Nepatiesības jēdziena sastāvelementi un apakšveidi Nepatiesības jēdziens sastāv no patiesības pieļāvuma un tā noraidījuma – nepatiesības gadījumā iztrūkst patiesība. Patiesību par patiesu atzīst kritēriji, kurus nosaka dažādas patiesības teorijas. Ja patiesība izteikumā nav konstatēta, var runāt par nepatiesību, tomēr patiesības trūkuma forma nosaka, par tieši kādu nepatiesības veidu jārunā.
Nepatiesību klasifikācijā var runāt par lieliem meliem un maziem meliem, kas raksturo samelotā daudzumu vai ietekmi. Savukārt klaji meli ir acīmredzami ikvienam – par teiktā melīgumu nav ne mirkli jāšaubās. Šāda acīmredzamība rada definēšanas problēmu, jo meliem vajadzētu maldināt, bet klaju melu gadījumā tas nenotiek.
Baltie meli tiecas labvēlīgi ietekmēt melu adresātu. Līdzīga forma ir cēlie meli, ko ierasti saprot kā stratēģisku noklusēšanu vai melošanu, lai uzturētu sabiedrisko kārtību, piemēram, lai apdraudējuma gadījumā neizraisītu paniku. Pretēji baltajiem meliem ir melnie meli, kas saprotami kā savtīga labuma gūšana, apmānot citus. Savukārt tā saucamie zilie meli kādai grupai dod labumu uz citas grupas rēķina. Teorētiski sarežģīta nepatiesības forma ir pašapmāns, kas, atšķirībā no melošanas, kur parasti iesaistīti vismaz divi, nozīmē melošanu sev.
Blefs ir izlikšanās nolūkā radīt iespaidu, ka blefotājam piemīt līdzekļi vai resursi, kādu tam patiesībā nemaz nav. Blefošanas specifika parādās spēļu kontekstā, jo spēlē blefošanu nepakļauj morālam izvērtējumam. Ja sportists izdara māņkustības un tādējādi apspēlē pretinieku, tā nav uzskatāma par morāli nosodāmu rīcību. Līdzīgi ir ar kaulēšanos, kas ir abpusēja un atklāta izlikšanās, kurā abas puses apzinās, ka melo, jo sākotnēji nosaukto cenu neuzskata par patieso, lai gan apzinās, ka riskē pie tās palikt. Kaulēšanās turpinās kā spēle līdz brīdim, kad iesaistītie nonāk pie gala cenas, notiek galvošanas akts un pēkšņi agrākā maldināšana pārtop norunā un patiesībā.
Blēņas vai muļķību gvelšana ir tāda komunikācijas forma, kurā izpaužas vienaldzība pret patiesību, jo muļķību teicējam nerūp patiesība, proti, tas neuztraucas, vai izteiktais apgalvojums vispār ir vai nav patiess. Savukārt par dezinformāciju dēvē apzināti sagrozītas un nepatiesas informācijas sniegšanu, ko veic masveidīgi, mērķtiecīgi un organizēti, lai panāktu konkrētu nepatiesību atzīšanu vai vispār mazinātu uzticību jebkādām zināšanām.
Piesegšanas gadījumā bažās par patiesības nākšanu gaismā piesedzējs var izmantot dažādus melošanas paveidus: no klajiem meliem līdz noklusējumiem vai pat melošanai par iepriekš pausto melu veidu. Viņš apgalvo, ka tie jau bijuši tikai baltie meli, – lai noslēptu, ka melotājs ir guvis savtīgu labumu.
Piesedzot melus, nereti izmanto novirzīšanos vai izvairīšanos no tēmas, par kuru ir runa. Politiskajās cīņās bieži lietots līdzeklis ir neslavas celšana, kas ir tāda runa, kura tiecas iedragāt atsevišķas personas, uzņēmuma, produkta, grupas, valdības, reliģijas vai nācijas reputāciju. Neslavas celšana var būt arī patiesa, taču tādos gadījumos problemātiska ir izteikuma atbilstība kontekstam.
Savdabīga nepatiesības forma ir viltošana, jo tā nosaka attiecības starp autoru, oriģinālu, viltotāju un viltojumu. Viltojums kļūst par tādu tikai tad, kad to pretstata unikālam oriģinālam, turklāt tas pieprasa, ka jāpierāda arī oriģināla oriģinalitāte. Nepatiesības temata aplūkojumā problemātiska ir visa mākslas nozare, jo māksla nodarbojas ar atdarināšanu (citiem vārdiem, mākslīgais nav oriģināls) vai pat klaju sadomāšanu. Piemēram, baroks uzskatāms par izcilāko mānīšanās laikmetu, kur mānīšanās un brīnīšanās par māņiem kā kultūras forma ir klātesoša it visur; pasaku grāmatās tiek aprakstītas klaji sadomātas pasaules un situācijas. Mākslas melus var dēvēt par piedodamiem meliem, lai gan te drīzāk ir runa par spēli, kuras dalībnieki jau ir vienojušies uz noteiktu brīdi atcelt neuzticēšanos.
Meli to uzskatāmākajā formā kā klaji vai lieli meli ir retums. Krietni biežāk ikdienas komunikācijā sastopamas dažādas izteikumu formas, kurās rodama vismaz daļēja patiesība. Divi no šādiem melu veidiem ir pārspīlējumi un piezemējumi, kas ir īstenībai neatbilstoši palielinājumi vai sagrozījumi. Savukārt puspatiesības ir tādi maldinoši apgalvojumi, kuri ietver patiesības elementus. Turklāt apgalvojums var būt pilnīgi patiess, bet tas ir daļa no plašāka konteksta, kurā ir citi tādi elementi, kas būtiski ietekmētu apgalvojuma vērtību, bet tiek noklusēti vai nomaskēti. Specifisks nepatiesības paušanas veids ir ironija, kas rēķinās, ka apgalvojumu, kas šķietami pauž maldus, klausītājs sapratīs pavisam citādi, nekā pateikts.
Ar to nepatiesības klasifikācija nebūt nav izsmelta: varētu runāt arī par izlocīšanos, bezjēdzībām, jokiem, farsu, pamānīšanos, lielīšanos, asprātībām, pieklājībām, neatcerēšanos, zvēresta laušanu, patoloģiskiem meliem, noklusēšanu, izlikšanos, uzspēlēšanu, teatralitāti un citām nepatiesības formām, tomēr tās visas vieno patiesības trūkums dažādu iemeslu dēļ.