Praktiskā teoloģija pēta, kā reliģiskā pārliecība, tradīcijas un prakse sastopas ar mūsdienu pieredzi, jautājumiem un rīcību un īsteno dialogu, kas ir savstarpēji bagātinošs, intelektuāli kritisks un praktiski pārveidojošs.

Praktiskās teoloģijas definīcija ir atkarīga no tā, cik šauri vai plaši tiek definēta teoloģija. Tradicionāli praktiskā teoloģija tiek skatīta kristietības kontekstā un kā disciplīna tajā ir attīstījusies. Mūsdienās reliģijpētniecībā teoloģija tiek definēta kā noteiktas reliģijas refleksijas par rakstiem, doktrīnām un praksi. Tādā veidā būtu iespējams runāt ne tikai par kristīgu praktisko teoloģiju, bet arī par islāma, jūdaisma vai budisma praktisko teoloģiju.

Praktiskā teoloģija ir disciplīna, kas pēta reliģijas institucionālo praksi, tādu kā reliģiskās institūcijas, piemēram, baznīcas, vadība un organizācija; rituālu, piemēram, dievkalpojuma/mises norise jeb liturģika; sprediķošana jeb homilētika; pastorālā aprūpe; katehēze un citas.

Praktiskā teoloģija pētniecībā koncentrējas uz mūsdienu cilvēku dzīvi un pieredzi baznīcā un sabiedrībā, it īpaši uz šādas teoloģijas ieviešanu praksē.

Praktiskā teoloģija vienlaicīgi ir praktiska un teoloģiska. Praktiska, jo tās uzdevums ir palīdzēt radīt, attīstīt konceptus, normas un rīcību, ko lietot praksē un kas rada pārmaiņas. Šādā nozīmē praktiskā teoloģija palīdz virzīt un veidot konkrētus kristīgās kopienas darbības piedāvājumus pasaulē. Teoloģiska, jo tai ir 1) iekšējs skats uz kristīgās tradīcijas resursiem – ticību un praksi, Bībeli, teoloģiju un liturģiju – kā primāriem resursiem tās izpratnei un darbībai; 2) mērķis sniegt ieguldījumu kristīgajā teoloģijā un tās izpratnē. Tātad tā palīdz mainīt, padziļināt vai pat labot teoloģisku izpratni atbilstoši mūsdienu sociālajam kontekstam, piemēram, sieviešu ordinācijas, globālās migrācijas vai vardarbības pret vājākajiem jautājumiem.

Praktiskā teoloģija ir teoloģijas zinātnes apakšnozare, kuras pētniecisko interešu lokā ir, piemēram, eklezioloģija, liturģika, homilētika, pastorālā aprūpe, katehēze, reliģiskā izglītība, politiskā teoloģija, misioloģija, ekoteoloģija, reliģiskās organizācijas vadība. Praktiskā teoloģija ir starpdisciplināra un savā pētniecībā plaši izmanto sociālo zinātņu pētniecības metodes.

Prakse ir galvenais praktiskās teoloģijas pētījumu objekts. Prakse tiek izprasta kā vērtībās balstīta rīcība, apzināta vai neapzināta, redzama (explicite) vai neredzama (implicite), ticības un prakses savstarpēja mijiedarbība.

Saistībā ar praksi var identificēt kritiskos jēdzienus, kas nosaka pētījumu lauku: praktiska domāšana, praktiska gudrība, praktizēšana (practice) un prakse (praxis), taisnīgums, konsenss, dialogs, saziņa un sarunāšanās.

