Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrība dibināta 22.01.1930., bet līdz 09.02.1932. tā pastāvēja ar nosaukumu “Lāčplēšu Dižcilts”. Lēmums par biedrības nosaukuma maiņu pieņemts biedrības pilnsapulcē 10.11.1931. biedrības darbības rakstura uzskatāmības, nosaukuma labskanības un lakonisma dēļ.

Biedrības pārvaldi veidoja pilnsapulce, valde un revīzijas komisija. Pilna biedru sapulce notika reizi gadā – 10. novembrī, kurā biedrības valde informēja biedrus par iepriekšējā darbības gadā paveikto, atskaitījās par biedrības finanšu rādītājiem, kā arī pārvēlēja biedrības amatpersonas. Biedrības valdē bija septiņi amati – valdes priekšsēdētājs, priekšsēdētāja vietnieks, sekretārs, sekretāra vietnieks, kasieris, biedrzinis un mantzinis.

Biedrības valdes sēdeklis atradās Rīgā, bet tā darbojas visā Latvijas teritorijā. Latviešu trimdā pēc Otrā pasaules kara kopš 20. gs. 50. gadu sākuma valdes sēdeklis atradās Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), bet citviet pasaulē, kur dzīvoja bēgļu gaitās devušies Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, bija izveidotas biedrības nodaļas. Piemēram, Zviedrijas nodaļu vadīja ordeņa kavalieris Valdemārs Ģinters, bet Austrālijas nodaļu – Jēkabs Dzenis.

Biedrības pastāvēšanas laikā par tās priekšsēdētājiem bijuši seši ordeņa kavalieri – Hugo Helmanis 1930.–1931. gadā, Jūlijs Ērglis 1931.–1940. gadā, Jānis Priede 1947.–1967. gadā, Kārlis Dzenīt-Zeniņš 1967.–1979. gadā, Jānis Puriņš 1979.–1982. gadā un Arvīds Lauris 1982.–1997. gadā.

Biedrības devīze bija “Uz ežiņas galvu liku – sargāj’ savu tēvu zemi”. Organizācijai bija arī karogs (150 x 110 cm), ko izgatavoja un iesvētīja 1933. gadā. Karoga vienā pusē uz gaiši zila fona bija Lāčplēša Kara ordeņa atveids ar dekoratīvu ozolzara un ordeņa lentes motīvu, Lāčplēša Kara ordeņa simboliskais dibināšanas datums un ordeņa biedrības devīze. Karoga otrā pusē uz pelēka fona bija Latvijas Republikas lielais ģerbonis, kura izmantošanu apstiprināja Valsts prezidents. Karoga dizainu veidoja ordeņa kavalieris Arvīds Knape, bet to izšuva tekstilmāksliniece Alma Birģele-Paegle. Karogs līdz mūsdienām nav saglabājies.

1935. gadā komponists Jēkabs Graubiņš sarakstīja melodiju biedrības himnai “Lāčplēšu dziesma”, kuras vārdu autors bija dzejnieks Vilis Plūdons. Pēc Otrā pasaules kara šo dziesmu par savu himnu sāka izmantot organizācija “Daugavas vanagi”.

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrībai bija izstrādāti un apgabaltiesā apstiprināti organizācijas statūti, kas noteica biedrības raksturu, darbību, tiesības, mērķus, uzdevumus un citas būtiskas lietas.

Starpkaru periodā Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrības statūti tika arī vairākkārt pārreģistrēti, katru reizi ieviešot mazas, nebūtiskas izmaiņas. Statūtos definētais biedrības darbības mērķis visā starpkaru periodā bija nemainīgs – “(..) apvienot Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus bezpartejiskā nacionāli-valstiskā un patriotiski-sabiedriskā organizācijā latvju tautas brīvības cīņu ieguvumu aizstāvēšanai, nostiprināšanai un to pozitīvai izveidošanai nacionālās suverenitātes un kulturāli-tiesiskā garā (..)”.

