Telekomunikācijas mūsdienās ir viena no straujāk augošākajām un dinamiskākajām nozarēm. Telekomunikāciju pamata funkcija ir pārraidīt informāciju starp diviem vai vairākiem pieslēguma punktiem, veikt informācijas apstrādi un uzglabāšanu, nodrošinot augstu precizitāti, minimālu laika aizturi, drošību un informācijas pārraides ātrumu. Informācijas pārraidei telekomunikācijās tiek pielietoti fiksēto, mobilo, satelīta, apraides (televīzijas, radio) tīkli un infrastruktūra.

Zinātnieki pēta, kā šo informācijas pārraides procesu var uzlabot – pilnveido esošos risinājums un izstrādā jaunus risinājums un tehnoloģijas, kuru ieviešana var notikt 3–5 gadu laikā.

Risinājumu pilnveide notiek, lai nodrošinātu:

• augstāku drošību,
• lielāku lietotāju skaitu,
• augstākus datu pārraides ātrumus,
• mazāku signāla aizturi,
• datu pārraidi lielākos attālumos.

Pētniecība ir viens no dzinējspēkiem jaunu tehnoloģiju izstrādei. Telekomunikāciju nozares pētniecības mērķis, izstrādājot konceptus, komponentes, risinājumus, prototipus un tehnoloģijas, ir nodrošināt  augstu pievienoto vērtību un ilgtermiņa ietekmi uz informācijas un komunikāciju tehnoloģiju nozari, veicinot, piemēram, programmas "Apvārsnis Eiropa" (Horizon Europe) izpildi. Pētniecības un inovācijas pamatprogramma "Apvārsnis Eiropa", kas paredzēta laika posmam no 2021. līdz 2027. gadam, ir spēcīgs Eiropas Savienības (European Union) signāls attiecībā uz konkurētspējīgu un nākotnē vērstu Eiropu.

Uzskatāms piemērs telekomunikāciju jomā ir piektās paaudzes (5G) tehnoloģija, kuras sākotnējo izpēti, tehnoloģijas konceptu un pirmatnējos prototipus izstrādā pētniecības institūcijas. Ievērojot pētniecības rezultātus, tiek izstrādātas tehnoloģijas, kas tiek testētas reālā vidē, lai nākotnē tās varētu ieviest un lietot ikviens interesents.

Balss telefonijas un interneta pakalpojums ir neatņemama cilvēka ikdienas sastāvdaļa, kas nodrošina saziņas iespēju, atvieglo informācijas ieguvi, nodrošina savienojamību ar citiem lietotājiem, kā arī ar visdažādākajām iekārtām veicina vienlīdzīgu iespēju sabiedrībai saņemt atšķirīgus pakalpojumus, sekmē jaunu pakalpojumu attīstību un ieviešanu. Savukārt interneta pakalpojums nodrošina ne vien izklaides iespējas, bet tam ir liela nozīme arī iedzīvotāju sociālajai un ekonomiskajai līdzdalībai sabiedrībā. Piekļuve interneta pakalpojumam nodrošina iedzīvotājiem iespēju iegūt izglītību, meklēt darbu, izmantot e–pakalpojumus, veikt pirkumus internetā, sazināties ar citiem un tamlīdzīgi. Līdz ar to ir būtiski nodrošināt plašu interneta pakalpojuma pieejamību un tā atbilstošu veiktspēju.

Mūsdienās ikviena cilvēka ikdiena, rūpniecība un gandrīz jebkuras nozares darbība nav iespējama bez telekomunikāciju risinājumiem.

Telekomunikācijas ir nozare, kurā pētījumi bieži tiek veikti starpdisciplināri, sadarbojoties vairākām zinātniskām institūcijām un/vai industrijas pārstāvjiem. 