Mūsdienās dominējošas ir četras pētniecības pieejas: 1) lietišķā jeb konfesionālā teoloģija – autori Karls Barts (Karl Barth), Ričards Osmers (Richard Osmer), Rejs Andersons (Ray Anderson), Džeimss Loders (James Loder), Džons Svintons (John Swinton), Heriete Movata (Harriet Mowat), Debora van Deisena Huncingere (Deborah van Deusen Huncinger), Endrjū Rūts (Andrew Root), Henrijs Nouens (Henri Nouwen) un Tomass K. Odens (Thomas C. Oden); 2) hermeneitiskā – autori Dons S. Braunings (Don S. Browning), Džeimss Faulers (James Fowler), Čārlzs Gerkins (Charles Gerkin), Johanness van der Vens (Johannes van der Ven), Frīdrihs Šveicers (Friedrich Schweitzer) un Martina Kumlēna (Martina Kumlehn); 3) transformējošā (sakņojas atbrīvošanās teoloģijā, kas aprobē empīriskās sociāli kritiskās teorijas) – autori Eleina Grēma (Elaine Graham), Mērija Maklintoka Falkersone (Mary McClintock Fulkerson), Zoi Beneta Mūra (Zӧe Bennett Moore), Džeimss Polings (James Poling), Tomass Boduā (Thomas Beaudoin), Džoisa Anna Mersere (Joyce Ann Mercer), Tomass Grūms (Thomas Groom), Ketrīna Tērpina (Kathrin Turpin) un Rebeka Čopa (Rebecca Chop); 4) neoaristoteliskā – autori Kreigs Dikstra (Craig Dykstra), Dorotija Basa (Dorothy Bass), Daiena Batlere Basa (Diana Butler Buss) un Kenda Krīzija Dīna (Kenda Creasy Dean).

Attiecības starp praktisko teoloģiju un vēsturisko un dogmatisko teoloģiju pārsvarā tika skatītas kā deduktīvas, praktiskā teoloģija tika izprasta kā lietišķā teoloģija, līdzīgi kā lietišķā fizika ir inženierzinātņu sastāvdaļa. No vienas puses, tas mazina praktiskās teoloģijas kā disciplīnas neatkarību, padarot to par dogmatikas apakšdisciplīnu, no otras puses, tas radīja sistemātiskās teoloģijas iespējas apšaubīt praktiskās teoloģijas atbilstību un pielietojamību. Šāda veida attiecību rezultāts bija abu disciplīnu nošķiršanās.

Ja tiek lietots jēdziens “lietišķā teoloģija” (theologia applicata), tad šādā nozīmē “teorētiskajai” teoloģijai (sistemātiskajai, Bībeles, baznīcas vēstures) ir piešķirta imunitāte pret nepieciešamajām pārmaiņām pieredzes gaismā. Lietišķās teoloģijas darbības formula ir teoloģiskas zināšanas, kas tiek attiecinātas, pielietotas ticīgo kopienas praksē. K. Barts uzskatīja, ka ticīgo kopienai pašai par sevi ir jāatbilst bibliskajam Dieva vārdam. Dieva vārda atklāsme Bībelē ir transformējoša pati par sevi. Šī ir tradicionāla pieeja praktiskās teoloģijas izpratnei, un tā dominēja līdz pat 20. gs. 50.–60. gadiem. Neraugoties uz to, arī mūsdienu apstākļos daži praktiskās teoloģijas pētnieki turpina aizstāvēt un attīstīt šīs pieejas validitāti. Piemēram, P. Vords turpina pamatot klerikālās paradigmas prioritāti, jo bez tās nav iespējama skaidra sasaiste ar baznīcu un tās praksi. Viņa praktiskā teoloģija ir fundamentāli ekleziāla un teoloģiska savā būtībā, jo ticīgo kopienas dzīve ir praktiskā teoloģija. Tādēļ teoloģijas studijas ir veids, kā pilnveidot savu ticības dzīvi. Lietišķi teoloģiska domāšana ir doktrināla un bibliska, tāpēc konservatīva. Teologi virzās no teorijas uz praksi, no gūtajām zināšanām uz to pielietojumu. Redzamākie šīs pieejas, dažkārt dēvētas par neokonesionālo pieeju, teologi ir H. Nouens un T. S. Odens. H. Noens uzsver kristīgās tradīcijas, precīzāk, reliģiskās un garīgās dzīves, atbilstību mūsdienu dzīvei. Viņš pārsvarā pēta Tuksneša tēvu (Desert Fathers) teoloģijas un mūsdienu garīguma savstarpējo mijiedarbību. Tuksneša tēvu periods (3.–5. gs.) atklāj, ka kristietība pirmsākumos bijusi ļoti daudzkrāsaina, elastīga un eksperimentiem atvērta kustība. Kristietība nekad nav bijusi tik iecietīga pret dažādību un tik atvērta radikālām inovācijām kā savas attīstības sākumā. H. Noena darbi ir personiski, autobiogrāfiski, viņa teoloģiju iespaido dalība L’Arche kopienā (atbalsta kopiena cilvēkiem ar mentālās veselība traucējumiem), kuras dibinātājs ir priesteris Žans Vanjē (Jean Vanier). T. S. Odens nodarbojas ar psihoterapijas un kristīgās tradīcijas atbilstības pētīšanu. Viņš uzskata, ka kristīgajā Evaņģēlijā apslēptie pieņēmumi ir efektīvākais psihoterapijas pamats. T. S. Odens uzskata, ka humānpsihologa Karla Rodžersa (Carl Rogers) klienta centrētās terapijas pamatprincipi netieši norāda uz Dieva un radības attiecībām, kas izskaidrotas kristīgajā tradīcijā. Tomēr viņš noliedz cilvēka pieredzes prioritāti iepretim dievišķajai patiesībai un tās atklāsmei kristīgajā tradīcijā.

