Marsīlio Fičīno ir ievērojamākais Florences platonisma pārstāvis. Tā aizsākumi rodami Kolučo Salutati (Coluccio Salutati) laikos. M. Fičīno bija pirmais “visa Platona” tekstu tulkotājs latīņu valodā. Šo tulkojumu izdevumu līdz 19. gs. ne tikai uzskatīja par labāko, tas kalpoja Platona (Πλάτων) filozofijas sistēmas veidošanā un nodrošināja iespēju iepazīties ar šī domātāja tekstiem. M. Fičīno pārtulkoja arī neoplatoniķu tekstus, caur kuriem skaidroja Platona filozofiju. Viņš tiecās nodrošināt, lai atdzimst un atjaunojas (suscitare, resurgere, renasci) agrākais, senākais (prisca), lai veidojas dievbijīga filozofija (pia philosophia) jeb mācīta kristietība (docta religio). M. Fičīno kristietisko neoplatonismu raksturo kristietiskais hierarhiskums un neoplatoniskais esošā skaidrojums. Vienlaikus šāda mācība ir mīlestības filozofija (filosofia dell’ amore), iedomājot priekšgājējos aktuālo mācību. Līdztekus platonisma tekstu tulkojumiem un komentāriem M. Fičīno pārtulkoja hermētiskās tradīcijas tekstus, nodrošinot tās turpmāko attīstību. M. Fičīno bija pirmais, kas darbā “Par dzīvi” (De vita, 1489) iestājās par mācīto jeb zinātnieku dzīves nodrošināšanu un aplūkoja tās specifiku un īstenošanas iespējas.

M. Fičīno piedzima no Florences netālu esošajā Filjinē, Diotifēči Danjolo di Džusto (Diotifeci d’Agnolo di Giusto) un florencietes Alesandras (Alessandra di Nannocchio di Ludovico) ģimenē. Tēvs bija ārsts Florences baznīcas Santa Maria Novella patversmē, kļuva par Florences pilsoni, Kozimo Mēdiči (Cosimo di Giovanni Medici) ārstu un transformēja īpašvārdu – Fičīno, ko no 1457. gada sāka izmantot arī dēls. Fičīno dzimta bija dižciltīga, bet trūcīga, nokļūšana Mēdiči lokā iezīmēja M. Fičīno turpmāko dzīvi. Par viņa bērnību un jaunību lielākoties zināms no pašstilizētajiem dzīves aprakstiem un pirmā biogrāfa Džovanni Korsi (Giovanni di Bardo Corsi) stāstījuma par dvēseļu dziedinātāju (Vita Marsilii Ficino, 1506). Saskaņā ar dievišķo iejaukšanos, zvaigžņu konstelāciju un Mēdiči aizgādību M. Fičīno laikabiedru skatījumā kļuva par jauno Platonu (il novel Plato).

M. Fičīno izglītība un dzīves gājums veidojās saistībā ar tēva tuvumu K. Mēdiči lokam. Viņš ieguva medicīnisko un sholastisko izglītību (varbūt studēja arī Boloņā) un docēja Florencē (Studio Fiorentino). Par M. Fičīno ziniskuma reputāciju liecina tas, ka jau 18 gadu vecumā viņš kļuva par citu jaunekļu skolotāju un jaunībā sarakstīja vairākus referatīvus darbus (De divino furore; De voluptate; De virtutibus moralibus u. c.). Sengrieķu valodu M. Fičīno laikam apguva tulkošanas darbā, bet attiecīgie filozofiskie teksti viņam sākotnēji bija pazīstami latīniskajā tradīcijā. 1456. gadā tapa M. Fičīno darbs “Pamācības Platona mācībā” (Institutiones ad Platonicam disciplinam), kas līdz mūsdienām nav saglabājies. M. Fičīno pārtulkoja hermētiskās tradīcijas tekstus, kā arī neoplatoniķu darbus, kurus gan nepubliskoja. Dzīves nogalē M. Fičīno rakstīja, ka K. Mēdiči viņu izraudzījies par Platona atdzimšanas nodrošinātāju.

Līdz M. Fičīno ir pazīstams tā sauktais fragmentētais Platons – lielākoties viņa mācības latīniskā versija. Florences platonismā Platona “atjaunināšana” iezīmējās jau pirms M. Fičīno. Dažus Platona tekstus pārtulkoja Florences kanclers Leonardo Bruni (Leonardo Bruni jeb Leonardo Aretino), grieķu valodas apguvi jau bija nodrošinājis kanclers un humānists K. Salutati, ar sengrieķu filozofiju iepazīstināja arī klosterhumānisma veidotājs, kamuldiešu ordeņa pārstāvis Ambrodžo Traversāri (Ambrogio Traversari) un viņa pulciņš. Taču tieši ar M. Fičīno kļuva iespējams “viss Platons”. 1462. gadā K. Mēdiči uzdāvināja M. Fičīno savu villu Karedži, nodeva viņa rīcībā Platona tekstu rokrakstus un pirms nāves (1464) paspēja iepazīties ar 10 tekstu tulkojumiem. Lorenco Lieliskā (Lorenzo il Magnifico) aizgādībā M. Fičīno paveica visu tulkojumu, un 1484. gadā nāca klajā Platona tekstu pirmais izdevums (editio princeps) – Platonis opera omnia. Tajā pirmo reizi “latīņu pasaulei” kļuva pieejams arī Platona darbs “Simposijs” jeb “Dzīres” (Συμπόσιον, Symposion).

