Piltene atrodas Kurzemes ziemeļrietumu daļā 175 km attālumā no Latvijas galvaspilsētas Rīgas, 22 km no Ventspils, 40 km no Kuldīgas, 123 km no Liepājas. Pilsētas teritorijas platība ir 14,2 km². Kopš 2008. gada Piltene ir Ventspils novada Piltenes pagasta pārvaldes administratīvais centrs.

Iedzīvotāju skaits 2024. gadā – 821. 

1387. gadā Piltene pirmo reizi ieguva pilsētas tiesības. 1557. gadā Kurzemes bīskaps Johanness fon Minhauzens (Johannes von Münchhausen) piešķīra Piltenei Rīgas pilsētas tiesības un tiesas varu. Piltene lielāko politisko ietekmi savā pastāvēšanas laikā sasniedza kā Kurzemes bīskapijas centrs (13. gs. beigas–1583. gads).

Ģerbonis (zelta lode, bīskapa sudraba zižļi, trīs pils torņi) apstiprināts 1925. gadā. 

Piltenes vārda izcelšanos iespējams skaidrot ar teikām un nostāstiem. Viena no teikām stāsta par Dānijas karaļa Valdemāra (Valdemar) nodomu šajā novadā uzcelt pili vietā, kurā sastaps pirmo cilvēku, kurš izrādījās zēns – vecdāņu valodā pilten. Tā esot uzcelta Piltenes pils. Cita teika ir par pils celtniecības gaitu, kad vagars, skaitot darbā ieradušos strādniekus, katram licis mest tīnē pupas. Darbi sākās, vagaram saucot: “Pill tīn!”, kad trauks bijis pilns, tad visi esot ieradušies. Tā no vārdiem – pilna tīne – esot radies Piltenes nosaukums. Vēl kāda teika vēsta, ka vācu bruņinieks, jājot garām, prasījis zemniekam: “Kā sauc šo pilsētu?” Zemnieks, negribēdams atklāt tās vārdu, atbildējis: “Pil te ne!” Bruņinieks stāstījis, ka bijis Piltenē.

Piltenes vārds rakstītajos avotos parādās dažādos nosaukumos: latīņu castrum Pilten; lībiešu Piltõn; dāņu Pilten; poļu Piltyn; vācu Pilten, latviešu valodā nostiprinās kā Piltene.

Piltenes pilsētas, kas vēsturiski saistīta ar plašāku novadu, pirmsākumi meklējami piejūras zemienē, Ventas upes labajā krastā pie Zvirbuļupes ietekas vēl neolīta un dzelzs laikmetā, par ko liecina vairāki kuršu arheoloģiskā mantojuma savrupatradumi un netālu esošais Lagzdīnes pilskalns. Novadam saskatāma vikingu un vēlāk arī Dānijas karalistes un krustnešu ietekme. Pēc Rīgas Māras baznīcas domkapitula, Zobenbrāļu ordeņa, Rīgas rātes 1230. gadā noslēgtā līguma ar kuršiem nostiprinājās ordeņa un bīskapa pārvaldība Kurzemē. Pāvesta legāts Modenas Vilhelms (Wilhelm von Modena), dibinot Kurzemes bīskapiju (diocesis Curoniensis), 1234. gadā iecēla dominikāņu mūku Engelbertu (Engelbert, Hengelbert) par pirmo Kurzemes bīskapu. Piltenes pilsēta sāka veidoties pēc 1253. gada kā apmetne ar nocietinājumu jaunizveidotajā Kurzemes bīskapa apgabalā (Kursas, Piltenes bīskapija), kas bija viena no četrām Livonijas bīskapijām. Piltenes pils (castrum Pilten) pirmo reizi minēta 1309. gadā, taču nav zināms precīzs tās celšanas gads. Pieļaujams, ka pils celta bīskapa Burharda (Burchard) valīšanas laikā no 1300. līdz 1311. gadam, kļūstot par Kurzemes bīskapijas centru un galveno pili ar soģa (Stiftsvogt) sēdekli, veidojot ap pili miestu (suburbium). Iespējams, Piltenē kaltas monētas. Literatūrā parādās arī citi ar pils celšanu saistīti gadaskaitļi – pilsdrupu akmenī atrastais “1242” un hronikās minētais “1295”. Atvairītais lietuviešu iebrukums 1330. gadā norāda, ka pils jau bija uzbūvēta.

