Nepatiesība ir patiesības trūkums, kas var nozīmēt gan maldus, gan melošanu, turklāt par nepatiesību var uzskatīt dažādas aplamības, māņus, šķitumu, maldinošas izteiksmes formas, nepareizus viedokļus, kas neatbilst īstenībai vai patiesu uzskatu sistēmiskam kopumam.

Nepatiesība un tās pamatveidi – maldi un meli – ir nesaraujami saistīti ar patiesību. Atbilstoši noteiktām patiesības izpratnes teorijām (piemēram, atbilstības vai saskaņotības) tiek saprasta arī nepatiesība, maldi un meli, kā arī citas nepatiesības apakšformas. Ļoti vienkāršotā izpratnē nepatiesība ir patiesības trūkums, kas var izveidoties dažādu iemeslu dēļ: mērķtiecīgas maldināšanas vai melošanas, kļūdīšanās, viedokļa noturēšanas par patiesību u. c. rezultātā. Ja patiesība tiek saprasta kā izteikuma atbilstība īstenībai, tad nepatiesība ir izteikuma neatbilstība īstenībai. 

Maldināšana ierasti tiek saprasta kā tāda darbība, apzināta vai neapzināta, kas ir par cēloni maldu tapšanai. Melošanu lielākoties saprot kā tādu komunikācijas darbību, kurā būtisks ir nolūks un mērķtiecība. Meli ir apgalvojums, kam pats netic un ko izsaka ar nolūku, lai kāds cits tam noticētu. Tātad melošana uzskatāma par rīcību nolūkā maldināt, bet maldināšana un maldi ir plašāki jēdzieni, kas apzīmē ticību aplamībai, jo maldināšana var notikt ne tikai melošanas, bet arī pašapmāna vai pat sagadīšanās dēļ. Ja pieņem, ka nolūks maldināt ir melu definīcijas neatņemama sastāvdaļa, var runāt par: 

1. vienkāršu maldināšanu, kas nozīmē, ka melošanas nosacījums ir nepatiesu apgalvojumu izteikšana, lai maldinātu;
2. komplicētu maldināšanu, kas papildus pievēršas jautājumam par uzticības pārkāpšanu;
3. morālu maldināšanu, kas uzsver citas personas morālo tiesību pārkāpumu. 

Nepatiesības, maldu un melu, definēšanas un noskaidrošanas lielākās problēmas ir cieši saistītas ar patiesības teorijām. Atbilstības teorijas pamatā ir pieņēmums, ka realitāte ir pieejama, tomēr tas ne vienmēr ir iespējams vai droši pārbaudāms. Saskaņotības teorija šo problēmu tiecas risināt, patiesību meklējot izteikumu attiecībās, tomēr šādā veidā vēl lielākā mērā tiek zaudēta saikne ar realitāti, turklāt aplamu uzskatu sistēma var šķist iekšēji saskanīga, tomēr nav pārliecinošu veidu, kā to pārbaudīt. Pragmatisms paļaujas uz sekmīgu funkcionēšanu kā patiesības pārbaudes kritēriju, tomēr tas ne vienmēr ir pietiekami, lai atpazītu nepatiesību. 

Nepatiesības jēdziens sastāv no patiesības pieļāvuma un tā noraidījuma – nepatiesības gadījumā iztrūkst patiesība. Patiesību par patiesu atzīst kritēriji, kurus nosaka dažādas patiesības teorijas. Ja patiesība izteikumā nav konstatēta, var runāt par nepatiesību, tomēr patiesības trūkuma forma nosaka, par tieši kādu nepatiesības veidu jārunā. 

Nepatiesību klasifikācijā var runāt par lieliem meliem un maziem meliem, kas raksturo samelotā daudzumu vai ietekmi. Savukārt klaji meli ir acīmredzami ikvienam – par teiktā melīgumu nav ne mirkli jāšaubās. Šāda acīmredzamība rada definēšanas problēmu, jo meliem vajadzētu maldināt, bet klaju melu gadījumā tas nenotiek. 

