03.11.1944. kureliešus pakļāva augstākajam SS (Schutzstaffel) un policijas vadītājam Ostlandē un Ziemeļkrievijā, SS obergrupenfīreram un policijas ģenerālim Frīdriham Jekelnam (Friedrich August Jeckeln), kurš vairākkārt propagandas nolūkos aicināja ģenerāli J. Kureli parakstīt uzsaukumu mežos klīstošajiem karavīriem, lai tie pieteiktos cīņām frontē. F. Jekelns solīja, ka pēc kara būšot neatkarīga Latvija, bet Vācijas Drošības policijas un Drošības dienesta (Sicherheitspolizei, SiPo, und Sicherheitsdienst, SD) pavēlnieks Ostlandē, SS oberfīrers un policijas pulkvedis Vilhelms Fukss (Wilhelm Fuchs) pat izteicās, ka šajā jautājumā pieņemts konkrēts Vācijas valdības lēmums. Kureliešu štāba priekšnieks kapteinis K. Upelnieks lūdza to oficiāli publicēt un norādīja, ka “neatkarīga Latvija ir katra latvieša, arī ģenerāļa Kureļa, mana un manu ļaužu viskarstākā vēlēšanās”.
Pārrunās ar vāciešiem Talsos J. Kurelis un K. Upelnieks uzsvēra, ka nepietiek ar to, ka latviešu karavīri zina, pret ko viņi cīnās, bet ir jādod arī pozitīvs mērķis – par ko viņi cīnās, tāpēc ir nepieciešama Latvijas neatkarības atjaunošana de facto, kas ļautu Kurzemē mobilizēt 40 000–50 000 karavīru. Kurelieši noraidīja viņiem izteikto piedāvājumu darboties organizācijas SS Jagdverband Ostland paspārnē un nepakļāvās SS obergrupenfīrera F. Jekelna rīkojumam pāriet SS pakļautībā un izdot viņu rindās esošos leģiona dezertierus.