Kurzemes bīskapijā valdīja 20 bīskapi, kuru rezidence atradās Piltenē, bet Domkapituls – Aizputē. Pēdējā Kurzemes (arī Sāmsalas) bīskapa Johanna fon Minhauzena laikā Livonijas kara ietekmē bīskapijas īpašumtiesības (1559–1560) tika pārdotas Dānijas karalim Frederikam II (Frederik II), kurš tās piešķīra savam brālim – Holšteinas hercogam Magnusam (Magnus, Herzog von Holstein, Bischof von Oesel, Kurland und Reval). Magnuss ieguva bīskapa titulu un nodzīvoja Piltenē līdz 1583. gadam. Kā pirmais luterāņu bīskaps viņš veicināja jaunu baznīcu celtniecību. Kopš 1570. gada Magnuss atļāva ebrejiem brīvi ieceļot, nodarboties ar tirdzniecību un amatniecību, piekopt savas reliģiskās tradīcijas, veidojot Piltenē vienu no agrākajām ebreju kopienām.Piltenes pils bija viņa kā bīskapa un ar Krievijas cara Ivana IV (Ивaн IV Васильевич) atbalstu pasludinātā Livonijas karaļa pēdējā rezidence.

Reizē ar Magnusa valdīšanas beigām sākās Kurzemes bīskapijas un Piltenes noriets, ko izraisīja cīņa par dominanti Piltenes mantojuma pārvaldīšanā starp Dāniju, Poliju un Kurzemes hercogisti. 1583. gadā Polija ieņēma Pilteni, daļēji saspridzinot pili. Pēc 1585. gada Kronborgas (Kroneborg) miera līguma Piltenes bīskapija nonāca Polijas valdījumā ar daļēju Prūsijas hercogistes ietekmi. 1611. gadā Polijas–Lietuvas kopvalsts pārņēma kontroli pār apgabalu, apstiprinot “Piltenes statūtus” (Gesetze und Statuten des piltenschen Kreises), bet 1617. gadā Kurzemes bīskapija tika pārveidota par autonomu Piltenes apgabalu (vācu Piltensche Kreis, Stift Pilten; poļu Powiat Piltynski) Polijas–Lietuvas kopvalsts sastāvā, kuru pārvaldīja Piltenes landtāgs (vācu Piltener Landtag; poļu Sejmik piltynski) ar centru Aizputē. Postījumus Piltenei nesa Zviedrijas–Polijas karš (1656–1659) un mēris (1710–1711). Neliela izaugsme apgabalā veidojās pēc tā iekļaušanas Kurzemes hercogistē un vietējās muižniecības ietekmē.

Piltenes pilsdrupās 18. gs. izveidojās kroņa muižas saimniecība. 1795. gadā Kurzemes hercogiste un Piltenes apgabals tika iekļauti Krievijas impērijā. 1812. gadā apgabalu un citu Kurzemes teritoriju īslaicīgi okupēja Francijas imperatora Napoleona Bonaparta (Napoléon Bonapartes) karaspēks. 1818. gadā Piltenes apgabalu pievienoja Kurzemes guberņai. 1819. gadā Piltenes bruņniecība inkorporējās Kurzemes bruņniecības sastāvā. 

Piltsētas apbūve sākotnēji veidojās ap Lielo ielu un pili, centrā saglabājusies 19. gs. koka apbūve, vēsturiskais bruģējums. Piltenes evaņģēliski luteriskās baznīcas (1557) interjerā saglabājušies mākslas pieminekļi. Pirmā skola atvērta 1570. gadā, 1844. gadā dibināta Piltenes pagastskola. Ap 1860. gadu Piltenē darbojās ādas apstrādes darbnīcas, 2 vējdzirnavas, 1 tvaika dzirnavas, alus darītava. Pilsēta ir ievērojama ar savu 1866. gadā dibināto Piltenes brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību un tās pūtēju orķestri, kas ieguva plašu slavu kā “Piltenes prāģeri”.