Baltie meli tiecas labvēlīgi ietekmēt melu adresātu. Līdzīga forma ir cēlie meli, ko ierasti saprot kā stratēģisku noklusēšanu vai melošanu, lai uzturētu sabiedrisko kārtību, piemēram, lai apdraudējuma gadījumā neizraisītu paniku. Pretēji baltajiem meliem ir melnie meli, kas saprotami kā savtīga labuma gūšana, apmānot citus. Savukārt tā saucamie zilie meli kādai grupai dod labumu uz citas grupas rēķina. Teorētiski sarežģīta nepatiesības forma ir pašapmāns, kas, atšķirībā no melošanas, kur parasti iesaistīti vismaz divi, nozīmē melošanu sev. 

Blefs ir izlikšanās nolūkā radīt iespaidu, ka blefotājam piemīt līdzekļi vai resursi, kādu tam patiesībā nemaz nav. Blefošanas specifika parādās spēļu kontekstā, jo spēlē blefošanu nepakļauj morālam izvērtējumam. Ja sportists izdara māņkustības un tādējādi apspēlē pretinieku, tā nav uzskatāma par morāli nosodāmu rīcību. Līdzīgi ir ar kaulēšanos, kas ir abpusēja un atklāta izlikšanās, kurā abas puses apzinās, ka melo, jo sākotnēji nosaukto cenu neuzskata par patieso, lai gan apzinās, ka riskē pie tās palikt. Kaulēšanās turpinās kā spēle līdz brīdim, kad iesaistītie nonāk pie gala cenas, notiek galvošanas akts un pēkšņi agrākā maldināšana pārtop norunā un patiesībā. 

Blēņas vai muļķību gvelšana ir tāda komunikācijas forma, kurā izpaužas vienaldzība pret patiesību, jo muļķību teicējam nerūp patiesība, proti, tas neuztraucas, vai izteiktais apgalvojums vispār ir vai nav patiess. Savukārt par dezinformāciju dēvē apzināti sagrozītas un nepatiesas informācijas sniegšanu, ko veic masveidīgi, mērķtiecīgi un organizēti, lai panāktu konkrētu nepatiesību atzīšanu vai vispār mazinātu uzticību jebkādām zināšanām. 

Piesegšanas gadījumā bažās par patiesības nākšanu gaismā piesedzējs var izmantot dažādus melošanas paveidus: no klajiem meliem līdz noklusējumiem vai pat melošanai par iepriekš pausto melu veidu. Viņš apgalvo, ka tie jau bijuši tikai baltie meli, – lai noslēptu, ka melotājs ir guvis savtīgu labumu. 

Piesedzot melus, nereti izmanto novirzīšanos vai izvairīšanos no tēmas, par kuru ir runa. Politiskajās cīņās bieži lietots līdzeklis ir neslavas celšana, kas ir tāda runa, kura tiecas iedragāt atsevišķas personas, uzņēmuma, produkta, grupas, valdības, reliģijas vai nācijas reputāciju. Neslavas celšana var būt arī patiesa, taču tādos gadījumos problemātiska ir izteikuma atbilstība kontekstam.

Savdabīga nepatiesības forma ir viltošana, jo tā nosaka attiecības starp autoru, oriģinālu, viltotāju un viltojumu. Viltojums kļūst par tādu tikai tad, kad to pretstata unikālam oriģinālam, turklāt tas pieprasa, ka jāpierāda arī oriģināla oriģinalitāte. Nepatiesības temata aplūkojumā problemātiska ir visa mākslas nozare, jo māksla nodarbojas ar atdarināšanu (citiem vārdiem, mākslīgais nav oriģināls) vai pat klaju sadomāšanu. Piemēram, baroks uzskatāms par izcilāko mānīšanās laikmetu, kur mānīšanās un brīnīšanās par māņiem kā kultūras forma ir klātesoša it visur; pasaku grāmatās tiek aprakstītas klaji sadomātas pasaules un situācijas. Mākslas melus var dēvēt par piedodamiem meliem, lai gan te drīzāk ir runa par spēli, kuras dalībnieki jau ir vienojušies uz noteiktu brīdi atcelt neuzticēšanos. 