Kā apgalvo D. S. Braunings, daudzi mūsdienu pētnieki K. Barta praktiskās teoloģijas modeli uzskata par daļēji patiesu vai pat aplamu. D. S. Braunings veido savu praktiskās teoloģijas teoriju, pieņemot apgalvojumu, ka teoloģija ir praktiska daudz sarežģītākā veidā nekā K. Barta modelī. K. Barts uzskata, ka teoloģija ir Dieva sistemātiska pašatklāsme kristīgajai baznīcai un ka cilvēka izpratnei, rīcībai un praksei, interpretējot Dieva pašatklāsmi, netika piešķirta nozīme. D. S. Braunings piedāvā praktiskās teoloģijas modeli, kurā pētniecība sākas ar ticīgo kopienas praksi, reflektē par to sistemātiskās, bibliskās un baznīcas vēstures gaismā un refleksiju rezultātā piedāvā jaunas prakses iespējas. Šo modeli iespējams attēlot šādā diagrammā:

D. S. Braunings uzskata, ka teologs iepretim Dievam, rakstiem un baznīcas vēsturiskajai liecībai nav kā Džona Loka (John Locke) “baltā lapa”, gaidot, ka tiks aizpildīts un tad ievietots konkrētā praktiskā situācijā. Teoloģiskie uzdevumi izriet no jautājumiem, kas tiek rosināti, īstenojot laicīgas vai reliģiskas prakses. Praktiskā domāšana un gudrība jeb phronēsis D. S. Brauninga interpretācijā saistīta ar uzskatiem, kas integrē tādu zinātnieku kā Hanss Georgs Gadamers (Hans Georg Gadamer) un Alasdērs Makintairs (Alasdair MacIntyre), Svētais Augustīns (Aurelius Augustinus Hipponensis), Akvīnas Toms (Tommaso d'Aquino), Deivids Hjūms (David Hume), Imanuels Kants (Immanuel Kant), Viljams Džeimss (Willian James), Džons Djūijs (John Dewey), Ričards Rortijs (Richard Rorty), Rihards Jakobs Bernšteins (Richard Jacob Bernstein), Jirgens Hābermāss (Jürgen Habermas) atziņas. Šī praktiskā gudrība ir jēgpilna un balstīta teorijā, kur tā nav nošķirta no prakses. Ikviena prakse, arī reliģiskā, ietver kādas teorijas. Reliģiskās kopienas, kā ikviena kopiena, piedzīvo krīzes, kas rosina reflektēt (uzdot jautājumus) par šo krīžu teorētisko pamatu. Rūpīga krīzes iemeslu analīze paredz kopienai pārbaudīt Svētos Rakstus un notikumus, kas nosaka tās prakses normas un ideālus. Process paredz šo normatīvo tekstu iztaujāšanu un diskusiju starp šiem tekstiem un jautājumiem. Līdz ko prakse mainās, tā mainās arī jautājumi. Praktiskā teoloģija nozīmē vairāk nekā savstarpēji saistīts, dialoģisks process, nekā vienkārši teoloģisku patiesību pielietojums un secinājumi praksē. Gerbers Heitinks (Gerber Heitink) praktisko teoloģiju nodēvē par krīzes teoloģiju.

Pīta Vorda (Pete Ward) ieskatos praktiskā teoloģija, kas praksei un pieredzei piešķir prioritāru lomu iepretim doktrīnai, ir noteiktas politikas virzīta un ievirza praktisko teoloģiju mūsdienu teoloģiskās diskusijas liberālajā diskursā.