Pils būvēta uz neliela paaugstinājuma, veidojot 40 x 45 m lielu četrstūri ar četriem izbūvētiem flīģeļiem, par būvmateriālu izmantojot laukakmeņus, ķieģeļus un pildrežģi. Saskatāmie mūra fragmenti sniedz priekšstatu par pils būves konfigurāciju – priekšpili, torņiem, bet 1585. gada Piltenes pils inventārs – par paceļamajiem tiltiem, kapellu, ģerboņiem, kapiteļiem, noliktavām, maizes ceptuvi. Pils būvi apvija dziļš grāvis. Piltenes pilsdrupas ir nozīmiga Kurzemes bīskapijas un Piltenes vēstures liecība. Mūsdienās tur iekārtota brīvdabas estrāde. Zināms uzplaukuma periods Piltenē sākās 20. gs. 20. gados pēc Latvijas valsts nodibināšanas. Attīstījās tautsaimniecība – lauksaimniecība, mežrūpniecība, bagātinājās sabiedriskā dzīve. Kopš 1922. gada sešgadīgajā pamatskolā strādāja 4 skolotāji, mācījās 175 skolēni, darbojās Piltenes izglītības biedrība “Ausma”, Piltenes Meliorācijas biedrība “Ieleja”, mājturības, dārzkopības kursi, dziedātāju un dramatiskais pulciņš, Piltenes Brīvprātīgo Ugunsdzēsēju biedrība. 30. gados Piltenē pamatā bija vienstāvu apbūve (157 dzīvojamās ēkas), darbojās pilsētas elektrotacija, 5 kokrūpniecības uzņēmumi, 1 dzirnavas, pamatskola, 2 bibliotēkas, ārsts, aptieka, veterinārfeldšeris, pasta kantoris, Stokmaņa viesnīca, 31 sīktirdzniecības un 58 sīkrūpniecības un amatniecības uzņēmumi. Notika nedēļas un gada tirgi. Pilsēta bija daudzkonfesionāla, darbojās evaņģēliski luteriskā, baptistu un pareizticīgo baznīca un sinagoga. Ievērojama vieta bija pilsdrupas. Kopš 1899. gada bijuši vairāki mēģinājumi rakt kanālu no Ventas līdz Vecventai, lai uzlabotu ūdens satiksmi, darbus pabeidza 20. gs. 30. gados. Kopš 19. gs. beigām piltenieši bija iecienījuši kuģu satiksmi pa Ventu maršrutā Ventspils–Piltene (9–12 stundas), Piltene–Kuldīga (12–15 stundas). Pēc autobusu satiksmes atklāšanas maršrutā Ventspils–Kuldīga (1939) kuģu satiksme tika pārtraukta.

Pilteni smagi skāra Otrā pasaules kara, nacistiskās Vācijas un padomju okupācijas periods. Pēckara laikā Piltenes pagastā tika izveidoti lauksaimniecības arteļi “Straume”, “Zvaigzne”. Kolhozs “Parīzes Komūna” (1949) bija viens no pirmajiem Ventspils apriņķī, tika attīstīta lauksaimniecība un kokmateriālu sagatavošana. Turpmākajā padomju varas periodā Piltenē tika uzceltas vairākas sabiedriskās ēkas – ugunsdzēsēju depo (1956), vidusskola (1974), tirdzniecības centrs un ēdnīca (1975), vairākstāvu daudzdzīvokļu mājas.

Vadošie tautsaimniecības uzņēmumi bija kolhozs “Piltene”, fabrikas “Rīgas adītājs“ filiāle, starpkolhozu augļu un dārzeņu pārstrādes uzņēmums “Piltene”, ko papildināja maizes ceptuve, krejotava, alus darītava, rajona remonta un celtniecības iecirknis un sadzīves pakalpojumu darbnīcas.

