Bēsarions pirmais “Rietumu kristietības” pasaulē piedāvāja izvērstu Platona (Πλάτων) mācības izklāstu un sekmēja “visa Platona” darbu pārtulkošanu latīņu valodā. Viņš iestājās par kristietisku Platona un Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) sintēzi, kā arī pārtulkoja dažus sengrieķu domātāju darbus latīniski. Bēsarions centās pārvarēt baznīcu shizmu, šķelšanos (11. gs.) un iestājās par to savienību, ūniju. Vēršoties pret osmaņu ekspansiju, Bēsarions organizēja krusta karus un pārstāvēja bizantisko grieķu kultūru “latīņu pasaulē”. Tekstkritiskais darbs ar antīkās pasaules rokrakstiem nodrošināja to pārmantojamību, bet uzdāvināšana Venēcijas republikai – pirmās publiskās bibliotēkas izveidi. Būdams kardināls, Bēsarions atbalstīja itāļu un grieķu (bizantiešu) humānistus, filozofus un veicināja kalendārās reformas īstenošanu.

Par Bēsariona izcelsmi un piedzimšanu (starp 1399. un 1408. gadu) nepastāv vienprātība. Pieņemts, ka sākotnējo izglītību Vasilijs (Βασίλειος, Basilius) ieguva Trapezundā, tad Konstantinopolē, kur iestājās klosterī, pieņēma Bēsariona vārdu par godu hellēnistiskās Ēģiptes anahorētam un 1430. gadā tika iesvētīts par priesteri. Nākamos sešus gadus Bēsarions pavadīja Mistras skolā pie Plētona (Πλήθων), taču nepārņēma skolotāja nekristietisko virzību un kļuva par ortodoksālās kristietības baznīcas politiķi. Bēsarions devās arī uz Ferrāras–Florences koncilu, ceļā iepazīstoties un sadraudzējoties ar filozofu Kūzas Nikolaju (Nicolaus Cusanus), un baznīcu savienību (ūniju) saistīja ar dogmu saskaņošanu. Koncilā Bēsarionu vairāk pārliecināja “latīņu versija”, kuru piedāvāja itāļu humānisti, teologi Džuljāno Čezarīni (Giuliano Cesarini) un Ambrodžo Traversāri (Ambrogio Traversari), ar kuriem viņš sadraudzējās un turpmāk sadarbojās. Atgriezies Konstantinopolē, Bēsarions nespēja panākt baznīcu savienības apstiprināšanu. Bizantijas Impērijai draudošās iekarošanas dēļ Bēsarions atgriezās Itālijā, kur jau 1439. gadā tika iecelts par kardinālu, lai turpinātu darbu savienības un sadarbības iespēju nodrošināšanai.

Romā Bēsarions bija kardinālpriesteris, tad kļuva par kardinālbīskapu (Madzarā, Tuskulā u. c.), tika virzīts par pāvestu, bet 1463. gadā izraudzīts par latīņu Konstantinopoles (Patriarchatus Constantinopolitanus Latinorum) patriarhu. Turpinot Kijivas Isidora (Ἰσίδωρος τοῦ Κιέβου) aizsākto, Bēsarions panāca Bizantijas imperatora atvases Sofijas Paleologas (Ζωή Σοφία Παλαιολογίνα) laulību ar Maskavas lielkņazu Ioanu III (Иоанн III) “antiturku koalīcijas” stiprināšanai. Bēsarions kā kardināls savienību veidošanas politiku īstenoja arī Itālijā. 1450. gadā viņš kā legāts devās uz Boloņu, lai to atgūtu Baznīcvalstij. Pēc Konstantinopoles krišanas (1453) Bēsarions organizēja krusta karus tās atgūšanai un cīņu pret osmaņu ekspansiju. Viņam izveidojās laba sadarbība ar humānistu Eneju Silvio Pikolomīni (Enea Silvio de’ Piccolomini), vēlāko pāvestu Piju II (Pius II); Bēsarions kļuva par viņa padomdevēju un palīgu. Baznīcvalsts lietu kārtošanas un savienību veidošanas nolūkos Bēsarions devās uz Nirnbergas reihstāgu (1460), Vormsu, Vīni, Venēciju (1461), kur tika iekļauts republikas Lielajā padomē (Maggior Consiglio). 1471. gadā Bēsarions atkal tika izraudzīts par pāvesta kandidātu, par kuru īpaši iestājās osmaņu militāri apdraudētā Venēcijas republika. Venēciju viņš arī izraudzījās par savu tēviju (patria).