Praktiskā teoloģija izmanto gan teoloģijas zinātnē tradicionāli izmantotās pētniecības metodes (vēsturiski kritiskā Bībeles teksta izpēte, vēstures avotu izpēte, fenomenoloģija, hermeneitika u. c.), gan sociālo zinātņu plašo metodoloģiju un metožu klāstu. Mūsdienās praktiskās teoloģijas pētījumi pārsvarā ir induktīvi. Tie pārņem konstruktīvistu pieeju pētniecībā.

Praktiskās teoloģijas izpētes lauks ir ļoti plašs. Tas skar mūsdienu cilvēka praktiskus un reliģiskus jautājumus. Biežāk tie saistās ar baznīcas dzīves un kalpošanas problemātiku, bet pētnieciskie akcenti mainās atbilstoši aktuālajām konteksta vajadzībām. Vienā brīdī tā ir interese par to, kā pielietot psiholoģijas un terapijas sniegtās iespējas baznīcas kontekstā, lai saistītu to ar pestīšanas ideju. Citkārt vairāk uzmanības tiek veltīts reliģisko kopienu (draudzes atvērtība un noslēgtība), ģimeņu (mūsdienu ģimenes koncepta transformācija), dzimtu (sociāli konstruēts koncepts) un bērnu būtības (bērnības un bērnu teoloģijas) izpētei. Vienīgais ierobežojums praktiskās teoloģijas pētniecībā ir resursu pieejamība, pretējā gadījumā tā varētu paplašināt savas pētnieciskās intereses, pētot, piemēram, mentālās veselības problēmas vai globālo nabadzību.

Disciplīnas ietvaros izstrādāta korelācijas metode, kuru pirmais aprakstīja Pauls Tillihs (Paul Tillich). Viņš uzskata, ka teoloģija ir eksistenciālo jautājumu korelācija, kas izriet no kultūras pieredzes un tiek kristīgās vēsts atbildēta. Vienkārša korelācija ir vienvirziena saruna starp pieredzi un teoloģiju, kuras ietvaros pirmā uzdod jautājumus, bet otrā atbild. Deivids Treisijs (David Tracy) attīsta kritiskās korelācijas metodi. Tā paredz savstarpēji kritisku dialogu starp kristīgās vēsts interpretācijām un mūsdienu kultūras pieredžu un prakšu interpretācijām. Tā ir divvirzienu komunikācija, kur abas interpretācijas savstarpēji veido un iespaido viena otru. Kristīgā teoloģija top par kritisku dialogu starp kristīgās klasikas iekšējiem (implicite) jautājumiem un ārējām (explicite) atbildēm un starp mūsdienu kultūras pieredžu un prakšu ārējiem jautājumiem un iekšējām atbildēm. D. S. Braunings abas metodes apvieno kritiskās korelācijas modelī jeb pārskatītajā (revised) korelācijas metodē. To iespējams iedalīt trīs pakāpēs.

Pirmā ir aprakstošā teoloģija, kuras uzdevums ir apzināt konkrētā jautājuma mūsdienu atbildes un identificēt pieņēmumu un teorijas, kas ietekmē šīs atbildes.

Otrā pakāpe ir vēsturiskā teoloģija, kas atbild uz jautājumu, ko patiesībā nozīmē mūsu vēstures normatīvie teksti, kad tie nonāk saskarsmē vai tiek konfrontēti ar praksi. Šajā pakāpē tiek saņemta iespējami godīga atbilde uz jautājumu: ko kristīgie normatīvie teksti saka par aplūkojamo jautājumu?

Trešā pakāpe ir sistemātiskā teoloģija, kur tiek sapludināts mūsdienu praksē un kristīgajos normatīvajos tekstos ietvertais redzējums. Tā ietver gan viena, gan otra redzējuma rūpes, vērtības un pārliecību, kas rada jaunas perspektīvas gan mūsdienu praksē, gan kristīgajā tradīcijā.

Praktiskās teoloģijas vēsturisko attīstību iespējams izteikt vienā frāzē: no mācītāju sagatavošanas uz ticīgo kopienas prakses izpēti un transformāciju. E. Grēma, Hetere Voltone (Heather Walton) un Frenkijs Vords (Frenkie Ward) piedāvā sadalīt praktiskās teoloģijas vēsturi sešos vēsturiskos periodos:

1) pirmie divi gadsimti pēc Kristus, kas balstās kristiešu savstarpējās rūpēs un rūpēs par Baznīcas kā Kristus miesas veidošanos.

