V. Ģinters dzimis kā tirgotāja Dāvida Ģintera un Annas Karolīnas Albertas ārlaulības bērns. D. Ģinteram laulībā ar Hermīni (dzimušu Dārznieci; brālis Teodors Dārznieks, Jelgavas prefekts un apriņķa pašvaldību vadošais darbinieks) nebija bērnu. Pirmos gadus V. Ģinters auga Milleru baltvācu ģimenē. Vēlāk tēva ģimene adoptēja Valdemāru (1916).
V. Ģinters beidza pamatskolu Rīgā (1912), mācījās Rīgas pilsētas reālskolā (1912–1915), iestājās Latviešu izglītības biedrības vidusskolā (1917) un 1918. gadā beidza to. Lieliniekiem ienākot Rīgā, viņš pārcēlās uz Liepāju (1919), kur V. Ģinters brīvprātīgi iestājās Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (10.02.1919.), bija kareivis 1. inženieru sapieru rotā, vēlāk Studentu bataljonā; pēc bruņoto spēku reorganizācijas paaugstināts par 3. Jelgavas kājnieku pulka kaprāli. Piedalījās kaujās Kalnciema un Slokas apkārtnē, Rīgas atbrīvošanā, Latgales atbrīvošanas kaujās pret lieliniekiem (pie Rudzātiem un Līvāniem) un kaujās pret bermontiešiem. Pēc Neatkarības kara dienēja Satversmes sapulces komandantūrā, atvaļināts 28.02.1921.
V. Ģinters iestājās Latvijas Universitātes (LU) Filoloģijas un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļā (1921), kur studēja arheoloģiju, aizvēsturi un mākslas vēsturi. Kad profesors Maksis Eberts pārcēlās uz Alberta Universitāti Kēnigsbergā (Albertus Universität Königsberg), V. Ģinters sekoja viņam un turpināja aizvēstures un arheoloģijas studijas Alberta Universitātē (1924–1927). Līdzās studijām viņš piedalījās arheoloģiskajos izrakumos Austrumprūsijā (1924–1926).
V. Ģinters ieguva Alberta Universitātes filozofijas doktora grādu (1927), publicēja disertāciju par skitu un sarmatu zobenu tipoloģiju (Das Schwert der Skythen und Sarmaten in Südrussland, 1928), pēc tam atgriezās Rīgā, par saviem Limbažu pagasta Buļļumuižas arheoloģiskajiem izrakumiem (1930) uzrakstīja maģistra darbu un pabeidza LU ar vēstures maģistra grādu (1932). Viņš prata latviešu, vācu, krievu, franču, angļu un zviedru valodu. 1934. gadā uzņemts par studentu korporācijas “Philyronia” goda filistru.
V. Ģinters zināšanas papildināja ārzemēs. Atkārtoti strādāja galvenajos Vācijas muzejos, to skaitā Berlīnes pilsētas muzejā Märkisches Museum (1924–1926). Ieguva pieredzi un zināšanas etnogrāfijā pie profesora Sigurda Eriksona (Sigurd Erixon) Ziemeļu muzejā (Nordiska museet) Stokholmā (1931), kā arī Kauņas un Tērbatas muzejos (1932). Iepazinās ar Nacionālo muzeju Helsinkos (Kansallismuseo), ar Oslo un Kopenhāgenas muzejiem (1933). Viņš strādāja muzejos Viļņā (1934, 1936), Varšavā (1934, 1935, 1936), Briselē (1935), Parīzē (1935, 1939), Poznaņā (1936), Kairā un Aleksandrijā (1937). 20. gs. 30. gados V. Ģinters apceļoja Augšēģiptes galvenās senvietas, iepazinās ar izrakumiem Memfisā, Sakārā un Nīlas deltā (1937), ar muzejiem Atēnās (1937), Venēcijā, Romā un Neapolē (1937), kā arī ar jaunāko izrakumu tehniku Pompejos un Herkulānā (1937).
V. Ģinters piedalījās Baltijas institūta nodarbībās un klausījās profesoru Birgera Nērmana (Birger Nerman) un Nilsa Oberga (Nils Åberg) lekcijas par aizvēsturi Stokholmā un Upsalā, Zviedrijā (1931), piedalījās XIII Pasaules mākslas vēstures kongresā Stokholmā (1933), Baltijas arheologu sanāksmē Igaunijā (1936) un Pasaules arheologu kongresā Kairā, Ēģiptē (1937).