Meli to uzskatāmākajā formā kā klaji vai lieli meli ir retums. Krietni biežāk ikdienas komunikācijā sastopamas dažādas izteikumu formas, kurās rodama vismaz daļēja patiesība. Divi no šādiem melu veidiem ir pārspīlējumi un piezemējumi, kas ir īstenībai neatbilstoši palielinājumi vai sagrozījumi. Savukārt puspatiesības ir tādi maldinoši apgalvojumi, kuri ietver patiesības elementus. Turklāt apgalvojums var būt pilnīgi patiess, bet tas ir daļa no plašāka konteksta, kurā ir citi tādi elementi, kas būtiski ietekmētu apgalvojuma vērtību, bet tiek noklusēti vai nomaskēti. Specifisks nepatiesības paušanas veids ir ironija, kas rēķinās, ka apgalvojumu, kas šķietami pauž maldus, klausītājs sapratīs pavisam citādi, nekā pateikts. 

Ar to nepatiesības klasifikācija nebūt nav izsmelta: varētu runāt arī par izlocīšanos, bezjēdzībām, jokiem, farsu, pamānīšanos, lielīšanos, asprātībām, pieklājībām, neatcerēšanos, zvēresta laušanu, patoloģiskiem meliem, noklusēšanu, izlikšanos, uzspēlēšanu, teatralitāti un citām nepatiesības formām, tomēr tās visas vieno patiesības trūkums dažādu iemeslu dēļ. 

Gluži kā patiesības jēdziens, kura saknes meklējamas domāšanas sākotnē, arī nepatiesība, maldi un meli ir jēdzieni, kuru tapšanai nav iespējams fiksēt vienu sākuma punktu. Seno babiloniešu Hammurapi likums aizliedza dot nepatiesu liecību: “Ja cilvēks, kas apsūdzēja cilvēku ar zvērestu, radīs aizdomas pret viņu slepkavībā un nepierādīs to, tad apsūdzētājs ir jānogalina.” Vecajā Derībā pavēlēts: “Nedod pret savu tuvāko melīgu liecību!” (Otrā Mozus grāmata, 20:16) Savukārt Jaunajā Derībā par velnu teikts: “Kad viņš runā melus, viņš runā to, kas ir no viņa paša, jo viņš ir melis un melu tēvs.” (Jāņa evaņģēlijs, 8:44) Kristietības svētajos tekstos paredzēts bargs sods par melošanu: “Visiem meļiem būs daļa degošā uguns un sēra ezerā.” (Atklāsmes grāmata, 21:8) Arī islāmā melošana ir nosodīta: “Sērga tiem sirdīs, un Dievs vēl piemetīs pie viņu sērgas, un tiem – grūta sodība par to, ka melojuši.” (Korāns, 2:10) 

Patiesības un tādējādi pastarpināti arī nepatiesības temats daudz risināts antīkajā filozofijā, meklējot zināšanu definīciju (Platona (Πλάτων) “Teaitēts” (Θεαίτητος), Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) “Metafizikā” (Τὰ μετὰ τὰ φυσικά) sniegta klasiskā patiesības un nepatiesības definīcija u. tml.). Platona dialogu tēls Sokrats argumentē pret sofismu, īstenas zināšanas pretstatīdams viedoklim, kas salīdzinājumā ar patiesību ir drīzāk māņi un maldi. Pret meliem vēršas Sv. Augustīns (Aurelius Augustinus Hipponensis), iezīmējot Rietumu kristīgās civilizācijas turpmāko attieksmi pret mānīšanos: “Un tad nu visi meli ir jāsauc par grēku, jo cilvēkam ir jāsaka tas, ko viņš lolo dvēselē, – ne tikai tad, kad viņš zina, kas ir patiess, bet arī, ja viņš kādreiz kļūdās un maldās, kā jau cilvēkiem gadās.” (Augustīns, “Enhiridions”, Enchiridion) Savukārt Sv. Akvīnas Toms (Sanctus Thomas Aquinas), atkāpies no Augustīna kategorisma, nošķir trīs melu veidus: joku melus, nepieciešamos melus un kaitējošos melus. 

