Leonardo Bruni tiek uzskatīts par studia humanitatis (dzīves un domāšanas veida, pragmatiskas cilvēkzinības) pamatlicēju. Laika gaitā no tās izveidojās humanitārās zinātnes un latīņu valoda kā universālā (zinātnes) valoda. L. Bruni gan to saistīja ar republikānisko dzīves izkārtojumu un literāro dzimto valodu, neizslēdzot no izglītošanas arī sievietes. Antīkās pasaules tekstu tulkojumus L. Bruni izmantoja aktuālo ētisko, sociālpolitisko un ekonomisko jautājumu risināšanai. Iestājoties par modernizāciju, L. Bruni transformēja arī vēstures rakstīšanu un aizsāka vēstures trīsdaļīgo periodizāciju (antīkā, viduslaiku, jaunlaiku vēsture). L. Bruni pārstāvēja politiski pilsonisko humānismu un izglītībā saskatīja tikumiskā krietnuma un republikāniskās dzīves nosacījuma nodrošināšanu.

L. Bruni piedzima Areco, tāpēc ieguva pavārdu Aretīnietis (Aretino). Zinības L. Bruni apguva Florencē, par viņa skolotājiem kļuva humānists Kolučo Salutati (Coluccio Salutati) un bizantiešu (grieķu) humānists Manuils Hrisolors (Μανουὴλ Χρυσολωρᾶς). Grieķu valodas pārzināšana L. Bruni ļāva ne tikai tulkot sengrieķu valodā sacerētos filozofu darbus, bet arī pašam sarakstīt traktātu grieķiski (“Par Florences satversmi”, 1438). Pārvaldīdams latīņu un grieķu valodu, L. Bruni tomēr iestājās par dzimtās valodas izkopšanu (Ad Petrum Paulum Histrum, 1401) un sarakstīja slavinājumu Florences pilsētai (Laudatio florentine urbis, 1404). Ar K. Salutati palīdzību L. Bruni kļuva par sekretāru (1405–1414) kūrijā. Viņš pavadīja pāvestu uz Konstances koncilu (Concilium Constantiense), tomēr 1415. gadā atgriezās Florencē, kur drīz ieguva pilsoņtiesības.

L. Bruni pārtulkoja vairākus Plūtarha (Πλούταρχος), Dēmostena (Δημοςθένης) un Aishīna (Αἰσχίνης) tekstus. Viņš bija pirmais, kurš no jauna latīniski pārtulkoja vairākus Platona (Πλάτων) tekstus: “Faidonu” (Φαίδων), “Gorgiju” (Γοργίας), “Kritonu” (Κρίτων), “Faidru” (Φαῖδρος), “Apoloģiju” (Ἀπολοία Σωκράτους) un citus. L. Bruni pārtulkoja arī Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) darbus “Nīkomaha ētika” (Ἠθικὰ Νικομάχεια), “Politika” (Πολιτικά) un viņam piedēvētos tekstus ekonomikā. L. Bruni ne tikai tulkoja sengrieķu filozofu darbus, bet rakstīja arī komentārus, izdodot tos atsevišķi. L. Bruni sacerēja arī darbu “Par pareizu tulkošanu” (De interpretatione recta, 1420/1426).

Ētikas problemātiku L. Bruni iztirzāja darbā “Ievads morāles zinībā” (Isagogicon moralis disciplinae, 1421/1424), kas tapa saistībā ar aristoteliskās ētikas skaidrojumu, kā arī pret liekulību vērstā tekstā (Oratio in hypocritas, 1417). Ētiski politisko jautājumu risināšanā, neaizmirstot arī militāro problemātiku (De militia, 1421), L. Bruni lielā mērā sekoja Aristotelim un Markam Tullijam Ciceronam (Marcus Tullius Cicero), veltot Ciceronam arī dzīves aprakstu (Vita Ciceronis o Cicero novus, 1415). Izglītotības jautājumus L. Bruni aplūkoja traktātā “Studijas un zinātnes” (De studiis et litteris, 1425). L. Bruni sarakstīja arī darbu “Florences tautas vēsture” (Historiae Florentini populi, 1444) divpadsmit grāmatās un komentārus par tagadnes vēsturi (Commentarius rerum suo tempore gestarum; 1475 – editio princeps). L. Bruni veltīja savulaik no Florences izraidītajam Dantem (Dante jeb Durante di Alighiero degli Alighieri) un Frančesko Petrarkam (Francesco Petrarca) viņu dzīves aprakstu (Vite parallele di Dante e Petrarca, 1436).

