Saskaņā ar kristīgo baznīcu kristīgā misija rodas no pašas Dieva būtības. Bībeles dzīvais Dievs ir Dievs, kurš sūta. Misija ir tas, ko kristīgā kopiena ir aicināta darīt, – sākot no tās vietas, kur atrodas. Misija rodas no vēlmes, lai evaņģēlijam būtu ietekme uz cilvēka dzīvi un sabiedrību kopumā. Tā ir pasludināšana ar vārdiem, kurus pavada arī žēlsirdības darbi un aicinājums ticēt un sekot Jēzum Kristum.

Misijas studijās tiek definēta atšķirība starp Dieva misiju (latīņu missio Dei, angļu mission) un misijas darbiem, kurus veic kristīgā baznīca (latīņu missiones ecclesiae, angļu missions). Cilvēki, kas ir iesaistīti teoloģiskajā refleksijā, vienmēr ieņem nostāju daudzos fundamentāli svarīgos jautājumos, pat ja viņi to dara no ļoti atšķirīgām pozīcijām, ar pretrunīgiem rezultātiem un dažreiz neapzinoties, ko viņi veic. Misijas uzdevums plašā vārda nozīmē ir pārliecināt citus ticēt un rīkoties noteiktā veidā. Līdz ar to nav iespējama teoloģija bez misijas – kristīgā baznīca ir misionāla pēc savas būtības. Kristīgo misiju akadēmiski pēta misioloģija, kas ir praktiskās teoloģijas apakšnozare.

Kristīgā misija sakņojas uztverē par paveicamo uzdevumu, bet tā ietver sevī arī praksi. Ir dažādi praktiski sasniedzami rezultāti un konkrētas prakses, kas misijas veikšanā tiek ieteiktas vai – tieši otrādi – atzītas par nevēlamām. Tas, ko katrs indivīds, draudze un sabiedrība dara, sakņojas tajā, ko tie domā par Dievu, cilvēkiem, baznīcu un pasauli. Kristīgās misijas pamats ir Bībele un tas, kā šis teksts tiek saprasts indivīda un draudzes līmenī. Jaunās Derības raksti atklāj pirmkristīgās draudzes misijas praksi.

Frāze missio Dei ieguva popularitāti pēc Starptautiskās Misijas padomes (International Missionary Council) sanāksmes 1952. gadā, kad ar to galvenokārt raksturoja Dieva mērķus un aktivitātes pasaulē un pasaulei. Šāda definīcija sniedz iespēju aprakstīt dažādas ļoti plaša spektra aktivitātes. Ideja par missio Dei balstās monoteistiskajā tradīcijā. Kad kristieši runā par Dievu, tad viņi runā par Tēvu, Dēlu un Svēto Garu, tādēļ kristīgā misija kā Dieva misija ir arī Trīsvienības misija (missio Trinitatis).

Tradicionāli Rietumu pasaules domāšana par misiju ir saistīta ar kristīgās ticības sasaisti ar Rietumu kultūras varu. Šī dominance ietekmē arī to, kā mūsdienās cilvēki no globālajiem Dienvidiem veic misijas darbu sekularizētajā Rietumu pasaulē, joprojām mēģinot veikt misiju no spēka pozīcijām.

Kristīgo misiju parasti iedala ārmisijā un iekšmisijā, ko dažkārt sauc arī par evaņģelizāciju vai diakoniju.

Saskaņā ar kristīgās baznīcas skaidrojumu kristīgā misija kā Dieva misijas izpausme ir process, kas norisinās vēsturē, līdz ar to tai ir vēsturiskas dimensijas un sekas. Kristīgā misija pirmajos gadsimtos pēc Jēzus Kristus nāves, augšāmcelšanās un debesīs uzņemšanas ir bijusi misija no mazākuma pozīcijām. Agrīnā kristietība bija kustība ar mazu institucionālo iesaisti, un agrīnā misija bija vienkāršu kristīgo cilvēku liecība citiem. Pēc tam, kad kristietība kļuva par Romas Impērijas atļauto (313) un vēlāk – valdošo reliģiju (381), līdz pat 15. gs. kristīgo misiju veicināja klosteri un mūku un mūķeņu ordeņi. Ar mūku askētu palīdzību evaņģēlijs izplatījās Ziemeļāfrikā un Sīrijā. Ķeltu kristietība veidojās, jo klosteri bija misijas vietas. Persiešu mūki devās misijā tālāk Āzijā. Franciskānis Raimunds Lullijs (Raymundus Lullius) bija pirmais, kurš mēģināja misionēt musulmaņiem.

Rietumu (Romas) baznīcas misionāri uzskatīja, ka ebreju, grieķu un latīņu valodas ir pietiekami dziļas un saturīgas, lai izteiktu kristīgās patiesības. Austrumu (Bizantijas) baznīcas misionāri uzskatīja, ka evaņģēlija pasludināšanai un dievkalpojumam jānotiek vietējās valodās, tādējādi radās Svēto Rakstu tulkojumi šajās valodās. Galvenais misijas mērķis pareizticīgo sapratnē ir Dieva godības atklāšana.

Liela daļa no modernās kristīgās misijas kustības, sākot ar spāņu un portugāļu konkistadoriem 16. gs., tika veidota kā alianse starp “troni un altāri”. Pastāvēja sakarība starp to, kā valstis sagrābj zemes un baznīcas notver konvertītus. Pat ja bija vietas, kur nebija tiešas saistības starp evaņģēlija sludināšanu un koloniālo varu, kristīgo misiju dažkārt redz kā tādu, kas izposta vietējās kultūras un ienes jaunu kultūru.

