Vienības komandieris ģenerālis Jānis Kurelis un štāba priekšnieks kapteinis Kristaps Upelnieks vadīja arī 13.08.1943. slepeni Rīgā nodibinātās Latvijas Centrālās padomes (LCP) militāro komisiju un par savu mērķi izvirzīja Latvijas faktiskās suverenitātes atjaunošanu brīdī, kad Vācijas karaspēks atstātu, bet Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) armija vēl nebūtu ieņēmusi Latvijas teritoriju.

Ģenerāļa Kureļa vienību saformēja 28.07.1944. Skrīveru pagasta Robežās pēc tam, kad vācu okupācijas varas iestādes atļāva no Rīgas apriņķa policijas 2., 3. un 4. iecirkņa aizsargiem izveidot Rīgas aizsargu pulka ģenerāļa Kureļa grupu. Vīru kopskaits slēgtajās vienībās sasniedza 450 (vēl 700–800 aizsargu atradās rezervē un dzīvoja mājās). No 15. augusta vienība darbojās saskaņā ar Vācijas 16. armijas 212. frontes izlūkošanas nodaļas (Frontaufklärungstruppe 212, FAT 212) izsniegtajām pilnvarām. Sākotnēji kureliešus bija paredzēts izmantot Pļaviņu–Lielvārdes frontes sektora aizstāvēšanai un speciāli apmācītu cilvēku grupu nosūtīšanai partizānu darbībai Sarkanās armijas aizmugurē. Šīm vajadzībām kurelieši no leitnanta Ervīna Haselmana (Erwin Hasselmann) komandētās FAT 212 saņēma autokravu ar ieročiem, ar kuriem daļēji apbruņoja ap 150 cilvēku, kas palika otrpus frontei.

Reaģējot uz izmaiņām militārajā situācijā, ģenerāļa Kureļa grupa 23.–29.09.1944. atkāpās uz Kurzemi, kur apmetās Talsu apriņķa Strazdes muižā, bet 29. oktobrī nonāca Ventspils apriņķa Puzes pagastā. Vienības sastāvs Kurzemē pārsniedza 3000 vīru, to papildināja leģionāri, kuri nevēlējās doties uz Vāciju, kā arī civiliedzīvotāji, kas bija izvairījušies no mobilizācijas. Vienību veidoja tās štābs un pulkveža-leitnanta Eduarda Graudiņa Skrīveru bataljons Stiklos, leitnanta Roberta Rubeņa atsevišķais bataljons Ilziķos, virsleitnanta Viļa Strautnieka bataljons Ēdolē, virsnieka vietnieka Elmāra Stendera rota Iliņos, aizsargu kapteiņa Jansona vienība Smuģos, virsnieka vietnieka Induļa Dišlera vienība Piltenē un vēl 18 mazākas mobilās vienības dažādos Ventspils un Talsu aprinķa pagastos. 

03.11.1944. kureliešus pakļāva augstākajam SS (Schutzstaffel) un policijas vadītājam Ostlandē un Ziemeļkrievijā, SS obergrupenfīreram un policijas ģenerālim Frīdriham Jekelnam (Friedrich August Jeckeln), kurš vairākkārt propagandas nolūkos aicināja ģenerāli J. Kureli parakstīt uzsaukumu mežos klīstošajiem karavīriem, lai tie pieteiktos cīņām frontē. F. Jekelns solīja, ka pēc kara būšot neatkarīga Latvija, bet Vācijas Drošības policijas un Drošības dienesta (Sicherheitspolizei, SiPo, und Sicherheitsdienst, SD) pavēlnieks Ostlandē, SS oberfīrers un policijas pulkvedis Vilhelms Fukss (Wilhelm Fuchs) pat izteicās, ka šajā jautājumā pieņemts konkrēts Vācijas valdības lēmums. Kureliešu štāba priekšnieks kapteinis K. Upelnieks lūdza to oficiāli publicēt un norādīja, ka “neatkarīga Latvija ir katra latvieša, arī ģenerāļa Kureļa, mana un manu ļaužu viskarstākā vēlēšanās”.