Mūsdienās telekomunikāciju nozarē tiek pētīti sekojoši virzieni:

• sakaru sistēmas (šķiedru optiskās, mobilās, mikroviļņu, kvantu, satelītu) pilnveide un jaunu (ar pielietojumu nākotnē) sistēmu izstrāde;
• sensoru (bezvada, šķiedru optiskie, elektriskie, kvantu u. c.) un sensoru tīklu izstrāde dažādu parametru uzraudzības veikšanai dažādās nozarēs;
• sakaru sistēmu komponenšu un iekārtu (piemēram, lāzeru, modulatoru, daudzviļņu gaismas avotu, optisko pastiprinātāju u. c. ) izstrāde;
• signāla apstrāde;
• lietu internets (IoT);
• tīkla tehnoloģijas;
• datu drošības joma (piemēram, kriptēšana);
• fotonika, t. sk. integrētā fotonika, komponentes, optika, kvantu un lāzeru fotonika, inovatīvo elementu joma;
• kvantu materiāli un tehnoloģijas;
• mašīnmācīšanās joma (piemēram, neironu tīkli);
• vizuālie sakari redzamās gaismas diapazonā.

Telekomunikāciju nozarē galvenās teorijas ir:

• informācijas teorija,
• elektrosakaru teorija,
• signālu teorija,
• teletrafika teorija.

Telekomunikācijas ir joma, kurā teorētiskās idejas ir atstājušas neparasti spēcīgu ietekmi uz sistēmu projektēšanu un praktisko ieviešanu. Pamatu teorijai 1948. gadā izstrādāja Klods Šenons (Claude Elwood Shannon), un to sauc par informācijas teoriju. K. Šenons veicināja modernas elektrosakaru teorijas radīšanu, kas bāzēta uz viņa revolucionārajām elektrosakaru teorijas matemātiskajām idejām. Šīm idejām ir fundamentāla nozīme daudzās nozarēs. Ieviesa mūsdienās plaši lietoto terminu “bits”.

Telekomunikāciju nozarē galvenās pētniecības metodes ir:

• matemātiskās modelēšanas un datorsimulācijas programmatūra;
• risinājuma, sistēmas, prototipa izstrāde un validēšana laboratorijas vidē;
• risinājuma, sistēmas, prototipa validēšana reālā vidē;
• pilotprojekti.

Telekomunikāciju nozarē matemātiskai modelēšanai tiek izmantotas Matlab, Python u. c. programmas, kas ļauj veikt pētījuma koncepta pārbaudi, signāla apstrādi, rezultātu vizualizēšanu u. c. darbības. Savukārt matemātiskai modelēšanai datorsimulācijās tiek izmantotas programmatūras (piemēram, VPIphotonics), kas satur līdzvērtīgus elementus un blokus (ar maināmiem parametriem), kādi ir zinātniskajās laboratorijās. Tas ļauj izveidot komponentes, sistēmas, risinājumus un veikt to darbības kvalitātes un veiktspējas novērtējumu, kas ir ļoti būtiskas darbības pirms zinātnisku pētījumu veikšanas laboratorijā un validēšanas komerciālā vidē. Tehnoloģiju gatavības līmenis matemātiskai modelēšanai ir ne augstāks kā TRL 3 – koncepcijas eksperimentālā pārbaude: uzsākta izpēte un izstrāde (analītiskie/laboratorijas pētījumi), lai apstiprinātu prognozes par tehnoloģijas komponentēm.

Zinātnisko pētījumu laboratorijās ar komponentēm un kalibrētām iekārtām tiek izveidotas un pārbaudītas sistēmas, risinājumi vai tehnoloģijas darbības kvalitāte un veiktspēja, rezultātā veicot validēšanu laboratorijas vidē (tehnoloģiju gatavības līmenis TRL 4 – tehnoloģijas validācija laboratorijas vidē: veikta galveno tehnoloģisko komponentu integrācija, lai pārbaudīt to kopdarbību laboratorijas vidē).

Risinājumu, sistēmu un prototipu, kas ir validēti reālā vidē (piemēram, komerciālā šķiedru optisko sakaru sistēmas infrastruktūrā), tehnoloģiju gatavības līmenis var sasniegt pat TRL 7 – sistēmas prototipa demonstrācija darbības vidē: sistēmas prototips, kas atbilst vai tikai minimāli atšķiras no plānotās sistēmas, ir pārbaudīts reālās darbības vidē.