Tulkojot Platona tekstus, M. Fičīno 1468. gadā pārtulkoja itāliski (Toskānas variantā) Dantes (Dante Alighieri) darbu “Par monarhiju” (De monarchia). Danti viņš uzskatīja par platonisku filozofu (in professione philosopho poetica). 1469. gadā M. Fičīno sarakstīja inscenēto komentāru par platonisko simposiju “Par mīlestību” (De amore; galīgā versija – 1482. gadā; itāliski – 1475. gadā). Līdztekus M. Fičīno strādāja pie sava lielā traktāta 18 grāmatās “Platona teoloģija” (Theologia Platonica, 1474–1482) un Platona tekstu komentāriem. Atsevišķus jautājumus M. Fičīno iztirzāja nelielos darbos, kurus publiskoja arī kā vēstules (to apkopojums (Epistolae) publicēts 1495. gadā). Tulkošanas un komentēšanas darbu M. Fičīno savienoja ar baznīcisko dzīvi, 1473. gadā viņš kļuva par garīdznieku, bet 1487. gadā – par kanoniķi Florences dombaznīcā. Teoloģisko problemātiku M. Fičīno iztirzāja darbā “Par kristietisko reliģiju” (Della cristiana religione, 1474).

Pārtulkojis Platona darbus, M. Fičīno atkārtoti pievērsās neoplatoniķu darbu tulkojumiem un komentēšanai. 1492. gadā viņš publicēja Plotīna (Πλωτῖνος) tulkojumu, kā arī pārtulkoja Jambliha (Ἰάμβλιχος), Porfirija (Πορφύριος), Prokla (Πρόκλος), Dionīsija Areopagīta (Διονύσιος ὁ Ἀρεοπαγίτης) un citu darbus. Savas medicīniskās zināšanas M. Fičīno izmantoja darbā “Ieteikumi pret mēri” (Consiglio contro la pestilenza, 1479). Filozofiskās diaitētikas, humorālās teorijas ietvaros un saistībā ar hermētismu M. Fičīno publiskoja darbu “Par dzīvi” trijās grāmatās: “Kā sargāt mācīto vīru dzīvi” (De studiosorum sanitate tuenda), “Par ilgu dzīvošanu” (De vita producenda, sive longa), “Par debesīgo dzīvi” (De vita coelitus comparanda). Darba publiskošana raisīja aizdomas par garīdzniekam nepiedienīgām interesēm, bet M. Fičīno to aizstāvēja kā dabisko maģiju (magia naturali).

Dzīves nogali M. Fičīno pavadīja sarežģītos sociālpolitiskos apstākļos: 1494. gadā tika noindēti viņa draugs un filozofs Džovanni Piko della Mirandola (Giovanni Pico della Mirandola) un humānists Andželo Policiāno (Angelo Poliziano), Florenci atstāja Mēdiči dzimta, 1498. gadā Florencē tika sadedzināts dzīves reformētājs Džirolamo Savonarola (Girolamo Maria Francesco Matteo Savonarola). M. Fičīno uzsāka Pāvila (Παῦλος) vēstījumu komentēšanu, tomēr to nepabeidza.

M. Fičīno raksturo domāšana citātos un domātā (nevis rakstītā) domāšana, iedomājot priekštečus pēcteču domātajā (uzskatāmi tas redzams darbā “Mozus un Platona saskaņa, Concordia Mosis et Platonis, 1487). Šādā veidā viņš sintezē neoplatonisma optikā skatīto Platonu un kristietību un izveido renesanses kristietisko neoplatonismu. Kristietībai raksturīgais hierarhiskums tiek savietots ar neoplatonisma skatījumu uz esošo kā noteiktiem slāņiem jeb pakāpēm. Esošā uzbūve – Dievs, eņģeļi, dvēsele, kvalitāte, matērija; citā versijā – Dievs, prāts, dvēsele, daba, matērija (Deus, mens/intellectus, anima, natura, materia). Viss esošais pastāv saķēdējumā (catena aurea) un savstarpējā proporcionētībā. Šādi iespējams aplūkot vienā (vienotā) un daudzā (daudzējādā) attiecības un to, ka ikvienu raksturo arī pašattiecības. Savukārt vienais saskaņā ar kristietisko platonismu ir bezgalīgais skaistums, absolūtā, atraisošā gaisma (infinita pulchritudo, lumen absolutissimus). Dvēsele ir pa vidu (in medio), saistošais (copula, modus) ar visu pārējo. Dvēsele ir gan “gara logoss” jeb λόγος νοῦς, logos nūs, gan Dieva notēls (imago Dei). Tā ir uz robežas jeb apvāršņa (in horizonte) un šādi nodrošina cilvēka cieņu (dignitas hominis). Ar dvēseli sajūgtā mīlestība nodrošina pievēršanu, atgriešanu (conversio, reductio) izvērsošā un saistošā darbībā.