Pārrunās ar vāciešiem Talsos J. Kurelis un K. Upelnieks uzsvēra, ka nepietiek ar to, ka latviešu karavīri zina, pret ko viņi cīnās, bet ir jādod arī pozitīvs mērķis – par ko viņi cīnās, tāpēc ir nepieciešama Latvijas neatkarības atjaunošana de facto, kas ļautu Kurzemē mobilizēt 40 000–50 000 karavīru. Kurelieši noraidīja viņiem izteikto piedāvājumu darboties organizācijas SS Jagdverband Ostland paspārnē un nepakļāvās SS obergrupenfīrera F. Jekelna rīkojumam pāriet SS pakļautībā un izdot viņu rindās esošos leģiona dezertierus.

Reaģējot uz ģenerāļa Kureļa grupas izvairīšanos no viņiem doto pavēļu pildīšanas, kā arī zinot kureliešu virsnieku pret vāciešiem vērsto nacionālo nostāju un sakaru uzturēšanu ar ārzemēm, F. Jekelna vadītās vācu karaspēka vienības 14.11.1944. aplenca kureliešu štābu un galvenos spēkus Puzes pagasta Stiklos. Vācieši pārsteidza sardzes posteni, sadauzīja telefonus un iebiedēšanas nolūkā raidīja mīnmetēju mīnas, kas nogalināja divas sievietes un ievainoja trīs karavīrus. Ģenerāļa Kureļa grupas vadība bija informēta par iespējamo ielenkšanu, atbruņošanu un izformēšanu, tomēr nebija gatava atklātai cīņai pret vāciešiem. Rezultātā vācu 594. aizmugures dienesta un 18. armijas korpusa vienības internēja ap 1000 kureliešu.

Ģenerāli J. Kureli 21.11.1944. ar ģimeni nosūtīja uz Dancigu (mūsdienās Gdaņska Polijā) Latviešu leģiona ģenerālinspektora SS grupenfīrera un ieroču SS ģenerālleitnanta Rūdolfa Bangerska štāba rīcībā. Vairākus simtus kureliešu ieslodzīja Talsu un Ventspils cietumos un koncentrācijas nometnēs Štuthofā, Būhenvaldē, Neiengammē un pie Kēnigsbergas (mūsdienās Kaļiņingrada Krievijas Federācijā). Vēlāk daudzus no viņiem ieskaitīja leģionā vai būvbataljonos un iesaistīja cīņās frontē.

19./20.11.1944. naktī drošības izmeklēšanas cietumā Liepājā norisinājās t. s. izņēmuma stāvokļa kara tiesa. Ar tās lēmumu nākamajā rītā Karostā nošāva astoņus kureliešu štāba virsniekus un tehniskos darbiniekus: pārtikas apgādes priekšnieku pulkvedi Pēteri Liepiņu, štāba priekšnieku kapteini K. Upelnieku, štāba priekšnieka palīgu kapteini Jūliju Mucenieku, štāba operatīvo adjutantu virsleitnantu Jāni Gregoru, virsleitnantu Teodoru Prikuli, virsleitnantu Jāni Rasu, leitnantu Filipsonu un adjutantu Kārli Valteru. Sodu mīkstināja pulkvedim-leitnantam E. Graudiņam (mira Štuthofas koncentrācijas nometnes evakuācijas laikā 28.02.1945.), leitnantam Arturam Ankravam (pēc kara izceļoja uz Austrāliju) un seržantam Vilim Pāvulānam (pēc kara dzīvoja Zviedrijā, pēc nāves pārapbedīts Latvijā).