Par vienu no primitīvākajiem  un  senākajiem risinājumiem informācijas apmaiņai un pārraidīšanai tiek uzskatīti ugunskuri. Savukārt Āfrikā tika izmantoti bungu telegrāfi – katrā ciltī bija viens apmācīts bundzinieks. Neskatoties uz ~ 600 dažādu valodu skaitu, bungu telegrāfs bija saprotams visiem. Bungu augstums sasniedza pat 3–4 m, bet diametrs – 1,5 m. Bungu skaņas varēja dzirdēt līdz pat 30 km attālumā. Ap 400. gadu p. m. ē. grieķu filozofi izgudroja lāpu signalizāciju – dažādi kombinējot lāpas, varēja pārraidīt jebkuru alfabēta burtu.

18. gs. 90. gados Klods Šappe (Claude Chappe) izgudroja optisko tahigrāfu – lāpu vietā izmantoja mehānismu, kas kustināja dēļus un varēja izveidot 196 figūras. 1809. gadā Zāmuels fon Zemmerings (Samuel Thomas von Sömmerring) izveidoja telegrāfu, kurš sastāvēja no 35 traukiem ar ūdeni un vairākām sudraba–cinka baterijām. Signālu varēja pārraidīt 250, vēlāk 700 metru attālumā.

Pirmo praktiski lietojamo telegrāfu izgudroja vācbaltiešu izcelsmes Krievijas Impērijas diplomāts Pāvels Šillings (Павел Львович Шиллинг) 1832. gada 21. oktobrī, kas pārraidīja pirmo telegrammu. 1838. gadā Semjuels Morze (Samuel Finley Breese Morse) kopā ar Alfredu Veilu (Alfred Lewis Vail) izveidoja pārraides kodu, ko nodēvēja par Morzes ābeci. 1861. gadā Johans Reiss (Johann Philipp Reis) demonstrēja muzikālo telefonu, kas pārraidīja mūzikas skaņas 100 m attālumā. Šāds aparāts nederēja balss pārraidei, jo ļoti kropļoja skaņu. 1876. gadā Aleksandrs Greiems Bells (Alexander Graham Bell) patentēja savu telefonu, un tā darbības rādiuss bija 500 metri.

Tiek uzskatīts, ka pirmā radiofona pārraide notika 1919. gadā Nīderlandē Eindhovenas izstādē, tā pārraides jauda bija 20W, bet dzirdēt varēja 80 km attālumā. Eiropā pirmais radiofons sāka darboties Londonā – 1922. gadā, Berlīnē – 1923. gadā, Leipcigā – 1924. gadā, Rīgā – 1925. gadā.

Pirmie satelīti, kuri izmantoti dažādu sakaru pārraidei, bija Telstar satelīti. Pirmie divi Telstar satelīti bija eksperimentāli un gandrīz identiski. Telstar 1 tika palaists orbītā 1962. gada 10. jūlijā. Tajā tika veiksmīgi pārraidīti pirmie televīzijas attēli, telefona zvani un telegrāfa attēli, kā arī nodrošināta pirmā transatlantiskā televīzijas plūsma. Telstar 2 uzsāka darbību 1963. gada 7. maijā. Telstar 1 un Telstar 2 mūsdienās vairs nedarbojas, bet joprojām riņķo ap zemi.

1966. gadā Čārlzs Kao (ķīniešu 高錕, Gāo Kūn, angļu Charles K. Kao) un Džordžs Hokems (George Alfred Hockham) publicēja rakstu par šķiedru optikas pārraidi, kas lika pamatus šķiedru optisko sistēmu attīstībai tālākajās desmitgadēs. Nākamās komunikāciju sistēmas arvien vairāk un vairāk paļāvās uz šķiedru optikas sakariem, un šī attīstība notiek arī mūsdienās.

Pirmo mobilo tālruni 1973. gadā demonstrēja Džons Mitčels (John Francis Mitchell) un Martins Kūpers (Martin Cooper) no Motorola, izmantojot klausuli, kas svēra 2 kilogramus. Pirmo komerciālā automatizētā mobilo sakaru tīkla (1G) analogu Japānā 1979. gadā uzsāka Nippon Telegraph un Telephone. Tam sekoja 1981. gadā Ziemeļvalstu mobilā telefona (Nordic Mobile Telephone, NMT) sistēmas vienlaicīga ieviešana Dānijā, Somijā, Norvēģijā un Zviedrijā.

