Misioloģija ir kristīgās misijas vēstures, metodoloģijas, stratēģiju un praktiskā īstenojuma akadēmiska pētniecība.

No Jaunās Derības tekstiem misioloģijā nereti tiek izcelts Jēzus aicinājums saviem sekotājiem sludināt (Mateja ev. 28:18–20). Mūsdienās uzsver arī Jāņa evaņģēlijā sludināto universālo mīlestību, saistot to ar dialogu un misiju kā Dieva darbu (Missio Dei). Tātad tas ieļauj sociālo, izglītojošo darbu un citus līdzīgus aspektus. Šāds redzējums misioloģiju parāda kā teoloģijas apakšnozari, kas plaši izmanto sociālo zinātņu un kultūras pētniecības atzinumus un metodes.

Teologs Deivids Bošs (David Bosch) izdalījis sešas paradigmas misioloģijas vēsturē: 1) agrīno kristiešu eshatoloģiskā perspektīva; 2) hellēniski patristiskā metafizikas un liturģikas akcentēšana; 3) institucionālajā baznīcā un monasticismā centrētā viduslaiku paradigma; 4) protestantu pēcreformācijas misionārisms; 5) apgaismības laika uz izglītošanu liktais uzsvars kristietības izplatīšanā; 6) mūsdienu paradigma, kurā gan katoļiem, gan protestantiem ir kopīgas idejas par baznīcu kā sakramentu un Dieva valstības zīmi, Dieva darbu, iestāšanos par nabadzīgajiem, pielāgošanos vietējiem kultūrkontekstiem. D. Boša skatījumā šīs paradigmas var pastāvēt vienlaikus.

Daudzas mācību iestādes visā pasaulē piedāvā dažādu līmeņu studiju programmas misioloģijā. 1992. gadā doktora grādu misioloģijā Fullera Teoloģiskajā seminārā (Fuller Theological Seminary, Amerikas Savienotajās Valstīs, ASV) ieguva latviešu disidents un baptistu mācītājs Olafs Brūvers.

Kristietība ar savu ideju izplatīšanu ir bijusi nodarbināta kopš tās pirmsākumiem. Misioloģija kā atsevišķa teoloģijas apakšnozare parādījās 19. gs., un tās izcelsmi saista ar protestantu Gustavu Varneku (Gustav Warneck), kurš bija viens no Vācu protestantu misiju komitejas (Ausschuß der deutschen evangelischen Missionen) dibinātājiem 1885. gadā. Viņš arī bija pirmais misioloģijas profesors Halles Universitātē (Universität Halle) no 1896. līdz 1908. gadam. G. Varneka sarakstītā triju sējumu “Protestantu misijas doktrīna” (Evangelische Missionslehre, 1892–1903) uz vairākiem gadu desmitiem kļuva par pamattekstu misioloģijā. Otra nozīmīga personība misioloģijas izveidē bija skotu presbiteriāņu misionārs Aleksanders Dafs (Alexander Duff), kurš 1867. gadā kļuva par pirmo misioloģijas profesoru Edinburgas Universitātē (Edinburgh University). Misioloģija kā apakšnozare nostiprinājās arī katoļu institūcijās. Katoļu teologs Roberts Streits (Robert Streit) sarakstīja “Teoloģiski zinātniskas misijas zinības” (Die theologische-wissenschaftliche Missionskunde, 1909) un “Misijas ekseģēzē un patroloģijā” (Die Missions in Exegese und Patrologie, 1910). R. Streita nozīmīgākais darbs bija Bibliotheca Missionum – ar misijas darbu saistītu tekstu bibliogrāfija. Sērijas pirmais sējums iznāca 1917. gadā. Vēl viena agrīnās katoļu misioloģijas autoritāte bija Jozefs Šmidlins (Joseph Schmidlin), kurš 1910. gadā Minsteres Universitātē (Universität Münster) sāka pasniegt misioloģiju. 1914. gadā tajā pašā universitātē viņš kļuva par misioloģijas profesoru.

Tiek uzskatīts, ka misioloģijas jēdzienu ieviesa holandiešu jezuīts Ludvigs van Reijkervorsels (Ludwig van Rijckevorsel) 1915. gadā. Sākotnēji to kritizēja kā neveiksmīgu latīņu un grieķu valodas vārdu apvienojumu. Tomēr drīz misioloģija kā vārds iegāja apritē, izkonkurējot līdzīgus nosaukumus (misijas teoloģija, misijas zinātne u. tml.).

