Podžo Bračolīni bija politiski pilsoniskā humānisma pārstāvis, sekmēja studia humanitatis nostiprināšanu, veicināja aktuālās ētiskās, sociālpolitiskās, ekonomiskās (saimnieciskās) un literārās diskusijas. Īpaši liela nozīme viņam bija antīkās pasaules autoru tekstu atklāšanā, to rekonstruēšanā, tulkošanā un kaligrāfiskā pārrakstīšanā, izstrādājot grāmatu drukāšanai piemērotu rakstību (šriftu). P. Bračolīni atklātais epikūrisma filozofijas teksts aktualizēja jautājumus par baudu un atomismu un sniedza tiem tekstuālu apstiprinājumu. Mūža nogalē P. Bračolīni bija arī Florences republikas kanclers.

P. Bračolīni uzauga Toskānas ciematā, netālu no Areco, tirgotāja Gučo Bračolīni (Guccio Bracciolini) un Jakobas Fruti (Iacoba Frutti) ģimenē. Viņa vārds ir 10. gs. Florences bīskapa un svētā Podius itāliskojums. P. Bračolīni apguva notāra prasmes Florencē, kur studēja arī latīņu valodu un retoriku. Viņš iepazinās ar humānistiem Kolučo Salutati (Coluccio Salutati), Leonardo Bruni (Leonardo Bruni), Ambrodžo Traversāri (Ambrogio Traversari) u. c., kuru uzdevumā pārrakstīja dažādus tekstus. K. Salutati sekmēja P. Bračolīni došanos uz Romu 1403. gadā, kur viņš strādāja par sekretāru kūrijā un bija vairāku pāvestu “privātsekretārs” (secretarius domesticus). P. Bračolīni devās arī uz Konstancas koncilu (Concilium Constantiense, 1414–1418), kur piedzīvoja Prāgas Hieronīma (Jeroným Pražský) sodīšanu ar nāvi, tomēr viņš nesarakstīja, kā to ilgstoši uzskatīja, darbu par tajā pašā koncilā uz sārta sadedzināto Janu Husu (Jan Hus). Koncila laiku P. Bračolīni izmantoja, lai vācu zemēs un Francijas klosteros meklētu antīkās pasaules autoru darbus, bet tad devās uz Angliju (1418–1423). 1423. gadā P. Bračolīni atgriezās Romā.

Otrajā Romas periodā (1423–1453) P. Bračolīni turpināja antīkās pasaules autoru rokrakstu kaligrāfisko pārrakstīšanu un izveidoja tā saukto humānistisko rakstību jeb šriftu (scriptura humanistica), ko drīz vien nodēvēja par antīkvu (littera antiqua). Pateicoties viņam, kļuva pieejami daudzi antīkās pasaules domātāju darbi. P. Bračolīni atklāja vairākas Marka Tullija Cicerona (Marcus Tullius Cicero) runas, kā arī Marka Fābija Kvīntiliāna (Marcus Fabius Quintilianus) darbu “Par oratora izglītošanu” (De institutione oratoria). Viņš atrada Tita Petronija (Titus Petronius Arbiter) tekstu, Vitrūvija (Marcus Vitruvius Pollio) traktātu par arhitektūru (De architectura; 1. gs. p. m. ē.), 1. gs. tapušos Kolumellas (Lucius Iunius Moderatus Columella) apcerējumus par agrikultūras jautājumiem, 4. gs. dzīvojošā kara teorētiķa Pūblija Flāvija Vegētija (Publius Flavius Vegetius Renatus) darbu par karošanu. Starp šiem un citiem P. Bračolīni atklātajiem rokrakstiem izceļas Senās Romas domātājdzejnieka Lukrēcija (Lucretius) epikūriskās filozofijas garā ieturētais darbs “Par lietu dabu” (De rerum natura). P. Bračolīni pārtulkoja latīņu valodā dažus Ksenofonta (Ξενοφῶν) un Lūkiana (Λουκιανὸς ὁ Σαμοσατεύς) darbus.

