Usmas ezers ir ziemeļu–dienvidu virzienā orientēts glaciālas izcelsmes ezers, Baltijas ledus ezera palika. Tas atrodas Latvijas ziemeļrietumu daļā – Kursas zemienes Ugāles līdzenumā 20,6 m virs jūras līmeņa, Ventspils novadā, Usmas pagastā.

Usmas ezers ir ar vāju caurteci un atrodas pārejas stadijā no oligotrofa uz eitrofu ezeru. Ap ezeru plešas vieni no lielākajiem mežu masīviem Latvijā, daudzviet ezera krasti pirmatnēji, maz pārveidoti. Usmas ezera krasta joslas nav visur vienādi izteiktas, dažās vietās pie ezera ir lēzenas pļavas, bet citur ezerā nelielā attālumā no ūdens paceļas stāvas 3–5 metrus augstas nogāzes.

Ezerdobes morfometriskie rādītāji: Usmas ezers aizņem apmēram 38 km², bet kopā ar salām 42 km². Pēc ūdens tilpuma – 0,19 km³ – ir otrs lielākais ezers Latvijā, tā maksimālais garums ir 13,5 km, lielākais platums ir 6,2 km. Ezera vidējais dziļums ir 5,4 m, maksimālais dziļums – 27 m (Kapkrāsns).

Ezera krasta līnija ir izrobota līčiem un pussalām. Ezerdobe ir ļoti nelīdzena ar daudz dziļumiem un sēkļiem. Ezerā ir četras salas – Viskūžu sala, Moricsala, Lielalksnīte un Mazalksnīte. Viskūžu sala ir lielākā ezera sala (3,1 km²) Latvijā. Starp salu un ezera rietumu krastu ir 160–200 m plats, 1,3 km garš, līkumots šaurums, kuram piešķirts nosaukums Amjūdzupe (morfoloģiskās līdzības dēļ ar upi).

Usmas ezera katliene veidojusies ledus laikmeta beigu posmā, kad, ledājam izkūstot, glaciodepresijā izveidojās Ventas–Usmas sprostezers, bet vēlāk Usmas ezera teritorija izveidojās kā viens no Baltijas ledus ezera līčiem. Vēlāk, līmenim pazeminoties, bijušais līcis izveidojās par paliku ezeru. Tai laikā atklājās plašas smilšainas teritorijas bez veģetācijas, kā rezultātā Usmas ezera ziemeļu piekrastē, posmā no Engures upes labā krasta līdz Lakšu un Abrugas ezeram, ir sapūstas kontinentālās kāpas. Arī abās lielākajās salās ir sastopami eolo reljefa formu areāli, kur mijas kāpas un deflācijas ieplakas.

Reljefa formu veidošanos Usmas ezera reģionā ievērojamā mērā noteica arī Engures upes iegraušanās. Usmas ezera gultne ir ļoti nelīdzena. Viskūžu salas vidū, S-veidā izlocītā ielejveida pazeminājumā, kā to liecina nogulumu pētījumi, pirms 9100 gadiem bijis paleoezers jeb ezers ezera vidū. Tam aizaugot, izveidojies purvs.

Usmas ezers atrodas ūdensšķirtnē starp Ventas pieteku Abavu un Baltijas jūras sateces baseina Irves pieteku Stendi un tā sateces baseins‎ ir ‎429 km², kas ietilpst Irbes upes baseinā. Usmas ezerā ietek 11 upes: no ziemeļiem – Tirukšupe, no ziemeļaustrumiem – Mazupe, no austrumiem – Godele, Melncelma, Vāržupīte, Kāņupe, no dienvidaustrumiem – Meķupe, Sērža, no dienvidrietumiem – Ostupe, Baņģava, no rietumiem – Struncene. Daudz grāvju un strautu. No ezera iztek tikai viena upe – Engure. Ūdens līmeņa svarstības gada laika parasti nepārsniedz 1 m.

Usmas ezers atrodas pārejas stadijā no oligotrofa uz eitrofu ezeru, kura aizaugums klāj ap 5% ezera. Floras un faunas ziņā šim ezeram piemīt iezīmes gan no oligotrofa ezera, gan arī no eitrofa ezera, piemēram, gludsporu ezerene (Isoetes lacustris), kas ir raksturīgs oligotrofu ūdeņu augs, bet novērojamas arī zilaļģes (Gloeotrichia echinulata Richter), kas ir raksturīgi eitrofiem ezeriem.

Usmas ezera seklūdens zona aizaug ar niedrēm, meldriem, doņiem, vilkvālītēm, glīvenēm, elodejām, raglapēm, hārām un lēpēm. Sastopamas arī ezerenes un ūdensrozes. Ezerā Moricsalas dabas rezervāta daļā aug iesārtā glīvene (Potamogeton rutilus Wolfg.) – nelielā daudzumā seklūdens joslā uz smilšainas grunts, lokanā najāda (Najas flexilis), kā arī seklūdens joslā līdz 1,7 m dziļumam uz smilšainas grunts – pamīšziedu daudzlape (Myriophyllum alterniflorum DC.).

