas darbu iekļaušana aizliegto darbu sarakstā (Index librorum prohibitorum) nekavēja viņa ideju izplatību. 1506. gadā publicētais darbs par “Konstantīna dāvinājuma” viltojumu 16. gs. vien tika pārtulkots un izdots sešās valodās. Roterdamas Erasms (Desiderius Erasmus Roterodamus) izmantoja L. Vallas veikto Svēto Rakstu latīņu versiju salīdzinājumu, lai rekonstruētu oriģināltekstu un nodrošinātu atbilstīgus tulkojumus. Šīs idejas popularizēja arī vācu humānists Ulrihs fon Hutens (Ulrich von Hutten). L. Vallas iestāšanās par klasisko latīņu valodu veicināja arī nacionālo literāro valodu izkopšanu. Viņa idejas par baudu, baudāmo dzīvi ietekmēja Tomasa Mora (Thomas More), Bernardīno Telēzio (Bernardino Telesio), Džordāno Bruno (Giordano Bruno) un Tomazo Kampanellas (Tommaso Campanella) izstrādnes. Nepieņemot universālistiskos aristoteliski sholastiskos nojēgumus, L. Valla īstenoja to, ko 20. gs. nodēvēja par vēršanos pret lielajiem naratīviem jeb stāstiem. L. Vallu var uzskatīt par tekstoloģiskās un avotu kritiskās analīzes aizsācēju.