Leonardo Bruni tiek uzskatīts par studia humanitatis (dzīves un domāšanas veida, pragmatiskas cilvēkzinības) pamatlicēju. Laika gaitā no tās izveidojās humanitārās zinātnes un latīņu valoda kā universālā (zinātnes) valoda. L. Bruni gan to saistīja ar republikānisko dzīves izkārtojumu un literāro dzimto valodu, neizkļaujot no izglītošanas arī sievietes. Antīkās pasaules tekstu tulkojumus L. Bruni izmantoja aktuālo ētisko, sociālpolitisko un ekonomisko jautājumu risināšanai. Iestājoties par modernizāciju, L. Bruni transformēja arī vēstures rakstīšanu un aizsāka vēstures trīsdaļīgo periodizāciju (antīkā, viduslaiku, jaunlaiku vēsture). L. Bruni pārstāvēja politiski pilsonisko humānismu un izglītībā saskatīja tikumiskā krietnuma un republikāniskās dzīves nosacījuma nodrošināšanu.