Vēsturiskā teoloģija ir ar jēdzienu “baznīcas vēsture” cieši saistīts jēdziens. Abi nereti pārklājas, lai gan pagātnē ar pēdējo vairāk ir saistīta baznīcas kā institūcijas attīstības pētniecība. Mūsdienās, historiogrāfijai mijiedarbojoties ar sociālajām zinātnēm, vēsturiskā teoloģija vairs nepozicionē sevi tikai ideju vēstures kontekstā, bet saista doktrīnu attīstību ar sociāli politisko kontekstu. Tradicionāli vēsturiskā teoloģija tikusi iedalīta šādos periodos: patristiskais (1.–6. gs.), viduslaiki (6.–16. gs.), reformācija (16.–17. gs.), pēcreformācija (17.–18. gs.), jaunie laiki (no 18. gs. līdz mūsdienām). Atslēgas vārds un reizē izaicinājums vēsturiskajai teoloģijai ir “pārmaiņas” – teoloģiskās idejas gadsimtu gaitā mainās un jautājums ir, kā un vai vispār nošķirt kristietības būtību no mainīgajiem, kultūrkontekstam pakļautajiem elementiem. Agrīnajā baznīcā veidojās normatīvas doktrīnas (piemēram, Apustuļu ticība), kuras ticīgie pieņēma par Dieva atklāsmē dotām, taču jāņem vērā to tapšanas ģenēze, jo Bībeles teksti nepiedāvā gatavu doktrīnu sistēmu, bet idejas ar plašu interpretatīvo lauku. Vairākuma vai viedokļu veidotāju pieņemtās teoloģiskās idejas tika izmantotas, lai nodalītu par pareizu uzskatītu mācību (ortodoksiju) no herēzes (maldiem). Tas atklājās jau strīdos ap ariānismu, nestoriānismu, pelagiānismu un citiem vēlāk par maldīgiem uzskatītiem pirmo gadsimtu kristietības novirzieniem. Teoloģija ir universāla tajā nozīmē, ka tās idejas cirkulē dažādās kultūrās un laikmetos, taču vienlaikus tā ir arī partikulāra, jo valoda, kurā šīs idejas tiek izteiktas, un ideju rašanās iemesli un pielietojums saistīti ar noteiktu kultūrvidi. Piemēram, ideja par to, ka Dievs nevar ciest, ir saistīta ar grieķu un romiešu filozofijas nostādnēm. Savukārt 20. gs., pēc holokausta un citām globālām masu traģēdijām, daudzi teologi izvirzīja tēzi par cietēju Dievu, lai tādējādi varētu atbildēt uz jautājumiem par to, kur šajās ciešanās ir Dievs. Vēsturiskā teoloģija palīdz mūsdienu diskusijas ielikt plašākā laika “nogrieznī” un parādīt, kā līdzīgi vai tie paši jautājumi risināti agrāk. Vēsturnieka uzdevums nav normatīvs, proti, noteikt, kam mūsdienās ticēt vai ko praktiski darīt. Vēsturiskā teoloģija primāri ir aprakstoša (deskriptīva), nevis preskriptīva.