Vārds “teoloģija” atvasināts no sengrieķu valodas vārdiem θεός, Theós ‘Dievs’ un λόγος, lógos ‘vārds’, ‘saprāts’. Klāt pievienotais vārds “sistemātiskā” norāda uz ideju kopumu, kam tā veidotāji piešķīruši iekšēju loģiku. 

Sistemātiskā teoloģija eksistē gan kā akadēmiska disciplīna, gan kā baznīcas teoloģija (šajā kontekstā nereti saukta par dogmatisko teoloģiju). Reizēm šie lauki pārklājas. Šī nozare cieši saistīta ar praksi, ar ticības atziņu īstenošanu dzīvē. Britu teologs Lorenss Grīns (Laurence Alexander "Laurie" Green) raksta: “Ja teoloģija tikai interpretē un nepārveido, tad tā ir nevis dzīvas, bet mirušas ticības iezīme.” Amerikāņu teologs Džeimss Makklendons (James William McClendon), kurš uzskatus balstīja anabaptistu tradīcijā, savu triju sējumu darbu par sistemātisko teoloģiju sāka ar sējumu par ētiku (Ethics: Systematic Theology Volume 1, 1986), jo uzskatīja, ka kristīgā ticība primāri pamatojas no sekulārās vides atšķirīgās praksēs. 

Sistemātiskā teoloģija mijiedarbojas ar citām teoloģijas nozarēm: ekseģētisko teoloģiju (Vecās un Jaunās Derības skaidrošana), vēsturisko teoloģiju (baznīcas vēsture, salīdzinošā konfesiju mācība u. tml.) un praktisko teoloģiju. Gadu simtiem teoloģija ir bijusi saistīta ar filozofiju, mūsdienās – arī ar citām humanitārajām un sociālajām zinātnēm. 

Sistemātiskās teoloģijas pieejas ir atkarīgas no konfesijas un tajā pastāvošās tradīcijas (ņemot vērā, ka konfesijas nav monolītas), kuru kāds teologs pārstāv, viņa kultūrsociālā konteksta, no tā, kas tiek uzskatīts par teoloģijas avotiem, – tikai Bībele vai arī baznīcas tradīcija, pieredze utt. 

Nozares apakšdisciplīnas ir teoloģija (šeit – sašaurinātā nozīmē – kā mācība par Dievu), kristoloģija, pneumatoloģija, eklesioloģija un eshatoloģija. Nereti atsevišķi tiek izdalīta soterioloģija, hamartoloģija, sakramentoloģija un vēl citas daļas. Sistemātisko teoloģiju dažkārt iedala dogmatikā, apoloģētikā un ētikā, lai gan šāds sadalījums tiek kritizēts, jo ētikas principi ir saistīti ar dogmām. Tāpat daļa sistemātisko teoloģiju vienlaikus ir rakstītas ar apoloģētisku mērķi. Pareizticībā vārda “dogma” vietā dažkārt tiek lietots vārds “simbols”, lai izvairītos no juridiskās pieskaņas, kas piemīt vārdam “dogma”. 