Lai gan filozofiskos un reliģiskos tekstos lielākoties pret meliem ir pausta nosodoša attieksme, pastāv arī pretēja pārliecība, piemēram, reālpolitikas iedibinātājs Nikolo Makjavelli (Niccolò di Bernardo dei Machiavelli) pamāca, ka valdniekam vajag “prast veikli tēlot un izlikties”, jo “cilvēki taču ir tādi vientieši un tik ļoti klausa acumirkļa vajadzībām, ka tas, kurš vēlas pievilt, vienmēr atradīs tādu, kurš ļausies pievilties”. (N. Makjavelli, “Princeps”, Il Principe) Savukārt, piemēram, 18. gs. valstsvīrs un politikas filozofs Edmunds Bērks (Edmund Burke) sprieda, ka mērenība izteicienos jeb “patiesības ekonomika” ir derīga. 

Būtisks pieturas punkts nepatiesības interpretācijā ir Imanuela Kanta (Immanuel Kant) darbs “Par iedomātām tiesībām melot aiz cilvēkmīlestības” (Über ein vermeintes Recht aus Menschenliebe zu lügen). I. Kants argumentē, ka melot nedrīkst neviena būtne, kas vien ir apveltīta ar prātu un spēj domāt racionāli, jo “katram ir jāatzīst, ka likumam, kam jākalpo par morālisku likumu, tas ir, par kāda saistīguma pamatu, vajadzētu sevī ietvert absolūtu nepieciešamību”. (I. Kants, “Tikumu metafizikas pamatojums” (Grundlegung zur Metaphysik der Sitten), 389) I. Kants uzstāj uz universālisma principu, ka pamatojums ir jāmeklē jēdzienos, nevis atsevišķos gadījumos, jo vispārīgie likumi ir saistoši jebkuram, kas spēj šos likumus saprast, un tātad liegums melot ir absolūts. Melošana ir kategoriski nepieņemama jebkādos apstākļos, jo tādējādi radītu nevis tikai lokālu kaitējumu, bet apdraudētu universālos likumus. 

Mūsdienu filozofiju ir spēcīgi ietekmējusi Frīdriha Nīčes (Friedrich Nietzsche) atskārta, ka patiesība ir tikai “kustīgs metaforu, metonīmiju, antropomorfismu jūklis” (F. Nīče, “Par patiesību un meliem viņpus morāles aspekta”, Über Wahrheit und Lüge im aussermoralischen Sinne). 20. gs. filozofijā tas ved pie secinājuma, ka arī patiesība ir vēsturiska, taču līdz ar to tiek mīkstināta nepatiesības nozīme: ja patiesība nav absolūta, tad arvien sarežģītāk ir runāt par radikāliem maldiem. 

Nepatiesības paušanas veidu bagātā daudzveidība parāda, ka, lai gan lielākoties nosodīta, tā ir plaši praktizēta un pieņemta. Teātra spēlēšana, blefošana, ironizēšana, jokošana un daudzas citas nepatiesības formas tiek atzītas kā pieņemamas un dažkārt pat labvēlīgas, un tai ir būtiska loma cilvēciskās saskarsmes jomā. Jo īpaši kultūrā, mākslā, politikā nepatiesības paušana ir nevis pieņemama, bet pat neatņemama komunikācijas prakse. 

Patiesībai un nepatiesībai piemīt sabiedriskā dimensija ne tikai izcelsmes, bet arī iedarbības nozīmē. Gan patiesiem, gan aplamiem apgalvojumiem piemīt mērķtiecība, jo katrs apgalvojums (ar retiem izņēmumiem) ietekmē realitāti: apraksta, nosauc, izrīko un tamlīdzīgi. Līdz ar to patiesība un meli ir politiski, tiem piemīt vara. Turklāt vardarbīga vara var gluži vienkārši ignorēt ikvienu uzskatu, kas tai nepatīk. 

Nepatiesības ietekme ir spilgti saskatāma pragmatisma patiesības teorijā, kas apelē pie sekmīgas funkcionēšanas kā patiesības garantijas. Ja kaut kur pastāv nepatiesība, tad visdrīzāk ne sabiedrība kā veselums, ne mazākas sabiedrības kopas nespēšot sekmīgi funkcionēt. Uzticība autoritātei (sabiedrībai, ekspertam, reliģiskajam līderim u. c.) ir pragmatiska, proti: lai mēs vispār spētu komunicēt, mums jāpieņem, ka apgalvojumi visdrīzāk ir patiesi. Savukārt nepatiesība grauj sabiedrības, valsts, kopienas, kā arī mazāku grupu un pat atsevišķu indivīdu spējas sekmīgi darboties un sasniegt savus mērķus. 