P. Bračolīni sarakstīja vairākus ētiskas, sociālpolitiskas un ekonomiskas (saimnieciskas) ievirzes darbus: “Par mantkārību” (De avaritia, 1429), “Par dižciltību” (De nobilitate, 1440), “Par valdnieka nelaimi” (De infelicitate principium, 1440) un citus. Četru grāmatu darbā “Par laimes zūdīgumu” (De varietate fortunae, 1458) P. Bračolīni piedāvāja Romas drupu aprakstu, apcerējumu par dižciltīgo pakļautību likteņa triecieniem divās grāmatās un apskatu par Venēcijas tirgotāja Nikolo Konti (Niccolò de’ Conti) ceļojumu uz Indiju. Darbā “Pret liekulību” (Contra hypocritas, 1448) P. Bračolīni kritizēja monastisko (klosterisko, mūku) dzīvesveidu. Viņš sarakstīja humānisma garā ieturētas runas (slavinājumus un kaprunas); viena no tām bija veltīta draugam un humānistam, rokrakstu meklētājam un krājējam Nikolo Nikoli (Niccolò de’ Niccoli). P. Bračolīni zinību un sociālpolitiskos jautājumus risināja arī invektīvās; piecas invektīvas viņš sarakstīja (1452–1453) pret humānistu un filozofu Lorenco Vallu (Lorenzo della Valla). P. Bračolīni apkopoja un izdeva savas privātās un publiskās vēstules – trešajā izdevumā (1455) jau bija 558 vēstules. Par spilgtu renesanses latīņu prozas darbu kļuva “Facētijas” (Liber facetiarum, Confabulationes, 1438/1452) – literāras asprātības, joki (latīņu facetia, itāļu facèzia).

1453. gadā P. Bračolīni kļuva par Florences republikas kancleru. Florences laikā tapa P. Bračolīni darbs “Par cilvēkbūšanas postīgumu” (De miseria humanae conditionis, 1455), kā arī nepabeigtais darbs “Florences vēsture” (Historia Florentini populi), kas aplūkoja tās vēsturi līdz 1455. gada 23. janvārim.

P. Bračolīni pīšļi tika guldīti Svētā Krusta bazilikā (Basilica di Santa Croce) līdzās viņa draugiem, humānistiem K. Salutati un L. Bruni.

P. Bračolīni pārstāvēja politiski pilsonisko humānismu (angļu civic humanism, vācu Bürgerhumanismus), viņa ētisko pārdomu centrā ir kopīgais labums un darbīga, aktīva dzīve (vita activa), sabiedrībā un baznīcā pastāvošo netikumu kritika. P. Bračolīni sekmēja ētisko, politisko un ekonomisko (saimniecisko) jautājumu risināšanu un to nozīmīguma atzīšanu. Viņš iezīmēja renesanses filozofijā tradicionālo tematu par laimēšanās, likteņa (fortuna) un laimīgas pasaulīgās dzīves iespējamību. Stilistiski izkoptie, kritiskie un asprātīgie P. Bračolīni darbi latīņu valodā kļuva par paraugu citiem humānistiem. P. Bračolīni kaligrāfiski pārrakstīja un rekonstruēja antīkās pasaules latīņu tekstus, saglabājot tos nākamajām paaudzēm, kā arī pārtulkoja latīniski dažus sengrieķu valodā rakstītos tekstus.

P. Bračolīni nodrošināja antīkās pasaules tekstu pārmantojamību. Tā izvērsās arī rakstības izveidē, kas kļuva par pamatu grāmatu drukāšanā. Lukrēcija darba atklāšana (1417) ne tikai rosināja pārdomāt baudu problemātiku, bet arī aktualizēja jautājumu par atomisma mācību. To veicināja arī P. Bračolīni drauga un humānista A. Traversāri pārtulkotais (1433) Lāertas Diogena (Διογένης Λαέρτιος, Diogenes Laertius) darbs, kura noslēgumā ir epikūrisma mācības aplūkojums. P. Bračolīni sekmēja studia humanitatis veidošanos un nostiprināšanos. Literatūrzinātnes jaunā vēsturiskuma vadošais pārstāvis Stīvens Grīnblats (Stephen Jay Greenblatt) P. Bračolīni atklāto Lukrēcija tekstu traktē ne tikai kā nozīmīgu darbu renesanses laika dzīves apjēgsmē, bet arī kā svarīgu impulsu modernizācijā, mūsdienīguma veidošanā.

P. Bračolīni dzimtajai pilsētai 1862. gadā tika piešķirts viņa vārds (Terranuova Bracciolini).