Sistemātiskās teoloģijas koncepts apritē parādījās 17. gs., kad vācu teologs Johanness Kvenštēts (Johannes Andreas Quenstedt) to lietoja kā alternatīvu apzīmējumu didaktiskajai teoloģijai. Taču tas nenozīmē, ka kristietības atziņas netika sistematizētas daudz agrāk. To apkopojumi gan parādījās nevis līdz ar kristietības rašanos, bet vēlāk, jo Bībele ir daudzbalsīgs tekstu kopums, nevis viendabīgs avots. Par pirmo mēģinājumu sistematizēt kristīgo mācību uzskatāmas Apustuļu, Nīkajas un citas pirmās ticības apliecības. Viens no pirmajiem sistēmiskajiem teoloģiskajiem tekstiem ir Damaskas Jāņa (Ἰωάννης ὁ Δαμασκηνός, 7./8. gs.) “Ortodoksālās ticības izklāsts” (Έκδοσις ακριβής της ορθοδόξου πίστεως). Tas sākas ar ideju par Dieva neizzināmību. Rietumu baznīcā 12. gs. tapa Parīzes bīskapa Lombardas Pētera jeb Pētera Lombardieša (Petrus Lombardus) četras “Sentenču” grāmatas (Libri Quattuor Sententiarum) – baznīcas tēvu izteikumu kopums, kas kļuva par standarta tekstu viduslaiku teoloģiskajā izglītībā. Pirmajā grāmatā aplūkotas tēmas par Dievu, Trīsvienību, dievišķo vadību, ļaunumu, predestināciju, otrajā grāmatā – par eņģeļiem, dēmoniem, grēkā krišanu, žēlastību, trešajā – par Kristu, atpirkšanu no grēkiem, baušļiem, tikumiem, ceturtajā – par sakramentiem, nāvi, pastaro tiesu, elli un debesīm. Ceturtais Laterāna koncils (1215) apstiprināja Lombardas Pētera proponēto mācību par Trīsvienību un ticības apliecinājumu sāka ar frāzi “mēs ticam ar Pēteri Lombardu”. 13. gs. tapa Akvīnas Toma (Sanctus Thomas Aquinas) “Teoloģijas summa” (Summa Theologiae). Līdzīgi kā Lombardas Pētera darbs, tas sākas ar atziņu “mēs nevaram zināt, kas Dievs ir, bet vienīgi, kas Viņš nav”. Akvīnas Toma izpratnē par teoloģiju centrālā ir atklāsme. Teoloģiju viņš definēja kā doktrīnu, kas izriet no dievišķās atklāsmes. Akvīnas Toma darbam ir trīs daļas, kurās runāts par Dievu, radīšanu, cilvēku, Kristu un sakramentiem. Tas palika nepabeigts, un darbam pēc viņa nāves tika pievienots neliels pielikums par purgatoriju. 

Pēc reformācijas sistemātiskās teoloģijas darbus rakstīja arī protestanti. 1521. gadā publicēto (bet vēlāk vairākkārt autora rediģēto) luterāņu reformatora Filipa Melanhtona (Philipp Melanchthon) darbu “Kopīgas vietas teoloģijā jeb teoloģijas pamattēmas” (Loci communes rerum theologicarum seu hypotyposes theologicae) Mārtiņš Luters (Martin Luther) uzskatīja par labāko grāmatu pēc Bībeles. 1536. gadā tika publicēts nozīmes ziņā līdzvērtīgs darbs – reformātu tradīcijas autoritātes Žana Kalvina (Jean Calvin) “Kristīgās reliģijas institūti” (Institutio Christianae Religionis). Tajā ir sešas daļas, kurās analizēti desmit baušļi, Apustuļu ticības apliecība, tēvreize, sakramenti un kristīgā brīvība. Grāmatas 1559. gada versija ir daudz apjomīgāka nekā pirmais izdevums, un tā sadalīta šādās tematiskās daļās – par Dievu kā radītāju, atpestītāju, par Svēto Garu un baznīcu. Galvenais akcents likts uz Dieva suverenitāti, Viņa žēlastību un grēcinieku, kuri nav to pelnījuši, atpestīšanu. Ž. Kalvins kritizēja viduslaiku sholastiku, tāpēc ironiski, ka viņa “Institūti” vēlāk kalpoja par paraugu protestantiskās ortodoksijas sholastiskajai pieejai. 

19. gs. teologi, galvenokārt protestanti, radīja sistemātiskās teoloģijas, kurās kristietība interpretēta atbilstoši laikmeta kultūrstrāvojumiem – apgaismībai, romantismam u. c. Vācu teologs Frīdrihs Šleiermahers (Friedrich Daniel Ernst Schleiermacher) darbā “Kristīgā ticība” (Der christliche Glaube) dogmatisko teoloģiju definē kā “zinātni, kas sistematizē kristīgajā baznīcā noteiktā laikā pastāvošas doktrīnas”. Šī teoloģijas apakšnozare viņa skatījumā cieši saistīta ar Bībeles ekseģēzi un vēsturisko teoloģiju. F. Šleiermaheram centrāla bija ideja par totālas atkarības no Dieva pieredzi. Paralēli šādām teoloģijām 19. gs. tapa arī konfesionālas konservatīvas teoloģijas – piemēram, amerikāņu prezbiteriešu teologa Čārlza Hodža (Charles Hodges) sistemātiskās teoloģijas grāmata tika atkārtoti izdota daudzas reizes, un vēl aizvien ir autoritatīva evaņģelikālisma konservatīvajā spārnā. 19. gs. sistemātiskā teoloģija plaši izplatījās kā nozare, daļēji pateicoties tam, ka tolaik nostiprinājās izpratne par zinātnēm kā atsevišķām sistēmām. Tādas tika rakstītas arī pareizticībā, piemēram, metropolīta Makarija Bulgakova (Макарий Булгаков) “Pareizticīgi-dogmatiskā teoloģija” (Православно-догматическое богословие), ko pirmo reizi izdeva 1849.–1853. gadā. 