Piltenes pilsēta kopš 2008. gada ir Piltenes pagasta pārvaldes centrs kā administratīvi teritoriāla vienība Ventspils novadā. Piltene attīstās kā novada nozīmes attīstības centrs ar izglītības un kultūras iestādēm, bērnu un jauniešu centriem, ugunsdzēsības un glābšanas dienesta posteni, pašvaldības pārvaldes, sociālās un veselības aprūpes iestādēm, tiek nodrošināti pasta un sakaru pakalpojumi, kā arī komercpakalpojumi. Piltenes pilsētas un pagasta teritorijas plānojums (2008–2020) nosaka veicināt ilgtspējīgu ekonomisko attīstību, ņemot vērā sabiedrības intereses, saglabājot dabas vidi un kultūrvidi. Piltenes apbūvi raksturo mazstāvu individuālo māju, daudzdzīvokļu mazstāvu dzīvojamā, publiskā un ražošanas apbūve, sporta infrastuktūra un dabas pamatņu teritorijas.

Piltenes pilsētā nevalstisko organizāciju sektorā (2020) kultūras, izglītības, sporta, vides aizsardzības un citās jomās darbojas 8 biedrības, un 2 reliģiskās organizācijas – Piltenes evaņģēliski luteriskā draudze un Piltenes baptistu draudze.

Piltenes pilsētā un pagastā ir pieejami dabas resursi – būvmateriālu, derīgo izrakteņu, minerālūdens ieguve, smilšu un grants karjeras, kūdras atradnes. 

Piltenes pilsētā un novadā galvenie uzņēmējdarbības veidi:

• lauksaimniecībā zemnieku saimniecības “Arods”, “Ābolkalni”, “Kļavarāji”, “Poņeri” u. c.,
• mežsaimniecības produktu pārstrādē SIA “Vecventa” u. c.,
• kravu pārvadājumus nodrošina SIA “RH AUTO”, SIA “SAULESZEME” u. c.,
• pārtikas ražošanā SIA “OSKO” (maizes ceptuve),
• frizieru un skaistumkopšanas pakalpojumus nodrošina IK “ALISE 5” u. c.,
• tūrisma pakalpojumus nodrošina viduslaiku amatniecības tradīciju centrs “Pūrs”, telšu laukums “Vītoliņi”. 

Piltenes pilsētu ar Ventspili savieno reģionālais autoceļš P122 (Ventspils–Piltene), darbojas vietējo autoceļu tīkls V1309 (Piltene–Zlēkas), V1310 (Piltene–Silakrogs), V1352 (Piltenes pansionāta ceļš). Piltenes pagastu šķērso 44 Ventspils novada pašvaldības ceļi (kopgarums – 62 km), Piltenes pilsētā ir 29 ielas (kopgarums – 20 km).

Sabiedriskā transporta pakalpojumus Piltenē nodrošina SIA “Ventspils reiss” – maršruts Nr. 11 (Ventspils–Piltene). 

Piltenes pilsētā darbojas centralizētās ūdensapgādes, notekūdeņu savākšanas un attīrīšanas sistēmas, centralizētā siltumapgāde (šķelda). Pilteni šķērso 330 kV un 110 kV elektrolīnijas.

Pilsētā darbojas ģimenes ārsta prakse un aptieka. 

Piltenes pilsētā darbojas vidējās izglītības mācību iestāde – Piltenes vidusskola (pirmsākumi kopš 1570. gada, vidusskola kopš 1953. gada), profesionālās ievirzes izglītības skolas – Piltenes Mūzikas skola (1992), Ventspils novada Bērnu un jaunatnes sporta skola, Piltenes pirmsskolas izglītības iestāde “Taurenītis” (1961). Interešu izglītība pieejama mākslas, mūzikas, sporta, vides, datorzinību, ceļu satiksmes drošības, žurnālistikas, tērpu dizaina un rokdarbu jomā.

Pilsētā darbojas Piltenes kultūras nams, Piltenes bibliotēka, amatierkolektīvi: sieviešu vokālais ansamblis “Rūta”, jauniešu vokālais ansamblis “Zumm”, folkloras kopa “Pill tīn”, radošo darbnīcu interešu grupas floristikā, stikla apgleznošanā, rokdarbos. Pieejama Piltenes novadpētniecības ekspozīcija (1964) par pilsētas, skolas un kolhoza “Piltene” vēsturi. Kultūras dzīvi pilsētā aktivizē Piltenes dejotāju biedrība, jauniešu iniciatīvas centrs “Piltenes Pūznis” un biedrība “Rīve”.