Misioloģija ir cieši saistīta ar jautājumiem par to, kas ir baznīcas sūtība (misija) un kāda ir kristietības novirzienu attieksme citam pret citu un pret citām reliģijām, proti, vai pestīšana ir gūstama tikai kristietībā (vai tās vienā novirzienā). Vēl 21. gs. kristietībā pastāv dažādas atbildes uz šiem jautājumiem. Ilgstoši galvenā misioloģijas paradigma bija saistīta ar došanos pie “pagāniem” – nekristiešiem ārpus Rietumiem. Jēdziens pamazām izgāja no aprites pēc Pirmā pasaules kara.

1910. gadā Edinburgā notika starptautiska misijas konference, kas sekmēja dažādu konfesiju misionāru sadarbību un bija priekšvēstnese ekumeniskajai kustībai. 20. gs. vēlākos gados nozīmīga loma misioloģijas attīstībā bija teologam Leslijam Ņūbiginam (Lesslie Newbigin), kura skatījumā misijas darbs vienmēr bija saistīts ar baznīcu, – Kristus neatstāja aiz sevis rakstus, bet kopienu. L. Ņūbigina teoloģija bija kristocentriska, bet vienlaikus viņš uzskatīja, ka Dievs darbojas arī citām reliģijām piederīgos cilvēkos, tāpēc aicināja uz dialogu. Makss Vorens (Max Warren), kurš 1942. gadā kļuva par anglikāņu Baznīcas misionāru biedrības (Church Missionary Society) ģenerālsekretāru, popularizēja idejas par to, ka pret citām reliģijām jāizturas pozitīvi, jo Kristus tajās ir klātesošs. Pēc Otrā pasaules kara jezuīts Žaks Dipuī (Jacques Dupuis) un citi baznīcā centrētas teoloģijas vietā izvērta reliģiju plurālismu pieņemošu teoloģiju. Pāvests Jānis XXIII (Ioannes XXIII) enciklikā Princeps pastorum (‘Valdnieks pār ganiem’, 1959) akceptēja kultūru daudzveidību, mudināja veicināt vietējo tautu garīdzniecības attīstību valstīs, kurās notiek misijas darbība, uzsvēra laju kā baznīcas pārstāvju nozīmi valstīs, kurās katoļi ir mazākumā, norādīja uz labklājību veicinošu iniciatīvu pozitīvo lomu. Šīs un citas idejas tālāk tika izvērstas Otrajā Vatikāna koncilā (1962–1965). Tajā pieņēma deklarāciju par attiecībām ar citām reliģijām Nostra aetate (‘Mūsu laikmetā’), kas fokusējas uz attiecībām ar jūdaismu un islāmu, taču īsumā ir pieminēts arī budisms un jūdaisms. Šis teksts bija būtisks starpreliģiju dialoga attīstībā un ietekmēja arī misioloģiju. Tā idejas vēlāk iekļautas dokumentā “Dialogs un pasludinājums” (Dialogue and Proclamation, 1991), kurā pausts, ka dialogs un evaņģēlija sludināšana nav savstarpēji izslēdzoši akti, ka misionārismam jānotiek, ievērojot cieņpilnu attieksmi pret citām reliģijām. Pirmais kopīgais pareizticīgo dokuments par misiju “Pareizticīgās baznīcas misija šodienas pasaulē” (The Mission of the Orthodox Church in Today’s World, 2016) pieņemts pareizticīgo baznīcu koncilā Krētā. Mūsdienās gan ne visas pareizticīgo baznīcas atzīst šo koncilu. Tajā baznīcas tiek aicinātas iestāties par mieru un izlīgumu starp tautām, brīvība tiek saukta par vienu no lielākajām Dieva dāvanām, tāpat izteikts aicinājums atbrīvoties no jebkāda veida fanātisma. Līdzās kristietības ideju pasludināšanai sociālie aspekti iekļauti arī evaņģelikāļu rīkotā Pasaules evaņģelizācijas kongresa (International Congress on World Evangelization, 1974) Lozannā dokumentos. Vienlaikus tajos norobežojas no liberālo protestantu un katoļu skatījuma, kas pieņem citas reliģijas.

