AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2024. gada 7. septembrī
Igors Šuvajevs

Leons Batista Alberti

(Leon Battista Alberti; 14.02.1404. Dženovā, Dženovas republikā–25.04.1472. Romā, Pāvestvalstī)
itāļu humānists, filozofs, mākslu teorētiķis un praktiķis

Saistītie šķirkļi

  • arhitektūra
  • māksla
  • renesanse, arhitektūrā
Leona Batistas Alberti portrets.

Leona Batistas Alberti portrets.

Avots: Leemage/Corbis via Getty Images, 587489810. 

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Izcelsme un izglītība
  • 3.
    Intelektuāli literārā darbība
  • 4.
    Svarīgākās idejas
  • 5.
    Ideju izplatība un ietekme
  • Multivide 5
  • Saistītie šķirkļi
  • Tīmekļa vietnes
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Izcelsme un izglītība
  • 3.
    Intelektuāli literārā darbība
  • 4.
    Svarīgākās idejas
  • 5.
    Ideju izplatība un ietekme
Kopsavilkums

Leons Batista Alberti pamatoti tiek uzskatīts par renesanses pirmo vispusīgo cilvēku (uomo universale), universālzinātnieku prototipu. Viņš pārvaldīja septiņas “brīvās mākslas” (artes liberales), katrā izstrādājot nozīmīgus darbus. Mūsdienās L. B. Alberti devums nereti tiek reducēts līdz mākslai, darbiem par glezniecību, tēlniecību un arhitektūru. L. B. Alberti apcerēja šādus jautājumus, tomēr iekļāva tos morāli politiskā, urbānā kontekstā, iestājoties par krietnu, darbīgu dzīvi. Šajā risinājumā viņš iztika bez atsaukšanās uz kristīgo dievu, neuzskatīja darbu par sodu un vedināja strādāt pie savas dzīves veidošanas. Dzīvošanas un sadzīvošanas problemātiku L. B. Alberti risināja draudzīgās, ģimeniskās sarunās, bet brīvdomību nodrošināja ar dekonstruējošām izspēlēm – paradoksāliem, ironiskiem tekstiem.

Izcelsme un izglītība

L. B. Alberti bija ārlaulības bērns, tēvs Lorenco Alberti (Lorenzo Alberti) bija senas, no Florences izraidītas dzimtas pārstāvis, māte Bianka Fjeski (Bianca Fieschi) – Dženovas aristokrāte. 1414. gadā L. B. Alberti uzsāka studijas Padujā, kuras 1421. gadā turpināja Boloņā (tiesības, filozofija) un Padujā (matemātika, fizika). Studiju laikā tapa arī pirmie literārie darbi volgare (toskāniešu) un latīņu valodā: komēdija “Filodokss” (1424; otrā redakcija Philodoxeos fabula, 1437), dialogs par mīlestību un kā no tās izvairīties “Deifira” (Deifira, 1428) u. c., kā arī dzejasdarbi (elēģijas, soneti, madrigāli). Piedzīvotās grūtības L. B. Alberti atainoja darbā “Par priekšrocībām un trūkumiem, nodarbojoties ar zinātnēm” (De commodis et incommodis litterarum, 1428–1432). 1428. gadā L. B. Alberti ieguva kanonisko tiesību doktora grādu un apmeklēja Florenci, kur iepazinās ar Brunelleski (Filippo Brunelleschi), Donatello (Donatello, Donato di Niccolò di Betto Bardi), Mazačo (Masaccio, Tommaso di Ser Giovanni di Mòne di Andreuccio Cassài) un citiem. Studiju laikā L. B. Alberti iepazinās ar humānistiem, filozofiem Kūzas Nikolaju (Nicolaus Cusanus), Paolo Toskanelli (Paolo dal Pozzo Toscanelli) un Tommazo Parentučelli (Tommaso Parentuccelli), vēlāko pāvestu Nikolaju V (Nicolaus V). Iespējams, ka viņš devās diplomātiskā misijā uz vācu zemēm un Burgundiju. 1432. gadā pāvests Eugens IV (Eugenius IV) viņam piešķīra leģitīmi dzimušā statusu, kas ļāva kalpot kūrijā (Collegio degli Abbreviatori Apostolica), bet 1434. gadā Alberti pieņēma sev vārdu Leons.