1982. gadā tika standartizēts interneta protokolu komplekts (TCP/IP), kas ļāva visā pasaulē izplatīt savstarpēji savienotus tīklus. TCP/IP tīkla piekļuve paplašinājās 1986. gadā, kad Nacionālā zinātnes fonda tīkls (National Science Foundation Network, NSFNet) pētniekiem nodrošināja piekļuvi superdatoru vietnēm Amerikas Savienotajās Valstīs, vispirms ar ātrumu 56 kbit/s, vēlāk ar ātrumu 1,5 Mbit/s un 45 Mbit/s. Šī attīstība ļāva tālāk izveidot to, ko mūsdienās var saprast ar terminu internets. 1982. gadā tika arī standartizēts SMTP (Simple Mail Transfer Protocol), kas nodrošinātu elektronisko pastu visai pasaulei.

No 1996. līdz 1998. gadam VocalTec strādāja pie interneta balss pārraides un sapāroja savu interneta tālruņa programmatūru ar Microsoft NetMeeting. Vēlāk, 1998. gadā, VocalTec nāca klajā ar datoru–telefonu un telefona zvanīšanas līdzekļiem VoIP (Voice over IP).

Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nozare, kurā ietilpst arī telekomunikācijas, attīstās ļoti strauji. Mūsdienu pētījumi un reālā situācija pierāda, ka telekomunikāciju nozares attīstībās stāvoklis ir vērtējams kā augsts, taču tās attīstība norit ik dienu. Augot gala lietotāju vēlmēm un vajadzībām, tiek pilnveidoti esošie vai izstrādāti aizvien jauni risinājumi, tehnoloģijas, iekārtas telekomunikāciju nozarē. Galvenie pētniecības virzieni, kuros ir straujākais attīstības stāvoklis, ir sakaru sistēmas, kvantu, fotonikas, sensoru un lietu internets (IoT), datu drošība, mašīnmācīšanās un citi. 

Mūsdienās var redzēt, ka savienojamības nozīme nekad nav bijusi vairāk izcelta. Covid-19 pandēmijas laika gaitā mobilie operatori kavēja 5G infrastruktūras implementāciju, lai pēc iespējas pilnveidotu esošos risinājumus un nodrošinātu lielo datu pārraides apjomu pārraidi. Milzīgs skaits cilvēku paļāvās uz mobilajām tehnoloģijām mājsēdes laikā, tāpēc operatori veica lielu darbu, lai iepriekšējās tehnoloģijas, piemēram, 4G, varētu nodrošināt visus ar kvalitatīvu pakalpojumu.  

Tomēr tas, ka 21. gs. 20. gadu sākumā 5G plāni tika palēnināti, nenozīmē, ka tie ir aizmirsti. Jaunākās tendences norāda, ka aktuālāki kā jebkad agrāk ir bezvadu risinājumi un 5G, WiFi 6 un arī mazāk zināmi protokoli, piemēram, LoraWAN nodrošinās jaunās paaudzes ar IoT tehnoloģijām viedajās pilsētas un viedajās mājās. Šajos savienojumos dažādi risinājumi, piemēram, datēšana un kantes, palīdzēs ar lielāku un efektīvāku datu apstrādi efektīvi izmainīt cilvēku ikdienu. 

Protams, vadu savienojumi vēl joprojām nodrošina lielu daļu no datu pārraides, un mūsdienās tiek implementēti dažādi risinājumi, piemēram, DWDM, lai varētu nodrošināt tīklus ar 100 Gbit/s pārraides iespējām. Tālāku latentuma samazinājumu veido arī pilnīgi optiskie tīkli, kuri iztiek bez jebkādiem vadu savienojumiem. Attīstība gan lāzeros, gan polimēros, no kā tiek izgatavotas optiskās šķiedras, vēl tālāk virza pasauli uz optiskiem risinājumiem un pilnīgu savienojumu.  