Misionārisms ilgstoši bija saistīts ar koloniālismu, un tas attiecas arī uz misioloģiju kā akadēmisku disciplīnu. G. Varneks sarakstīja grāmatu “Kādus pienākumus mums uzliek mūsu kolonijas? Vēršanās pie vācu kristiešu sirdsapziņas” (Welche Pflichten legen uns unsere Kolonien auf? Eine Appell an das christliche Deutsche Gewissen, 1885). Katoļu misioloģijas profesūra Minsterē 20. gs. sākumā daļēji tika izveidota Prūsijas Kultūras ministrijas (Das preußische Kultusministerium) spiediena rezultātā, jo šī iestāde uzskatīja, ka misioloģijai ir svarīga vieta koloniālisma politikas kontekstā. Vācija uzsāka aktīvu Āfrikas kolonizāciju 19. gs. 80. gados, un misionārisms bieži tika pavadīts ar saukli “Vācu kolonijām tikai vācu misionārus!”). Dienvidāfrikas teologs Maikls Strūps (Michael Stroope) un Ugandas anglikāņu bīskaps un teologs Zaks Niringije (Zac Niringiye) uzskata, ka vārds “misija” ir pārāk ciešā saiknē ar koloniālismu, lai mūsdienās būtu izmantojams. Daudzi misiologi un citi pētnieki tomēr norāda, ka nav noliedzams misionāru lielais ieguldījums vietējo iedzīvotāju sociāli ekonomiskā stāvokļa uzlabošanā.

Mūsdienās tiek pārvērtēts jautājums par sieviešu nozīmi misijā. Sākotnēji vienīgā sievietei atvēlētā loma misijas darbā bija būt palīdzei vīram misionāram. Pamazām šī funkcija tika paplašināta, un mūsdienās dzimtes studijas ir viena no jomām, ar kurām misija mijiedarbojas.

Evaņģēliskā misioloģijas biedrība (Evangelical Missiological Society) – akadēmiska evaņģelikāļu misiologu biedrība, kas 1968. gadā dibināta ASV; Centrāleiropas un Austrumeiropas Misijas studiju biedrība (Central and Eastern European Association for Mission Studies) – starptautiska misiologu biedrība, ko kā neformālu kontaktu tīklu izveidoja 2002. gadā, bet juridiski reģistrēja 2015. gadā Ungārijā; Oksfordas Misijas studiju centrs (Oxford Centre for Mission Studies) – Oksfordas augstākās izglītības iestāde, kas dibināta 1983. gadā; Starptautiskā katoļu misiologu biedrība (International Association of Catholic Missiologists), dibināta 2000. gadā; Starptautiskā misijas studiju biedrība (International Association for Mission Studies) – starpdisciplināra pētnieku biedrība, kas dibināta Nīderlandē 1972. gadā.

International Review of Mission – 1912. gadā dibināts zinātnisks žurnāls, ko mūsdienās izdod Pasaules Baznīcu padome (World Council of Churches); Missiology: An International Review – Amerikas Misioloģijas biedrības (American Society of Missiology) zinātnisks žurnāls, kas iznāk no 1973. gada, izdevējs – SAGE Publications; International Bulletin of Mission Research – zinātnisks žurnāls, ko izdod Prinstonas Teoloģiskā semināra (Princeton Theological Seminary) Aizjūras kalpošanu pētniecības centrs (Overseas Ministries Study Center), to ar citu nosaukumu sāka publicēt 1950. gadā; Zeitschrift für Missionswissenschaft – žurnāls iznāk no 1911. gada, mūsdienās to izdod EOS-Verlag Vācijā. 

D. Bošs – ievērojams Dienvidāfrikas teologs, grāmatu autors, Dienvidāfrikas Universitātes (University of South Africa) Pretorijā misioloģijas profesors; Arturs Glāzers (Arthur Glasser) – amerikāņu misiologs, kurš bija Amerikas Misioloģijas biedrības prezidents; Hendriks Krēmers (Hendrik Kraemer) – holandiešu misiologs, ekumenists, pirmais Pasaules Baznīcu padomes Ekumeniskā institūta (Ecumenical Institute) Šveicē direktors; Donalds Makgavrans (Donald McGavran) – viens no Fullera Teoloģiskā semināra Pasaules misijas skolas (School of World Mission) dibinātājiem, pazīstams kā draudžu izaugsmes teorijas proponents – balstoties pieredzē Indijā, viņš uzskatīja, ka ir lielāka iespēja, ka indivīdi pievienosies kristietībai, paliekot sociālajā grupā, ar kuru viņus vieno kopīgas etniskas, ekonomiskas u. c. iezīmes; L. Ņūbigins – britu misiologs, viens no pirmajiem Dienvidindijas baznīcas (Church of South India) bīskapiem; Endrū Vollss (Andrew Walls) – britu izcelsmes misijas vēsturnieks, pazīstams ar pētījumiem par kristietību Āfrikā, 1982. gadā Aberdīnas Universitātē (University of Aberdeen) dibināja Nerietumu pasaules kristietības studiju centru (Centre for the Study of Christianity in the Non-Western World, mūsdienās Pasaules Kristietības studiju centrs, Centre for the Study of World Christianity).