2) Otrais periods ir apustuliskās kalpošanas institucionalizācija, kurā pastorālā aprūpe saistās ar sakramentālu kalpošanu. Tas sakrīt ar morālās teoloģijas rašanos. Tā ir tradīcija, kas joprojām sastopama Romas katoļu pastorālajā teoloģijā.

3) Apgaismības ietekme un Frīdriha Šleiermahera (Friedrich Daniel Ernst Schleiermacher) darbi iezīmē trešo attīstības periodu. Lietišķās teoloģijas ideja aizsākas, kad F. Šleiermahers pamatoja praktiskās teoloģijas iekļaušanu vācu universitāšu studiju programmās 18. gs. beigās.

4) Ceturtais periods iezīmē gan profesionalizēšanos, gan sekularizēšanos 20. gs. sākumā. Neraugoties uz to, uzmanība joprojām koncentrējas uz kalpotāju profesionālo sagatavotību kristīgās kopienas aprūpes īstenošanai.

5) Pēdējos 50 gadus psiholoģijas jomas idejas un atklājumi, tāpat kā citi terapeitisko zināšanu avoti, atstāj ievērojamu iespaidu uz praktisko un pastorālo teoloģiju. Cilvēka personas izpēte kļūst par praktiskās teoloģijas dzinuli attīstībā.

6) 20. gs. beigas un 21. gs. sākums iezīmējas ar pastorālās iesaistes hermeneitiskā modeļa (hermeneutic model of pastoral engagement) izstrādi. Pieaugusi teoloģisko refleksiju nozīmība disciplīnas iekšienē. Tas atklāj virzību no klerikāli dominējošas pastorālās aprūpes izpratnes uz virzību, kur plašākā baznīcas saime iesaistās sociālos un politiskos kontekstos.

Pastorālā teoloģija ir senāks jēdziens nekā praktiskā teoloģija. Tas izriet no senākas kristīgās kopienas vēstures un ir saistīts ar kopienas nepieciešamību vadīt, dziedināt, izlīdzināt/samierināt (reconsile) un nodrošināt kopienas ilgtspēju. Garīdznieks burtiski tika uzskatīts par ganu, kas gana savas avis (Jāņa evaņģēlijs 10:11). Šis piemērs tika lietots agrīno kristīgo līderu apzīmēšanai par garīdzniekiem un nereti sastopams vēl mūsdienās draudzes ikdienas saziņā (draudzes gans). Tā bija teoloģiskas darbības un tradīcijas sasaiste ar “ganīšanu” vai “ganībām”. Piemēram, Romas katoļu tradīcijā joprojām tiek izmantots apzīmējums “pastorālā teoloģija”, lai aprakstītu teoloģiskas darbības, kas vada un izskaidro praktisku pastorālas darbības (action): sakramentu dalīšanu, sagatavošanu pirmajai komūnijai un laulībām, mirušā izvadīšanu un citas. Arī anglikānisms saglabā tradīciju lietot apzīmējumu “pastorālā teoloģija”, ja tiek runāts par teoloģijas un praktiskas darbības sasaisti.

Praktiskā teoloģija kā atsevišķa akadēmiska disciplīna radās vācu protestantisma tradīcijā 18. gs. beigās. Pateicoties F. Šleiermahera darbā “Īss ieskats teoloģijā kā zinātnes jomā” (Kurze Darstellung des theologischen Studiums zum Behuf einleitender Vorlesungen, 1811) piedāvātajai teoloģijas studiju programmai, kas ietver ne tikai tradicionālās teoloģijas studiju disciplīnas – sistemātisko jeb doktrinālo teoloģiju, Bībeles teoloģiju un baznīcas vēsturi –, bet arī praktisko teoloģiju, padarot to līdzvērtīgu pārējām apakšdisciplīnām un pamatojot prakses un teorijas vienotību baznīcas darbībā. F. Šleiermahers lieto koka analoģiju: filozofiskā teoloģija ir koka saknes, vēsturiskā teoloģija jeb Bībeles sistemātiskā teoloģija, baznīcas vēsture un statistika ir koka stumbrs, bet praktiskā teoloģija ir koka lapotne un augļi. Stumbrs jeb vēsturiskā teoloģija savieno filozofisko un praktisko teoloģiju. Savā laikā skandalozākais šim modelim bija tā vainagojums ar praktisko teoloģiju jeb praktiskās teoloģijas kronēšana par visas teoloģijas kulmināciju.