Ņemot vērā interneta pieaugošo lomu cilvēka ikdienā, 2016. gadā tika izstrādāta Eiropas Komisijas (European Comission) stratēģija platjoslas attīstībai un 5G tehnoloģijas tīklu ieviešanai. Atbilstoši šai stratēģijai paredzēts, ka līdz 2025. gadam visām Eiropas Savienības mājsaimniecībām jābūt pieejamam interneta pieslēgumam ar lejupielādes ātrumu vismaz 100 Mbiti/s, ko var uzlabot līdz gigabitu ātrumam, kā arī visu pilsētu teritorijās un uz visiem galvenajiem sauszemes transporta ceļiem būtu jānodrošina nepārtraukts 5G pārklājums.

Pasaulē ir salīdzinoši daudz pētniecības iestāžu (t. sk. centri, institūti, departamenti u. c.) telekomunikāciju nozarē, tāpēc šī sadaļa apskatīta Eiropas kontekstā. Katra no iestādēm koncentrējas uz konkrētām telekomunikāciju nozares jomām. 

Zviedrijā: 

• Zviedrijas Karaliskā Tehnoloģiju institūta (Kungliga Tekniska högskolan) inženierzinātņu (Skolan för teknikvetenskap) un elektrotehnikas un datorzinātņu (Skolan för elektroteknik och datavetenskap) pētniecības grupas. Inženierzinātņu grupa veic pētījumus optikas, fotonikas, nelineārās un kvantu fotonikas jomā, taču elektrotehnikas un datorzinātņu grupa – sakaru sistēmu, bezvada tīklu, datu drošības u. c. jomās.
• RISE Zviedrijas pētniecības institūti (RISE Research Institutes of Sweden) veic pētījumus sakaru sistēmu, kvantu sakaru, nelineārās optikas, 5G, fotonikas, signāla apstrādes, bezvadu sakaru un sensoru tīklu jomā.
• Čalmera Tehnoloģiju augstskola (Chalmers tekniska högskola) Zviedrijā specializējas šķiedru optisko sakaru sistēmu, antenu sistēmu, mikroviļņu un THz integrēto sistēmu, bezvadu tehnoloģiju, 5G un kvantu tehnoloģiju jomā.

Francijā:

• Fotonikas institūts (Institut Foton) specializējas sakaru sistēmu, mikroviļņu, terahercu optikas, optisko sensoru, lāzeru fizikas un fotonikas inovatīvo elementu jomā.
• III–V laboratorija (III–V Lab) veic pētījumus un izstrādā iekārtas un elementus fotonikā (pastiprinātājus, lāzerus, modulatorus, uztvērējus) un monotehnoloģijās.
• Fundamentālās elektronikas institūts (Institut d'Electronique Fondamentale) veic zinātniskus pētījumus viedo pilsētu, IoT, fotonikas, viedo sakaru sistēmu un sensoru jomā.

Vācijā:

• Maksa Planka Institūts gaismas zinātnē (Max-Planck-Institut für die Physik des Lichts) veic pētījumus optikas, nano–optikas, kvantu sakaru, optisko šķiedru u. c. jomās.
• Fraunhofera Telekomunikācijas institūts, Heinriha Herca institūts (Fraunhofer-Institut für Nachrichtentechnik, Heinrich-Hertz-Institut) veic plašu pētniecisko darbu fotonikas (komponenšu, tīklu, sistēmu), šķiedru optisko sensoru, bezvadu sakaru un tīklu, mašīnmācīšanās un neironu tīklu jomā. Savukārt Fraunhofera lietišķās cietvielu fizikas institūts (Fraunhofer-Institut für Angewandte Festkörperphysik) veic pētījumus opto–elektronikas jomā, lāzeru sistēmu spektroskopijā, kvantu datoru un sensoru, kā arī citās jomā.

Dānijā:

• Dānijas Tehniskās universitātes (Danmarks Tekniske Universitet, DTU) Fotonikas institūts (DTU Fotonik) veic plašu pētniecisko darbu augstu datu pārraides ātruma optisko sakaru sistēmu, tīkla tehnoloģiju, šķiedru optisko sensoru, kvantu un lāzeru fotonikas, programmēšanas, vizuālās komunikācijas fotonikas sistēmu un mašīnmācīšanās jomā.