Vieglatlētikas jomā darbojas biedrība “Matisons Runner’s Club”. Pilsētas stadionā (20. gs. 60. gadi, pārbūve – 2018. gadā) notiek regulāras valsts, novada un pagasta mēroga sacensības (Latvijas čempionāts vieglatlētikā U14 grupā 2019. gadā). Piltenē darbojas sporta halle un sporta biedrības “Piltenes nūjotāju klubs”, “Magnus”, “Tornado”, vairāki klubi un trenažieru zāles.

Ventspils novada pašvaldības informatīvais bezmaksas izdevums “Ventspils Novadnieks” kopš 2009. gada tiek izdots reizi mēnesī. Lai komunicētu ar sabiedrību, tiek organizētas regulāras pagasta vadības tikšanās ar iedzīvotājiem, uzņēmējiem un nevalstiskajām organizācijām, izmantoti mediji.

Telekomunikāciju pakalpojumus Piltenē piedāvā SIA “tet”, SIA “LMT”, SIA “Bite”, SIA “Tele 2”, ir pieejami digitālās televīzijas un interneta pakalpojumi. 

Piltenes pilsēta sadarbībā ar Ventspils tūrisma informācijas centru un citiem tūroperatoriem pagasta teritorijā piedāvā maršrutus kultūrvēstures un dabas objektu apskatei un aktīvai atpūtai pilsētas un pagasta teritorijā, t. sk. velo un ūdens tūrismā Ventas upes ielejā, viduslaiku amatniecības tradīciju centrā “Pūrs”, Piltenes novadpētniecības ekspozīcijas apskati, laivu nomu un naktsmītnes.

Natura 2000 teritorija – Lagzdenes parks, kas ir aizsargājams dendroloģiskais stādījums.

Kultūras pieminekļi arheoloģijā: Piltenes viduslaiku pils, Sudmaļkalns – senkapi (Mēra kapi). Arhitektūrā: Piltenes pilsdrupas (14. gs. sākums), Piltenes luterāņu baznīca (1709–1719). Mākslā: altāris (18. gs. 4. ceturksnis), kancele (18. gs. 2. ceturksnis), ērģeles (1722), ērģeļu prospekts (18. gs. 20. gadi), baznīcēnu soli (18. gs. sākums), kapa piemineklis H. Osten-Sakenam (19. gs.) Piltenes luterāņu baznīcā.

Nozīmīgi kultūras mantojuma objekti: Piltenes baptistu baznīca (1881), robežakmens starp bīskapa un pilsētas teritoriju, Piltenes ugunsdzēsēju ēka (1956), Septiņu kungu kalns, Ebreju kapi, piemineklis Otrajā pasaules karā kritušajiem rajona iedzīvotājiem (1977), Otrā pasaules kara Brāļu kapi, piemineklis latviešu nacionālajiem partizāniem, bijusī Pīku pārceltuves vieta.

Rakstnieks, žurnālists, sabiedriskais darbinieks Māteru Juris (Juris Māters) strādāja par rakstvedi Piltenē, nodibināja Piltenes brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību, Piltenē viņa vārdā nosaukta iela. Jānis Neimanis bija pirmais piltenieks, kurš studējis Tērbatas Universitātē (mūsdienās Tartu Universitāte, Tartu Ülikool), vēlāk bija Krievijas armijas veterinārārsts, viens no veterinārā dienesta pamatlicējiem Bulgārijā. Rakstnieka Rutku tēva (Arveds Mihelsons) literārās tēmas saistās ar Pilteni grāmatā “Sumpurņu ciems” (1937). Rakstnieka, pedagoga, novadpētnieksa Herberta Dorbes bērnība un skolas gadi saistīti ar Pilteni, kas aprakstīti grāmatā “Bērnība, es sveicu tevi” (1968). Piltenes pagastā dzimusi literatūrzinātniece Maiga Mauriņa. Rakstnieks un dzejnieks Uldis Krasts, “Piltenes noktirnes” autors, strādāja Piltenes bibliotēkā. Tēlnieks, pedagogs Kārlis Dane strādāja Piltenes vidusskolā, bija Piltenes parka projektētājs, pieminekļa “Kritušajiem Piltenes iedzīvotājiem” autors.