20. gs. tapa Karla Barta (Karl Barth) četru sējumu darbs “Baznīcas dogmatika” (Kirchliche Dogmatik, 1932–1967), kas palika nepabeigts. Šī darba sējumu tematikas secība daudz ko pasaka par K. Barta teoloģijas akcentiem – Dieva vārds (kā atklāsme Jēzū, kā rakstītais un sludinātais vārds), Dievs, radīšana, salīdzināšana (izlīgums ar Dievu). Līdzās K. Bartam plaši pazīstams ir arī Emīls Brunners (Heinrich Emil Brunner) ar savu triju sējumu dogmatiku. Viņa skatījumā dogmas ir baznīcas kritiskās refleksijas par Bībeli. Līdzīgi kā K. Barts, viņš kritizēja gan protestantisko ortodoksiju, gan liberālismu. 20. gs. ietekmīga bija arī Volfharta Pannenberga (Wolfhart Pannenberg) triju sējumu sistemātiskā teoloģija. Viņš aplūkoja kristīgo mācību primāri kā vēsturisku konstrukciju. Katoļu teologs Karls Rāners (Karl Rahner) darbā “Kristīgās ticības pamati” (Grundkurs des Glaubens, 1976) izvērsa pieeju, kuru viņš sauca par transcendentālo metodi, – tās uzdevums ir atklāt Dieva žēlastības universālo klātbūtni un pieredzi. 

20. gs. parādījās jauni teoloģijas virzieni, kuri transformēja vai kopumā noraidīja sistemātisko teoloģiju kā tādu. Jau minētais K. Barts atzina par nepieņemamu sistemātiskās teoloģijas jēdzienu (konkrēti kritizējot Paula Tilliha (Paul Tillich) teoloģiju) un deva priekšroku dogmatikas jēdzienam. Viņš norādīja uz riskiem, ka teoloģija tiek pakļauta filozofisku uzskatu sistēmai. Konstruktīvā teoloģija un tās pārstāvji, piemēram, amerikāņu teologs Gordons Kaufmans (Gordon Dester Kaufman), sistemātisko teoloģiju kritizē par to, ka teoloģijas tēmas, kas tiek sistematizētas, ir selektīvi izvēlētas atbilstoši autora un viņa tradīcijā pieņemtajai shēmai. G. Kaufmans uzskata, ka teoloģija balstās tradīcijā un valodā. Reliģiskā pieredze nepastāv ārpus kultūras un valodas, kurā tā tiek izteikta. Konstruktīvās teoloģijas pārstāvji gan nav vienisprātis, vai sistemātiskā teoloģija kā jēdziens ir noraidāma vai pārveidojama. 

