M. Luters pamatoja savu pēkšņo karjeras maiņu ar to, ka viņa dzīvi satricinājis piedzīvotais zibens spēriens un viņš nevar atteikties no toreiz Svētajai Annai (kalnraču aizstāvei) dotā solījuma, taču tas visticamākais bija tikai viens no motīviem pārtraukt studijas. Tolaik augustīniešu ordenī bija divi novirzieni – viens, kas centās panākt reformas, kas mazinātu strikto mūku dzīves disciplīnu, un otrs, kas saglabāja līdzšinējo kārtību. Klosteris, kurā iestājās M. Luters, piederēja otrajam novirzienam. Viņš tolaik vēlējās ar skaudru ķermeņa disciplīnu kalpot Dievam. Reliģiskie meklējumi un ar tiem saistītas bažas par savām attiecībām ar Dievu viņu tomēr neatstāja. 1507. gadā viņš, kā pats apraksta, ar trīcošu sirdi, bažījoties vai ir cienīgs pildīt amatu, vadīja savu pirmo misi kā priesteris. Gan tolaik, gan vēlākos gados M. Luteram bija raksturīga duālistiska pārliecība par cīņu ar velnu. Šajā ziņā viņš bija tipisks viduslaiku cilvēks ar tam raksturīgu ticību pārdabiskā nepastarpinātai klātbūtnei ikdienas dzīvē. 1510. gadā M. Luters ceļoja uz Romu, kur redzētais viņu ietekmēja negatīvi. Viņa šaubas par viduslaiku baznīcas mācību pastiprināja personiskie garīgie meklējumi un Bībeles studijas. No 1510. līdz 1520. gadam viņš lasīja lekcijas par psalmiem, kā arī Jaunās Derības vēstulēm Ebrejiem, Romiešiem un Galatiešiem. Tas pamazām veda viņu pie mācības pie taisnošanas ticībā.
1516. gadā uz Brandenburgu tika nosūtīts dominikāņu mūks Johans Tecels (Johann Tetzel), lai tirgotu indulgences un tādējādi vāktu naudu Sv. Pētera bazilikas pārbūvei Romā. Tas pamudināja M. Luteru sacerēt 95 tēzes, kuras viņš 1517. gadā aizsūtīja J. Tecela priekšniekam, Maincas arhibīskapam. Pēdējais tās nosūtīja uz Romu, ar lūgumu aizliegt M. Luteram par šo tēmu sprediķot. Tēzes tika tulkotas vācu valodā un pateicoties jaunajām iespiedtehnoloģijām izplatījās vācu zemēs un aiz to robežām. Stāsts par 95 tēžu piesišanu pie Vitenbergas klostera baznīcas durvīm 31. oktobrī gan mūsdienās tiek apšaubīts. Tēzēs, salīdzinot ar vēlākiem M. Lutera darbiem, ir tikai reformācijas ideju aizmetņi, tās nav uzskatāmas par reformācijas pieteikumu.
1520. gadā M. Luters publicēja trīs savus pazīstamākos darbus – “Baznīca Bābeles gūstā” (Von der babylonischen Gefangenschaft der Kirche), “Par kristīga cilvēka brīvību” (Von der Freiheit eines Christenmenschen), “Vācu nācijas kristīgajiem augstmaņiem” (An den christlichen Adel deutscher Nation von des christlichen Standes Besserung). Atbalsts M. Luteram, kuru pauda pilsētu valdes (rātes) un aristokrāti (īpaši Saksijas kūrfirsts Frīdrihs Gudrais, Friedrich der Weise), lai arī bieži primāri politiski motivēts, nodrošināja to, ka viņu nepiemeklēja priekšgājēju – reformu sludinātāju liktenis. M. Luters ne tikai palika dzīvs, bet arī sekmīgi īstenoja reformas baznīcā. Šo situāciju sekmēja dažādi apstākļi – militāri konflikti ar Franciju un Osmaņu Impēriju, fakts, ka Svētās Romas Impērijas imperators Kārlis V (Karl V.) vēlēšanās bija piekritis nosacījumam, ka neviens vācietis netiks tiesāts bez atbilstošas pušu uzklausīšanas. Līdz ar to, kad 1521. gadā pāvests publicēja M. Lutera ekskomunikācijas bullu, bija iespēja prasīt M. Luteram tiesības aizstāvēt sevi par spīti tam, ka nuncijs, kurš pārstāvēja pāvestu Svētajā Romas Impērijā, bija pret to, uzskatot, ka herētiķim nekas nepienākas. Tomēr imperatoram nācās rēķināties ar to, ka šāds viedoklis vācu zemēs nebija populārs un 1521. gadā Vormsā M. Luters stājās Reihstāga priekšā. Kad M. Luters atteicās nožēlot savus uzskatus, viņš tika pasludināts ārpus likuma. Atpakaļceļā no Vormsas M. Lutera atbalstītāji noorganizēja viņa pazušanu un paslēpšanos Vartburgas pilī, kur viņš pavadīja gandrīz gadu un iztulkoja vācu valodā Jauno Derību.
