Atrodas Jersikas līdzenumā, Daugavpils novada Līksnas pagastā starp Rīgas–Daugavpils šoseju un Daugavu. Ultraeitrofs, sekls, caurtekošs makrofītu tipa Daugavas palieņu ezers.

Ezera hidroloģiskajā režīmā var izdalīt palieņu ezeriem tipiskās piepildīšanās, drenāžas un izolācijas fāzes. Pateicoties tām, ezera krasta līnija, platība un dziļums ir sezonāli mainīgi lielumi un atkarīgi no hidroloģiskās situācijas Daugavas palienē.

Ezerdobes morfometriskie rādītāji vasarā: platība – 27 ha; ūdens līmenis – 89,0–89,5 m virs jūras līmenis; lielākais garums – 0,74 km; lielākais platums – 0,46 km; vidējais dziļums – 0,3–0,5 m; lielākais dziļums – 1,0 m. Krasti pārsvarā zemi, slīkšņaini. Apkārtnes ainavā dominē priežu meži un mitras, krūmainas pļavas.

Glaciālas cilmes ezerdobe, kas, visticamāk, izveidojusies, kūstot aprimušā ledus paliekām Nīcgales pieledāja baseina dienvidaustrumu daļā pēdējā leduslaikmeta beigās. Sākotnēji ezers bijis vismaz par 3 m dziļāks nekā mūsdienās, par ko liecina sapropeļa nogulumu slāņa biezums tajā.

Sateces baseina platība ~ 8 km². Ezera ziemeļu daļā ietek Ožupe (Āžupe) un Šaltupe, ziemeļrietumu daļā iztek maģistrālais meliorācijas grāvis, kas to savieno ar Daugavas pieteku Līksnu. Ezeram raksturīgas ievērojamas ūdens līmeņa sezonālās svārstības: vidējos palos – 1,2–1,7 m; augstākajos novērotajos palos (1951. gadā) – ap 4,3–4,8 m. Tās ir saistītas ar ezera atrašanos Daugavas palienē, kas ietver arī daļu no Līksnas lejteces. Saskaņā ar Daugavas palieņu ezeru hidroloģisko klasifikāciju tas pieder pie atkārtoti applūstošajiem ezeriem (t. i., applūst 1–2 reizes gadā ne tikai pavasara palos, bet arī pie maksimālajiem novērotajiem plūdu līmeņiem vasaras-rudens periodā). Pateicoties regulārām ūdens līmeņa svārstībām, pavasaros notiek ezerdobes daļēja pašattīrīšanās no trūdošo ūdensaugu atliekām. Augstākais ūdens līmenis parasti tiek novērots aprīļa vidū.

Ūdens sastāvu un vielu apriti ezerā nosaka tā specifiskā hidroloģija – sezonāla applūšana un tai sekojoša izolācija, virszemes piesārņojums no dārziņu kooperatīva “Ļūbaste”, kā arī vielu notece no sateces baseina un atbrīvošanās no ezera nogulumiem anaeorbos apstākļos.

Ūdens sastāva vidējie rādītāji vasaras mēnešos (jūnijs–augusts): caurredzamība – līdz dibenam; pH – 7,3–9,2; mineralizācija – 0,1–0,2 g/l; izšķīdušais skābeklis – 3,5–10,6 mg/l; redokspotenciāls – 262–595 mV; duļķainība – 0,3–0,6 NTU; kopējais N – 1,0 mg/l; NO₃ – 0,03–0,18 mg/l; kopējais P – > 0,1 mg/l; PO₄ – 0,02–0,08 mg/l. Pateicoties Daugavas palu ūdeņu ieplūšanai caur meliorācijas grāvi ezera ziemeļrietumu daļā palu un plūdu laikā, ezera ūdens sastāvs kļūst līdzīgs Daugavas ūdens sastāvam – tas kļūst duļķains, vāji mineralizēts un ar skābekli bagāts.