15. gs. portugāļi sāka iekarot jaunas zemes un saredzēja Āfrikas, Amerikas un Āzijas ekonomisko potenciālu. Nākamie gadsimti ir saistīti ar iekarošanas un kolonizācijas domāšanas veidu. Kristīgā misija kā starpkultūru evaņģelizācija un kalpošana ir radusies jezuītu vidū 16. gs. Jezuīti ieguldīja daudz laika aktīvā kristīgās misijas un izglītības darbā visā pasaulē.

Protestantu misijas sākums ir saistāms ar Dānijas karaļa Frederika IV (Frederik IV) kapelānu Francu Jūliusu Litkensu (Franz Julius Lütkens) un Halles piētistu kustību. Pirmie protestantu misionāri bija Bartolomejs Cīgenbalgs (Bartholomäus Ziegenbalg) un Heinrihs Plītšavs (Heinrich Plütschau) Indijā ar Dāņu-Halles misiju 18. gs. Tomēr modernā kristīgās misijas kustība jeb lielais protestantu misijas laikmets uzplauka 19. gs. Kristīgā misija attīstījās apgaismības laikmeta un koloniālisma vidē.

1910. gadā notika pirmā Edinburgas Ekumeniskā misijas konference (Edinburgh Missionary Conference), kurā no Latvijas teritorijas piedalījās Kuldīgas mācītājs, Kurzemes luterāņu konsistorijas ārmisijas referents Viktors Lihtenšteins. 1921. gadā tika izveidota Starptautiskā Misijas padome. Šī padome arī rīkoja ekumenisko misijas konferenci Tambaramā (Indijā) 1938. gadā, kurā Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu (LELB) pārstāvēja mācītājs Roberts Feldmanis. Kristīgo misiju veicināja 1925. gada “Dzīves un darba” (Life and Work) konference Stokholmā, kuras iniciators bija zviedru luterāņu arhibīskaps Nātans Sēderblūms (Nathan Söderblom). Viens no referentiem bija LELB bīskaps Kārlis Irbe. Šai konferencei sekoja “Ticības un kārtības” (Faith and Order) konference 1927. gadā Lozannā, kur arī K. Irbe bija klātesošs. Visas trīs kustības balstījās diskusijās par kristīgo misiju un veicināja Pasaules Baznīcu padomes (World Council of Churches) izveidošanos 1948. gadā.

Arī mūsdienās kristīgajai baznīcai ir divi pamatuzdevumi: Dieva pielūgsme un apliecināšana pasaulē. Pašlaik pastāv trīs galvenie virzieni kristīgās misijas iesaistē un pētniecībā: Romas katoļu, konciliāro protestantu (sadarbībā ar Pasaules Baznīcu padomi) un nekonciliāro protestantu (evaņģēliskās draudzes, arī Lozannas kustība, Lausanne Movement).

Draudzes misija šodien ir pasludināt vēsti kulturāli autentiskos veidos, censties uzlabot ekonomisko sistēmu un vides degradācijas postu, sadarboties ar cilvēkiem no citām ticībām, veidot mācekļu un cita veida kopienas. Joprojām ir jāpārveido postkoloniālisma nelabvēlīgā ietekme uz vietējām kultūrām.

Būtisks ir starpreliģiju dialogs, kurā galvenie jautājumi ir ekskluzivitāte (šī pozīcija uzskata, ka tikai kristietībai piemīt reliģiskā patiesība un pestīšanas līdzekļi), inkluzivitāte (pārliecība, ka pestīšana pieejama visiem labas gribas cilvēkiem, dialogā rodas sapratne par savu reliģiju un to, kā palīdzēt otram saredzēt viņa reliģiju) un plurālisms.

Baznīca ikvienas vietējās draudzes izpausmē ir kā kristīgās misijas īstenotāja. Dažkārt misijas veikšanai tiek izveidotas īpašas organizācijas (ordeņi, misijas biedrības, starpkonfesionālas (angļu parachurch) organizācijas).

Kristīgā misija ir veicinājusi izglītības attīstību, jo dibināja misijas skolas. Etniskajās kopienās, kurās nebija rakstu valodas, nereti tika izveidota rakstība, lai varētu tulkot un tad arī pierakstīt Bībeli vietējā valodā. Kaut arī misionāriem dažkārt pārmet vietējās kultūras un tradīciju iznīcināšanu, reizēm misija palīdzēja saglabāt valodu. Kristīgā misija ir sniegusi arī sociālo palīdzību un medicīnisko aprūpi. Ir bijuši mēģinājumi veicināt atsevišķu vietējo kopienu ekonomisko attīstību.

“Misija” (The Mission) ir 1986. gada britu vēsturiskā drāma par jezuītu misionāra pieredzi 18. gs. Dienvidamerikā, režisors Rolands Džofē (Roland Joffé). “Spēlējot Kunga laukos” (At Play in the Fields of the Lord) ir 1991. gada piedzīvojumu drāma, kuras režisors ir Ektors Babenko (Héctor Babenco) un kas ir adaptācija no amerikāņu autora Pītera Matīsena (Peter Matthiessen) 1965. gada tāda paša nosaukuma romāna. “Sestās laimes viesnīca” (The Inn of the Sixth Happiness) ir 1958. gada spēlfilma, kas brīvi balstīta stāstā par Gledisu Eilvordu (Gladys Aylward), britu sievieti, kura Otrā Ķīnas-Japānas kara laikā kļuva par misionāri Ķīnā (režisors Marks Robsons, Mark Robson). Dokumentālā filma “Riši Anna” (Rishi Anna, 2021) ir par latviešu misionāres Annas Irbes mantojuma meklēšanu un apskati (režisors Aigars Liepiņš).