Vāciešu prasībai nolikt ieročus 14.11.1944. nepakļāvās Ugāles pagasta Ilziķos novietotais leitnanta R. Rubeņa bataljons, kas atkāpās meža masīvā, dienvidaustrumos no Usmas ezera. Bataljons sastāvēja no četrām (divām smagās, vienas ložmetējnieku, vienas strēlnieku) rotām vairāk nekā 500 vīru sastāvā. 18. novembrī pulksten 9.30 no rīta sākās vāciešu uzbrukums, kaujā raidot atsevišķo Šaca (Schatz) bataljonu un citas vienības. Kaujas laikā nāvīgi ievainoja R. Rubeni, un viņa vietā bataljona vadību pārņēma virsnieka vietnieks Aleksandrs Druviņš.

Neraugoties uz komandiera nāvi, bataljons vāciešu uzbrukumu atsita, četru stundu ilgā kaujā paliekot neuzvarēti. Cietuši ievērojamus zaudējumus Rendas kaujā 18. novembrī, vācieši papildināja savus spēkus, vēršot pret rubeniešiem kapteiņa Helda (Held) pastiprināto bataljonu, kas sastāvēja no četrām rotām (katrā 140 vīru) un citām vienībām un bija bruņots ar mīnmetējiem, smago prettanku lielgabalu un vēl citiem kājnieku ieročiem.

Kaujas atsākās 06.12.1944. meža masīvā starp Zlēku–Cirkales ceļu un Abavu. Nākamās dienas rītā no rubeniešu lodēm pie Kunarāju dambja krita kapteinis Helds, bijušais Salaspils nometnes komandants SS oberšturmbanfīrers Kurts Krauze (Kurt Krause) un vēl citi vācu virsnieki. Atsitot daudzus pretinieka uzbrukumus, rubenieši turpināja cīņu līdz 9. decembrim, kad, pildot A. Druviņa pavēli, sadalījās mazākās grupās, sekmīgi izgāja no aplenkuma un izklīda.

Rendas un Zlēku kaujas laikā krita ap 50 rubeniešu, bet vācu pusē karojošo vienību zaudējumi varēja sasniegt līdz 250 vīriem. Atriebjoties par leitnanta R. Rubeņa bataljona izrādīto pretestību, nacistu soda ekspedīcija 05.–09.12.1944. nodedzināja vairākas Ventspils apriņķa Zlēku pagasta viensētas un nogalināja vairāk nekā 160 cilvēku, to skaitā ap 80 civiliedzīvotāju.

Ģenerāļa Kureļa grupas mērķis – Latvijas faktiskās suverenitātes atjaunošana brīdī, kad Vācijas karaspēks atstātu, bet PSRS armija vēl nebūtu ieņēmusi Latvijas teritoriju – palika nesasniegts, jo pretoties divām totalitārām lielvarām nācās visbezcerīgākajos apstākļos un ļoti nelabvēlīgā militāri politiskajā situācijā. Tomēr leitnanta R. Rubeņa bataljona Rendas un Zlēku kauja 1944. gada novembrī–decembrī pret vāciešiem ir simbolisks un reizē reāls apliecinājums nacionālajai bruņotajai pretošanās kustībai ne tikai pret PSRS, bet arī nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas režīmu.

Ģenerāļa Kureļa grupai veltīti piemiņas akmeņi uzstādīti Puzes pagasta Stiklos un Dzelzkalnu kapos (1997), bet ģenerālim J. Kurelim veltīta piemiņas plāksne atklāta kolumbārijā Akāciju parka kapsētā (Acacia Park Cemetery) Čikāgā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV, 2012). Piemiņas vieta nošautajiem ģenerāļa Kureļa grupas štāba virsniekiem izveidota Liepājas Karostā (1994, atjaunota pēc ieskalošanas jūrā 2013). 2022. gadā Liepājas domē iesniegta “Daugavas Vanagu” Oskara Kalpaka nodaļas iniciatīva pārdēvēt Krasta ielu par Kureliešu ielu.

Ģenerāļa Kureļa grupas vēsture atspoguļota spēlfilmā “Dancis pa trim” (režisors Arvīds Krievs, 2011).