LKO zīme ir stilizēts baltas emaljas ugunskrusts ar sarkanas emaljas apmalojumu. Krusts papildināts ar sakrustotiem, augšupvērstiem zeltītiem zobeniem. Krusta centrā, baltas emaljas medaljonā ar zeltītu apmali, attēlota Lāčplēša cīņa ar lāci. Ordeņa zīmes reversā (aizmugurē) uz krusta zariem štancēta vai iegravēta ordeņa devīze PAR /LAT-/WIJU un matrikulā ierakstītais ordeņa numurs (Latvijas valstspiederīgajiem, ārvalstniekiem pasniegtās ordeņa zīmes nenumurēja), centra medaljonā – ordeņa simboliskās dibināšanas datums 11/NOVEMBRIS/1919. Ordeņa zīme nēsājama muarē lentē, ko veido pamīšus kārtotas četras sudrabotas un trīs sarkanas joslas. III šķiras LKO zīmi nēsā, piespraustu lentes salocījumā, II šķiras zīmi – kakla lentē, I šķiras zīmi – plecu lentē pār labo plecu uz kreisā sāna. LKO I šķirai ir arī ordeņa zvaigzne – sudraba astoņstaru zvaigzne, kuras centrā atrodas ordeņa zīmes attēls. Ordeņa zvaigzne spraužama pie krūtīm kreisajā pusē.
LKO statūti noteica, ka tā III šķiras zīmes nēsājamas gan svētku gadījumos, gan ikdienā. Ja LKO III šķiras kavalieris tiek apbalvots arī ar ordeņa II un I šķiru, jānēsā visu šķiru ordeņa zīmes. 1926. gadā noteiktā LKO nēsāšanas kārtība paredzēja, ka pie parādes tērpa nēsājams viss LKO komplekts, bet pie ikdienišķā – LKO I šķiras zvaigzne, II un III šķira. Ikdienā LKO vietā var nēsāt ordeņa lentes plāksnītes (baretes). Ja militārpersonai ir arī citi apbalvojumi, LKO vienmēr jāuzliek kā pirmais, bet ordeņa II un III šķiras zīmes svinīgos gadījumos nēsājamas arī pie virsdrēbēm. 1934. gadā tika noteikta kārtība LKO nēsāšanai pie civiltērpa, kas paredzēja, ka ordeņa zīmju vietā svētku gadījumos varēja nēsāt ordeņa miniatūrzīmi lentē, ikdienā – ordeņa zīmes atveidu bez lentes.