Intelektuāli literārā darbība

Pirmajā Romas periodā L. B. Alberti devās arī uz citām pilsētām (Ferrāru, Boloņu, Venēciju, Mantuju, Rimini, Neapoli), bet tad kopā ar pāvestu pārcēlās uz Florenci. Šajā laikā tapa viņa traktāts “Par glezniecību” (De pictura, 1435). L. B. Alberti piedalījās kristīgo baznīcu apvienošanas koncilā Florencē, kā arī sarakstīja darbu par toskāniešu valodu (Grammatica della lingua toscana, 1438–1441). Savu dzīvesmākslas filozofiju viņš iekļāva ar antīkās pasaules filozofiju sabalsotos pastāstos “Apoloģēti” (Apologi centum, 1437) un anonīmajā pašaprakstā “Dzīve” (Vita, 1438). L. B. Alberti uzrakstīja slavinājumu zirgkopības mākslai “Par zirga dzīvi” (latīņu De equo animante, itāļu Il cavallo vivo, 1441) un savam sunim (Canis, 1441). Pasaulīgi krietno, morālo dzīvi L. B. Alberti atainoja tādos darbos kā “Par dvēseles nesatrauktību” (Della tranquillità dell’animo, 1441), “Bēgšana no posta” (Profugiorum ab erumna, 1442), “Sarunas pie galda” (Intercoenales, 1439) un citos. Īpašu slavu viņam sagādāja darba “Par ģimeni” (Della famiglia, 1441) pirmā versija.

Otrajā Romas periodā (no 1443. gada) L. B. Alberti turpināja literāro darbību un īpaši pievērsās matemātikai un mākslām. Ģimenes dzīves ētiku viņš attēloja darbā “Ģimeniska vakariņošana” (Cena familiaris, 1445) un dialogā “Mājturība” (latīņu De iciarchia, itāļu Iciarco, 1468–1470). L. B. Alberti literāro darbu izveidē svarīga loma bija kinisma filozofijai (literatūrai), viņa teksti sabalsojās ar Samosatas Lūkiana (Λουκιανὸς ὁ Σαμοσατεύς, Lucianus Samosatensis) darbiem, savukārt Sinopes Diogenam (Διογένης ὁ Σινωπεύς) L. B. Alberti veltīja imagināru atbildi (Epistolae septem Epidemendis nomine Diogeni inscriptae, 1462–1465). Morāli politisko problemātiku L. B. Alberti atveidoja satīriskā komēdijā “Moms jeb Par valdnieku” (Momus seu de principe, 1451).

Humānistiski izglītotais pāvests Nikolajs V 1447. gadā uzsāka Vatikāna bibliotēkas izveidi, kurā, iespējams, piedalījās arī L. B. Alberti. Tajā pašā gadā viņš izstrādāja kartogrāfisko darbu “Romas pilsētas apraksts” (Descriptio urbis Romae) un veltīja pāvestam darbu “Par būvniecības mākslu” (De re aedificatoria, 1452). Paša L. B. Alberti arhitektoniskie risinājumi tika īstenoti Florencē, Rimini, Mantujā. Arhitektonisko risinājumu L. B. Alberti izstrādāja arī humānista Eneja Silvio Pikolomīni (Enea Silvio de’ Piccolomini), kurš 1459. gadā kļuva par pāvestu Piju II (Pius II), dzimtajai pilsētai Pjencai. Pētījumus mākslu jomās L. B. Alberti noslēdza ar darbu “Par skulptūru” (De statua, 1464). L. B. Alberti matemātiski kriptoloģiskie meklējumi vainagojās ar darbu “Par šifrēšanu” (De componendis cifris, 1467).

1464. gadā L. B. Alberti atstāja oficiālo amatu, bet ne literāro darbību. Viņa apbedījuma vieta nav zināma.

Leona Batistas Alberti manuskripta pirmā lapa. Itālija, 15. gs.

