Ikonoklasma jēdziens var tikt attiecināts gan uz vienas reliģijas ietvaros notiekoša konflikta rezultātu, gan uz vienas reliģijas vai sekulāras ideoloģijas pārstāvju rīcību attiecībā pret citas reliģijas pārstāvjiem. 

Ikonoklastu jēdziens pirmoreiz atrodams Konstantinopoles patriarha Germana (Germanos, valdīja 715.–730. gadā) vēstulē Klaudiopoles bīskapam Tomam (ap 720. gadu), kurš aizvāca ikonas no savas baznīcas. Germana izpratnē tos, kuri vēršas pret reliģisko attēlu lietošanu, ir jāizslēdz no baznīcas, jo šāda rīcība ir orientēta pret baznīcas tradīciju un mulsina baznīcai piederīgos, ir pret valsts praksi un liek kristiešiem izskatīties slikti jūdu un musulmaņu acīs. Šīs ideoloģijas pārstāvji uzskatīja, ka reliģiskie attēli nereprezentē Kristus, Jaunavas Marijas un svēto dievišķo dabu un tos nedrīkst pielūgt. Vienīgais īstais Kristus attēls ir svētais vakarēdiens, kas reprezentē Kristus miesu un asinis, bet svēto aizbildniecību ir iespējams iegūt ar lūgšanām, nevis pielūdzot relikvijas vai attēlus. Šo attēlu pielūgšana ir pielīdzināma elkdievībai. Ikonoklastu pretinieki uzskatīja, ka citu reliģiju attēli ir elki, jo reprezentē nepatiesos dievus, bet kristiešiem tie norāda uz Jēzu un svētajiem, kas ir vēsturiskas personas. Lūgšanas un rituāli, kuros tika iesaistīti attēli, viņuprāt, bija Jēzus un svēto godināšana, nevis šo attēlu pielūgšana. Ikonoklastu idejas guva Bizantijas valdnieku un garīdznieku atbalstu dažādos laika posmos (730–787 un 814–843), kā rezultātā daļa Bizantijas reliģisko attēlu tika iznīcināta. Šo periodu beigās attēlu izmantošanas atbalstītāji guva priekšroku. Otrajā Nīkajas koncilā (786–787) un Konstantinopoles koncilā (843) tika formulēta ortodoksāla ikonu teoloģija, kurai sekoja Austrumu pareizticīgās baznīcas.

Vēlāk no ikonoklastu jēdziena tika atvasināts vispārīgais ikonoklasma jēdziens. Tas tika izmantots attiecībā pret reformācijas, Franču revolūcijas un citiem vēsturiskiem laikmetiem, kuros tika veikta reliģisko attēlu iznīcināšana un apkarošana. Aptuveni 19. gs. beigās veidojās vispārīgais reliģijpētnieciskais ikonoklasma jēdziens, ko iespējams attiecināt uz jebkuras reliģiskas tradīcijas procesiem. Ikonoklasma jēdziens cēlās no reliģiska konteksta, kurā pareizticīgās kristietības kontekstā notika teoloģiskais strīds par reliģisko attēlu izmantošanu, bet tas var tikt lietots arī attiecībā uz sekulāri motivēto reliģisko attēlu iznīcināšanu. Ikonoklasma jēdziens tiek lietots arī attiecībā uz vēršanos pret pastāvošās kultūras simboliem plašākajā nozīmē, tajos ieskaitot tekstus, personības, skaņdarbus u. c. Tā kā ikonoklasmu lieto attiecībā uz dažādām kultūrām un reliģijām, tas neparedz vērsties tikai pret reliģisko attēlu izmantošanu kultā vai to izvietojumu publiskajā telpā. 

Reformācijas kontekstā ikonoklastu jēdziens tika attiecināts uz protoreformācijas teologu Džona Viklifa (John Wyclif) un Jana Husa (Jan Hus) idejām. Jēdzienu turpināja lietot arī vēlākās debatēs par attēlu izmantošanu baznīcā. Žans Kalvins (Jean Calvin) un citi reformātu līderi uzskatīja reliģiskos attēlus par elkdievības aizlieguma baušļa pārkāpšanu un atbalstīja to iznīcināšanu. Kalendāra nemieru laikā Rīgā (1584–1589) tika iznīcināti attēli Rīgas katoļu baznīcās. Attēlu graušana notika arī reformācijas laikā Anglijā (16. gs.) un Anglijas pilsoņu kara (1642–1651) gaitā, kad angļu puritāņi vērsās pret Romas katoļu baznīcas reliģiskajiem attēliem.

