Leons Batista Alberti pamatoti tiek uzskatīts par renesanses pirmo vispusīgo cilvēku (uomo universale), universālzinātnieku prototipu. Viņš pārvaldīja septiņas “brīvās mākslas” (artes liberales), katrā izstrādājot nozīmīgus darbus. Mūsdienās L. B. Alberti devums nereti tiek reducēts līdz mākslai, darbiem par glezniecību, tēlniecību un arhitektūru. L. B. Alberti apcerēja šādus jautājumus, tomēr iekļāva tos morāli politiskā, urbānā kontekstā, iestājoties par krietnu, darbīgu dzīvi. Šajā risinājumā viņš iztika bez atsaukšanās uz kristīgo dievu, neuzskatīja darbu par sodu un vedināja strādāt pie savas dzīves veidošanas. Dzīvošanas un sadzīvošanas problemātiku L. B. Alberti risināja draudzīgās, ģimeniskās sarunās, bet brīvdomību nodrošināja ar dekonstruējošām izspēlēm – paradoksāliem, ironiskiem tekstiem.