Kolučo Salutati bija agrīnā politiski pilsoniskā humānisma pārstāvis, kura nopelnus politikas un intelektuālajā jomā atzina jau viņa dzīves laikā. Viņa darbības rezultātā veidojās studia humanitatis (humānistiskā izglītība) un pamati turpmākajam Florences intelektuālajam uzplaukumam. K. Salutati centienu centrā bija ētika, veidojot pasaulīgu dzīvi – darbīgu, pilsonīgu un taisnīgu. Viņš pats to arī iemiesoja savā politiskajā praksē, oficiālajās runās un publiskajās vēstulēs un apcerēja teorētiskajos darbos. K. Salutati nodrošināja grieķu valodas apguvi Florencē un tiecās pārvarēt ierasto skatījumu uz vēsturi.

K. Salutati piedzima nelielā Toskānas pilsētiņā, Pjēro Salutati (Piero Salutati) un Pučīnas (Puccina) ģimenē. Bērnību un jaunību viņš pavadīja Boloņā, kur studēja tiesības un “literārās” disciplīnas (tostarp loģiku un gramatiku). K. Salutati strādāja par notāru, kļuva par Todi komūnas kancleru (1367) un Lukas republikas kancleru (1371). K. Salutati sadraudzējās ar Frančesko Petrarku (Francesco Petrarca) un Džovanni Bokačo (Giovanni Boccaccio) un turpināja viņu humānistisko centienu īstenošanu. 1375. gadā K. Salutati kļuva par Florences kancleru.

K. Salutati nams Florencē kļuva par jauno censoņu, topošo humānistu pulcēšanās vietu. Viņu vidē arī radās jauno centienu apzīmējums – studia humanitatis. To veicināja K. Salutati bibliotēka (ap 800 rokrakstu tīstokļu). Viņš atklāja Marka Tullija Cicerona (Marcus Tullius Cicero) draugiem un mājiniekiem rakstītās vēstules (Epistulae ad familiares), kas mainīja priekšstatu par romiešu filozofu un politiķi. Par K. Salutati sekotājiem kļuva Leonardo Bruni (Leonardo Bruni), Podžo Bračolīni (Poggio Bracciolini) un citi. Viņa idejas aizrāva arī tirgotāju Nikolo Nikoli (Niccolò de’ Niccoli), kurš pievērsās studijām, meklēja rokrakstus, tomēr izraudzījās individuālistisku dzīvesveduma humānistisko risinājumu. Pats K. Salutati bija izglītojies brīvajās mākslās (artes liberales) un sholastiskajā filozofijā, tomēr paplašināja senatnes (antīkās pasaules) studijas un iestājās par kopīgo labumu (bonum communale). Sašaurināto “latīņu pasauli” K. Salutati pārvarēja, uzaicinot uz Florenci docēt bizantiešu humānistu Manuilu Hrisoloru (Μανουὴλ Χρυσολωρᾶς).

Līdztekus politiskajai un diplomātiskajai darbībai K. Salutati nodevās arī literāri ziniskajam darbam, gūdams plašu atzinību kā mācītais vīrs (zinātnieks). Viņš sarakstīja vairākus darbus: “Par pasaulīgo un reliģiozo dzīvi” (De saeculo et religione, 1381), “Par cienīšanu” (De verecundia, 1390), “Par likteni, veiksmi un nejaušību” (De fato, fortuna et casu, 1396/1399), “Par likumu un medicīnas lieliskumu” (De nobilitate legum et medicinae, 1399), “Par tirānu” (De tyranno, 1400). Literāro darbu “Par Hērakla veikumiem” (De laboribus Herculis) K. Salutati nepabeidza, tomēr viņa literārā prasme guva apstiprinājumu invektīvajās un publiskajās vēstulēs.

Zinību jomā K. Salutati iestājās par pragmatisku, praktisku zinātni (scientia operativa) un politiski pilsonisko humānismu (angļu civic humanism, vācu Bürgerhumanismus). Darbā “Par likumu un medicīnas lieliskumu” viņš deva priekšroku jurisprudencei, jo zinātņu un politikas jomā galvenais mērķis ir kopīgais labums, un turpināja itāļu humānistiem raksturīgo skeptiskumu pret dabzinīgajām disciplīnām, dabaszinātnēm. K. Salutati iestājās par pasaulīgu, darbīgu dzīvi (vita activa), nevis kontemplatīvu dzīvesveidu (vita contemplativa), kuru vēlāk uzsvēra florencietis Marsīlio Fičīno (Marsilio Ficino). K. Salutati skatījumā cilvēks kā ētisku un politisku lēmumu autors, īstenojot labo, ir cienījamāks zinību objekts par vērojumiem un dabas pētīšanu. Viņam vēl nav raksturīga antimonastiska vai nekristietiska ievirze pasaulīgās un reliģiozās dzīves traktējumā. K. Salutati pieļāva, ka gādība par ģimeni, draugiem, pilsētu (komūnu) ir dievtīkama nodarbe, tomēr priekšroku deva humanitas izkopšanai, nodrošinot gudrību (sapientia) un valodprasmību (eloquentia). Sabalsojoties ar Dž. Bokačo darbu “Par tautu dievu ģenealoģiju” (De genealogia deorum gentilium, 1360), K. Salutati darbā par Hēraklu demonstrēja nekristietiskās patiesības iespējamību un pieņemšanu. K. Salutati tiecās pārvarēt viduslaiku hronikām raksturīgo, kā arī kristietības mitoloģizēto vēsturi, atsaucoties uz paaudzēs pārmantoto un avotpētniecību. Darbā par likteni un veiksmi K. Salutati izvērsa problemātiku, kas kļuva par noturīgu renesanses filozofijas tematu. Piecas grāmatas bija veidotas daļēji kā dialogs, daļēji kā antīko un sholastisko tekstu interpretācija, salāgojot filozofisko un teoloģisko skatījumu. Vēstuļu formā sacerētajā darbā “Par tirānu” K. Salutati iztirzāja pārvaldības jautājumus un pamatoja tautas tiesības sacelties un gāzt tirānu, kas laupa tās brīvību.

K. Salutati aizsāka studia humanitatis izveidi un sagatavoja priekšnosacījumus Florences platonisma tapšanai. Vienlaikus viņš tiecās veidot moderno (renesanses) historiogrāfiju – vēstures rakstīšanu. K. Salutati zinību (zinātņu) savstarpējo attiecību skaidrojums iekļaujas vēlākajā “fakultāšu strīdā”, proti, jautājumā par zinātņu akadēmisko izkārtojumu un docēšanas secību. Darbs “Par tirānu” kļuva par vienu no avotiem 17. un 18. gs. diskusijās par tautas tiesībām uz sacelšanos.