Franču revolūcijas kontekstā ikonoklasma jēdziens attiecās uz vērienīgo sabiedriskās dzīves un telpas transformācijas projektu, ko īstenoja revolucionārā valdība. Revolūcijas un republikas laikā tika iznīcināti gan kristiešu sakrālās mākslas pieminekļi, gan franču monarhijas simboli. Tāpat tika mainīti ielu un laukumu nosaukumi, kas bija saistīti ar monarhiju vai kristietību, arī mēnešu nosaukumi. Mēneša dienām tika piešķirti ar reliģiju nesaistīti nosaukumi. Iepriekš katrai dienai bija piesaiste Romas katoļu baznīcas svēto kalendāram.

Ikonoklasma tendences ir sastopamas arī citās reliģijās. Islāma aizsākumos pravietis Muhammeds pēc Mekas iekarošanas (629–630) iznīcināja tradicionālo arābu dievu attēlus, kas bija atrodami Kaabas svētnīcā. Muhammeds uzskatīja tradicionālo arābu reliģiju par elkdievību. Agrīnajā islāma vēstures posmā (6.–9. gs.) musulmaņi lielākoties atļāva citu reliģiju pārstāvjiem uzturēt savu reliģisko identitāti, arī atstāt reliģiskos attēlus. Vēsturiski musulmaņu attieksme pret citu reliģiju attēliem ir mainījusies, piemēram, Konstantinopoles (Stambulas) Svētas Sofijas katedrāle 1453. gadā tika pārvērsta par mošeju, iznīcinot vai aizkrāsojot kristiešu sakrālās mākslas darbus. Mūsdienu musulmaņu ikonoklasma piemēri ir Budas tēlu iznīcināšana 2001. gadā, ko veica Taliban kustība Afganistānā. Cits piemērs ir Islāma valsts organizētā pravieša Jonas kapa uzspridzināšana 2014. gadā, kad teroristi sunnīti iznīcināja šiītu svētvietu.

Budistu kopienas Ķīnā tika pakļautas vairākiem vajāšanas periodiem, kuros tika iznīcināti budistu tempļi un tajos atrodamie reliģiskie attēli. To starpā ir gan Ķīnas Tautas partijas (Gomiņdana) armijas militāro kampaņu laikā (1926) veiktās budistu svētvietu postīšanas, gan Ķīnas Komunistiskās partijas īstenotā Tibetas aneksija (1950–1951). 

Ikonoklasma prakses ir saistītas ar valsts varas un sabiedrības kārtības uzturēšanu vai maiņu. Ēģiptes faraons Ehnatons (valdīja ap 1351.–1334. g. p. m. ē.) veica reliģiskās reformas, pasludinot Saules diska dievu Atonu par vienīgo pielūdzamo dievu. Šis process ietvēra faraona uzspiesto tradicionālo ēģiptiešu dievu attēlu iznīcināšanu, rituālu un priesteru maiņu, bet pēc Ehnatona nāves tika iznīcināti viņa un Atona attēli. Vecās Derības 2. Ķēniņu grāmatā ir aprakstītas Jūdejas ķēniņa Josijas (valdīja ap 640.–609. g. p. m. ē.) valdīšanas laika reliģiskās reformas, kuru gaitā tika iznīcināti dieva Baala un citu pagānisko dievību reliģiskie attēli Jūdejas valstī un apturēts to kults.

Bizantijas imperators Leons V Armēnis (Leōn V ho Armenios) sākotnēji noraidīja, bet tad atbalstīja ikonoklasma idejas. Tas bija vajadzīgs, lai būtu iespējams atveidot imperatora ikonoklasta Konstantīna V (Kōnstantīnos) militāros panākumus. Leons V Armēnis uzskatīja, ka paša militārās neveiksmes ir Dieva sods par attēlu pielūgšanu Bizantijā, tāpēc Bizantijā atjaunoja ikonoklasma prakses.

Kultūras pieminekļu un sakrālās mākslas iznīcināšana vai aizvietošana ar citas reliģijas vai sekulāras ideoloģijas attēliem ir veids, kā politiskie un reliģiskie līderi ir veidojuši kultūras atmiņas telpu. Ikonoklastiskas darbības var tikt uzskatītas par kultūras genocīda formu gadījumos, ja to mērķis ir iznīcināt kādas grupas identitāti un atmiņu.