1427. gadā L. Bruni kļuva par Florences republikas kancleru. Viņa realizētās politikas ietvaros notika arī Ferrāras–Florences koncils. Savas darbības laikā L. Bruni tikās un sadarbojās ar ievērojamākajiem humānistiem, filozofiem: Lorenco Vallu (Lorenzo della Valla), Podžo Bračolīni (Poggio Bracciolini), Plētonu (Πλήθων), Bēsarionu (grieķu Βησσαρίων, latīņu Bessario), Kūzas Nikolaju (Nicolaus Cusanus), Leonu Batistu Alberti (Leon Battista Alberti), Nikolo Nikoli (Niccolò de’ Niccoli), Džuljāno Čezarīni (Giuliano Cesarini), Ambrodžo Traversāri (Ambrogio Traversari) un citiem.

L. Bruni pīšļi tika guldīti Florences Svētā Krusta bazilikā (Basilica di Santa Croce), kaprunu sacerēja humānists Džanoco Maneti (Giannozzo Manetti), un kapenes izveidoja būvnieks un tēlnieks Bernardo Rosellīno (Bernardo Rossellino jeb Bernardo di Matteo Gamberelli).

L. Bruni bija ievērojams politiski pilsoniskā humānisma (angļu civic humanism, vācu Bürgerhumanismus) pārstāvis. Sākotnēji viņš slavināja Florenci kā Senās Romas republikānisma idejas pārmantotāju, taču pakāpeniski fiksēja tās oligarhiskās un aristokrātiskās iezīmes. L. Bruni republikānisma koncepcijas pamatā bija vienlīdzīguma, brīvības un “demokrātijas” principi. Viņa republikānisma koncepcija atveidojās arī ētiski politiskajās un pedagoģiskajās idejās. L. Bruni no zinību apguves, izglītošanās neizslēdza sievietes; viņa traktāts “Studijas un zinātnes” bija veltīts Batistai Malatestai (Battista Malatesta). L. Bruni mēdz uzskatīt par studia humanitatis pamatlicēju. Viņa ieskatā šādu izglītību raksturo virtuoza valodas prasme (litterarum peritia) un zinību darbu (rerum scientia) pārzināšana. L. Bruni izglītotības koncepcijā iekļāvās gramatika, retorika, poēzija, ētika, vēsture. Gluži tāpat L. Bruni mēdz uzskatīt par pirmo (itāļu) humānisma historiogrāfijas pamatlicēju. Katrā ziņā tajā iezīmējās hroniku vēstures pārvarēšana un uzsvars uz tagadnes vēsturi (viņa pārdomas par to iekļāva laiku no 1378. līdz 1440. gadam).

L. Bruni veidotā studia humanitatis bija dzīves un domāšanas veids, cilvēkzinība praktiskos, ētiski politiskos nolūkos republikāniskas dzīves veidošanai. Laika gaitā studia humanitatis literarizējās, izkopta latīņu valoda (latinitas) kļuva par universālo (zinību, zinātnes) valodu, savukārt L. Bruni neatstāja novārtā arī literāro dzimto valodu. L. Bruni iestājās par republikānismu, “moderno” laikmetu (età moderna) un vēsturi (storia moderna). Šādi viņš aizsāka trīsdaļīgo vēstures skatījumu (senatne, viduslaiki, jaunie laiki), bet iestāšanās par “modernajiem laikiem”, par mūsdienīgumu nodrošināja vēlāk par renesansi nodēvētā laika nozīmīgumu turpmākajā (eiropeiskajā) dzīvē un vēsturē. L. Bruni antīkās pasaules filozofu darbu tulkojumi nodrošināja to pārmantojamību, bet Platona un Aristoteļa gadījumā iezīmēja viņu sabalsošanas tendenci, aizsākot tā saukto Florences platonismu filozofijā.