Leona Batistas Alberti manuskripta pirmā lapa. Itālija, 15. gs.

Avots: Bodleian Libraries, University of Oxford. 

Leona Batistas Alberti manuskripta “Ēzopa fabulas” pirmā lapa. 15. gs.

Leona Batistas Alberti manuskripta “Ēzopa fabulas” pirmā lapa. 15. gs.

Avots: Staatsbibliothek zu Berlin. 

Atvērums Leona Batistas Alberti darbā “Par būvniecības mākslu” (De re aedificatoria, 1452).

Atvērums Leona Batistas Alberti darbā “Par būvniecības mākslu” (De re aedificatoria, 1452).

Avots: Bayerische Staatsbibliothek.  

Svarīgākās idejas

L. B. Alberti tika uzskatīts par vairāk iederīgu starp filozofiem nekā “teorētiķiem” runātājiem (inter philosophos tamen magis quam inter oratores). Viņš iestājās par aktīvu, darbīgu dzīvi (vita activa) un pārstāvēja politiski pilsonisko humānismu (angļu civic humanism, vācu Bürgerhumanismus). Kopumā platoniski aristoteliskajā ievirzē L. B. Alberti svarīga ir Marka Tullija Cicerona (Marcus Tullius Cicero) filozofija un retorika, stoiķu filozofa Lūcija Annēja Senekas (Lucius Annaeus Seneca) idejas ētikā, kā arī kinisma elementi satīras, ironijas izmantošanā. L. B. Alberti tekstuālajā korpusā izdalāmas trīs tekstu grupas: traktāti, dialogi un izspēle (lusus).

Traktāti attiecas uz maņām tveramo dabu un tās attēlojumu, balstoties cēloņsakarībās. Darbā “Par glezniecību” L. B. Alberti pamatoja tiešo perspektīvu, kuras zinisko izstrādi vēlāk izveidoja Pjēro della Frančeska (Piero della Francesca jeb Pietro di Benedetto dei Franceschi) darbā “Par glezniecības perspektīvu” (De prospectiva pingendi, 1470–1480). Attēlojamības pamats L. B. Alberti skatījumā ir “matemātika” (ģeometrija, optika), attēlotājam raksturīgs “prāts” (ingenium), “spriestspēja” (iudicium), lai atrastu (inventio) piemēroto (aptum). Savukārt attēlotajam raksturīga iedarbība, uzskatāmība un uzlūkojamība, parādot ētiskumu, tikumību (virtus). Traktāts “Par būvniecības mākslu” sabalsojas ar Senās Romas inženiera Vitrūvija (Marcus Vitruvius Pollio) darbu “Par arhitektūru” (De architectura, 1. gs. p. m. ē.). Būvniecība L. B. Alberti skatījumā ir garīga disciplīna, sabiedriska māksla – glezniecība un matemātika vienlaikus. Arhitektoniskie veidojumi ir sociālpolitiskas kārtības (republikas) atveidojums, ko raksturo skaistums (saskaņa, harmonija). Arhitektam L. B. Alberti ieskatā jābūt krietnam cilvēkam (vir bonus) ar noteiktām intelektuālām spējām: prātu, spriestspēju, prasmi (ars) un citām. Traktātā “Par skulptūru” L. B. Alberti iztirzāja plastisko attēlojumu, kur svarīgākais ir līdzīgums (similitudo) un  telpiskā izveidotība ar tās robežām (finitio). L. B. Alberti aprakstīja šim nolūkam izmantojamo ierīci – “noteicēju” (finitorium jeb definitor) – un tā izmantošanas kārtību, lai nodrošinātu proporcionālu ķermeņu veidošanu.