Emīla Delperē (Emile Delpérée) glezna "Luters Svētās Romas Impērijas Reihstāgā 1521. gadā Vormsā". 1878. gads. Svētās Romas Impērijas imperators Kārlis V (Karl V.) Reihstāga noslēgumā 25.05.1521. izdeva Vormsas ediktu, ar kuru Mārtiņš Luters tika pasludināts par ķeceri un noziedznieku ārpus likuma.
Avots: Europeana/Museum M.
1522. gadā viņš atgriezās Vitenbergā. Tajā pašā gadā sākās M. Lutera sarakste ar Rīgas pilsētas rātes sekretāru Johanu Lomilleru (Johann Lohmüller), kurš lūdza kādu M. Lutera vēstījumu ticības līdzgaitniekiem Rīgā un pārējā Livonijā. 1523. gadā izdots M. Lutera darbs “Izredzētajiem mīļajiem draugiem Rīgā, Rēvelē un Tērbatā Livonijā, maniem mīļajiem brāļiem Kristū”, 1524. gadā – M. Lutera komentārs “127. psalms, izklāstīts kristiešiem Rīgā un Livonijā”.
M. Luters tolaik bija palicis vienīgais augustīniešu klostera iemītnieks Vitenbergā. Pārējie mūki bija vai nu devušies uz katoļu pārvaldītām zemēm, vai atteikušies no mūka dzīves. Katoļu puses mēģinājumi īstenot Vormsā pieņemtos lēmumus neizdevās, jo reformācijas aizstāvji bija jau pārāk spēcīgi. M. Lutera paša ietekme uz tālāko notikumu gaitu gan mazinājās, jo konflikts politizējās. Zemnieku karš vācu zemēs 1525. gadā satrauca ne tikai valdošo eliti, bet arī M. Luteru, baidoties, ka notikumu gaitu vairs nevarēs kontrolēt un ka vācu zemju valdnieki pārstās atbalstīt reformāciju. Zemnieku karš, tāpat kā osmaņu apdraudējumi Eiropas zemēm, arī stiprināja M. Lutera apokaliptisko (pasaules gala gaidu) noskaņojumu.
Daudzi M. Lutera līdzgaitnieki vēlējās gan militāri stratēģisku, gan teoloģisku iemeslu dēļ panākt vienošanos ar reformātiem, lai mobilizētu protestantus cīņai pret katoļiem. 1529. gadā Marburgā M. Luters satikās ar Ulrihu Cvingliju (Ulrich Zwingli), taču jau no sākuma bija skaidrs, ka M. Luters jautājumā par svēto vakarēdienu nepiekāpsies, un vienošanās nenotika. 1530. gadā Augsburgā notikušajā Reihstāgā M. Luters nepiedalījās. Viņa vietā protestantus reprezentēja Filips Melanhtons (Philipp Melanchthon). Viņa sniegtais protestantu uzskatu kopsavilkums vēlāk kļuva par luterāņu konfesionāliem dokumentiem (Augsburgas ticības apliecība), lai gan M. Lutera un F. Melanhtona viedokļi par šī teksta saturu atšķīrās. M. Lutera dzīves pēdējam posmam raksturīga augoša polemika ar oponentiem, neiecietība, kas izpaudās rakstos pret turkiem (islāmu) un ebrejiem.