Ezerā mīt zivis: vēdzele (Lota lota. L.), rudulis (Scardinius erythrophthalmus, L.), zutis (Anguilla anguilla, L.), zandarts (Stizostedion lucioperca, L.), karūsa (Carassius carassius, L.), plicis (Blicca bjoerkna, L.), repsis (Coregonus albula, L.), akmeņgrauzis (Noemacheilus barbatulus, L.), asaris (Perca fluviatilis, L.), ausleja (Leucaspius delineatus, Heck.), deviņadatu stagars (Pungitius pungitius, L.), līdaka (Esox lucius, L.), līnis (Tinca tinca, L.), plaudis (Abramis brama, L.), rauda (Rutilus rutilus, L.), vīķe (Alburnus alburnus, L.), ķīsis (Gymnocephalus cernua, L.), grundulis (Gobio gobio, L.), pelede (Coregonus peled, Gmelin), pīkste (Misgurnus fossilis, L.), sapals (Leuciscus cephalus, L.), ālants (Leuciscus idus, L.) u. c.

Usmas ezera ziemeļrietumu krastā ir Ventspils novada Usmas pagasta centrs – Usma ciems. Vēstures avotos Usmas nosaukums pirmoreiz rakstos minēts 1253. gadā, kad pēc bīskapa lēmuma Usmas pagasta teritorijas nonākušas Vācu ordeņa valdījumā. Usmā cirsti ozoli hercoga Jēkaba (Jakob Kettler) Kuldīgas kuģu būvētavas vajadzībām. Usmas pagasts izveidojās no 1818. līdz 1925. gadam.

Engures upes kreisajā krastā pie iztekas no Usmas ezera Ventspils novada Usmas pagastā 1983. gadā apzināšanas ekspedīcijas laikā atklāta Košķēnu mezolīta apmetne.

Ezera zivsaimniecisko apsaimniekošanu īsteno Ventspils novada pašvaldība un biedrība “Usmas krasts”. Usmas ezerā zivju resursus izmanto makšķernieki un komerciālie zvejnieki. Ezerā darbojas iekšējo ūdeņu jahtu osta. To apsaimnieko Usmas jahtklubs, kas arī organizē vietējās sacensības un burāšanas skolu jauniešiem. Usmas ezera krastā darbojas vairāk nekā 14 kempingi, atpūtas bāzes.

Ievērojami objekti: Usmas Elku liepa, Goaskalna pilskalns, Usmas baznīca, Dižgabalkalna skanstis, Ūdru kalns ar 26 m augstu skatu torni, kā arī Elkraga dabas taka.

1912. gadā tika nodibināts Latvijā pirmais rezervāts – Moricsalas rezervāts, bet 2004. gadā nodibināts dabas liegums “Viskūžu sala”. Tajā ir nozīmīgi biotopi – boreālais mežs, sala bagāta ar vecām dabiski izretinātām priežu audzēm. Viena no vietām Latvijā, kur atrasta reta sūnu suga – garsetas mēzija (Meesia longiseta, Hedw.). Nozīmīga putnu ligzdošanas vieta, kas papildina blakus esošā Moricsalas dabas rezervāta nozīmi sugu un biotopu aizsardzībai Usmas ezerā.

Vietvārds “Usma” ir somugru izcelsmes, kas nāk no vārda usme vai osme, kas latviski nozīmē – migla, tātad miglas ezers.

Moricsala nosaukumu ieguvusi Kurzemes hercogistes pastāvēšanas (1562–1795) beigu posmā, kad 1727. gadā tajā uzturējās Saksijas grāfs Morics (Moritz Graf von Sachsen). Moricsalas rezervāta teritorijā pie Kalviņu mājām atrodas valsts nozīmes kultūras piemineklis – Moricsalas apmetne (valsts aizsardzības Nr. 2569).

Usmas ezera ieplakas un tās apkārtējās teritorijas ekoloģisko uzbūvi un paleoģeogrāfiskos apstākļus pētījuši Eduards Grīnbergs, Ojārs Āboltiņš, Jānis Straume, Ints Veinbergs, Zigurds Meirons, Irina Jakubovska, Ivars Strautnieks. Floru un veģetāciju pētījuši Karls Reinholds Kupfers, Sniedze Laiviņa, Māris Laiviņš, aļģu floru – Heinrihs Skuja, sūnu floru – Austra Āboliņa, kērpju floru – Alfons Piterāns u. c. Putnu faunu pētījis Agris Strazds un Māris Strazds.