Dialogi lielākoties ir sarakstīti itāliski un veidoti kā mājīgas un ģimeniskas sarunas (ragionare domestico e familiaris) par mājturību – mītņu uzturēšanu, vadīšanu un sadzīvošanu. Starp šī cikla darbiem izceļas darbs “Par ģimeni” četrās grāmatās, atveidojot 10 dalībnieku divu dienu sarunas Padujā (1421. gada pavasarī). Tā modelis ir Cicerona darbs “Par oratoru” (De oratore, 55. gads p. m. ē). Dialogā tiek izspēlētas attiecības un izturēšanās indivīda, ģimenes un pilsētas (valsts) kontekstā. Runa ir par morāli pilsonisko dzīvi (vita morale et civile) – pilsētnieka, pilsoņa urbāno dzīvi, iezīmējot publisko un privāto sfēru. Līdztekus ģimeniskām sarunām (ragionare domestico) L. B. Alberti izveidoja arī vienkāršas un draudzīgas sarunas (ragionare amichevole) par ētisko dzīvi. Viņš aplūkoja “humānismu” (umano), ko raksturo labestība, vienkāršība saskarsmē. Pilsoniskais, “civilais” (civile) ietvēra tādas nozīmes kā ‘audzināts’, ‘izglītots’, ‘kārtīgs’, ‘piedienīgs’, ‘cienījams’ un tamlīdzīgi. Tikumība (virtú) ir slavējams, godājams krietnums, ko L. B. Alberti iztirzāja renesanses filozofijai raksturīgajā pretspēlē ar laimēšanos, likteņa (fortuna) triecieniem mīlestības, draudzības kontekstā.

L. B. Alberti izspēles darbi ir sarakstīti latīniski un attiecas uz jomu starp dabu un dialogos attēloto cilvēcisko, ideju, pieredzes pasauli. Šie darbi ir paradoksāli, tos raksturo skepticisms un ironija. Tos mēdz dēvēt par “Lūkianu renesanses laikā”. Šie teksti ir dekonstruējoši un nodrošina brīvdomību. Literāri tie iezīmē vēlāko Hieronīma Bosa (Hieronymus Bosch) gleznaino, attēlojamo pasauli.

Ideju izplatība un ietekme

Jau dzīves laikā L. B. Alberti bija viens no atzītākajiem un slavenākajiem humānistiem, viņu augsti vērtēja Florences platonisma pārstāvji. Līdz mūsdienām ir saglabājušies L. B. Alberti arhitektoniskie risinājumi. Florencē tas ir slavenais Ručelai palaco (palazzo Rucellai) un “lodžija” (loggia Rucellai), kā arī baznīcas Santa Marija Novella ģeometriski inkrustētā fasāde (facciata di Santa Maria Novella). Ručelai nams ar trijos stāvos izvietotajiem doriskajiem, joniskajiem un korintiskajiem pilastriem kļuva par turpmāk celto palaco paraugu un modeli klasicisma celtnēs. Arī Mantujā ir izmantots L. B. Alberti modernais un antīko pasauli saglabājošais projekts baznīcu modernizēšanā (chiesa di San Sebastiano, Basilica di Sant’Andrea). Rimini L. B. Alberti pārplānoja baznīcu, ko dēvē par Malatestas templi (Tempio malatestiano) un kur pārapbedīja humānista, filozofa Plētona (Πλήθων, Pletho) pīšļus. Pjencā L. B. Alberti izveidoja Pikolomīni palaco (palazzo Piccolomini). L. B. Alberti idejas atbalsojās ideālo pilsētu – faktisko un literāri fiktīvo – veidošanā. Viņa idejas tika izmantotas arī glezniecībā un tēlniecībā, tomēr mūsdienās bieži vien līdz mākslām sašaurinātais skatījums uz L. B. Alberti ir nepamatots, jo viņš skata arī to nozīmi publiskās telpas veidošanā un iekļauj morāli politiskās, urbānās dzīves uzturēšanā. L. B. Alberti vienkāršo un draudzīgo sarunu žanru turpināja Roterdamas Erasms (Desiderius Erasmus Roterodamus). Par L. B. Alberti popularitāti liecina arī viņa “oikonomiskie”, mājas (οἶκος, oikos) uzturēšanas un pārvaldības teksti; darba “Par ģimeni” trešā grāmata 15. gs. vien pastāvēja 12 rokrakstu versijās.

Leona Batistas Alberti statuja Ufici galerijas (Galleria degli Uffizi) fasādē Florencē. Itālija, 2017. gads.

