Otrajā Romas periodā (1423–1453) P. Bračolīni turpināja antīkās pasaules autoru rokrakstu kaligrāfisko pārrakstīšanu un izveidoja tā saukto humānistisko rakstību jeb šriftu (scriptura humanistica), ko drīz vien nodēvēja par antīkvu (littera antiqua). Pateicoties viņam, kļuva pieejami daudzi antīkās pasaules domātāju darbi. P. Bračolīni atklāja vairākas Marka Tullija Cicerona (Marcus Tullius Cicero) runas, kā arī Marka Fābija Kvīntiliāna (Marcus Fabius Quintilianus) darbu “Par oratora izglītošanu” (De institutione oratoria). Viņš atrada Tita Petronija (Titus Petronius Arbiter) tekstu, Vitrūvija (Marcus Vitruvius Pollio) traktātu par arhitektūru (De architectura; 1. gs. p. m. ē.), Kolumellas (Lucius Iunius Moderatus Columella) 1. gs. tapušos apcerējumus par agrikultūras jautājumiem, 4. gs. dzīvojošā kara teorētiķa Pūblija Flāvija Vegētija (Publius Flavius Vegetius Renatus) darbu par karošanu. Starp šiem un citiem P. Bračolīni atklātajiem rokrakstiem izceļas Senās Romas domātājdzejnieka Lukrēcija (Lucretius) epikūriskās filozofijas garā ieturētais darbs “Par lietu dabu” (De rerum natura). P. Bračolīni pārtulkoja latīņu valodā dažus Ksenofonta (Ξενοφῶν) un Lūkiana (Λουκιανὸς ὁ Σαμοσατεύς) darbus.
P. Bračolīni sarakstīja vairākus ētiskas, sociālpolitiskas un ekonomiskas (saimnieciskas) ievirzes darbus: “Par mantkārību” (De avaritia, 1429), “Par dižciltību” (De nobilitate, 1440), “Par valdnieka nelaimi” (De infelicitate principium, 1440) u. c. Četru grāmatu darbā “Par laimes zūdīgumu” (De varietate fortunae, 1458) P. Bračolīni piedāvāja Romas drupu aprakstu, apcerējumu par dižciltīgo pakļautību likteņa triecieniem divās grāmatās un apskatu par Venēcijas tirgotāja Nikolo Konti (Niccolò de’ Conti) ceļojumu uz Indiju. Darbā “Pret liekulību” (Contra hypocritas, 1448) P. Bračolīni kritizēja monastisko (klosterisko, mūku) dzīvesveidu. Viņš sarakstīja humānisma garā ieturētas runas (slavinājumus un kaprunas); viena no tām bija veltīta draugam un humānistam, rokrakstu meklētājam un krājējam Nikolo Nikoli (Niccolò de’ Niccoli). P. Bračolīni zinību un sociālpolitiskos jautājumus risināja arī invektīvās; piecas invektīvas viņš sarakstīja (1452–1453) pret humānistu un filozofu Lorenco Vallu (Lorenzo della Valla). P. Bračolīni apkopoja un izdeva savas privātās un publiskās vēstules – trešajā izdevumā (1455) jau bija 558 vēstules. Par spilgtu renesanses latīņu prozas darbu kļuva “Facētijas” (Liber facetiarum, Confabulationes, 1438/1452) – literāras asprātības, joki (latīņu facetia, itāļu facèzia).
1453. gadā P. Bračolīni kļuva par Florences republikas kancleru. Florences laikā tapa P. Bračolīni darbs “Par cilvēkbūšanas postīgumu” (De miseria humanae conditionis, 1455), kā arī nepabeigtais darbs “Florences vēsture” (Historia Florentini populi), kas aplūkoja tās vēsturi līdz 1455. gada 23. janvārim.
P. Bračolīni pīšļi tika guldīti Svētā Krusta bazilikā (Basilica di Santa Croce) līdzās viņa draugiem, humānistiem K. Salutati un L. Bruni.