Vēl 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā praktiskā teoloģija tika raksturota kā noslēdzošā pilnība dievišķajai mācībai, kura īstenota visās pārējās teoloģijas disciplīnās un caur kuru tās kļūst pielietojamas, ceļot Dieva valstību zemes virsū. Tā sasaista teoloģijas fakultātes un universitātes ar Baznīcu, profesora krēslu ar mācītāja kanceli. Tā rāda, kā pielietot un pavairot bibliskās, vēstures un sistemātiskās teoloģijas pētījumu rezultātus, lai gūtu plašākus kristīgās kopienas sasniegumus. Tā pagātnes pieredzi un gudrību dara izmantojumu tagadnei un nākotnei. Šāda praktiskās teoloģijas izpratne ar laiku tiek apzīmēta kā lietišķā teoloģija, tā atbilst modernās zinātnes paradigmai, un šādas pieejas galvenā atziņa ir, ka praksē tiek īstenotas teoloģiskās zināšanas.

Praktiskās teoloģijas jēdziens iepretim pastorālajai teoloģijai gūst atzinību vairumā reformēto tradīciju. Tas ir plašāks, jo ietver paplašinātu skatījumu uz praksi, kas netiek ierobežota vien rūpēs par draudzi vai kristīgo kopienu, bet savas uzmanības lokā iekļauj mūsdienu aktuālos jautājumus, meklējot kristīgas praktiskas atbildes uz šiem jautājumiem visas sabiedrības kontekstā. Izvēloties aizstāt pastorālo ar praktisko, notiek izvairīšanās no asociācijām ar lauksaimniecības nozari un draudzi kā ganāmpulku.

Atkarībā no dominējošiem teoloģiskajiem uzskatiem mainās arī praktiskās teoloģijas pētījumu fokuss. K. Barta neoortodoksālās teoloģijas ietekmē 20. gs. pirmajā pusē uzsvars praktiskajā teoloģijā bija uz homilētikas attīstību. To sekmēja arī biheiviorisma un komunikācijas zinātnes attīstība. Sākot ar 20. gs. 50. gadiem, lielāka uzmanība tiek pievērsta reliģiskās izglītības attīstībai. To noteica sekularizācijas process sabiedrībā, izziņas, didaktikas problemātika, pedagoģijas, izglītības zinātņu programmu veidošanas teorijas, kompetences – no tām izrietošās biogrāfiskā pētniecība, iniciācijas rituāli, socializācija, bērnības teoloģija. 20. gs. 60. gados, strauji attīstoties psiholoģijas zinātnei, notika nozīmīga pastorālās aprūpes jomas attīstība. Tā ietver psiholoģiskās palīdzības sniegšanas problemātiku ticīgas kopienas kontekstā, attīstās klīniskās pastorālās izglītības programmas, un notiek psiholoģiskās aprūpes leģitimācijas process kristīgajās kopienās.

Postmodernisms un alternatīvo teoloģisko virzienu (atbrīvošanās, feminisma, eko, politiskā, melno – Black theology, – saistīta ar atbrīvošanās teoloģiju, uzsver afroamerikāņu perspektīvu, dekolonizācijas nepieciešamību – vumenisma, angļu Womanism, – atzars feminismā, kas nodarbojas ar afroamerikāņu kopienas sieviešu pētniecības jautājumiem, u. c.) attīstība atstāj iespaidu uz praktiskās teoloģijas disciplīnas identitātes maiņu. Mūsdienās var runāt par D. S. Brauninga modeli kā praktiskās teoloģijas pamatvirzienu un lietišķo teoloģiju kā tradicionālu jeb konservatīvu pieeju pētniecībā. Pētījuma lokā iekļautās ne tikai kristīgās, bet arī visas kultūras pieredzes un prakses defragmentē disciplīnu. Tā turpina iekšēji diskutēt par tās identitāti un integritāti. Šo defragmentāciju iespaido strauji mainīgais konteksts, strauja sociālo zinātņu attīstība un sekulārās prakses iekļaušana pētījumu lokā.

