Romā Bēsarions bija kardinālpriesteris, tad kļuva par kardinālbīskapu (Madzarā, Tuskulā u. c.), tika virzīts par pāvestu, bet 1463. gadā izraudzīts par latīņu Konstantinopoles (Patriarchatus Constantinopolitanus Latinorum) patriarhu. Turpinot Kijivas Isidora (Ἰσίδωρος τοῦ Κιέβου) aizsākto, Bēsarions panāca Bizantijas imperatora atvases Sofijas Paleologas (Ζωή Σοφία Παλαιολογίνα) laulību ar Maskavas lielkņazu Ioanu III (Иоанн III) “antiturku koalīcijas” stiprināšanai. Bēsarions kā kardināls savienību veidošanas politiku īstenoja arī Itālijā. 1450. gadā viņš kā legāts devās uz Boloņu, lai to atgūtu Baznīcvalstij. Pēc Konstantinopoles krišanas (1453) Bēsarions organizēja krusta karus tās atgūšanai un cīņu pret osmaņu ekspansiju. Viņam izveidojās laba sadarbība ar humānistu Eneju Silvio Pikolomīni (Enea Silvio de’ Piccolomini), vēlāko pāvestu Piju II (Pius II); Bēsarions kļuva par viņa padomdevēju un palīgu. Baznīcvalsts lietu kārtošanas un savienību veidošanas nolūkos Bēsarions devās uz Nirnbergas reihstāgu (1460), Vormsu, Vīni, Venēciju (1461), kur tika iekļauts republikas Lielajā padomē (Maggior Consiglio). 1471. gadā Bēsarions atkal tika izraudzīts par pāvesta kandidātu, par kuru īpaši iestājās osmaņu militāri apdraudētā Venēcijas republika. Venēciju viņš arī izraudzījās par savu tēviju (patria).
Latīņu un itāļu valodu Bēsarions apguva Itālijā, kur viņu mēdza dēvēt par Nīkajieti (Nicaenus), jo savulaik bija Nīkajas metropolīts. Bēsariona tekstuālo korpusu var iedalīt četrās daļās: 1) filozofiskie darbi; 2) teoloģiskie apcerējumi; 3) runas, slavinājumi, dzeja, apkārtraksti un vēstules; 4) tulkojumi. Viņa literārā darbība gāja roku rokā ar praktisko. Kā kardinālprotektors Bēsarions gādāja par klostera reformu baziliāniešu ordenī (Ordo Sancti Basilii Magni) un 1467. gadā ierīkoja grieķu skolu Mesīnā. Kardinālprotektora pārziņā esošie franciskāņi (Ordo Fratrum Minorum) aktīvi iesaistījās krusta karu organizēšanā. Jau Boloņā Bēsarions gādāja par universitāti, ap viņu pulcējās humānisti, kuru pulciņu dēvēja par akadēmiju. Šāda akadēmija, kurā darbojās humānisti Podžo Bračolīni (Gian Francesco Poggio Bracciolini), Bartolomeo Platīna (Bartolomeo Platina), Lorenco Valla (Lorenzo della Valla) u. c., izveidojās arī Romā. Vīnē Bēsarions vedināja humānistu un astronomu Georgu Peuerbahu (Georg Peuerbach) sagatavot Klaudija Ptolemaja (Κλαύδιος Πτολεμαῖος, Claudius Ptolemaeus) darbu tekstkritisku izdevumu. Aizsākto pabeidza astronoms Regiomontāns (Regiomontanus), kuru Bēsarions uzaicināja uz Romu un iesaistīja kalendāra reformā. 1469. gadā Bēsarions Venēcijas republikai uzdāvināja rokrakstus (482 grieķu un 264 latīņu valodā) un simtiem grāmatu, tādējādi likdams pamatus vienai no pirmajām publiskajām bibliotēkām – Marka bibliotēkai (Biblioteca Marciana). Bēsarions pārtulkoja Aristoteļa darbu “Metafizika” (Τὰ μετὰ τὰ φυσικά, Metaphysica), ko vēl 19. gs. uzskatīja par labāko tulkojumu latīņu valodā. Viņš pārtulkoja arī daļu no Ksenofonta (Ξενοφῶν) tekstiem (Ἀπομνημονεύματα, Memorabilia), ko veltīja kardinālam Dž. Čezarīni. Runai, kas vērsta “pret turkiem”, Bēsarions pievienoja Dēmostena (Δημοσθένης) filipikas tulkojumu, uzsverot vienotības un antīkās retorikas nozīmīgumu. Bēsarions sarakstījās ar humānistiem (Marsīlio Fičīno, Marsilio Ficino, Gijomu Fišē, Guillaume Fichet, u. c.) un Bizantijas mācītajiem vīriem, iztirzājot filozofiskus, teoloģiskus un politiskus jautājumus.
1472. gadā Bēsarions devās uz Parīzi, bet atceļā Ravennā (iespējams, noindēts) nomira. Pīšļi tika apbedīti Romā Svēto apustuļu bazilikā (Santi XII Apostoli).