Vasarā ezers atrodas t. s. dzidrūdens stadijā, kurā barības vielu apriti kontrolē ūdensaugu veģetācija. Aizauguma pakāpe – 100 %. Līdz 2007. gadam veiktajos pētījumos ezerā konstatēta 21 vaskulāro ūdensaugu suga. Ezerdobes atklāto daļu vasarā sedz galvenokārt parastais elsis (Stratiotes aloides), bet piekrastē dominē parastā niedre (Phragmites australis). Ezerā sastopama arī iegrimusī raglape (Ceratophyllum demersum), upes kosa (Equisetum fluviatile), parastā bultene (Sagittaria sagittifolia), sniegbaltā ūdensroze (Nymphaea candida), mieturu daudzlape (Myriophyllum verticillatum), parastā spirodela (Spirodela polyrhiza) u. c. iegrimušo ūdensaugu sugas. Ezera piekrastes slīkšņās sastopami arī indīgais velnarutks (Cicuta virosa), platlapu vilkvālīte (Typha latifolia), platlapu cemere (Sium latifolium) un nokarenais sunītis (Bidens cernua). 2007. gadā ezera piekrastes slīkšņās atrastas arī divas retas un Latvijas Sarkanajā Grāmatā ierakstītas sugas: sakņojošais meldrs (Scirpus radicans) un trejdaļu madara (Galium trifidum).

Ezera fitoplanktona un zooplanktona cenozes mainās gan sezonāli, gan reaģējot uz ūdens līmeņa izmaiņām: pavasarī ezerā dominē kramaļģes, zaļaļģes un kriptofītaļģes, vasarā – purvainām vietām raksturīgās hloromonādaļģes un zaļaļģes. Zooplanktona sastāvā visu gadu dominē virpotāji.

Organisko atlieku pūšanas dēļ ezera ūdeņi gan ziemas, gan vasaras mazūdens periodā ir ar skābekli ļoti nabadzīgi un nav piemēroti zivju eksistencei.

Ezerā un tā apkārtnē atklātas 10 īpaši aizsargājamas bezmugurkaulnieku sugas un ligzdo 8 īpaši aizsargājamas putnu sugas: ziemeļu gulbis (Cygnus cygnus), lielais dumpis (Botaurus stellaris), mazais dumpis (Ixobrychus minutus), niedru lija (Circus aeroginosus), ormanītis (Porzana porzana), gugatnis (Philomachus pugnax), melnais zīriņš (Chlidonias niger) un mazais mušķērājs (Ficedula parva).

Ezera rietumu krastā abpus jaunizraktajam maģistrālajam meliorācijas grāvim atrodas dārziņu kooperatīvs “Ļūbaste”, kas ierīkots no 1985. līdz 1990. gadu. Tas regulāri applūst Daugavas palu ietekmē un rada tiešus piesārņojuma draudus gan Ļūbastam, gan Līksnas lejtecei un Daugavai.

Ezers ir nozīmīgs kā vietēja rakstura zivju resursu avots. Ezerā ielaistas karpas.

1966. gadā veikti pirmie ezera un tā apkārtnes ornitoloģiskie novērojumi. 1972. gadā veikti pirmie ezera ūdensaugu veģetācijas pētījumi. 2004. gada jūlijā noskaidroti ezera galvenie morfometriskie parametri, applūšanas biežums un bioloģiskās daudzveidības rādītāji vasaras mazūdens periodā. 2005.–2007. gadā veikts fitoplanktona un zooplanktona cenožu sezonālo izmaiņu monitorings. 2007. gadā veikts līdz šim visdetalizētākais ezera piekrastes slīkšņu ūdensaugu veģetācijas pētījums.

1967. gadā veikta ezera dabiskās iztekas – Jaunušānu jeb Ļūbasta upītes – aizbēršana un maģistrālā meliorācijas grāvja izrakšana uz Līksnas baseinu, kā rezultātā ezera ūdens līmenis pazeminājās par 0,6–0,7 m. Šī iemesla dēļ būtiski samazinājusies tā ūdens virsas platība vasarā (no 59,0 ha pirms līmeņa pazemināšanas līdz 27,0 ha mūsdienās) un strauji pastiprinājies ezera aizaugšanas process.

2004. gadā nodibināts dabas liegums “Ļubasts” (Natura-2000 teritorija), kam 2016. gadā Daugavpils Universitātē izstrādāts pirmais dabas aizsardzības plāns.