Latīņu un itāļu valodu Bēsarions apguva Itālijā, kur viņu mēdza dēvēt par Nīkajieti (Nicaenus), jo savulaik bija Nīkajas metropolīts. Bēsariona tekstuālo korpusu var iedalīt četrās daļās: 1) filozofiskie darbi; 2) teoloģiskie apcerējumi; 3) runas, slavinājumi, dzeja, apkārtraksti un vēstules; 4) tulkojumi. Viņa literārā darbība gāja roku rokā ar praktisko. Kā kardinālprotektors Bēsarions gādāja par klostera reformu baziliāniešu ordenī (Ordo Sancti Basilii Magni) un 1467. gadā ierīkoja grieķu skolu Mesīnā. Kardinālprotektora pārziņā esošie franciskāņi (Ordo Fratrum Minorum) aktīvi iesaistījās krusta karu organizēšanā. Jau Boloņā Bēsarions gādāja par universitāti, ap viņu pulcējās humānisti, kuru pulciņu dēvēja par akadēmiju. Šāda akadēmija, kurā darbojās humānisti Podžo Bračolīni (Gian Francesco Poggio Bracciolini), Bartolomeo Platīna (Bartolomeo Platina), Lorenco Valla (Lorenzo della Valla) u. c., izveidojās arī Romā. Vīnē Bēsarions vedināja humānistu un astronomu Georgu Peuerbahu (Georg Peuerbach) sagatavot Klaudija Ptolemaja (Κλαύδιος Πτολεμαῖος, Claudius Ptolemaeus) darbu tekstkritisku izdevumu. Aizsākto pabeidza astronoms Regiomontāns (Regiomontanus), kuru Bēsarions uzaicināja uz Romu un iesaistīja kalendāra reformā. 1469. gadā Bēsarions Venēcijas republikai uzdāvināja rokrakstus (482 grieķu un 264 latīņu valodā) un simtiem grāmatu, tādējādi likdams pamatus vienai no pirmajām publiskajām bibliotēkām – Marka bibliotēkai (Biblioteca Marciana). Bēsarions pārtulkoja Aristoteļa darbu “Metafizika” (Τὰ μετὰ τὰ φυσικά, Metaphysica), ko vēl 19. gs. uzskatīja par labāko tulkojumu latīņu valodā. Viņš pārtulkoja arī daļu no Ksenofonta (Ξενοφῶν) tekstiem (Ἀπομνημονεύματα, Memorabilia), ko veltīja kardinālam Dž. Čezarīni. Runai, kas vērsta “pret turkiem”, Bēsarions pievienoja Dēmostena (Δημοσθένης) filipikas tulkojumu, uzsverot vienotības un antīkās retorikas nozīmīgumu. Bēsarions sarakstījās ar humānistiem (Marsīlio Fičīno, Marsilio Ficino, Gijomu Fišē, Guillaume Fichet, u. c.) un Bizantijas mācītajiem vīriem, iztirzājot filozofiskus, teoloģiskus un politiskus jautājumus.

1472. gadā Bēsarions devās uz Parīzi, bet atceļā Ravennā (iespējams, noindēts) nomira. Pīšļi tika apbedīti Romā Svēto apustuļu bazilikā (Santi XII Apostoli).