M. Fičīno pārinterpretēja Platona tekstā “Faidrs” (Φαῖδρος, Phaidros) esošo neprāta (“mānijas”) skaidrojumu (Phaedr. 244a–265b). Platons aprakstīja profētisko (pravietisko), mistērisko un mīlestības aizrautību, kas ir dievu pārziņā, un “poētisko” neprātu, kas ir mūzu ziņā. Savukārt M. Fičīno izklāstu sāka ar poētisko “neprātu”, kas ir no Dieva, un mīlestību, nevairoties no homoerotiskām toņkārtām. No Platona teksta “Faidrs” ir atvedināms arī nojēgums par dvēseles iejūgu (ὄχημα τῆς ψυχῆς (ochēma tēs psychēs), vehiculum animae), kura skaidrojumā M. Fičīno norāda, ka viens no zirgiem (imaginācija, daba, “apetīte”) ir sliktāks, bet ne substancionālā nozīmē. Dvēsele ir ne tikai dvēseles idejas attēls, bet arī pirmtēls, tai raksturīga kustība un dzīvība, nodrošinot līdzdalību esošajā.

Ar savulaik ārkārtīgi populāro darbu “Par dzīvi” M. Fičīno nostiprināja filozofiski medicīnisko diaitētiku (mācību par dzīvesveidu). Viņš Eiropā pirmais pievērsās intelektuāļu veselības izpētei un praktiskai tās nodrošināšanai, kā arī sekmēja melanholijas diskursa uzplaukumu, kas vainagojās Roberta Bērtona (Robert Burton) traktātā “Melanholijas anatomija” (The Anatomy of Melancholy, 1621).

Ar saviem tulkojumiem un komentāriem M. Fičīno nodrošināja renesanses kristietiskā neoplatonisma veidošanos, bet viņa Platona darbu tulkojums saglabāja standartizdevuma statusu līdz 19. gs. Viņa darbu ietekmē veidojās platonisma centri arī citviet (Venēcijā, Lionā, Parīzē). Frančesko de Vjeri (Francesco de’ Vieri) Pizā (Studio di Pisa) izveidoja pirmo platonisma katedru, docējot Platona filozofiju kā kristietības filozofiju. M. Fičīno veikums atbalsojās Kembridžas platonismā: Henrija Mora (Henry More) un Ralfa Kedvērta (Ralph Cudworth) filozofijā. M. Fičīno tulkojumi nodrošināja arī turpmāko hermētisma tradīcijas pastāvēšanu un attīstību, savijoties ar astroloģiju, kabalistiku un tamlīdzīgi.

Florences Platona akadēmija bija nevis institūcija, bet atradās M. Fičīno Karedži villā, tajā iesaistījās viņa draugi un bija kopīgi rīkoti pasākumi. Šādas dzīves atainojums iezīmēts Kristoforo Landīno (Cristoforo Landino) darbā “Kamaldulas sarunas” (Disputationes camaldulenses, 1475), bet apzīmējums var būt saistīts ar Cicerona (Marcus Tullius Cicero) darbā “Tuskulas sarunas” (Tusculanae disputationes) minēto (Tusc. disp. II 3, 9) gimnasiju (pats M. Fičīno rakstīja par “latīņu Platona bibliotēku”, “Karedži akadēmiju” vai “gimnasiju” un vērsās pie “brāļiem iekš mūsu Platona”). Šajā filozofiskajā dzīvē ietilpa arī muzikāli astroloģiski aranžēti simposiji, retoriski vingrinājumi (Benedeto Koluči (Benedetto Collucci) apraksts (Declamationes, 1474) ir vienīgais, kas saglabājies līdz mūsdienām). Cits darbības veids bija priekšlasījumi un sprediķi kamuldiešu baznīcā Santa Maria degli Angeli. Šajā baznīcā M. Fičīno noturēja arī pirmās publiskās lekcijas par Platonu, bet Karedži akadēmija kļuva par aizsākumu turpmāko akadēmisko institūciju dibināšanai.