Mērķa sasniegšanai biedrība bija izvirzījusi četrus uzdevums: “a) [ar] visiem likumīgiem līdzekļiem aizstāvēt brīvības cīņu ieguvumus un kulturāli-tiesiskās iekārtas pastāvēšanu; b) rūpē[ties] par savu biedru garīgu attīstību, gādā[t] par viņu tiesiskā un materiālā stāvokļa uzlabošanu un nostiprināšanu, kā arī par savu trūcīgo biedru un viņu ģimenes locekļu bez % materiālu un morālisku pabalstīšanu; c) ierosin[āt], izstrād[āt] un iesnie[gt] biedrības sprausto mērķu sasniegšanas nolūkos dažādām valsts un pašvaldības iestādēm, kā arī sabiedriskām un privātām organizācijām dažādus projektus, lūgumus, memorandus u.t.t.; d) uztur[ēt] visiem likumīgiem līdzekļiem biedru starpā nacionāli-sabiedriskai dzīvei nepieciešamo pašaizliedzības un pienākuma apziņas garu”.

Pēc Otrā pasaules kara, kad atjaunoja Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrību, tās darbības mērķis zināmā mērā bija līdzīgs – apzināt trimdā esošos ordeņa kavalierus un iespēju robežās atbalstīt trūcīgākos ordeņa kavalierus, un kopā ar citām trimdas organizācijām uzturēt un aktualizēt Lāčplēša dienas tradīcijas nepārtrauktību kopienās arī trimdas apstākļos. Jāpiebilst, ka biedrība centās uzturēt kontaktus (vai ieguva ziņas) arī ar tiem ordeņa kavalieriem, kuri bija palikuši padomju okupētajā Latvijā. Piemēram, 1959. gadā biedrība materiālu palīdzību sniedza deviņiem ordeņa kavalieriem Latvijā.

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrības dibināšanas iecere kopš 20. gs. 20. gadu vidus aktualizējās tieši Lāčplēša dienas svinībās, kad reizi gadā Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri vienkopus pulcējās svinīgā svētku mielastā. Iecere par biedrības dibināšanu īstenojās 1930. gadā. Neskatoties uz to, ka formālajā biedrības dibināšanas sapulcē piedalījās 10 ordeņa kavalieri, pati biedrība par dibinātājiem uzskatīja sešus – H. Helmani, A. Lauri, Robertu Rostoku, Frici Cēlāju, Jēkabu Brusbārdi un Jāni Ikši.

Biedrības darbību var iedalīt trīs posmos: 1) starpkaru periods (1930–1940); 2) neoficiālā darbība Otrā pasaules kara laikā (1941–1944/1945); 3) latviešu trimda pēc Otrā pasaules kara (1947–1997).

Pirmais oficiālais (vēlētais) biedrības priekšsēdētājs bija H. Helmanis, bet 10.11.1931. viņu nomainīja J. Ērglis. Tieši J. Ērgļa darbības laikā, īpaši 20. gs. 30. gadu otrajā pusē, biedrība kļuva par lielu organizāciju, kas rūpējās ne tikai par biedrībā apvienotajiem ordeņa kavalieriem, bet arī par ārpus biedrības esošo ordeņa kavalieru tiesībām, interesēm, materiālo nodrošinājumu (biedrība atbalstīja ordeņa kavalieru kandidatūras civilos amatos), morāli, stāju un publisko tēlu. J. Ērgļa darbības laikā biedrība izmantoja savus plašos kontaktus gan privātajā, gan valsts sektorā, un tai izdevās nostiprināt dažādas ordeņa kavalieru priekšrocības, piemēram, fiksētas atlaides veikalos vai valsts operā un teātros.

20. gs. 30. gadi biedrības pastāvēšanas vēsturē ielika ne tikai stabilu pamatu biedrības veiksmīgai darbībai, bet arī sniedza ieguldījumu Lāčplēša dienas tradīcijas iesakņošanai Latvijas sabiedrībā.