Bēsariona pazīstamākais filozofiskais traktāts ir veltīts Platona un platonisma aizstāvībai. Darba tapšanas formālais iemesls bija grieķu (bizantiešu) humānista Trapezundas Georgija (Γεώργιος Τραπεζούντιος) latīniski sarakstītais darbs “Aristoteļa un Platona filozofijas salīdzinājums” (Comparatio philosophorum Aristotelis et Platonis, 1458). Tajā Trapezundas Georgijs aizstāvēja Aristoteļa savietojamību ar kristietības patiesību un noraidīja Platonu. Bēsarions sagatavoja vairākkārt pārstrādāto atspēkojumu (teksti cirkulēja humānistu vidē) un 1469. gadā latīņu valodā publicēja traktātu “Pret Platona noliedzēju” (In calumniatorem Platonis) četrās grāmatās – pirmo izvērsto Platona mācības izklāstu “latīņu pasaulē”. Pirmajā grāmatā tika izklāstītas Platona atziņas dažādās zināšanu (zinātņu) disciplīnās. Otrajā grāmatā Bēsarions aplūkoja Platona un Aristoteļa piemērotību kristietības mācībai. Trešajā grāmatā tika skatīts Platona dzīvesveids, bet ceturtajā – skaidrots viņa politiskā iekārtojuma atainojums. Kristietiskā Platona (Plato christianus) pamatošanā Bēsarions atsaucās uz grieķu baznīctēviem un neoplatonismu. Abu sengrieķu domātāju salīdzinājumā Bēsarions centās pierādīt, ka viņi atšķiras vārdos (verba), bet ne atziņās (sententia). Tomēr, iekļaujoties neoplatonisma tradīcijā, Platonu Bēsarions uzskatīja par nozīmīgāku domātāju metafizikā, bet Aristoteli – fizikā (mācībā par dabu). Traktātā tika iekļauts arī agrāk tapušais darbs “Par dabu un mākslu” (De natura et arte, 1458), kurā skatīta apsvēršanas nozīme dabas un mākslas (tehnikas) darbībā.

Teoloģijas jomā Bēsarions lielākoties rakstīja par kriestietībā dogmatiski svarīgo, tostarp par filioque, proti, to, ka katoliskajiem kristiešiem svarīgais “svētais gars” iziet arī no “dēla”. Viņš iesaistījās polemikā ar strikti ortodokso un par svēto pasludināto Grigoriju Palamu (Γρηγόριος Παλαμάς), palamisma pamatlicēju. Palamismu – ortodoksālās kristietības versiju – raksturoja kontemplatīvisms, isihasms (iekšējs miers, rimtums, klusēšana), spirituāli fizisku vingrinājumu prakse un tamlīdzīgi. Šo atspēkojumu saistībā ar filioque Bēsarions sarakstīja neilgi pirms koncila, šādi demonstrējot iespēju saskaņoties ar katoliskās kristietības dogmu. Bēsarions iesaistījās arī Jaunās Derības tekstkritiskajā izklāstā. Bēsariona iedziļināšanās pārmantotajos baznīctēvu un sengrieķu filozofu tekstos un rokrakstos ļauj viņu dēvēt par pirmo (renesanses, jaunlaiku) filozofijas vēsturnieku. Bēsarions tiešām nodrošināja rokrakstu pārrakstīšanu un koriģēšanu – šādi tapušiem tekstiem tika pievienota atzīme “koriģētais rokraksts” (codex correctus) vai “labākā grāmata” (liber optimus).

Bēsariona teoloģiskie darbi lielākoties iekļaujas viņa vēsturiskā laika kontekstā. Ikonogrāfiski viņa laikmetīgo atainojumu raksturīgā iezīme ir kardināla “cepure” un “latīņu pasaulei” neierastā bārda. Filozofijā Bēsarions sekmēja kristietisko Platona un Aristoteļa sintēzi, sniedza impulsu M. Fičīno pārtulkot “visu Platonu” latīniski, bet Džovanni Piko della Mirandolam (Giovanni Pico della Mirandola) – izstrādāt darbu “Par esošo un vieno” (De ente et uno, 1491). 16. gs. Bēsarions bija populārs saistībā ar sadomātajām un faktiskajām “turku briesmām”. Jau L. Valla nodēvēja Bēsarionu par pirmo grieķi starp “latīņiem” un pirmo “latīni” starp grieķiem (inter graecos latinissimus, inter latinos graecissimus), sekmējot turpmākos tekstkritiskos un starpkultūru attiecību pētījumus. Laika gaitā Bēsarions ir rosinājis pētījumus arī par grieķu humānismu, klosterhumānismu un tamlīdzīgi.