Nīderlandē:

• Eindhovenas Tehniskās universitātes (Technische Universiteit Eindhoven) elektrotehnikas departamentā (Department of Electrical Engineering) ietilpstošās elekto–optisko sakaru sistēmu, bezvada tehnoloģiju, integrētā fotonikas, signāla apstrādes, THz fotonikas sistēmu grupas un lietišķās fizikas departamentā (Department of Applied Physics) ietilpstošā kvantu materiālu un tehnoloģiju grupa veic pētījumus telekomunikāciju jomā.

Beļģijā:

• Gentes Universitātes (Universiteit Gent) IDLAB (Internet Technology and Data Science) laboratorijā veic pētījumus IoT, sakaru sistēmu tīklu, mašīnmācīšanās, fiksēto un bezvadu tīklu, mikroviļņu un THz sistēmu jomā.

Spānijā:

• Valensijas Politehniskās universitātes (Universitat Politècnica de València) Telekomunikāciju un multivides lietojumprogrammu institūtā (Instituto de Telecomunicaciones y Aplicaciones Multimedia) veic pētījumus bezvadu un mobilo sakaru sistēmu, fotonikas, kvantu optikas, optisko sensoru, antenu (mikroviļņu, milimetra viļņa, THz), mikroviļņu un signālu apstrādes jomā.
• Madrides Karlosa III universitāte (Universidad Carlos III de Madrid) specializējas bezvada sensoru tīklu, optisko sensoru, spektroskopijas, optikas, fotonikas un mobilo sakaru jomā.
• Katalonijas telekomunikāciju tehnoloģiju centrs (Centre Tecnològic de Telecomunicacions de Catalunya) specializējas sakaru sistēmu, tīklu un tehnoloģiju u. c. jomās.

Norvēģijā:

• Norvēģijas zinātnes un tehnoloģiju universitātes (Norges teknisk-naturvitenskapelige Universitet) Informācijas drošības un sakaru tehnoloģiju departamenta (Institutt for informasjonssikkerhet og kommunikasjonsteknologi) pētniecības grupa veic pētījumus mobilo un bezvada sistēmu, sakaru sistēmu tīklu, drošības risinājumu un nākotnes viedo tīklu jomā.

Itālijā:

• Turīnas politehnikuma (Politecnico di Torino) Elektronikas un Telekomunikāciju institūts (Dipartimento di Elettronica e Telecomunicazioni) specializējas un veic pētījums augstu datu pārraides ātrumu optisko sistēmu, fotonikas, sakaru sistēmu tehnoloģiju, satelīta sistēmu, augstfrekvenču tehnoloģiju, signāla apstrādes, tīklu (sakaru, sensoru, robotu), kvantu sakaru, mašīnmācīšanās un kriptēšanas jomā.
• Parmas universitātes (Università di Parma) Iņženierzinātņu un arhitektūras departaments (Dipartimento di Ingegneria e architettura) veic pētījumus fotonikas, sensoru UN IoT jomā.

Īrijā:

• Tindāla Nacionālais institūts (Tyndall National Institute) veic pētījumus sakaru sistēmu, signāla apstrādes, viedo sistēmu un bezvadu sensoru tīklu jomā.

Polijā:

• Rietumpomožes Tehnoloģiskā universitāte Ščecinā (Zachodniopomorski Uniwersytet Technologiczny w Szczecinie) telekomunikāciju jomā specializējas un veic zinātniskus pētījumus optisko šķiedru tīklu, radio caur šķiedru, fotonikas, 5G,  signāla apstrādes u. c. jomās.

Grieķijā:

• Atēnu Nacionālās Tehniskās universitātes (Εθνικό Μετσόβιο Πολυτεχνείο) pētniecības institūcijas specializējas un veic pētījumus sakaru tīklu un tehnoloģiju, radio frekvenču un mikroviļņu sakaru sistēmu, fotonikas, integrētās fotonikas, optisko sakaru sistēmu, bezvadu sakaru sistēmu, digitālā signāla apstrādes, optisko starpsavienojumu, sensoru u. c. jomās.
• Patras universitātes (Πανεπιστήμιο Πατρών) elektronikas un datorzinātņu departaments (Τμήμα Ηλεκτρολόγων Μηχανικών και Τεχνολογίας Υπολογιστών) veic pētījumus optikas, sakaru sistēmu, fotonikas, 5G, 6G, sakaru sistēmu, tīklu u. c.  jomās.