Ordeņa kavalieru biedrību oficiāli likvidēja 1941. gada martā ar LPSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieka lēmumu. Taču, spriežot pēc presē sastopamās informācijas, biedrība turpināja neoficiāli darboties nacistu okupācijas gados. Aktīvāko darbību biedrība izvērsa 1943. gadā, kad pie ģenerāļa Oskara Dankera Rīgā ieradās Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrības biedru grupa, lai izteiktu biedrībā apvienoto virsnieku gatavību iesaistīties cīņā pret lieliniekiem. Tāpat 1943. gada novembrī biedrība noturēja ne vien kopēju ordeņa kavalieru sapulci, bet arī organizēja ordeņa kavalieru mielastu, kas bija pirmā un vienīgā reize nacistu okupācijas gados.

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrību oficiāli atjaunoja 1947. gadā latviešu bēgļu nometnē Eslingenā, Vācijā. Par tās pirmo trimdas priekšsēdētāju iecēla ģenerāli J. Priedi. 20. gs. 50. gados biedrības valdes sēdekli pārcēla uz ASV, jo tur dzīvoja visvairāk ordeņa kavalieru.

Biedrības darbības atjaunošanas pirmajos desmit gados valdes sēdēs nereti apsprieda jautājumu par Lāčplēša Kara ordeņa atjaunošanu un tā piešķiršanu latviešu leģionāriem. Neskatoties uz to, ka biedrība konceptuāli nebija pret ordeņa atjaunošanu, tā tomēr lietu nevirzīja tālāk, uzskatot, ka gala lēmumu par ordeņa atjaunošanu un tā piešķiršanu latviešu leģionāriem būtu jāpieņem atjaunotās Latvijas valdībai, ja tāda reiz būtu. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Lāčplēša Kara ordeni neatjaunoja, pamatojot to ar faktu, ka šāda tipa ordenis tradicionāli paredzēts piešķiršanai kara apstākļos.

Trimdā biedrības darbība balstījās uz svešumā nokļuvušo, Latvijā palikušo un represijās bojā gājušo ordeņa kavalieru apzināšanu. Apkopojot zināmo informāciju, biedrības valde iespēju robežās centās palīdzēt trūkumā nonākušajiem ordeņa kavalieriem, vācot ziedojumus, kurus galvenokārt ieguva Lāčplēša dienas svinību ietvaros. Ordeņa kavalieri dzīvoja daudzās pasaules valstīs, un tādēļ kopējas visu biedrības biedru sapulces vienuviet nenotika.

Katru gadu trimdas kopienas turpināja Lāčplēša dienas tradīciju, un svinību ietvaros piedalījās arī ordeņa biedrība vai kāds no biedrības pārstāvjiem. Dabiski sarūkot biedrības biedru un ordeņa kavalieru skaitam, 1993. gadā par biedrības pilnvarnieku iecēla bijušo ASV armijas pulkvežleitnantu Vilmāru Kukaini, kurš līdz pat biedrības darbības izbeigšanai 1997. gadā risināja lielu daļu biedrības jautājumu.

Ordeņa kavalieris A. Lauris bija gan viens no biedrības dibinātājiem, gan likvidatoriem. A. Lauris 1997. gada novembrī trimdas laikrakstos pateicās visiem biedrības atbalstītājiem tās ilgajā darbības laikā un atvadījās no viņiem lakoniski: “(..) Mēs labo cīņu esam izcīnījuši. Biedrība vairs nepastāv.” 

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrība sastāvēja no biedriem un goda biedriem. Par jaunu biedru uzņemšanu balsoja biedrības valde ar vienkāršu balsu vairākumu, savukārt par goda biedriem balsoja pilnsapulce ar vismaz 4/5 balsu.