Filozofs Harijs Frankfurts (Harry Gordon Frankfurt) skaidro, ka tieši muļķību gvelšana, nevis vienkārši melošana, ir bīstamākā nepatiesības forma. Lai gan muļķību gvelzēji rada iespaidu, ka sniedz informāciju, viņi to nebūt nedara. Atšķirībā no melošanas, kas atzīst patiesības pastāvēšanu, muļķību gvelzējiem vai blēžiem tā ir vienaldzīga, jo tiem rūp tikai savu mērķu sasniegšana. Tādējādi H. Frankfurts turpina I. Kanta domu, ka nepatiesības apliecināšana (melos, maldos vai gvelšanā) apšauba pašas patiesības iespējamību. 

Nepatiesības konstatēšanā tomēr jāņem vērā vairāki apsvērumi. Lielākoties, kad ir runa par faktiem, precīzāk būtu lietot apgalvojuma jēdzienu. Fakts tāds kļūst tad, kad to ietērpj valodā. Tā kā fakti kā apgalvojumi ir valodiski, tie neizbēgami ir arī sociāli nosacīti. Jāņem vērā, ka apgalvojumi parādās noteiktā kontekstā, tie top konkrētos kultūras un politikas apstākļos un daži fakti ir patiesi tikai un vienīgi tāpēc, ka pastāv noteiktas sociālās normas. Turklāt tas vien, ka kāds pasaka patiesību, nenozīmē, ka šai patiesībai noticēs. Patiesības sacīšana un – plašākā mērogā – ikviens apgalvojums ir daļa no sarunāšanās, kas vienlaikus ir arī pārliecināšana. Noticēšana ir jebkura apgalvojuma neatņemama daļa, jo ikviens izteikums, kas pretendē uz patiesumu, pretstatā minējumam sevī ieslēpj pārliecību vai ticību, ka teiktais ir patiess, tomēr jārēķinās, ka ir iespējams ticēt arī nepatiesībai, – tieši uz to cer maldinātāji. 

Maldu un melu temats plašu rezonansi izraisīja 2016. gadā pēc Amerikas Savienoto Valstu (ASV) prezidenta vēlēšanām. Vēlēšanu uzvarētājam Donaldam Trampam (Donald John Trump) pārmeta bezprecedenta faktu sagrozīšanu, melšanu un klaju melošanu. Reaģējot uz sabiedrības diskusijām, Oksfordas vārdnīcas veidotāji 2016. gadā par gada vārdu pasludināja jēdzienu “pēcpatiesība” (angļu post-truth), vēršot uzmanību uz šī jēdziena definīcijā ietverto nošķīrumu starp emocionāliem personīgajiem uzskatiem un objektīviem faktiem. Savukārt 2017. gadā American Dialect Society un Collins English Dictionary par gada vārdu pasludināja frāzi “viltus ziņas” (angļu fake news). Populārzinātniskajā diskursā atzinību guva runas par “pēcpatiesības laikmeta” iestāšanos. Tomēr, lai gan filozofisko teoriju kontekstā netika pateikts nekas jauns un laikmeta mērogā nekas nemainījās, sabiedriskajās diskusijās nepatiesības temats kļuva ļoti aktuāls. 

Nepatiesības paušanu mūsdienās izsaka gan ierastas, gan jaunas formas, kas atbilst sava laika komunikācijas ceļiem. Tādas jaunās tehnoloģijas kā internets un no tā atvasinātie sociālie tīkli, kā arī izmainītā mediju vide, kur saziņas ātrums un intensitāte ir augsta, rada jaunas apmānīšanas formas, kas tiek īpaši efektīvi izmantotas reklamēšanas jomā. Var runāt par iestāstīšanu kā vēl vienu nepatiesības formu – modernās sabiedriskošanās tehnoloģijas, pārceldamas komunikāciju virtuālajā vidē un pārpludinādamas to ar tendenciozi atlasītu saturu, konstruē realitātei neatbilstošu vidi. Tādējādi nepatiesība no izteikuma īpašības problēmas pārtop par ontoloģisku problēmu – realitāti aizvieto nepatiesība.