Latvijā:

• Rīgas Tehniskās universitātes Sakaru sistēmu tehnoloģiju izpētes centrs specializējies šķiedru optisko piekļuves tīklu, optisko sensoru, radio caur šķiedru, industriālā lietu interneta jomās un daudzviļņu gaisma avotu, optisko pastiprinātāju izstrādē. 

Svarīgi atzīmēt, ka ārpus Eiropas arī ir nozīmīgas pētniecības iestādes telekomunikāciju jomā Amerikas Savienotajās Valstīs, Japānā, Apvienotajā Karalistē, Austrālijā, Kanādā, Brazīlijā, Korejā, Ķīnā, Krievijā un citur.                     

Nature (izdevējs Nature Publishing Group, kopš 1869. gada) ir starptautisks žurnāls, kas katru nedēļu publicē izcilākos recenzētos pētījumus visās zinātnes un tehnoloģiju jomās, pamatojoties uz to oriģinalitāti, nozīmi, starpdisciplinaritāti, pārsteidzošiem secinājumiem un atklājumiem. Nature Photonics (izdevējs Nature Publishing Group, kopš 2007. gada) katru mēnesi publicē pasaules augstākās kvalitātes zinātniskus rakstus šķiedru optikas, sensoru, fotonikas, kvantu optikas un nano–fotonikas jomā. IEEE Communications Surveys and Tutorials (izdevējs Institute of Electrical and Electronics Engineers, kopš 2005. gada) publicē rakstus sakaru, tīklošanas, pārraides tehnoloģijām, signāla apstrādes un analīzes jomā. Nature Communications (izdevējs Nature Publishing Group, kopš 2010. gada) ir atvērta tipa žurnāls, kurā tiek publicēti augstākas kvalitātes pētījumu rezultāti fizikas un citu nozaru jomā. IEEE Communications Magazine (izdevējs Institute of Electrical and Electronics Engineers, kopš 1979. gada) pieejami austākās kvalitātes oriģinālu pētījumu rezultāti datortīklu, sakaru un signāla apstrādes jomā. IEEE Wireless Communications (izdevējs Institute of Electrical and Electronics Engineers, kopš 2002. gada) ir žurnāls, kurā tiek publicēti zinātniskie raksti par bezvadu un mobilo sakaru, tīklu un skaitļošanas jomu. Optics Express (izdevējs The Optical Society, kopš 1997. gada) un Optics Letters (izdevējs The Optical Society, kopš 1977. gada) tiek publicēti recenzēti zinātniskie raksti, kas aptver dažādas optikas un fotonikas tēmas. IEEE Transactions on Communications (izdevējs Institute of Electrical and Electronics Engineers, kopš 1970. gada) tiek publicēti raksti telekomunikāciju nozarē, tostarp dažāda tipa sakaru sistēmu (metāla kabeļu, optisku kabeļu, bezvada, satelīta) un tīklu  jomā. IEEE Communications Letters (izdevējs Institute of Electrical and Electronics Engineers, kopš 1997. gada) tiek publicēti raksti par vadu un bezvadu sakaru sistēmām. Journal of Optical Communications and Networking (izdevējs Institute of Electrical and Electronics Engineers, kopš 2009. gada) tiek publicēti teorētiski, praktiski, eksperimentāli raksti optisko tīklu, tehnoloģiju un inženierzinātņu jomā. IEEE Sensors (izdevējs Institute of Electrical and Electronics Engineers, kopš 2001. gada) tiek publicēti zinātniskie raksti par dažāda tipa sensoru izstrādi un to pielietojumu dažādos risinājumos. IEEE Photonics Technology Letters (izdevējs Institute of Electrical and Electronics Engineers, kopš 1989. gada) tiek publicēti zinātniskie raksti par fotonikas komponentēm un risinājumiem, lāzeru fiziku un tehnoloģijām. Journal of Lightwave Technology (izdevējs Institute of Electrical and Electronics Engineers, kopš 1983. gada) tiek publicēti oriģināli zinātniskie raksti ar teorētiskiem un/vai eksperimentāliem rezultātiem optikas, tehnoloģiju un inženierzinātņu jomā.