Lai iestātos biedrībā, ordeņa kavalierim vajadzēja biedrībai rakstīt pieteikuma vēstuli, bet biedrības valde pretī nosūtīja paziņojumu par kandidāta uzņemšanu vai neuzņemšanu. Uzņemšanas gadījumā biedrība kandidātam nosūtīja arī biedrības statūtus, aizpildāmu biedru anketu un pieprasījumu par iestāšanās maksas (2 lati) un ikgadējās biedru naudas (3 lati) maksājuma veikšanu. Katrs biedrs saņēma īpašu biedru karti. Zināms, ka pati biedrība uzrunāja ordeņa kavalierus iestāties biedrībā, nosūtot uzaicinājuma vēstules kopā ar statūtiem un biedru anketām.

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrībai bija trīs goda biedri, visi Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri – Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, kara ministrs, ģenerālis Jānis Balodis un Latvijas armijas komandieris, ģenerālis Krišjānis Berķis. Par goda biedriem viņus vienbalsīgi uzņēma 1934. gadā un tā gada 11. novembrī Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru mielasta laikā viņiem svinīgi pasniedza biedrības goda biedra kartes.

Biedrībā darbojās arī citas sabiedrībā labi zināmas personas, piemēram, ārlietu ministrs Vilhelms Munters, Ministru prezidents un Rīgas pilsētas galva Hugo Celmiņš, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors, arheologs V. Ģinters, strēlniece Līna Čanka-Freidenfelde, dižkareive Vallija Veščuna-Jansone, advokāts Konrāds Dekerts, kā arī vairākas militārpersonas, piemēram, ģenerāļi Roberts Dambītis, J. Priede, Kārlis Goppers, Rūdolfs Bangerskis, O. Dankers, vēlākais internētais leģionārs Ernests Ķeselis un citi.

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrība pirmajā darbības desmitgadē kopumā apvienoja vairāk nekā 500 Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru. Trimdā biedrībā darbojās krietni mazāks ordeņa kavalieru skaits. Pēdējā biedrības darbība gadā tajā vairs bija tikai trīs Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri – ASV dzīvojošie A. Lauris un Herberts Saulītis un Latvijā dzīvojošais Alberts Ameriks.

No 11.1933. biedrība izdeva žurnālu “Lāčplēsis”. Tas iznāca reizi gadā, neilgi pirms Lāčplēša dienas, un to bez maksas izdalīja visiem biedrības biedriem, kā arī pa vienam eksemplāram tas nonāca Rīgas un citu pilsētu bibliotēkās un skolās. Žurnālu ar biedrības gādību bija iespējams iegādāties arī interesentiem Lāčplēša dienas militārās parādes laikā un kioskos.

Biedrībai to izdevās atjaunot 1955. gadā. Sākot ar 1979. gadu, žurnāls pārtapa par biļetenu. Starpkaru periodā iznāca septiņi žurnāla numuri, un tā galvenais redaktors bija ordeņa kavalieris Jānis Lācis, bet trimdā – 24 numuri, un tā galvenie redaktori 1955.–1966. gadā bija A. Lauris un Valdemārs Skaistlauks, bet pēc tam žurnāla, t. sk. arī biļetena, galvenais redaktors bija A. Lauris.

Žurnālā tika publicēta plaša informācija par armijas tematiku, dažādi atmiņu stāstījumi no frontes, literāri sacerējumi, dzejoļi, pārdomas par 11. novembri, tā nozīmi sabiedrībā un varonību kopumā. 20. gs. 30. gadu otrajā pusē žurnālā parādījās kopsavilkumi no likumiem, kas skāra ordeņa kavalieru tiesības un priekšrocības. Žurnālā publicēja arī īsus nekrologus par visiem aizgājušajā gadā mirušajiem ordeņa kavalieriem, t. sk. tiem, kas nebija iesaistījušies biedrībā. Žurnāla informatīvo sadaļu noslēdza īss biedrības darbības kopsavilkums par iepriekšējo gadu, bet žurnāla beigās bija publicēti pašvaldību, uzņēmumu un privātpersonu apsveikumi Lāčplēša dienā.

Trimdā žurnāls turpināja starpkaru periodā iesākto, taču rakstus papildināja laikmetam aktuālā latviešu leģionāru tematika.