Praktiskā teoloģija ir akadēmiska disciplīna, kas nodrošina reliģisko praksi ar epistemoloģisko teoriju, ētikas normām un vispārējām stratēģijām, disciplīna, kur mūsdienu pieredze un reliģisko tradīciju resursi sastopas kritiskā dialogā, kas savstarpēji un praktiski transformējas. Šī dinamiskā un holiskā pieeja ietver personu visā tās veselumā viņas kopienas kontekstā. Pastorālā un praktiskā teoloģija ir joma, kas atrodas nemitīgā kustībā, mainās un pielāgojas. Mūsdienās praktiskā teoloģija tiek izprasta kā reliģiskās prakses empīriski aprakstoša un kritiski konstruktīva teorija. Empīriskā un aprakstošā dimensija, kas vieno praktisko teoloģiju ar citām kultūrpētniecības disciplīnām, pasargā praktisko teoloģiju no spekulatīvas vēlmju domāšanas un sniedz ieguldījumu empīrisko teoriju attīstībā. Kritiskā un konstruktīvā dimensija, kuras uzdevums ir izvērtēt un transformēt reliģisko praksi, pasargā praktisko teoloģiju no empīricisma un pozitīvisma, attīstot transformāciju/pārmaiņu teoloģiju patiesas reliģijas vārdā. Mūsdienu pētniecības ietvars ļauj īstenot pētījumus trīs dažādos līmeņos: 1) kultūras un sabiedrības; 2) baznīcas; 3) indivīda. Pētījumiem ir iespēja ietvert visus trīs līmeņus.

Praktiskā teoloģija ir daļa no klasiskās teoloģijas studiju programmas, tāpēc vairumā universitāšu un koledžu īsteno praktiskās teoloģijas studiju programmas (klīniskā pastorālā izglītība, garīdznieku profesionālās studiju programmas) un/vai praktiskās teoloģijas studiju kursus. Piemēram, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē tiek īstenoti praktiskās teoloģijas studiju kursi visos studiju līmeņos: bakalaura, maģistra un doktora.

Paralēli formālai izglītībai ir arī starptautiskas praktiskās teoloģijas akadēmiskas izglītības iestādes un pētniecības tīklojumi, piemēram, Starptautiskā praktiskās teoloģijas akadēmija (International Academy of Practical Theology), Praktiskās teoloģijas biedrība (The Society of Practical Theology), Amerikas Savienoto Valstu (ASV), Britu un īru praktiskās teoloģijas asociācija (The British and Irish Association of Practical Theology), Lietišķo zinātņu diakonijas universitāte (Diaconia University of Applied Sciences, Diak) un citas.

Practical Theology (izdevējs Taylor & Francis, kopš 2008); The International Journal of Practical Theology (izdevējs De Gruyter, kopš 1997); The Journal of Pastoral Care and Counseling (izdevējs JPC&C at SAGE, kopš 1947).

ASV: Dž. Faulers (James W. Fowler), Antons Boizens (Anton Boisen), Sjuarts Hiltners (Seward Hiltner), Reinholds Nīburs (Reinhold Niebuhr), Hovards Klainbells (Howard Clinebell), Č. Gerkins, H. Noens, Džeimss Polings (James Poling), D. S. Braunings, D. Treisijs, T. K. Odens, Stenlijs Houervozs (Stanlay Hauerwas), Bonija Millere-Maklemore (Bonie Miller-McLemore), Filisa Šeparde (Phillis I. Sheppard), Ričards Ozmers (Richard R. Osmer), Tomass Grūms (Thomas H. Groome).

Lielbritānija: Alestērs Kempbels (Alastair Campbell), Dankans Foresters (Duncan Forrester), E. Grēma, Pols Ballards (Paul Ballard), Leslijs Frānsiss (Leslie J. Francis), Džeimss Vūdvords (James Woodward), Stīvens Patisons (Stephen Pattison), Džons Halls (John M. Hull), Viljams Kejs (William K. Kay), Robins Gills (Robin Gill), Imanuels Lārtijs (Emmanuel Lartey).

Kontinentālā Eiropa: Johanness van der Vens (Johannes A. van der Ven), Frīdrihs Šveicers (Friedrich Schweitzer), Rīts Bons-Storms (Riet Bons-Storm).