Džovanni Piko della Mirandolu mēdz uzskatīt par pirmo cilvēka brīvības, autonomijas pamatotāju, bet viņa darbu, kas veltīts cilvēka cieņai – par renesanses filozofijas manifestu. Viņš darbojās filozofiskās antropoloģijas aizsākumos, iezīmējot mācību par cilvēku un to, ko viņš var no sevis izveidot. Platoniskās un aristoteliskās filozofijas saskaņošana veicināja filozofijas atjaunošanu ārpus sholastiskajiem, skolmeistarīgajiem ietvariem un izvērsās par visdažādāko mācību salāgošanu, šādi nodrošinot interesi arī par kabalistiku un nekristietiskajām mistērijām. Dž. Piko della Mirandolas tekstuālā erudīcija ļauj viņu uzskatīt par enciklopēdisma priekšteci, kurš tiecies pēc visu zināšanu fundamentālas vienotības. Dž. Piko della Mirandola bija arī viens no arābistikas un jūdaikas studiju aizsācējiem Itālijā un topošajā mūsdienīgajā pasaulē.

Dž. Piko della Mirandola piedzima dižciltīgo Džanfrančesko Piko (Gianfrancesco Pico) un Džūlijas (Giulia Boiardo) ģimenē. Par Mirandolas un Konkordijas grāfa bērnību ir saglabājušies tikai nostāsti. 1477. gadā viņš uzsāka kanonisko tiesību studijas Boloņā. Divus gadus vēlāk Dž. Piko della Mirandola pievērsās studia humanitatis apguvei Ferrārā, bet tad devās uz “aristotelisma citadeli” Paduju. Averoistisko versiju tur pārstāvēja Nikoleto Vernja (Nicoletto Vernia) un Elija del Medigo (Elijah Mi-Quandia, Helias Cretensis), bet tomisko – Agostino Nifo (Augustinus Niphus Suesanus). 1479. gadā, uzturoties Florencē, Dž. Piko della Mirandola aizsāka draudzību un intelektuālu sadarbību ar Andželo Policiāno (Angelo Poliziano), Džirolamo Benivjeni (Girolamo Benivieni) un Marsīlio Fičīno (Marsilio Ficino), bet aizbildni guva Lorenco Mēdiči (Lorenzo di Piero de’ Medici) personā. 1483. gadā Dž. Piko della Mirandola papildināja loģikas un matemātikas zināšanas Pāvijā. Viņam izveidojās produktīva un rosinoša sadarbība ar Venēcijas humānistu un filozofu Ermolao Bārbaro (Ermolao Barbaro). 1485. gadā Dž. Piko della Mirandola devās uz Parīzi, kā arī pastiprināti pievērsās kabalistiskajai tradīcijai, kurā par viņa skolotāju kļuva konvertējies itāļu humānists no Sicīlijas Flāvijs Mitridats (Flavius Guillelmus Ramundus Mithridates). 1486. gadā Dž. Piko della Mirandola papildināja zināšanas ebreju un arābu valodā Perudžā, pabija Areco un devās uz Romu. 

Intelektuālajā ziņā 1486. gads Dž. Piko della Mirandolam izvērsās spraigs. Viņš papildināja 700 tēzes vēl ar 200, uzrakstīja komentārus par Dž. Benivjeni mīlestības sonetu (Commento sulla canzone d’amore), izstrādādams platoniski skaistā teoriju, kā arī sarakstīja slaveno “Runu” (Oratio), aizstāvot savas tēzes, – darbu, kas vēlāk kļuva pazīstams ar nosaukumu “Par cilvēka cieņu” (De hominis dignitate). 7. decembrī Romā tika publicētas “900 tēzes” (Conclusiones nongentae). Dž. Piko della Mirandola uzaicināja uz disputu visas pasaules filozofus, apsolot segt ceļa izdevumus. Pāvesta Inocenta VIII (Innocentius VIII) norīkotā komisija sešas tēzes atzina par aizdomīgām, bet septiņas – par neatbilstīgām ticībai. Savai aizstāvībai Dž. Piko della Mirandola 1487. gadā uzrakstīja “Apoloģiju” (Apologia tredecim quaestionum), kurai sekoja visu tēžu aizliegšana. Bēgot uz Parīzi, Savojā Dž. Piko della Mirandolu apcietināja un ieslodzīja Vensēnas cietoksnī. Pēc Parīzes draugu un L. Mēdiči iejaukšanās Dž. Piko della Mirandola 1488. gadā varēja atgriezties Florencē.