Žurnālu vāku māksliniecisko noformējumu starpkaru periodā veidoja mākslinieki Reinholds Kasparsons (Nr. 1–5,7) un Herberts Mangolds (Nr. 6), bet trimdā – grafiķis Vilis Krūmiņš.

Biedrības līdzdarbība gan Lāčplēša dienas norišu organizēšanā, gan ordeņa kavalieru varoņtēla un patriotisma popularizēšanā starpkaru periodā bija labi manāma. Lāčplēša dienas tradīcijā tika ieviests biedrības organizētais “Pateicības dievkalpojums”, kas notika Lāčplēša dienas priekšvakarā – 10. novembrī. Sākot ar 1932. gadu, biedrība no Lāčplēša Kara ordeņa domes pārņēma centrālā ordeņa kavalieru mielasta organizēšanu. Biedrība rūpējās ne tikai par svētku galdu, bet arī par patriotisko atmosfēru. Katru gadu mielastu apmeklēja vidēji ap 400 ordeņa kavalieru un neiztrūkstoši goda viesi bija arī goda biedri – K. Ulmanis, J. Balodis un K. Berķis.

Kopš 20. gs. 30. gadu vidus biedrība organizēja arī dažādus mazāka formāta pasākumus, piemēram, referātu vakarus, kuros ar dažādiem tematiem uzstājās ne tikai ordeņa kavalieri, bet arī citas sabiedrībā plaši zināmas akadēmiskās, kultūras un militārās personības, piemēram, ārlietu ministrs V. Munters, sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš, Latvijas Vēstures institūta ģenerālsekretārs Marģers Stepermanis, Latvijas Preses biedrības priekšsēdētājs Jūlijs Druva un citi. Biedrība organizēja arī ekskursijas uz vēsturiskajām kauju vietām un īpašus ordeņa kavalieru ģimeņu tuvināšanas vakarus.

20. gs. 30. gadu otrajā pusē par tradīciju kļuva ikgadēja ordeņa kavalieru biedrības un Kalpaka bataljona karavīru biedrības kopīgi rīkotā Ziemassvētku eglīte biedrību biedru un ordeņa kavalieru bērniem. Presē to dēvēja par “Lāčplēšu eglīti”. Eglītes organizēšanā piedalījās arī uzņēmumi, kas neliela svētku galda sarīkošanai deva savu produkciju.

Neiztrūkstoša “Lāčplēšu eglītes” sastāvdaļa bija ordeņa kavalieru bērnu sarūpētais apsveikums K. Ulmanim. Ordeņa kavalieru bērni (līdz 12 gadu vecumam) eglītē saņēma arī dāvanas – 1937. gadā tasīti un apakštasīti ar biedrības simboliku, 1938. gadā – cepeša šķīvi un zupas šķīvi ar biedrības simboliku, bet 1939. gadā – saldumu paku, alpaka tējkaroti un deserta dakšiņu ar gravējumu. Trūcīgākās ģimenes saņēma arī praktiskas dāvanas – pārtiku, apģērbu un citas ikdienas preces.

Lielā mērā pateicoties “Lāčplēšu eglītei”, biedrība izveidoja un A/S “Kuzņecovs” izgatavoja mūsdienās vērtīgo vēsturisko relikviju – Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrības kafijas servīzi. To, sākot ar 1939. gadu, ordeņa biedrībā varēja pasūtīt tikai biedrības biedri. Pilna kafijas servīze sastāvēja no 28 traukiem un bija paredzēta 12 personām.

Trimdā biedrībai nebija tik plašas iespējas organizēt biedru sabiedrisko dzīvi kā starpkaru periodā, taču katru gadu Lāčplēša dienā biedrība vienmēr centās atbalstīt savus sociāli mazāk aizsargātos biedrus un pārējos apzinātos ordeņa kavalierus, kā arī latviešu diasporās deleģēja kādu no ordeņa kavalieriem, kas uzstājās ar īpaši sagatavotu lasījumu vai stāstījumu.