Salīdzinošā teoloģija (piemēram, 20., 21. gs. amerikāņu jezuītu teologs Frānsiss Klūnijs (Francis Xavier Clooney) kā savu uzdevumu redz savstarpēju mācīšanos no dažādām reliģijām. Pats jēdziens tiek lietots no 18. gs., kad britu teologs Džeimss Gārdens (James Garden) to iekļāva savas grāmatas nosaukumā (Comparative Theology or The True and Solid Grounds of Pure and Peaceable Theology: a Subject very Necessary, the hitherto almost wholly neglected). Viņš jēdzienu lietoja tādā nozīmē, ka kristietības atziņas tiek salīdzinātas, lai noskaidrotu, kas kristietībā ir galvenais. Pēc Dž. Gārdena domām, tā ir Dieva mīlestība. Vēlāk jēdziena nozīme tika paplašināta – Džeimsa Klārka (James Freeman Clarke) “Lielās reliģijas: eseja salīdzinošā teoloģijā” (Ten Great Religions: An Essay in Comparative Theology, 1871) tipiski tā laika pieņēmumiem, kad reliģijpētniecība vēl tikai sāka veidoties kā no teoloģijas neatkarīga nozare, parāda, kā autora izpratnē nepilnīgas citu reliģiju atziņas iekļaujas kristietībā kā pārākā patiesībā. Vēlāk, 20. gs., salīdzinošā teoloģija attīstījās kā virziens, kas akcentē mācīšanos no citām reliģijām. Tā nenodarbojas ar jautājumu par to, kura reliģija ir patiesa. Reliģiju salīdzināšana vienlaikus ir savas tradīcijas dziļāka apzināšana. 

Kopš 20. gs. 70. gadiem apritē ienāca kontekstuālās teoloģijas jēdziens, kuru popularizēja Pasaules baznīcu padomes (World Council of Churches) Teoloģiskās izglītības fonds (Theological Education Fund). Misiologs Stīvens Bivenss (Stephen Bennett Bevans) rakstīja, ka neeksistē normatīva teoloģija, jo nav iespējams izvēlēties, vai veidot teoloģiju kontekstuāli vai ne. Teoloģija ir cilvēku refleksijas, kas vienmēr notiek noteiktā kontekstā. 

Bernes Universitātes Šveicē (vācu Universität Bern, franču Université de Berne) Sistemātiskās teologijas institūts (Institute for Systematic Theology); Eiropas Katoļu teoloģijas biedrība (European Society for Catholic Theology) – konfesionāla pētnieku organizācija, kuras interešu lokā ir arī sistemātiskā teoloģija; Teoloģijas pētniecības biedrība (The Society for the Study of Theology) – ekumeniska teologu organizācija Lielbritānijā; Teoloģijas un reliģisko studiju centrs (Centre for Theology and Religious Studies) – Lundas Universitātes Zviedrijā (Lunds universitet) Apvienotās humanitārās un teoloģijas fakultātes (Joint Faculties of Humanities and Theology) pētniecības centrs, kura viena no prioritārām nozarēm ir sistemātiskā teoloģija; Starptautiskās Pareizticīgo teoloģijas asociācijas dogmatiskās teoloģijas grupa (Dogmatic Theology Group of the International Orthodox Theological Association). 

International Journal of Systematic Theology – akadēmisks žurnāls, kas tiek izdots kopš 1999. gada, izdevējs – Blackwell Publishers Ltd.; Studia Theologica – Ziemeļeiropas universitāšu teoloģijas fakultāšu žurnāls, kas iznāk kopš 1947. gada; Theological Studies – amerikāņu jezuītu 1940. gadā dibināts žurnāls; Theology Today – Prinstonas teoloģiskā semināra (Princeton Theological Seminary, Amerikas Savienotās Valstis, ASV) 1944. gadā dibināts žurnāls.

K. Barts – Šveices reformātu teologs; E. Brunners – Šveices reformātu teologs; Millards Ēriksons (Millard Erickson) – amerikāņu baptistu teologs; Stenlijs Grencs (Stanley James Grenz) – amerikāņu baptistu teologs; V. Pannenbergs (Wolfhart Pannenberg) – vācu luterāņu teologs; Mihails Pomazanskis (Михаил Иванович Помазанский) – krievu pareizticīgo teologs, kurš pēc Otrā pasaules kara dzīvojis ASV, rakstījis un pasniedzis dogmatisko teoloģiju; K. Rāners – viens no pazīstamākajiem 20. gs. katoļu teologiem, vācu jezuīts, Otrā Vatikāna koncila eksperts un padomdevējs (peritus); P. Tillihs – vācu izcelmes luterāņu teologs, filozofs, kurš mūža otrajā pusē dzīvoja ASV; Kornēliuss van Tīls (Cornelius Van Til) – holandiešu izcelsmes amerikāņu reformātu teologs, kuram bijusi būtiska loma fundamentālisma veidošanās procesā.