Traktāta “Heptapls” (Heptaplus de septiformi sex dierum Geneseos enarratione) septiņās grāmatās Dž. Piko della Mirandola 1489. gadā iztirzāja 1. Mozus grāmatas (Genesis) pirmajā daļā atainoto dievišķo radīšanu, neoplatonisko interpretāciju papildinot ar kabalistisko hermeneitiku. Ap 1491. gadu tapa metafiziskais traktāts “Par esošo un vieno” (De ente et uno), kurā iztirzāta būšanas problemātika un piedāvāta argumentatīvi izstrādāta pazīstamo filozofisko mācību sintēze. Dž. Piko della Mirandola satuvinājās ar topošo Florences reformētāju Džirolamo Savonarolu (Girolamo Maria Francesco Matteo Savonarola), devās rokrakstu meklējumos un sarakstīja pret astroloģiju vērsto traktātu 12 grāmatās “Pret astrologiem” (Disputationes in astrologiam jeb Adversus astrologos). 1493. gadā pāvests Aleksandrs VI (Alexander VI) atcēla pret Dž. Piko della Mirandolu noteiktās sankcijas, tomēr drīz vien filozofs acīmredzot tika noindēts. Bēru runu teica Dž. Savonarola, bet Dž. Piko della Mirandolas pīšļi tika apbedīti Florences dominikāņu Sanmarko (Basilica di San Marco) baznīcā. Dž. Piko dellas Mirandolas piezīmes un manuskripti tika publicēti 1496. gadā, bet Santambrodžo baznīcas Sakramentu kapelā (Cappella del Miracolo del Sacramento) Kozimo Roselli (Cosimo Rosselli) atainoja itāļu humānistu kopā ar draugiem M. Fičīno un A. Policiāno.

Sacerējuma “Runa” pirmizdevuma marginālijā fiksēts izteikums homus dignitas, kas ļāva turpmāk to uztvert kā darbu par cilvēka cieņu. Darbs bija veidots kā runa pirms tēžu aizstāvēšanas, atspēkojot iespējamās iebildes un ļaujot atskanēt trompetes signālam, kas tolaik simboliski liecināja par uzvaru. Darba otrajā daļā Dž. Piko della Mirandola demonstrēja dažādo mācību saskaņotību. Renesansei raksturīgajās diskusijās par cilvēka cieņu vai niecīgumu un nožēlojamību Dž. Piko della Mirandola pamatoja cilvēka autonomiju jeb brīvību. Cilvēku raksturo ne-vieta, viņa paša ziņā ir celties vai krist, proti, “reģenerēties” vai “deģenerēties”. Cilvēka cieņa sakņojas nevis kristietiskā dieva godāšanā, bet iespējā kļūt par “sevis paša veidotāju un tēlnieku” (plastes et fictor sui). Cilvēka brīvības atzīšana bija arī viens no astroloģijas un maģijas neatzīšanas iemesliem.

Tēzes, kuru skaitam bija jāsimbolizē arī pilnība, izkārtotas divās daļās. 402 tēzes ir agrāko mācību svarīgāko atziņu apkopojums. 498 tēzes ir paša Dž. Piko della Mirandolas dažādo mācību saskaņošanas tēzes. Saskaņošana šaurā nozīmē attiecas uz Platonu (Πλάτων) un Aristoteli (Ἀριστοτέλης), plašā – uz visdažādākajām mācībām un tradīcijām. Šādi Dž. Piko della Mirandola lika pamatus kristietiskajai kabalistikai un aizsāka enciklopēdisma tradīciju. Darba “Par esošo un vieno” desmit sadaļās platoniskās tradīcijas izpratni par vieno Dž. Piko della Mirandola saskaņoja ar neoplatonisma versiju un aristotelismu. Vienā (neo)platoniskais skaidrojums – prius (‘agrāk’), simplicius (‘vienkāršāk’), communius (‘kopīgāk’) – tika salāgots ar esošā, daudzā (multitudo) un būšanas aristotelisko skaidrojumu. Par Dž. Piko della Mirandolas centienu principu var uzskatīt paša atziņu, ka “nav nekā tāda, kas nesaskanētu” (nihil pugnantius, si res nihil concordius). Turklāt viņam bija svarīgi 1) nepieļaut kristietiskā dieva priekšmetiskošanu, 2) ņemt vērā iepriekšējos saskaņošanas veikumus, ko bija piedāvājuši grieķu (bizantiešu) humānisti Plētons jeb Plifons (Πλήθων) un Bēsarions jeb Visarions (Βησσαρίων, Bessario), kā arī filozofs Kūzas Nikolajs (Nicolaus Cusanus). Paša Dž. Piko della Mirandolas traktāts par Platona un Aristoteļa saskaņošanu (Concordia Platonis et Aristotelis) ir gājis zudumā. Saskaņojot dažādās mācības, tekstuāli izglītotais itāļu filozofs iestājās par iekļaujošu, sinkrētisku filozofijas atjaunošanu, ņemot vērā arī neizsakāmo pirmsvalodisko realitāti. Šādi priekšplānā nokļuva vienais, patiesais, labais, esošais (unum, verum, bonum, ens), mīlestība un ētiskā atbildība (virtus), tiecoties pēc “filozofiskā miera” (pax philosophica).

Dž. Piko della Mirandolas ideju izplatības spektrs bija daudzveidīgs un dažāds – no vācu humānista Johannesa Reuhlina (Johannes Reuchlin) līdz universālzinātniekam Atanasijam Kirheram (Athanasius Kircher), no humānistiem aristoteliešiem Pjetro Pomponaci (Pietro Pomponazzi), Frančesko Patrici (Francesco Patrizi da Cherso) un Pjēra Ramī (Petrus Ramus) līdz filozofam Rūdolfam Goklēniusam (Rudolf Goclenius der Ältere) un Tomazo Kampanellam (Tommaso Campanella). Dž. Piko della Mirandolas darbi veicināja filozofijas atjaunošanu ārpus sholastiskās tradīcijas, vienotas filozofijas metodes izstrādi, bet saskaņošanas centieni nodrošināja interesi par kabalistisku un citiem intelektuāliem meklējumiem.