Leona Batistas Alberti statuja Ufici galerijas (Galleria degli Uffizi) fasādē Florencē. Itālija, 2017. gads.

Avots: Catay/Shutterstock.com/760582822.

Multivide

Leona Batistas Alberti portrets.

Leona Batistas Alberti portrets.

Avots: Leemage/Corbis via Getty Images, 587489810. 

Leona Batistas Alberti manuskripta pirmā lapa. Itālija, 15. gs.

Leona Batistas Alberti manuskripta pirmā lapa. Itālija, 15. gs.

Avots: Bodleian Libraries, University of Oxford. 

Leona Batistas Alberti manuskripta “Ēzopa fabulas” pirmā lapa. 15. gs.

Leona Batistas Alberti manuskripta “Ēzopa fabulas” pirmā lapa. 15. gs.

Avots: Staatsbibliothek zu Berlin. 

Atvērums Leona Batistas Alberti darbā “Par būvniecības mākslu” (De re aedificatoria, 1452).

Atvērums Leona Batistas Alberti darbā “Par būvniecības mākslu” (De re aedificatoria, 1452).

Avots: Bayerische Staatsbibliothek.  

Leona Batistas Alberti statuja Ufici galerijas (Galleria degli Uffizi) fasādē Florencē. Itālija, 2017. gads.

Leona Batistas Alberti statuja Ufici galerijas (Galleria degli Uffizi) fasādē Florencē. Itālija, 2017. gads.

Avots: Catay/Shutterstock.com/760582822.

Leona Batistas Alberti portrets. Atrodas Ufici galerijā (Galleria degli Uffizi) Florencē.

Avots: Leemage/Corbis via Getty Images, 587489810. 

Saistītie šķirkļi:
  • Leons Batista Alberti
Izmantošanas tiesības
Skatīt oriģinālu

Saistītie šķirkļi

  • arhitektūra
  • māksla
  • renesanse, arhitektūrā

Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes

  • Alberti teksti itāliski
  • Alberti teksti tiešsaistē, archive.org tīmekļa vietne
  • Alberti teksts “Par glezniecību” angliski (On Painting)
  • Starptautiskās Leona Batistas Alberti biedrības (Société internationale Leon Battista Alberti) tīmekļa vietne

Ieteicamā literatūra

  • Alberti, Oeuvres complètes, Paris, Les Belles lettres, 2002 ff., T. 1 ff.
  • Alberti, L.B., Opere, Firenze, Polistampa, 2004–2015, T. 1–12, Edizione Nazionale.
  • Alberti, L.B., Opere volgari, Bari, Laterza, 1960–1973, T. 1–3.
  • Albertiana, Société internationale Leon Battista Alberti, 1998 sqq.
  • Blum, P.R. (Hrsg.), Philosophen der Renaissance, Darmstadt, Wissenschaftliche Buchgesellschaft, 1990.
  • Cardini, R. (ed.), Leon Battista Alberti. La biblioteca di un umanista, Firenze, Mandragora, 2005.
  • Fischer, G., Leon Battista Alberti. Sein Leben und seine Architekturtheorie, Darmstadt, Wissenschaftliche Buchgesellschaft, 2012.
  • Furlan, F., Studia albertiana. Lectures et lecteurs de L. B. Alberti, Paris, Vrin, 2003.
  • Garin, E., Leon Battista Alberti, Pisa, Edizioni della Normale, 2013.
  • Panofsky, E., Meaning in the Visual Arts, Chicago, University of Chicago Press, 2008.
  • Paoli, M., Leon Battista Alberti (1404–1472), Besançon, Les Éditions de l’Imprimeur, 2004.
  • Pearson, C., Humanism and the Urban World. Leon Battista Alberti and the Renaissance City, Pennsylvania, The Pennsylvania State University Press, 2011.

Igors Šuvajevs "Leons Batista Alberti". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/195308-Leons-Batista-Alberti (skatīts 26.09.2025)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/195308-Leons-Batista-Alberti

Šobrīd enciklopēdijā ir 0 šķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2025. © Tilde, izstrāde, 2025. © Orians Anvari, dizains, 2025. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana